What do you think?
Rate this book
Mirušie nepiedod #1
Mirušie nepiedod
Mazas kalnu pilsētiņas mieru un labklājību nodrošina magi, kas bez pūlēm valda pār vienkāršo cilvēku prātiem. Kuram gan pietiktu nekaunības apdraudēt šo gadsimtos iedibināto kārtību?
Tad pilsētā ierodas noslēpumainā svešzemju ceļotāja Vega. Jau nākamajā rītā viņa tiek atrasta netālu no sudraba raktuvēm blakus mirušam magam. Ja tā ir slepkavība, tad Vega nav vienīgā aizdomās turamā – bet, šķiet, vienīgi viņa pati vēlas noskaidrot, kas patiesībā noticis. Iespēja nogalināt burvi – tas taču ir bijis viņas sapnis jau kopš bērnības...
Arvien jauni notikumi atklāj gan senus nodarījumus, gan jaunas kaislības. Mirušie nepiedod... Un, šķiet, piedot nespēj arī dzīvie.
“Ievas Melgalves romānā „Mirušie nepiedod” lasītājus negaida kārtējā episkā cīņa starp labo un ļauno, kārtējais pasaules glābšanas stāsts. Iztiekot bez žanra klišejām, Melgalve ir radījusi prasmīgi veidotu un oriģinālu darbu, kurā svarīgākā loma ir interesantai mijiedarbībai starp īpatnēju pasauli un tikpat īpatnēju galveno varoni.”
Dainis Leinerts, literatūrkritiķis
“Mums šajā lielbudžeta filmas cienīgajā notikumu, cīņas un noslēpumu atmosfērā ir dota iespēja uzmanīgi izsekot cilvēka psiholoģijas pētījumu procesam, kuru autore vada, lietojot fantāzijas žanra maģiskos instrumentus. Varam iedomāties, ka piedalāmies seno domātāju un praviešu, atkal modernajā pasaulē atdzimušo druīdu teatrālajos rituālos.
Mūsu acu priekšā intelektuālas formulas pārvēršas mākslas tēlos, simbolos, un visi poētiskie atribūti ir stingri sakārtoti loģiskās sistēmās.
Tāda ir modernā pasaka.”
Kristers Stiebris, rakstnieks
Rakstniece Ieva Melgalve (1981) raksta gan latviešu, gan angļu valodā. Vairums viņas darbu top fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanros.
Tad pilsētā ierodas noslēpumainā svešzemju ceļotāja Vega. Jau nākamajā rītā viņa tiek atrasta netālu no sudraba raktuvēm blakus mirušam magam. Ja tā ir slepkavība, tad Vega nav vienīgā aizdomās turamā – bet, šķiet, vienīgi viņa pati vēlas noskaidrot, kas patiesībā noticis. Iespēja nogalināt burvi – tas taču ir bijis viņas sapnis jau kopš bērnības...
Arvien jauni notikumi atklāj gan senus nodarījumus, gan jaunas kaislības. Mirušie nepiedod... Un, šķiet, piedot nespēj arī dzīvie.
“Ievas Melgalves romānā „Mirušie nepiedod” lasītājus negaida kārtējā episkā cīņa starp labo un ļauno, kārtējais pasaules glābšanas stāsts. Iztiekot bez žanra klišejām, Melgalve ir radījusi prasmīgi veidotu un oriģinālu darbu, kurā svarīgākā loma ir interesantai mijiedarbībai starp īpatnēju pasauli un tikpat īpatnēju galveno varoni.”
Dainis Leinerts, literatūrkritiķis
“Mums šajā lielbudžeta filmas cienīgajā notikumu, cīņas un noslēpumu atmosfērā ir dota iespēja uzmanīgi izsekot cilvēka psiholoģijas pētījumu procesam, kuru autore vada, lietojot fantāzijas žanra maģiskos instrumentus. Varam iedomāties, ka piedalāmies seno domātāju un praviešu, atkal modernajā pasaulē atdzimušo druīdu teatrālajos rituālos.
Mūsu acu priekšā intelektuālas formulas pārvēršas mākslas tēlos, simbolos, un visi poētiskie atribūti ir stingri sakārtoti loģiskās sistēmās.
Tāda ir modernā pasaka.”
Kristers Stiebris, rakstnieks
Rakstniece Ieva Melgalve (1981) raksta gan latviešu, gan angļu valodā. Vairums viņas darbu top fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanros.
272 pages, Hardcover
First published July 10, 2013
5 people are currently reading
92 people want to read
About the author
Ieva Melgalve
43 books110 followersIeva Melgalve raksta romānus, īsos stāstus, arī lugas un dzeju. Darbi publicēti gan latviski, gan angliski. Pārsvarā darbojas fantasy un zinātniskās fantastikas žanros ar detektīva, literary un eksperimentālās literatūras iezīmēm.
Darbojas literatūras vērtēšanā un Literārās Akadēmijas prozas meistardarbnīces prakses vadīšanā (vairāk informācijas - rakstu.lv).
Darbojas literatūras vērtēšanā un Literārās Akadēmijas prozas meistardarbnīces prakses vadīšanā (vairāk informācijas - rakstu.lv).
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 32 reviews
March 28, 2021
Iespējams, es kaut ko nesapratu, jo vienīgā no Jauno grāmatēžu klubiņa lasītājiem šo darbu patiešām izbaudīju un esmu gatava lasīt nākamo daļu.
Galvenā varone ieceļo kādā pilsētā un jau nākamajā rītā viņu atrod blakus mironim. Izrādās, ka mirušajam riebēju netrūkst, un slepkava var būt ikviens. Lielisks sākums detektīvam, vai ne? Un šeit sākas grāmatas izaicinājums. Mēs no tās nesagaidām to, ko piedāvā klasiski detektīvi, nav pat izmeklētāju, detektīvstīga pazūd varones pārdomās un burvju pasaules notikumos. Bet arī no klasiska fantāzijas gabala mēs sagaidām kaut ko citu - burvji ir, gan izteikti gaiši, gan tādi, kas acīmredzot ir sagrēkojušies, ir karaļvalsts (precīzāk laikam būtu karaļpilsēta) ar karali un savām īpašām tradīcijām, un tomēr fantāzijas cienītāji arī šajā darbā nedaudz viļas. Pa vidu visam vēl uzzib psiholoģiska drāma, un Ieva Melgalve slīd pa žanru robežām droši un nesatraucoties par lasītāju sarauktajām pierēm.
Man ļoti patika. Gan sižets, gan ievītās tēmas. Mirušais bija burvis, kas izmantoja savas spējas, lai pievilinātu un pārgulētu ar jaunām sievietēm. Respektīvi - nodarbotos ar regulāru izvarošanu, kura nevienam neliekas sodāma darbība, jo tas taču ir burvis. Un sievietes pašas to grib. Tas nekas, ka afekta stāvoklī. Kāds cits burvis, kas bērnībā bijis diezgan nevaldāms un negants bērns (respektīvi - pieaugušie nev spējuši atrast veidu, kā pareizi darboties ar bērna enerģiju, jo ārpus normas ir ... nu ārpus normas), ticis trapanēts - savaldīts ar caurumu galvā, kas nozīmē, ka viņš nevar pārkāpt likumu, pat to gribēdams. Cilvēku par cilvēku padara nevis cilvēcība, bet iespēja to izvēlēties, vai ne? Es nepārtraukti veicu izvēles, kas noved pie tāda cilvēka, kāds es pašlaik esmu. Un šim tēlam šāda iespēja tiek liegta. Liegta iespēja būt par cilvēku. Karalis vispār dara, ko grib, ik pa laikam uzrīkojot orgasmu pilsētas līmenī, kas no vienas puses ir diezgan skaisti - visi emocionāli saplūst, sajūtot ikvienu pilsētas iedzīvotāju, viņu bailes, bažas, prieku. Tajā pašā laikā šī vienotība netraucē pilsētniekiem izdomāt, ka jānomušī kāds pilsētas bērns. Jo citādāks.
Un vairāk par visu es izbaudīju laikam to, kas citus lasītājus visvairāk izbesīja. Īpatnējās saiknes, ko burvji viedo savā starpā. Mani sajūsmināja doma, ka apburšana patiesībā ir mirklis, kad tu vairs neatšķir, kuras domas un emocijas ir tavas, kuras tevī iedēstījis kāds cits. Man liekas, ka pēdējā gada ietvaros es esmu diezgan traki noburta, un trūkst enerģijas izpiņķerēt, kur tajā visā esmu es. Paldies Ievai Melgalvei par šo!
