Visnotaļ interesanti. Kā jau grāmatas anotācijā pieteikts, 20 īsstāstu sižetus iedvesmojusi autora bērnības pieredze un empātija pret personāžiem, no kuriem vairums novēršas - nabadzīgiem māksliniekiem, bezpajumtniekiem, citā domu pasaulē dzīvojošajiem. Šajā ziņā autors šķiet līdzīgs stāsta "Makintošs" varonim - žurnālistam, kuram redaktors uzdot sagatavot "materiālu par kādu bezpajumtnieku", turklāt "esot jāizraugās tāds personāžs, kurš, neskatoties uz to, ka atrodas sociālo kāpņu pašā apakšā, tomēr nebūtu zaudējis cilvēcisko seju un spētu lasītāju aizkustināt". Šim sarkasmam sanāk dubulta nozīme - uzspēlēti aizbildnieciskais tonis slēpj arī bijību pret bezpajumtniecību kā mūsdienu radikālās askēzes formu, pat ja ne brīvprātīgu, kas varbūt nemaz nav tik tālu no 3.gs tuksnešu tēviem.
Man vienmēr ir interesanti vērot, kā stāstu secība stāstu krājumā ietekmē kopējo noskaņu. "Jēzus kaķis" veidojas kā atvars, kā virpulis, kas ierauj bezpalīdzīgo lasītāju. Iesākums mierīgs, pirmie stāsti vairāk kā nesteidzīgas skices - par mākoņu gleznotāju, kurš ir ateists "pēc Dieva prāta" un tic, ka "ateisms ir Viņa ziņā", par ielu tirgoni, kura izteiksmes veids, runājot par grāmatām, līdzinās kokam: "viņa teiktais patiesi līdzinājās kuplam kokam, kas, stiepjoties uz augšu, sazarojas arvien vairāk, un tā vien šķiet, ka ietieksies bezgalībā". Parādās pirmais sānsolis maģiskajā reālismā par gleznu, kurai jāpiemēro apcietinājums, un kaķi, kas spēj glābt no nāves, un arī vieglā sirreālismā par vīru, kas novēro un kolekcionē cilvēku gaitu. Virpulis sāk uzņemt apgriezienus, vārnas spriež cilvēkam tiesu un izpilda nāvessodu, šķietami vienkāršajā titulstāstā par bērnības atmiņām ieslēpti nozīmju slāņi, stāstā par pagrabu tur dzīvojošie laikam jāuztver kā dzīvi apraktie, un nav brīnums, ka turpinājumā ir neizskaidrojamas šausmas paša galvā un pilna pasaule ar spalvām. Lai pavisam apdullinātu lasītāju, sirreālismam un fantastikai pa vidu ir smalki elēģisks stāsts par nesteidzīgām stundām dārzā un bērna jautājumu "Mammu, kad tu skaties uz mani, tu arī redzi mākoņus?" Krājuma otrajā pusē visi stāsti kopā vienā virpulī, tēli no viena stāsta pārceļo uz citu, no protezēšanas klīnikas Vācijā aizved fantasmagoriskos neceļos uz Suņu pilsētu. Līdz pašās beigās lasītājs kopā ar autoru un stāsta varoni izmisīgi tur durvju rokturi, lai neļautu ienākt Neredzamajam cilvēkam.
"Jēzus kaķis” nav izklaidējoša lasāmviela, bet ievelk un pēc tam ilgi neatstājas.
Viena lieta gan ļoti kaitināja - trūcīgās tulkotāja piezīmes (patiesībā ir tikai viena – grāmatas beigās), kas man liek domāt, ka palaidu garām kādas interesantas nianses, jo, piemēram, teikuma "Pēc Mrtoša ārienes bija grūti spriest, kā viņš ticis pie tādas iesaukas" konteksts paliek nepaskaidrots.
"Ārprātīgie vēlu noveco…"