Romāna galvenā varone ir arhitekte Dolkara, kuras saknes meklējamas tālajā un noslēpumainajā Tibetā. Viņa ir dzimusi un uzaugusi Šveicē, ģimenē tiek piekoptas budisma tradīcijas, taču viņas māte nekad nestāsta meitai par savu dzimteni un to, kāpēc tagad dzīvo trimdā. Tikai pēc tam, kad Dolkara uzzina par briesmīgajām rētām uz mātes ķermeņa un piespiež viņu runāt, Sonama atzīstas, ka pirms bēgšanas no Tibetas viņu, pavisam jaunu meiteni, darba nometnē nežēlīgi spīdzinājuši ķīniešu iekarotāji. Pamazām mātes stāstījumā atdzimst pagātne – krāšņa un reizē arī briesmīga. Taču daudzi jautājumi paliek neatbildēti. Dolkara nolemj izzināt patieso dzimtas vēsturi, tādēļ viņa dodas uz Lasu. Ko viņa tur atradīs? Namu, kurā reiz dzīvojusi Dolkaras dzimta, vai tikai sapni par to? Vai viņa beidzot satiks savu lielo mīlestību, vai tikai tās ēnu? Romāna vēstījums ir pārliecinošs līdz pēdējai lappusei, tas ir autentisks, dramatisks, kaislīgs. Nozīmīga vieta tajā atvēlēta mīlestībai, draudzībai un nodevībai. Spilgti un skarbi iezīmēts politiskais fons – Tibetas neatkarības zaudēšana un Mao Dzeduna „kultūras revolūcijas” nesēju zvērības, kas bija jāizcieš Dolkaras mātei un mātes vecākajam brālim un māsai, kad viņi vēl bija gandrīz bērni. Lasītājs neuzbāzīgi tiek iepazīstināts arī ar tibetiešu dzīvesveidu, ticību, paražām, raksturots, cik dažādi ķīniešu invāzija var ietekmēt pat vienas ģimenes locekļus – daži kļūst par apspiedēju līdzskrējējiem un denuncētājiem, kā, piemēram, Sonamas brālis, kurš idejas vārdā nodod pat savu māsu, citus nespēj salauzt ne nometnes, ne spīdzināšana, kā Sonamu. Romānā ir arī bezgala skaisti Tibetas dabas tēlojumi. Darbs varētu patikt galvenokārt sievietēm, lai gan vietām ir nežēlīgs un briesmīgs. Romāns noteikti ir ieteicams cilvēkiem, kuri interesējas par Ķīnas un Tibetas attiecībām un par Austrumu kultūrām un reliģijām vispār, jo daiļdarbu par šo tematu līdz šim nav bijis daudz. Turklāt grāmata ir ļoti aizraujoša, to ir viegli lasīt un tai ir bagātīga valoda.
Šveiciešu rakstniece Federika de Česko ir dzimusi 1938. gadā Ziemeļitālijā, viņas tēvs bija itālis, bet māte – vāciete. Studējusi mākslas vēsturi un psiholoģiju. 1962. gadā pārcēlusies uz Šveici, precējusies ar pazīstamu japāņu fotogrāfu. Rakstniece ir daudz ceļojusi – ilgāku laiku dzīvojusi pie tuaregu cilts Sahārā. Ceļojumu iespaidus un zināšanas viņa ir ievijusi daudzos savos daiļdarbos. Par Federikas de Česko dzīvi 2008. gadā ir uzņemta filma. Savu pirmo romānu Federika de Česko uzrakstīja jau 16 gadu vecumā. Viņa raksta galvenokārt bērniem un jauniešiem (ap 50 darbu), kopš 1994. gada – arī pieaugušajiem. Rakstnieces darbu centrālā tēma ir svešas kultūras un neparasti cilvēki. F. de Česko vairākkārt ir apbalvota ar literārām prēmijām.
Esmu intriģējošu stāsta sākumu mīlētāja. Šo grāmatu man nez kāpēc neizdevās iemīļot no pirmās nodaļas. Taču, tiklīdz tika atvērts logs uz dziļo vēsturi, nevarēju atrauties. Skaists un skarbs romāns vienlaikus. Kā patīkams papildbonuss- izjustas mīlas ainas.
The book is a bit slow at the beginning but really opens up in the second quarter. Great story line, tells about Tibet during Chinese invasion and people's suffering and through all of that love and hope for a better life.
“Tibetietes māja” manā virtuālajā grāmatu plauktā nelasīta nostāvēja daudzus gadus - acīmredzot gaidīja īsto brīdi. Šveiciešu rakstniece Federika de Česko ir neskaitāmu romānu autore un par viņas bagāto dzīves gājumu ir uzņemta arī dokumentālā filma. Viņai nenoliedzami ir stāstnieces talants un spēja atklāt lasītājam neskaitāmus dzīvesstāstus savītus meistarīgā kamolā.