Un par seksu! Paraksti fantāzijas grāmatās taču nav seksa. Un te seksuālā enerģija bija diezgan daudz. Seksa ainu nebija, bet BIJA taču, vai ne?
Galvenā varone ieceļo kādā pilsētā un jau nākamajā rītā viņu atrod blakus mironim. Izrādās, ka mirušajam riebēju netrūkst, un slepkava var būt ikviens. Lielisks sākums detektīvam, vai ne? Un šeit sākas grāmatas izaicinājums. Mēs no tās nesagaidām to, ko piedāvā klasiski detektīvi, nav pat izmeklētāju, detektīvstīga pazūd varones pārdomās un burvju pasaules notikumos. Bet arī no klasiska fantāzijas gabala mēs sagaidām kaut ko citu - burvji ir, gan izteikti gaiši, gan tādi, kas acīmredzot ir sagrēkojušies, ir karaļvalsts (precīzāk laikam būtu karaļpilsēta) ar karali un savām īpašām tradīcijām, un tomēr fantāzijas cienītāji arī šajā darbā nedaudz viļas. Pa vidu visam vēl uzzib psiholoģiska drāma, un Ieva Melgalve slīd pa žanru robežām droši un nesatraucoties par lasītāju sarauktajām pierēm.
Man ļoti patika. Gan sižets, gan ievītās tēmas. Mirušais bija burvis, kas izmantoja savas spējas, lai pievilinātu un pārgulētu ar jaunām sievietēm. Respektīvi - nodarbotos ar regulāru izvarošanu, kura nevienam neliekas sodāma darbība, jo tas taču ir burvis. Un sievietes pašas to grib. Tas nekas, ka afekta stāvoklī. Kāds cits burvis, kas bērnībā bijis diezgan nevaldāms un negants bērns (respektīvi - pieaugušie nev spējuši atrast veidu, kā pareizi darboties ar bērna enerģiju, jo ārpus normas ir ... nu ārpus normas), ticis trapanēts - savaldīts ar caurumu galvā, kas nozīmē, ka viņš nevar pārkāpt likumu, pat to gribēdams. Cilvēku par cilvēku padara nevis cilvēcība, bet iespēja to izvēlēties, vai ne? Es nepārtraukti veicu izvēles, kas noved pie tāda cilvēka, kāds es pašlaik esmu. Un šim tēlam šāda iespēja tiek liegta. Liegta iespēja būt par cilvēku. Karalis vispār dara, ko grib, ik pa laikam uzrīkojot orgasmu pilsētas līmenī, kas no vienas puses ir diezgan skaisti - visi emocionāli saplūst, sajūtot ikvienu pilsētas iedzīvotāju, viņu bailes, bažas, prieku. Tajā pašā laikā šī vienotība netraucē pilsētniekiem izdomāt, ka jānomušī kāds pilsētas bērns. Jo citādāks.
Un vairāk par visu es izbaudīju laikam to, kas citus lasītājus visvairāk izbesīja. Īpatnējās saiknes, ko burvji viedo savā starpā. Mani sajūsmināja doma, ka apburšana patiesībā ir mirklis, kad tu vairs neatšķir, kuras domas un emocijas ir tavas, kuras tevī iedēstījis kāds cits. Man liekas, ka pēdējā gada ietvaros es esmu diezgan traki noburta, un trūkst enerģijas izpiņķerēt, kur tajā visā esmu es. Paldies Ievai Melgalvei par šo!
Un par seksu! Paraksti fantāzijas grāmatās taču nav seksa. Un te seksuālā enerģija bija diezgan daudz. Seksa ainu nebija, bet BIJA taču, vai ne?
February 8, 2023
Man ļoti patika pasaule, maģija un tēli. Pats stāsts lēns un mierīgs, tieši manā gaumē, lasījās ātri un viegli. Man, lūdzu, vairāk šādas grāmatas! Labi, ka otrā daļa jau gaida plauktā.
Vienīgais mīnuss - brīžiem nesapratu vārdos neizteiktās lietas, atziņas, varoņu motivācijas. Man nezināmā pasaulē ar nepazīstamiem likumiem lietas nav tik pašsaprotamas, kā autore laikam bija iecerējusi.
Vienīgais mīnuss - brīžiem nesapratu vārdos neizteiktās lietas, atziņas, varoņu motivācijas. Man nezināmā pasaulē ar nepazīstamiem likumiem lietas nav tik pašsaprotamas, kā autore laikam bija iecerējusi.
March 29, 2021
Katras nodaļas sākumā bija iztēles pilni domu graudi, bet bieži teksts aizplūda tik tālu, ka es pati aizplūdu no grāmatas. :(
Galvenā varone pārāk bieži nonāca pie kardinālām atklāsmēm, bet diemžēl ne es - lasītāja. Uzskatu, ja izmanto šāda veida fragmentus, tad viņiem ir jābūt uzrakstītiem tā, lai paralēli arī lasītāji nonāktu pie šiem secinājumiem.
"Griez atpakaļ! Griez atpakaļ! Bet svarīgāko nevar pagriezt atpakaļ: ne laiku, ne vārdus, ne izvēli."
Galvenā varone pārāk bieži nonāca pie kardinālām atklāsmēm, bet diemžēl ne es - lasītāja. Uzskatu, ja izmanto šāda veida fragmentus, tad viņiem ir jābūt uzrakstītiem tā, lai paralēli arī lasītāji nonāktu pie šiem secinājumiem.
"Griez atpakaļ! Griez atpakaļ! Bet svarīgāko nevar pagriezt atpakaļ: ne laiku, ne vārdus, ne izvēli."
August 9, 2014
Jāpiekrīt tiem, kas šo grāmatu vērtē kā labāko, kas pēdējā laika latviešu fantāzijā iznācis.
Labs sižets. Daudzmaz baudāmi varoņi. Gluži glīta pasaule ar saprotamu ģeogrāfiju. Apskatāmā problemātika pilnīgi nevainojama.
Bet tā liekvārdība, tā vienas saknes divu vārdu lietošana vienā teikumā vai blakus teikumos, pliekanie galvenās varones iekšējie monologi... (šeit recenzijas autors atgāž galvu pret zilo mēnesi un gaudo kā ievainots vilkacis) - vai tiešām ar 'krēslu' un 'greja nekrāsām' nepietiek? Lielākoties darba valoda izklausās pēc vidējas raudzes fantāzijas darba slikta tulkojuma. Neizsakāmi kaitinoši, ja nav bezjēgā smieklīgi.
Nu kaut vai šis:
Ir saprotams, ka meiteņu iekšējā pasaule ir sasodīti komplicēta un sarežģīta, un iepriekšminētais laikam tāpēc, ka nemitīgi atkārtojas.
Šī grāmata patiks visiem samudžinātajiem atkārtotājiem, un jo īpaši samudžinātajām atkārtotājām.
Labs sižets. Daudzmaz baudāmi varoņi. Gluži glīta pasaule ar saprotamu ģeogrāfiju. Apskatāmā problemātika pilnīgi nevainojama.
Bet tā liekvārdība, tā vienas saknes divu vārdu lietošana vienā teikumā vai blakus teikumos, pliekanie galvenās varones iekšējie monologi... (šeit recenzijas autors atgāž galvu pret zilo mēnesi un gaudo kā ievainots vilkacis) - vai tiešām ar 'krēslu' un 'greja nekrāsām' nepietiek? Lielākoties darba valoda izklausās pēc vidējas raudzes fantāzijas darba slikta tulkojuma. Neizsakāmi kaitinoši, ja nav bezjēgā smieklīgi.
Nu kaut vai šis:
Ir saprotams, ka meiteņu iekšējā pasaule ir sasodīti komplicēta un sarežģīta, un iepriekšminētais laikam tāpēc, ka nemitīgi atkārtojas.
Šī grāmata patiks visiem samudžinātajiem atkārtotājiem, un jo īpaši samudžinātajām atkārtotājām.
August 9, 2016
Grāmatu pamanīju kāda grāmatu blogā, kam sekoju. Pirmkārt, piesaistīja vizuālais noformējums un tas, ka tas ir latviešu autores darbs, kas šobrīd bieži neparādās manu lasāmo grāmatu klāstā. Otrkārt, laikam piesaistīja blogeres vērtējums un iespaidi, kurus vairs pat īsti neatceros, tomēr tobrīd uzreiz atradu grāmatu tuvākajā bibliotēkā un iestājos rindā. Pēc saņemšanas tā divas nedēļas nostāvēja uz rakstāmgalda, līdz brīdim, kad sākās brīvdienas.
Sākumā lasot, grāmata šķita nomācoša un piepildīta ar nāvi, bet ar laiku parādījās citas emocijas un sižeti.Īsti nezinu kurā brīdī, bet vienā mirklī viss mainījās un es vairs nespēju apstāties, stāsts mani ievilka sevī ar savu personību, radot manī vēlmi izzināt šo jauno pasauli. Man ir paradums- pirms es sāku lasīt drukāto grāmatu, es izlasi tās pēdējo uzrakstīto rindiņu. Šai grāmatā šī pēdējā rindiņa par darba būtību izteica vairāk kā pirmā lapaspuse.
"Mirušie nepiedod" ir stāsts par pilnīgi jaunu pasauli, kas aptver atšķirīgas maģiskas būtnes, kā ierastie fantāzijas darbi. Autore ir radījusi unikālu pasauli, aprakstot visu līdz pēdējam sīkumam, brīžiem tas nedaudz kaitināja, jo personīgi neesmu cilvēks, kas pievēršas sīkumiem. Tomēr kopā vairāki šādi mazi momenti izveidoja īstenos stāstu. Galvenā varone nav tipiska sievietes tēla iemiesojum, viņai ir ļoti šķautnains raksturs, kas liek iedziļināties varones emocijās. Notikumi risinās mierīgi, bet brīžiem ievijas negaidītās gultnēs, liekot lasītājam ātrāk turpināt lasīšanu.Vis lielākais plus par to, ka tas nebija vēl viens klišejiskas mīlas caurstrāvots darbs, bet gan stāsts par sevis izzināšanu, iekšējām bailēm un nebeidzamajām cilvēka prāta robežām.
"Draugs ir tikai aizbāznis caurumam sirdī." Bruonu sakāmvārds.
Kā tu vispār vari būt cilvēks, ja neproti lasīt?
Bailes ir spēcīgākā inde, tās paralizē un pakļauj.
Es esmu izmēģinājusi dažādas indes, bet neviena no tām nav tik stipra
kā ekstrakts no sāpinātas sievietes sirds.
"Neviens-ne miris, ne dzīvs- nav man tik ļoti pieķēries, lai manis dēļ nogalinātu magu."// "Es to izdarītu." Es. Es. Es.
"Tu nespēj piedot, tu nespēj aizmirst. Tāpēc tu aizej. Un ceri, ka pāries."
December 4, 2020
Sākums bija diezgan OK sižeta ziņā, bet drīz sākās bezmērķīga mīcīšanās - radās iespaids, ka autore no sākuma nav izdomājusi sižetu un tā pavērsienus, un cerējusi, ka iedvesma nāks rakstīšanas laikā - bet neatnāca, tāpēc sižets ir juceklīgs, neizteikts un sanāk mīcīšanās uz vietas (karte ir pilnīgi bezjēdzīga, jo darbība notiek vienā ciematā). Pēc 150 lpp. jau bija jāpiespiežas, lai dienā 20-30 lpp. pieveiktu un nobeigtu grāmatu.
Ir dažas veiksmīgas lietas un ideja par maģijas dabu ir interesanta, bet nav līdz galam pārliecinoša (nevis burvji, bet emo telepāti). Arī romāna tematiskais žanrs ir neizteiksmīgs - pārāk maz piedzīvojumu, ceļojumu, maģijas, atriebības, attiecību vai romantisma. It kā ir no visa pa kripatai, bet atstāts embrija stadijā. Pēc grāmatas apraksta uz aizmugurējā vāka varētu spriest, ka varētu būt maģiskais detektīvs, bet līdz ''Gareta failiem'' šeit kā līdz Mēnesim, jo nav ne izmeklēšanas, ne normālas ''liecinieku'' iztaujāšanas, ne loģisku spriedumu - tik no gaisa pagrābtas iedomas, kuras izlasot nāk prātā tik neticīga doma: ''Tiešām?! No kurienes tas rauts?''.
Un runājot par šo: ''dota iespēja uzmanīgi izsekot cilvēka psiholoģijas pētījumu procesam'' - labāk izlasiet ''Apziņas parazītus''.
P.S. Traucēja arī valoda, kas vietām šķita neveikla un pat nesaprotama (tāds pats iespaids radās par autores pēdējo tulkojumu ''Kara suņi'').
Ir dažas veiksmīgas lietas un ideja par maģijas dabu ir interesanta, bet nav līdz galam pārliecinoša (nevis burvji, bet emo telepāti). Arī romāna tematiskais žanrs ir neizteiksmīgs - pārāk maz piedzīvojumu, ceļojumu, maģijas, atriebības, attiecību vai romantisma. It kā ir no visa pa kripatai, bet atstāts embrija stadijā. Pēc grāmatas apraksta uz aizmugurējā vāka varētu spriest, ka varētu būt maģiskais detektīvs, bet līdz ''Gareta failiem'' šeit kā līdz Mēnesim, jo nav ne izmeklēšanas, ne normālas ''liecinieku'' iztaujāšanas, ne loģisku spriedumu - tik no gaisa pagrābtas iedomas, kuras izlasot nāk prātā tik neticīga doma: ''Tiešām?! No kurienes tas rauts?''.
Un runājot par šo: ''dota iespēja uzmanīgi izsekot cilvēka psiholoģijas pētījumu procesam'' - labāk izlasiet ''Apziņas parazītus''.
P.S. Traucēja arī valoda, kas vietām šķita neveikla un pat nesaprotama (tāds pats iespaids radās par autores pēdējo tulkojumu ''Kara suņi'').
June 9, 2017
Es nezinu. Slikti nebija. It kā bija interesanti. Bet... Es pat īsti nezinu, ko domāju. Kaut kas vienkārši nepavilka līdz galam. Nav tā, ka man nepatika, bet nevarētu arī teikt, ka patika.
Vega pusi no laika ir tik... Negatīva un pesimistiska. Es vienkārši nespēju ne viņu īsti izprast, ne kaut kā ar viņu asociēties, ne viņai īpaši just līdzi, ne... Nu, būtībā jebko. Brīžam viņa mani kaitināja. Un tās attiecības uz grāmatas beigām? Vai tiešām tas bija vajadzīgs? Pusi grāmatas liekas, ka, jā, tur varbūt kaut kas varētu būt, bet visu laiku ir vairāk vai mazāk skaidrs, ka nebūs. Tad tomēr ir. Un tāda laime, ka nesaprotams, kāpēc pēkšņi tik liela tā laime. Un tad grāmata beidzas. Un... Eh?
Līdz galam neesmu izpratusi arī to pasauli. Ģeogrāfiskā ziņā. Arī grāmatas sākumā esošā karte daudz nepalīdzēja. Maģijas veids/sistēma pusi grāmatas arī bija samērā neizprotams. Tad it kā tika paskaidrots vairāk. Un tomēr...
Neaizrāva tie nepiedodošie mirušie mani līdz galam. Bet otrajā grāmatā varbūt aci iemest varētu.
Vega pusi no laika ir tik... Negatīva un pesimistiska. Es vienkārši nespēju ne viņu īsti izprast, ne kaut kā ar viņu asociēties, ne viņai īpaši just līdzi, ne... Nu, būtībā jebko. Brīžam viņa mani kaitināja. Un tās attiecības uz grāmatas beigām? Vai tiešām tas bija vajadzīgs? Pusi grāmatas liekas, ka, jā, tur varbūt kaut kas varētu būt, bet visu laiku ir vairāk vai mazāk skaidrs, ka nebūs. Tad tomēr ir. Un tāda laime, ka nesaprotams, kāpēc pēkšņi tik liela tā laime. Un tad grāmata beidzas. Un... Eh?
Līdz galam neesmu izpratusi arī to pasauli. Ģeogrāfiskā ziņā. Arī grāmatas sākumā esošā karte daudz nepalīdzēja. Maģijas veids/sistēma pusi grāmatas arī bija samērā neizprotams. Tad it kā tika paskaidrots vairāk. Un tomēr...
Neaizrāva tie nepiedodošie mirušie mani līdz galam. Bet otrajā grāmatā varbūt aci iemest varētu.
April 6, 2015
(UZMANĪBU: recenzijā atsauces uz romāna varoņiem un notikumiem)
Manuprāt, lielisks romāns fantāzijas žanrā, ko Latvijas autoru izpildījumā sastapt var vien dažos desmitos grāmatu. Sevišķi sajūsmināja līdz šim tik izteikti nesajusta robeža starp maģiju kā iedomātas realitātes spēkiem un maģiju kā īstenās realitātes norišu--izjūtu, attiecību, statusu, stāvokļu un varas--metaforu. Jo!--šajā gadījumā emocijas un jūtas ir maģijas izpausme, kā rūpīgi izraudzītas garšvielas pievienojot jau mītos pārtapušu vēsturiski-biogrāfisku folkloru, burvju zālītes un dziras.