Šis vēsturiskais romāns stāsta par laiku, kad komunistiskā Ķīna iebruka Tibetā. Temats un periods, par kuru zināmas gan oficiālas, gan “neoficiālas” versijas - jo Tibeta joprojām ir Ķīnas sastāvā un okupācijas laikā nesagaidīja palīdzību un iejaukšanos no starptautiskajām organizācijām. Tādēļ tika okupēta, iznīcinot vienas bagātas valsts kultūru, ekonomiku un veselu paaudzi gaišākas nākotnes un komunisma celšanas vārdā. Visnotaļ pazīstami, vai ne?
Bet patiesībā stāsts ir par ģimeni un trīs tās paaudzēm - traģisks, mīlestības, nodevības un ticības labajam caurstrāvots. Vairākās Āzijas valstīs joprojām valda matriarhāts - sievietes ir ģimenes spēka un gudrības avots. Arī grāmatas centrā ir trīs paaudžu vienas ģimenes sievietes - jaunā arhitekte Dolkara ir otrās paaudzes trimdas tibetiete un dzīvo Cīrihē. Dolkaru uz mātes dzimeteni aizved vēlēšanās izzināt dzimtas noslēpumus.
Rakstnieces valoda ir viegla, grāmata pēc pirmajām simts lappusēm ievilka sevī un lika pārdzīvot līdzi - gan Tibetas periodu, gan sekojot trimdā dzīvojošajai jaunajai paaudzei. Grāmatas beigas gan šķita pārāk laimīgas, ja tā drīkst teikt :) Spēju saprast autores vēlmi izbalansēt visus traģiskos likteņus ar vienu skaistu “happy ending”, bet man noteikti labāk patika skarbais reālisms.
Noslēgumā varu teikt, ka saskatīju daudz līdzību ar man mīļo “Rīsu māti”, tomēr šī nebūs grāmata, ko kādreiz pārlasīšu - zināmu lietu idealizēšana, neatstājot lasītājām vietu iztēlei ik pa laikam man nedaudz traucēja. Pa spīti minētajam, no sirds varu ieteikt grāmatu izlasīt - kā okupētas nācijas nākamā paaudze mēs noteikti varēsim saskatīt daudzas līdzības un to, ka savu sakņu apzināšanās un dzimtas vēstures izzināšana palīdz atrast savu vietu.
Mala som chut na nieto ine, a vybrala som si tuto knihu. Je to krasno-hrozna kniha. Krasna je v opise tibetu, zvykov, krojov. Tie kroje som mala normalne zivo pred ocami. Bola som prekvapena niektorymi zvykmi, napr ze je bezne mat naraz viacero manzelov, ze ked vam rodicia dohodli sobas s nejakym starsim muzom, bolo normalne mat aj mladsieho, ako odskodne :slight_smile: Alebo ze ak niekto nemal milenca, tak sa na nu pozeralo, ci je chora ci co je s nou :slight_smile: Bolo tam mnozstvo krasnych citatov a myslienok. No na druhej strane je tam pribeh napadnutia Tibetu Cinou. Doteraz som o tom vedela velmi malo. A bola som sokovana a zhrozena. Ano, je to vymysleny pribeh, ale verim tomu, ze mnohe osudy rodin boli podobne ako v knihe. A aj ked boli niekedy tie osudy krute ako v POmalovanom vtacatu, vzdy tam bolo nieco svetle, nieco pekne, takze konecny dojem z knihy hodnotim ako kladny.
Jāatzīst, jaunatklājums man. Tibeta un tās vēsture. Ja neskaita Dalailamas vārdu, tik maz biju dzirdējusi par Tibetas vēsturi un tās iznīcināšanu. Gribot negribot sanāca vilkt paralēles ar mazajām Baltijas valstīm “sarkanā” režīma ietvaros. Tikai daudz skarbāk un ar turpinājumu mūsdienās. Caurvijošais mīlas stāsts beigās varbūt mazliet par saldu, bet, iespējams, labs balanss pret vispārējo šausmu ainu Tibetā. Neiziet no galvas jautājums - kā mūsdienās šim politiskajam jautājumam tiek pievērsta tik maza ievērība? Tik spēcīga kultūra un tik postoša Ķīnas vardarbība.
Darbs galvenokārt patiks sievietēm, lai arī tajā neizpaliek nežēlīgas ainas. Tāpat romāns ieteicams cilvēkiem, kuri interesējas par Ķīnas un Tibetas attiecībām un par Austrumu kultūrām un reliģijām vispār. Grāmatu ir viegli lasīt, valoda ir raita un neradās sajūta, ka tulkotājs būtu ko "haltūrējis".
3,5* Stāsts pats par sevi interesants, vēstures notikumi traģiski, bet kaut kā viss pārāk saraustīti, līdz pusei vispār nelasījās. Kaitināja galvenās mūsdienu varones takta sajūtas un empātija trūkums.