Nudien, brīžiem līdz mielēm aizrāvos, identificējoties ar galvenās varones pārdzīvojumiem visu šo manis izraudzīto interpetāciju niansēs, jo sevišķi, runājot par Vegas attiecībām ar viņas skolotāju, magu-meistaru Zaku; ar smagajām izjūtām, tiekot atrautai no vecākiem, lai tad tiktu piesaistītai svešiniekam savas sūtības dēļ. Tās tumšās tirpas bezcerīgo noskaņu varā, ciešot neskaitāmos pārbaudījumus; tās bēdas no pretrunīgajām atmiņām par laiku pie vecākiem, pārdzīvojot mātes aso raksturu, ilgojoties tēva samiernieciskās, maigākās mīlestības; protams, Vegai atceroties pašai sevi, to mazo meiteni, ierautu notikumos, ko pati neizvēlējās un ir bezspēcīga ietekmēt.
Runa galu galā, manā uztverē, par cilvēku, kam, agrā bērnībā atņemot pašnoteikšanās iespējas, uzliekot neatbilstošus, pat cietsirdīgus pārdzīvojumus, atņemta pat mazākā cerība nonākt mierpilnā saskarsmē ar savu realitāti, to vienīgo pasauli, kas var kļūt viņa apdzīvojama, tikai patiesi to izjūtot un piesaistoties tai. Bez šādas uzdrīkstēšanās atdot sevi visu jebkuram tagadnes brīdim, nebīstoties vismazāko seku, nav iespējams sevi saglabāt, nedz uzturēties kādā vidē tik ilgi, lai kaut dotu sev iespēju tai piesaistīties.
Principā, jāsaka, ka aizdomas ir pārsātinošas un uztveri kropļojošas, pat tādā mērā, ka jebkādas mīlestības vai vismazākās pieķeršanās jūtas kļūst šaubām nepietiekamas, šķiet nepieņemamas, jo noteikti novedīs upura lomā. Vienīgais izņēmums ir līdzinieks bēdās—mazā Ange—kas izjutis tikpat lielas sāpes, bailes un zaudējumu, kā arī jebkuras citas ciešanas, ar kurām Vega spēj savās domās asociēties. Tā liekas vienīgā iespējamā dalīšanās izjūtās, kas novestu pie savstarpējas sapratnes. Tai pat laikā, protams, tā ir arī vēlme pasargāt, aprūpēt, un gādāt, lai Ange vairs neciestu, līdz pat pilnīgas upurēšanās brīdim, kad Vega ir gatava mirt meitenītes dzīvības dēļ.
Maldoties cauri nepieņemamajai pasaule un atkal-un-atkal prātā pārcilājot savas dzīves netaisnības, galvenā varone īpaši izceļas uz mietpilsoņu un trulo miera miku fona. Taču tāda sabiedrības metafora pati par sevi ir kā naglai uz galvas, parādot to savdabīgo maģiju, kas iedveš ļautiņos bijību, miermīlību, drošības sajūtu un beigu beigās tad arī vienveidību un stagnāciju--no svētkiem pie svētkiem, no pielūgsmes un klanīšanās līdz trīcēšanai bailēs, u.tml. Maģijas metafora ir ļoti pateicīga un prasmīgi izmantota, lai atspoguļotu sarežģītas varas-padoto, sargātāja-aizsargājamo attiecības tādā gaismā, kā līdz šim neesmu sastapis, neesmu aizdomājies aplūkot savās pārdomās par šādiem jautājumiem. Jo īpaši iepriecināja kolektīvā prāta ideja un tās risinājums--tā arī uz sevi pavisam citādā izjūtu nokrāsā pārdomāju sabiedrības dalībnieku savstarpējās attieksmes un visu kopīgās attiecības ar savu vadoni. Jēri un gans, protams, bet tik abpusēji izgaršoti un taustāmi, gandrīz patiesi un tik noticami, ka, šķiet, šāda neliekuļota mīlestība padotajiem pret varu un otrādi būtu iespējama, nevis ir tikai ikdienišķa ilūzija, pie kuras esam pieraduši.
Īpaši akcentējams man šķiet sievietes-maga lomas apspēlējums sabiedrībā, kur sievietei-magam atkal ir pakārtota vieta vīrietim-magam arī sabiedrības uztvrē, lai gan abi būtībā ir pārāki par parastajiem mirstīgajiem; un, lai gan karaļa priekšā visi liekas pielīdzināmi kalpojošai lomai, sievietes-magi drīzāk ir dziedātājas un mazāk novērtētās burvju triku spēlētājas, bet vīriešiem-magiem--vien rotaļlietas. Te savukārt Vega jau izteikti ir atšķirīgais, spēka un cīņas tēls, kas ar visu savu pagātnes raižu un rūgto pieredžu nastu ceļo no vienas viendabīgas pilsētas masas uz nākamo, radot izbrīnu, pat bailes un trīsas, sašutumu, liekot Vegai piedzīvot atraidījumu bez iespējām izskaidroties vai atrast savu vietu starp citiem pēc pašas vajadzībām. Te saskatīju sabiedrisko lomu apspēli, statusu cīņu, sabiedrības viedokli un tradīcijas žņaugu pār individualitāti starp masām un svieti līdzvērtībā vīrietim. Tādējādi saskatu feminisma iezīmes un spēcīgu individuālās izvēles sadursmi ar apdullinošu vairākuma prasību; nē, pat ne sadursmi, bet atduršanos pret sienu.
Un, protams, raiti nonāku pie tā, ka vīrieši dala šo sievieti, nemaz nejautājot viņai pašai; vai viņa ir lietas kursā, kādas tās jūtu un varas spēles, viņasprāt? Vai viņai tiešām jābūt vājākai? Un tā ir daļa izcili savērptās intrigas, kas viegli aizved līdz romāna noslēgumam, toties atstāj Vegu, manuprāt, zaudētājas lomā, taču, no otras puses, nenoliedzot arī, ka tā tieši ir viņas tā brīža izvēle—iet savu ceļu, neraugoties uz acīmredzamo utilirātisma prasību palikt, lai būtu ar vīrieti, kas mīl; lai kalpotu karalim, kuram vajag; lai izpatiktu sabiedrībai, kura nevar bez... šie spēki nevar bez patmīlības spodrināšanas un savu iesīkstējušo paradumu saglabāšanas nemainībā. Bet Vega—viņa, manuprāt, stipri pietuvojas savas patiesības saknēm, redzot visu intrigu sakulto haosu pati sev labi saprotamā skaidrībā, tālāk jau dodot tikai un vienīgi sev pašai iespēju lemt, lai arī diemžēl paliekot nesaraujamu saišu iespaidā, kas arvien vilksies viņai nopakaļ kā pirmatnējs grēks.
06.04.2015
Manuprāt, lielisks romāns fantāzijas žanrā, ko Latvijas autoru izpildījumā sastapt var vien dažos desmitos grāmatu. Sevišķi sajūsmināja līdz šim tik izteikti nesajusta robeža starp maģiju kā iedomātas realitātes spēkiem un maģiju kā īstenās realitātes norišu--izjūtu, attiecību, statusu, stāvokļu un varas--metaforu. Jo!--šajā gadījumā emocijas un jūtas ir maģijas izpausme, kā rūpīgi izraudzītas garšvielas pievienojot jau mītos pārtapušu vēsturiski-biogrāfisku folkloru, burvju zālītes un dziras.
Nudien, brīžiem līdz mielēm aizrāvos, identificējoties ar galvenās varones pārdzīvojumiem visu šo manis izraudzīto interpetāciju niansēs, jo sevišķi, runājot par Vegas attiecībām ar viņas skolotāju, magu-meistaru Zaku; ar smagajām izjūtām, tiekot atrautai no vecākiem, lai tad tiktu piesaistītai svešiniekam savas sūtības dēļ. Tās tumšās tirpas bezcerīgo noskaņu varā, ciešot neskaitāmos pārbaudījumus; tās bēdas no pretrunīgajām atmiņām par laiku pie vecākiem, pārdzīvojot mātes aso raksturu, ilgojoties tēva samiernieciskās, maigākās mīlestības; protams, Vegai atceroties pašai sevi, to mazo meiteni, ierautu notikumos, ko pati neizvēlējās un ir bezspēcīga ietekmēt.
Runa galu galā, manā uztverē, par cilvēku, kam, agrā bērnībā atņemot pašnoteikšanās iespējas, uzliekot neatbilstošus, pat cietsirdīgus pārdzīvojumus, atņemta pat mazākā cerība nonākt mierpilnā saskarsmē ar savu realitāti, to vienīgo pasauli, kas var kļūt viņa apdzīvojama, tikai patiesi to izjūtot un piesaistoties tai. Bez šādas uzdrīkstēšanās atdot sevi visu jebkuram tagadnes brīdim, nebīstoties vismazāko seku, nav iespējams sevi saglabāt, nedz uzturēties kādā vidē tik ilgi, lai kaut dotu sev iespēju tai piesaistīties.
Principā, jāsaka, ka aizdomas ir pārsātinošas un uztveri kropļojošas, pat tādā mērā, ka jebkādas mīlestības vai vismazākās pieķeršanās jūtas kļūst šaubām nepietiekamas, šķiet nepieņemamas, jo noteikti novedīs upura lomā. Vienīgais izņēmums ir līdzinieks bēdās—mazā Ange—kas izjutis tikpat lielas sāpes, bailes un zaudējumu, kā arī jebkuras citas ciešanas, ar kurām Vega spēj savās domās asociēties. Tā liekas vienīgā iespējamā dalīšanās izjūtās, kas novestu pie savstarpējas sapratnes. Tai pat laikā, protams, tā ir arī vēlme pasargāt, aprūpēt, un gādāt, lai Ange vairs neciestu, līdz pat pilnīgas upurēšanās brīdim, kad Vega ir gatava mirt meitenītes dzīvības dēļ.
Maldoties cauri nepieņemamajai pasaule un atkal-un-atkal prātā pārcilājot savas dzīves netaisnības, galvenā varone īpaši izceļas uz mietpilsoņu un trulo miera miku fona. Taču tāda sabiedrības metafora pati par sevi ir kā naglai uz galvas, parādot to savdabīgo maģiju, kas iedveš ļautiņos bijību, miermīlību, drošības sajūtu un beigu beigās tad arī vienveidību un stagnāciju--no svētkiem pie svētkiem, no pielūgsmes un klanīšanās līdz trīcēšanai bailēs, u.tml. Maģijas metafora ir ļoti pateicīga un prasmīgi izmantota, lai atspoguļotu sarežģītas varas-padoto, sargātāja-aizsargājamo attiecības tādā gaismā, kā līdz šim neesmu sastapis, neesmu aizdomājies aplūkot savās pārdomās par šādiem jautājumiem. Jo īpaši iepriecināja kolektīvā prāta ideja un tās risinājums--tā arī uz sevi pavisam citādā izjūtu nokrāsā pārdomāju sabiedrības dalībnieku savstarpējās attieksmes un visu kopīgās attiecības ar savu vadoni. Jēri un gans, protams, bet tik abpusēji izgaršoti un taustāmi, gandrīz patiesi un tik noticami, ka, šķiet, šāda neliekuļota mīlestība padotajiem pret varu un otrādi būtu iespējama, nevis ir tikai ikdienišķa ilūzija, pie kuras esam pieraduši.
Īpaši akcentējams man šķiet sievietes-maga lomas apspēlējums sabiedrībā, kur sievietei-magam atkal ir pakārtota vieta vīrietim-magam arī sabiedrības uztvrē, lai gan abi būtībā ir pārāki par parastajiem mirstīgajiem; un, lai gan karaļa priekšā visi liekas pielīdzināmi kalpojošai lomai, sievietes-magi drīzāk ir dziedātājas un mazāk novērtētās burvju triku spēlētājas, bet vīriešiem-magiem--vien rotaļlietas. Te savukārt Vega jau izteikti ir atšķirīgais, spēka un cīņas tēls, kas ar visu savu pagātnes raižu un rūgto pieredžu nastu ceļo no vienas viendabīgas pilsētas masas uz nākamo, radot izbrīnu, pat bailes un trīsas, sašutumu, liekot Vegai piedzīvot atraidījumu bez iespējām izskaidroties vai atrast savu vietu starp citiem pēc pašas vajadzībām. Te saskatīju sabiedrisko lomu apspēli, statusu cīņu, sabiedrības viedokli un tradīcijas žņaugu pār individualitāti starp masām un svieti līdzvērtībā vīrietim. Tādējādi saskatu feminisma iezīmes un spēcīgu individuālās izvēles sadursmi ar apdullinošu vairākuma prasību; nē, pat ne sadursmi, bet atduršanos pret sienu.
Un, protams, raiti nonāku pie tā, ka vīrieši dala šo sievieti, nemaz nejautājot viņai pašai; vai viņa ir lietas kursā, kādas tās jūtu un varas spēles, viņasprāt? Vai viņai tiešām jābūt vājākai? Un tā ir daļa izcili savērptās intrigas, kas viegli aizved līdz romāna noslēgumam, toties atstāj Vegu, manuprāt, zaudētājas lomā, taču, no otras puses, nenoliedzot arī, ka tā tieši ir viņas tā brīža izvēle—iet savu ceļu, neraugoties uz acīmredzamo utilirātisma prasību palikt, lai būtu ar vīrieti, kas mīl; lai kalpotu karalim, kuram vajag; lai izpatiktu sabiedrībai, kura nevar bez... šie spēki nevar bez patmīlības spodrināšanas un savu iesīkstējušo paradumu saglabāšanas nemainībā. Bet Vega—viņa, manuprāt, stipri pietuvojas savas patiesības saknēm, redzot visu intrigu sakulto haosu pati sev labi saprotamā skaidrībā, tālāk jau dodot tikai un vienīgi sev pašai iespēju lemt, lai arī diemžēl paliekot nesaraujamu saišu iespaidā, kas arvien vilksies viņai nopakaļ kā pirmatnējs grēks.
06.04.2015
This entire review has been hidden because of spoilers.
August 10, 2019
Ļoti skaista valoda, stāstījums arī labs, bet ņemu nost vismaz 2* par sižetu... Ne īsti fantastika, ne psiholoģisks sevis meklēšanas gabals. Tā arī nesapratu, kas ir mērķauditorija - bērniem par garlaicīgu, lielajiem par bērnišķīgu.
January 12, 2014
Latviešu fantāzijas darbs, kuru iesāku lasīt ar skeptisku noskaņojumu. Vidū tas mani aizrāva, bet beigās vienkārši nogalināja manī, ticību labajam. Ne tikai labām, laimīgām beigām, bet arī vispār, ka pastāv kas labs.
Runājot par sižetu, viss pārāk samudžināts, vietām šķiet pat līdz galam neapstrādāts. Autore šķiet grāmatu rakstot nav spējusi atšķirt laiku starp pagatni, tagad un nākotni. Man kā lasitājai bija grūti saprast to, kurā gadsimtā vispār notiek darbība. Pieslēdzot loģiku un to, ka tiek aprakstīts laiks, kad maģija ņem virsroku tā ir pagatne. Iepriekšējie gadsimti. Kad pasale tikko attīstās. Pat neskatoties uz to, ka stāsts ir par iedomu pasauli, lasītājam ir jāsaprot, kas tas ir par laiku, kad notiek notikumi.
Galvenā varone ir svešzemniece vārdā Vega. Lasot grāmatu līdz galam, es sapratu, ka šai varonei no sākata gala nav sava rakstura, savas saknes. Viņas ES ir nelīdzsvarots. Viņas rīcībai nav izskaidrojuma, dažkārt viņa rīkojas kā pusaudze, nevis pieaugusi sieviete. Pat viņas izteicieni ir muļķīgi, nedaudz bērnīšķīgi.
Autore sķiet mēģināja nodot vēsti, ka svešzemniecei ir grūti iejusties vietā, kur viņu negaid, kur viņa nav nevienam vajadzīga. Tas tā, ir, bet līdz galam tas viss nedeva pilnvērtīgu ticību. Varoņdarbi, kurus svešā vietā darīja svešzemniece bija savādi. Bet to dēļ cilvēki sāka cienīt Vegu, pazliet pat pieņemt. Lai gan, grūtības sagādāja varoņi, kuri uzradās un tad, bez jebkādiem loģiskiem izskaidrojumiem nozuda. To var salīdzināt tam, ka atnāca cunamī un noskaloja pusi varoņu, šoreiz cunamī vietā darbu izdarīja autore.
Man kā lasītājai ar ļoti izteiktu fantāziju nešķita parredzamas beigas, bet, tās mani satricināja. Iespējams tās ir tieši tādas, jo autore vēlējās rakstīt turpinājumu!? Lai gan ceru, ka nē. Jo, šī grāmata jau bija piesātināta ar pārlieku daudziem saistītiem un nesaistītiem notikumiem. Otru tādu es lasīt neizturētu. Bet, bez tā visa es neredzu Vegas atgriešanos.
Ja gadījumā stāsta beigās bija ietvērta morāle, tad droši varu teikt, tā ir muļķīga. Bēgt no problēmām (tieši to dara gandrīz visi gramatu varoņi) nav atrisinājums, jo problēmas, lai arī cik tālu Tu doos, Tevi panāks.
Saka, ka ikviens autors savos darbos ieliek daļiņu sevis. Šajā gadījumā es ieteiktu autorei mazāk grāmatā iekļaut savas jūtas un vairāk domāt par varoņu sajūtām un jūtām.
Kopumā stāsts man patika. Divas zvaigznītes tiek noņemtas par grāmtas sākumu un beigām. Kā arī par to daļu, kur nevarēja saprast, kāpēc uzrodas trešā persona, kura sevi redz, kā otru personu.
Ja autore izdos kādu citu grāmatu, es noteikti to izlasīšu, cerot, ka viņa būs pilnveidojusies.
Par pašas grāmatas sižetu, nav verts stāstīt, sanāks spoileri (pat pieminot tikai vienu notikumu), kuri nevienam nebūs vajadzīgi. Iesaku ikvienam pašam iepazīties ar šo darbu. Un vērtēt to pašam. Es izsaku tikai un vienīgi savu, objektīvu viedokli.
Dodu 3 no 5 zvaigznēm. Par to, ka vidū tomēr mani varēja ieinteresēt un piesaistīt grāmatas lasīšanai.
Runājot par sižetu, viss pārāk samudžināts, vietām šķiet pat līdz galam neapstrādāts. Autore šķiet grāmatu rakstot nav spējusi atšķirt laiku starp pagatni, tagad un nākotni. Man kā lasitājai bija grūti saprast to, kurā gadsimtā vispār notiek darbība. Pieslēdzot loģiku un to, ka tiek aprakstīts laiks, kad maģija ņem virsroku tā ir pagatne. Iepriekšējie gadsimti. Kad pasale tikko attīstās. Pat neskatoties uz to, ka stāsts ir par iedomu pasauli, lasītājam ir jāsaprot, kas tas ir par laiku, kad notiek notikumi.
Galvenā varone ir svešzemniece vārdā Vega. Lasot grāmatu līdz galam, es sapratu, ka šai varonei no sākata gala nav sava rakstura, savas saknes. Viņas ES ir nelīdzsvarots. Viņas rīcībai nav izskaidrojuma, dažkārt viņa rīkojas kā pusaudze, nevis pieaugusi sieviete. Pat viņas izteicieni ir muļķīgi, nedaudz bērnīšķīgi.
Autore sķiet mēģināja nodot vēsti, ka svešzemniecei ir grūti iejusties vietā, kur viņu negaid, kur viņa nav nevienam vajadzīga. Tas tā, ir, bet līdz galam tas viss nedeva pilnvērtīgu ticību. Varoņdarbi, kurus svešā vietā darīja svešzemniece bija savādi. Bet to dēļ cilvēki sāka cienīt Vegu, pazliet pat pieņemt. Lai gan, grūtības sagādāja varoņi, kuri uzradās un tad, bez jebkādiem loģiskiem izskaidrojumiem nozuda. To var salīdzināt tam, ka atnāca cunamī un noskaloja pusi varoņu, šoreiz cunamī vietā darbu izdarīja autore.
Man kā lasītājai ar ļoti izteiktu fantāziju nešķita parredzamas beigas, bet, tās mani satricināja. Iespējams tās ir tieši tādas, jo autore vēlējās rakstīt turpinājumu!? Lai gan ceru, ka nē. Jo, šī grāmata jau bija piesātināta ar pārlieku daudziem saistītiem un nesaistītiem notikumiem. Otru tādu es lasīt neizturētu. Bet, bez tā visa es neredzu Vegas atgriešanos.
Ja gadījumā stāsta beigās bija ietvērta morāle, tad droši varu teikt, tā ir muļķīga. Bēgt no problēmām (tieši to dara gandrīz visi gramatu varoņi) nav atrisinājums, jo problēmas, lai arī cik tālu Tu doos, Tevi panāks.
Saka, ka ikviens autors savos darbos ieliek daļiņu sevis. Šajā gadījumā es ieteiktu autorei mazāk grāmatā iekļaut savas jūtas un vairāk domāt par varoņu sajūtām un jūtām.
Kopumā stāsts man patika. Divas zvaigznītes tiek noņemtas par grāmtas sākumu un beigām. Kā arī par to daļu, kur nevarēja saprast, kāpēc uzrodas trešā persona, kura sevi redz, kā otru personu.
Ja autore izdos kādu citu grāmatu, es noteikti to izlasīšu, cerot, ka viņa būs pilnveidojusies.
Par pašas grāmatas sižetu, nav verts stāstīt, sanāks spoileri (pat pieminot tikai vienu notikumu), kuri nevienam nebūs vajadzīgi. Iesaku ikvienam pašam iepazīties ar šo darbu. Un vērtēt to pašam. Es izsaku tikai un vienīgi savu, objektīvu viedokli.
Dodu 3 no 5 zvaigznēm. Par to, ka vidū tomēr mani varēja ieinteresēt un piesaistīt grāmatas lasīšanai.
May 17, 2022
Nodoms, ar kādu grāmata tiek lasīta, ietekmē lasījumu.
Šoreiz man uz acīm bija "pedagoģiskā" lasījuma brilles - aina, aina, raksturs, konflikts. Āaaa, redz, kur arī fabulas pavediens...
Ir savi prieki, sava bēda pasauli redzēt "ar brillēm".
Ir iespēja ieraudzīt gan elegantas idejas, gan uz savas ādas sajust mīlētājam piedēvētas vēsas, mitras plaukstas, kas uzdzen šermuļus.
Šoreiz man uz acīm bija "pedagoģiskā" lasījuma brilles - aina, aina, raksturs, konflikts. Āaaa, redz, kur arī fabulas pavediens...
Ir savi prieki, sava bēda pasauli redzēt "ar brillēm".
Ir iespēja ieraudzīt gan elegantas idejas, gan uz savas ādas sajust mīlētājam piedēvētas vēsas, mitras plaukstas, kas uzdzen šermuļus.
August 3, 2016
Jā, es arī piederu pie tiem, kas latviešu fantāzijas autoru darbus ņem rokās ar pretrunīgām izjūtām: ar cerībām un skepsi reizē. Šoreiz pat skepse bija lielāka tāpēc, ka nez kāpēc man autores vārds saistās ar tādu pārintelektuālu literatūru.
Taču šoreiz atzīstu, ka skepse bija nepamatota. Ja ar latviešu autoriem ir gadījies, ka lasot redzu, kur tad autors guvis iedvesmu, ko paņēmis no viens un ko – no citas grāmatas, tad šoreiz tā noteikti nebija. Bažas, ka viss būs pārāk moderni un nopietni (šoreiz ar to domāju tādu moderno mākslu literārā formā) – arī nepiepildījās.
Kas man nepatika visvairāk - man nelikās, ka man tika dotas visas atbildes, it sevišķi nesapratu, par ko tad beigās tik ļoti pārdzīvo Vega un kāpēc viņa jūtas tik vainīga un izdara tādu dzīves izvēli, kādu nu izdara.
Kas man patika visvairāk – ļoti precīzi noformulēts, kas ir un kā darbojas maģija konkrētajā pasaulē.
Jā, kaut kur lasīju, ka būšot turpinājums, to arī mēģināšu sadabūt un izlasīt. Un tas jau vien ir rādītājs, ka grāmata patika.
Taču šoreiz atzīstu, ka skepse bija nepamatota. Ja ar latviešu autoriem ir gadījies, ka lasot redzu, kur tad autors guvis iedvesmu, ko paņēmis no viens un ko – no citas grāmatas, tad šoreiz tā noteikti nebija. Bažas, ka viss būs pārāk moderni un nopietni (šoreiz ar to domāju tādu moderno mākslu literārā formā) – arī nepiepildījās.
Kas man nepatika visvairāk - man nelikās, ka man tika dotas visas atbildes, it sevišķi nesapratu, par ko tad beigās tik ļoti pārdzīvo Vega un kāpēc viņa jūtas tik vainīga un izdara tādu dzīves izvēli, kādu nu izdara.
Kas man patika visvairāk – ļoti precīzi noformulēts, kas ir un kā darbojas maģija konkrētajā pasaulē.
Jā, kaut kur lasīju, ka būšot turpinājums, to arī mēģināšu sadabūt un izlasīt. Un tas jau vien ir rādītājs, ka grāmata patika.
July 14, 2013
Sākumā drusku gribējās piesieties vārdiem, bet tad aizrāvos un rezultātā izlasīju romānu vienā pēcpusdienā. Man patika, ka pasaule un visas tās burvju padarīšanas nebija pārāk sarežģītas, bet tai pašā laikā ticamas. Pašmāju fantāzijas gabali ir uz pirkstiem saskaitāmi, tāpēc šis ir patīkams pārsteigums. Dažkārt gan varoņu rīcība šķita pārāk....kā to lai tā labāk pasaka...."pašsaprotama". Tā it kā viņiem viss būtu skaidrs un lasītājam nav obligāti jāsaprot. Lai lasītais drusku nosēžas un tad papildināšu atsauksmi.
December 13, 2015
Labs latviešu autores fantāzijas darbs. Tiešām.
December 16, 2013
Ļoti aizraujoša, skumīga, vismaz tā, kā es to lasīju, bet man ļoti patika.
March 29, 2019
Visu laiku kaut ko nesaprotu un nespēju "iebraukt" tekstā :(
January 2, 2018
Šī grāmata man patika krietni labāk par "teātri", bet par parastu fantasy piedzīvojumu gabalu es to noteikti nesauktu. To varētu saukt vienkārši par "piedzīvojumu", jo pirmā persona un rakstības stils ļāva izdzīvot varones sajūtas. Vietām tas iedeva labu bonusu notiekošajam, vietām varbūt ne līdz galam, bet pieļauju, ka šāda veida maģiju būtu visai grūti attēlot citā veidā tā, lai lasītājs tajā varētu iejusties.
Grāmatas pirmajā pusē neviļus ienāca prātā, ka lasu kaut ko līdzīgu "Mazajam princim". Nevelku vienādības zīmi, bet radās iespaids, ka tiek attēlota maza pasaule (nekas nav zināms par lielākas pasaules ietekmi uz doto reģionu), īsti nav zināma vēsture un gandrīz katrs tēls, notikums un situācija tikai daļēji nolasījās tieši, jo vārdu izvēle aprakstot lika domāt, ka tas noteikti ir kaut kas simbolisks. Ir grāmatas, kur šis otrs slānis parādās tad, kad piedomā, bet te gandrīz vai otrādi.
Beigas man patika un bija īsteni piederīgas tādam tēlam, arī tad, ja nebūtu nākamās grāmatas. Happy ever after liktos daudz par saldu un neloģisku.
Kopumā bija interesanta pieredze, patīkami neparasta pieeja. Šur tur bija kādi sīkumi, kas patraucēja, bet tā jau piekasīgiem lasītājiem gadās. Turpinu ar nākamo daļu.
Grāmatas pirmajā pusē neviļus ienāca prātā, ka lasu kaut ko līdzīgu "Mazajam princim". Nevelku vienādības zīmi, bet radās iespaids, ka tiek attēlota maza pasaule (nekas nav zināms par lielākas pasaules ietekmi uz doto reģionu), īsti nav zināma vēsture un gandrīz katrs tēls, notikums un situācija tikai daļēji nolasījās tieši, jo vārdu izvēle aprakstot lika domāt, ka tas noteikti ir kaut kas simbolisks. Ir grāmatas, kur šis otrs slānis parādās tad, kad piedomā, bet te gandrīz vai otrādi.
Beigas man patika un bija īsteni piederīgas tādam tēlam, arī tad, ja nebūtu nākamās grāmatas. Happy ever after liktos daudz par saldu un neloģisku.
Kopumā bija interesanta pieredze, patīkami neparasta pieeja. Šur tur bija kādi sīkumi, kas patraucēja, bet tā jau piekasīgiem lasītājiem gadās. Turpinu ar nākamo daļu.
April 6, 2024
Mana pirmā izlasītā Ievas Melgalves grāmata, bet noteikti ne pēdējā. Iegrimšana burvju pasaulē un noslēpumainos notikumos. Fantāzija īsti nav mans žanrs, bet bija patiešām interesanti. Ļoti patika galvenās varones samudžināto izjūtu atainojums, bet pietrūka citu varoņu raksturojums. Tomēr grāmata bija interesanta gan sižeta ziņā, gan izjūtu ziņā. Nepārtrauktās alkas pēc došanās tālāk nezināmajā. Patiešām interesanta jauniešu grāmata.
February 2, 2023
Ja godīgi, tad man patika šī grāmata. It kā fantastikas žanrs, bet tajā pašā laikā samērā reāls. Ja par negatīvo, tad īsti nesapratu, vai grāmata bija kā sērijas sākums vai kā, bet, manuprāt, tomēr ja raksti grāmatu, tad raksti viņu kārtīgi (protams, atstājot vietu turpinājumiem), nevis tā samērā saraustīti.
October 14, 2019
It was different from most of books I've read recently, but was it good? My brain has not marked this question as answered yet. It has a bit too much "inner world" stuff (a.k.a. feelings, emotions, thoughts). Those things at times was charming, at other times - almost disgusting.
June 10, 2017
Kaut kā tomēr pietrūka... un kaut kā bija par daudz... Citi autores romāni labāk patika 😊
February 6, 2014
Es nezinu, vai tas ir ļoti briesmīgi - tikt salīdzinātam ar autoriem kaut kādā noteiktā grupā, pie piederēšanas kurai tu nekā neesi vainīgs. Bet viena no manām domām, lasot šo grāmatu, neizbēgami bija - es pirmoreiz sastopos ar latviešu autora fantāzijas žanra darbu, kuru lasot mani nepārņem savādas izjūtas, ko raksturot ar "mazliet kauns, bet vajadzētu taču izlasīt".
Aizmirstot par nacionālo žanra vidi, "Mirušie nepiedod" mani iepriecināja kā ļoti lasāms noslēpumu caurvīts stāsts, kurā maģijas nebija ne par maz, ne par daudz - maģija spēja būt visur un tajā pašā laikā bieži nebija teju nekur, ja ieskatās aiz suģestijas plīvura. Koncepts, ka visa tā maģija tikai tāda cilvēku pazīšana vien ir, man ir diezgan tuvs un ļauj ieskatīties tumšās idejās. Gandrīz vai gribējās vēl dziļāk to tumsu. Kopumā romānam izdevās pilnīgi neko neatrisināt, tikai samudžinot daudz filozofisku jautājumu ar neko vairāk kā detalizētu stāsta pasaulē esošās maģijas principu atklāsmi notikumu veidā. Un ļoti labi - tam jau šis fantāzijas veids ir domāts. Likt padomāt vēl.
Patika, ka tēliem netiek mākslīgi uzspiestas laimīgas beigas - pat drusku otrādi, radās sajūta, ka nē taču, varētu taču vismaz pamēģināt, pat ja ne ilgi un laimīgi, tomēr galvenās varones izvēle man nebija nesaprotama.
Viena lieta, ar ko tā arī nespēju aprast, bija īpašvārdu izvēle - personu, vietu, tautu nosaukumi mežģīja manu domu mēli un kaut kā nešķita organiski. Vienā vietā pat šķita iejukusi problēma ar kilri locīšanu arī pašā darbā (tieši vienā vietā parādās vārds "kilriieši", kamēr citur vārds "kilri" ir nelokāms un vispārināms), kas mazliet rada aizdomas, ka es ne viena tāda, bet varbūt es kļūdos un tam nav nozīmes, un autora fantāzija vārdu radīšanā ir svarīgākais.
Aizmirstot par nacionālo žanra vidi, "Mirušie nepiedod" mani iepriecināja kā ļoti lasāms noslēpumu caurvīts stāsts, kurā maģijas nebija ne par maz, ne par daudz - maģija spēja būt visur un tajā pašā laikā bieži nebija teju nekur, ja ieskatās aiz suģestijas plīvura. Koncepts, ka visa tā maģija tikai tāda cilvēku pazīšana vien ir, man ir diezgan tuvs un ļauj ieskatīties tumšās idejās. Gandrīz vai gribējās vēl dziļāk to tumsu. Kopumā romānam izdevās pilnīgi neko neatrisināt, tikai samudžinot daudz filozofisku jautājumu ar neko vairāk kā detalizētu stāsta pasaulē esošās maģijas principu atklāsmi notikumu veidā. Un ļoti labi - tam jau šis fantāzijas veids ir domāts. Likt padomāt vēl.
Patika, ka tēliem netiek mākslīgi uzspiestas laimīgas beigas - pat drusku otrādi, radās sajūta, ka nē taču, varētu taču vismaz pamēģināt, pat ja ne ilgi un laimīgi, tomēr galvenās varones izvēle man nebija nesaprotama.
Viena lieta, ar ko tā arī nespēju aprast, bija īpašvārdu izvēle - personu, vietu, tautu nosaukumi mežģīja manu domu mēli un kaut kā nešķita organiski. Vienā vietā pat šķita iejukusi problēma ar kilri locīšanu arī pašā darbā (tieši vienā vietā parādās vārds "kilriieši", kamēr citur vārds "kilri" ir nelokāms un vispārināms), kas mazliet rada aizdomas, ka es ne viena tāda, bet varbūt es kļūdos un tam nav nozīmes, un autora fantāzija vārdu radīšanā ir svarīgākais.
October 4, 2013
"Mirušie nepiedod" izlasās viegli un ātri. Grāmatas pirmās simts lapas ļoti patika, priecājos, ka beidzot kaut kas latvieša rakstīts šajā žanrā ir baudāms, nevis tāds plaģiatizēta šižeta atvemstījums.
Savukārt otrā pusē sāka mazliet vilkt uz meh pusi. Kārtīga krīze un intriga? Īsti neattīstīstās. Lielā mīlestība? Neveikli, minstinoties, it kā vajag, bet kā gan lai iznes? Ļoti traģiskās bērnības dienas un iegūtās traumas? Vairāk ķeksīša pēc, jo ierasts, ka centrā nostājas tāda tipa raksturs. Rezumējot: galveniem pieturas punkti romānā šķita esam neveikli un līdz galam nepārdomāti. Galvenā varone samērā klišejiska un bez atrisinājuma.
Vēl piebildīšu, ka man mazliet mulsina grāmatu nosaukumi, kas tā pa īstam nesaslēdzas ar grāmatas saturu. Varbūt gan esmu pārlieku neasa, lai spētu uzķert pilnīgi visas nianses, ko autore ieplūdinājusi tekstā.
Grāmatai zvaigznītes tik daudz, jo vērtēju latviešu fantāzijas literatūras kontekstā.
Savukārt otrā pusē sāka mazliet vilkt uz meh pusi. Kārtīga krīze un intriga? Īsti neattīstīstās. Lielā mīlestība? Neveikli, minstinoties, it kā vajag, bet kā gan lai iznes? Ļoti traģiskās bērnības dienas un iegūtās traumas? Vairāk ķeksīša pēc, jo ierasts, ka centrā nostājas tāda tipa raksturs. Rezumējot: galveniem pieturas punkti romānā šķita esam neveikli un līdz galam nepārdomāti. Galvenā varone samērā klišejiska un bez atrisinājuma.
Vēl piebildīšu, ka man mazliet mulsina grāmatu nosaukumi, kas tā pa īstam nesaslēdzas ar grāmatas saturu. Varbūt gan esmu pārlieku neasa, lai spētu uzķert pilnīgi visas nianses, ko autore ieplūdinājusi tekstā.
Grāmatai zvaigznītes tik daudz, jo vērtēju latviešu fantāzijas literatūras kontekstā.
August 13, 2016
4,5 zvaigznes, bet jūtos gana apmierināta izlasot grāmatu, lai atļautos ielikt pilnu vērtējumu.
Jāsaka, pirmā grāmata no jaunajiem fantāzijas autoriem, ko no tiesas izbaudīju. Vega ir viena no retajiem galvenajiem varoņiem, kura spēj radīt interesi par sevi. Viņas iekšējā pasaule ir labirints, ko man tā arī nesanāca iziet grāmatas beigās, tādējādi radot vēlmi pēc turpinājuma.
Ļoti patika pasaules maģija un kopumā modelis pēc kāda tur dzīvo cilvēki. Pietrūka tikai lielāka reakcija no apkārtējās masas, vairākkārt tiekot grāmatā pieminētam, ka pret Vegu tagad visi būs saskaitušies, bet nekas tāds nenotiek. Reāli, tikai grāmatas sākumā kāds iemeta akmeni meitenei un tas arī bija viss ko ne burvji izdarīja.
Patika beigas ar visiem galiem savilktiem, bet tai pat laikā, pietiekoši iespēju stāstu turpināt un ja autore lasa, es labprāt vēlētos, lai tas tiek darīt.
Jāsaka, pirmā grāmata no jaunajiem fantāzijas autoriem, ko no tiesas izbaudīju. Vega ir viena no retajiem galvenajiem varoņiem, kura spēj radīt interesi par sevi. Viņas iekšējā pasaule ir labirints, ko man tā arī nesanāca iziet grāmatas beigās, tādējādi radot vēlmi pēc turpinājuma.
Ļoti patika pasaules maģija un kopumā modelis pēc kāda tur dzīvo cilvēki. Pietrūka tikai lielāka reakcija no apkārtējās masas, vairākkārt tiekot grāmatā pieminētam, ka pret Vegu tagad visi būs saskaitušies, bet nekas tāds nenotiek. Reāli, tikai grāmatas sākumā kāds iemeta akmeni meitenei un tas arī bija viss ko ne burvji izdarīja.
Patika beigas ar visiem galiem savilktiem, bet tai pat laikā, pietiekoši iespēju stāstu turpināt un ja autore lasa, es labprāt vēlētos, lai tas tiek darīt.
February 27, 2015
Kur tas laiks, dzirdot stāstus no citiem vai pat pašas autores, par to, kas tad tur īsti notiek, bet reizē lappuses atvēru, nekā nezinot un tieši tādēļ - ar svaigu nepacietību.
Viens no tiem darbiem, kas man atgādina, ak jel, Laura, ņem taču grāmatas rokās biežāk. Autores valoda ir tik atšķirīga un stils, izteiksme, no manas, ka ne tikai tēli un sižets ir tas, kam sekoju līdzi un skaudīgi nopūšos.
Lai arī beigās biju iedomājusies sagaidīt ko citu no šī darba, tagad esmu gudrāka un nolieku negribētās fantāzijas malā. Izbaudīju grāmatu, izbaudīju viņu stāstu un klusībā fangirlošos, ja Vega atradīs savu ceļu atpakaļ pie Dāra. Bet līdz tam, protams, jāgaida.
Viens no tiem darbiem, kas man atgādina, ak jel, Laura, ņem taču grāmatas rokās biežāk. Autores valoda ir tik atšķirīga un stils, izteiksme, no manas, ka ne tikai tēli un sižets ir tas, kam sekoju līdzi un skaudīgi nopūšos.
Lai arī beigās biju iedomājusies sagaidīt ko citu no šī darba, tagad esmu gudrāka un nolieku negribētās fantāzijas malā. Izbaudīju grāmatu, izbaudīju viņu stāstu un klusībā fangirlošos, ja Vega atradīs savu ceļu atpakaļ pie Dāra. Bet līdz tam, protams, jāgaida.
April 8, 2014
šajā grāmatā mazliet vīlos, biju cerējusi kaut ko vēl iespaidīgāku un interesantāku. ļoti lēnu lasījās, briežiem bija garlaicīgi un šausmīgi viss saistīts ar maģiju. īsti nesaprotu kāpēc tieši tāds ir grāmatas nosaukums, nesaskatu tā saistību ar tekstu. tomēr pozitīvi ir tas, ka nevar noprast, ka šo grāmatu ir sarakstījusi latviešu rakstniece. nav pieminētās latviešu vietas, kā tas ir raksturīgi latviešu rakstniekiem. kopumā šī grāmata mani nesaistīja.
September 21, 2013
The sharp and unique writing style of the talented author made the book a good holiday enjoyment, that left the reader pondering the message which the author tried to convey. It helped to remind us, women, that we are all free spirited and independent persons that do not need to depend on men to live, explore and enjoy our life.
March 21, 2014
Var teikt, ka neparastais Vegas dzīves gājums fragmentāri turas kopā ar fantāzijas pasaules diždarbu ainām. Pie tam, spēju iedomāties vairākus notikumu brīžus ekranizācijā!
Veiksmi autorei ar nākamajiem darbiem!
Veiksmi autorei ar nākamajiem darbiem!
September 2, 2016
Atsauksme blogā: http://greeneyednevertells.wordpress....
September 18, 2025
Mana recenzija "Neuzticies nevienam" no 2013. gada ir šeit: https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/zina/...
Displaying 1 - 30 of 32 reviews