"Dzīvespriecīgais vakarēdiens" ir ļoti neparasta pavārgrāmata – drīzāk garšīgas iedvesmas un veldzējoša garīga ceļojuma grāmata – un ne tikai virtuves virtuoziem, bet arī tiem, kuri, bailēs izdarīt kaut ko ne tā, plītij līdz šim labprātāk metuši līkumu. Šī būs vienreizēja iespēja saņemt pašu svarīgāko mācību pavārmākslā – beznosacījumu mīlestību un spēju just gatavošanas prieku. Šajā grāmatā jūs varēsiet izlasīt aizraujošus stāstus par Noras satiktajiem un tuvajiem cilvēkiem, aplūkot iedvesmojošas fotogrāfijas un atklāt gardu ēdienu noslēpumus. Grāmatas māksliniece Elita Šica Vāvere.
Nora Ikstena is a prose writer and essayist. Ikstena is one of the most visible and influential prose writers in Latvia, known for elaborat style and detailed approach to language. After obtaining a degree in Philology from the University of Latvia in 1992, she went on to study English literature at Columbia University. In her prose, Nora Ikstena often reflects on life, love, death and faith. Soviet Milk (2015, shortlisted for the Annual Literature Award for best prose), Besa (2012), Celebration of Life (1998), The Virgin's Lesson (2001) are some of her most widely appreciated novels.
The novel Amour Fou has been staged for theatre, and published in Russian (2010); other works have been translated into Lithuanian, Estonian, Georgian, Swedish, Danish, etc. Ikstena is also a prolific author of biographical fiction, non-fiction, scripts, essays, and collections of short prose. Her collection Life Stories (2004) was published in English in 2013, and Hindi in 2015. Her story Elza Kuga’s Old Age Dementia was included in the "Best European Fiction 2011" anthology. Ikstena is an active participant in Latvia's cultural and political life, and a co-founder of the International Writers and Translators’ House in Ventspils. In 2006, she received the Baltic Assembly Prize in literature.
Ar šo grāmatu man bija divējādas attiecības. Man gan patika, gan nepatika. Tajā ir vairāki cilvēku, kuru daļiņu dzīves Ikstena ir parādījusi arī mums - dažreiz caur ēdienu, dažreiz atmiņām, smaržām vai mīlestībām.
Un šie cilvēki uz papīra lapām - kā jau cilvēki dzīvē - cits patika un cits ne tik ļoti. Man dažkārt likās, ka autores vajadzība iespraust kaut kur stāstā ēdienu, kurš gatavojas, bija mazliet lieka, jo grāmata un stāsti nav par ēdienu. Vēl jo vairāk tas mazliet traucēja tādēļ, ka tur pat blakus šiem stāstiem bija arī receptes.
Mans mīļākais stāsts bija par Bernātu Smaidu. Man no tiesas negribējās, lai tas beidzas. Tāpat man šķiet, ka grāmatas vāka dizains ir ļoti skaists un grāmatas smarža man atgādina muzeju vajadzībām printētos bukletus, kas aiznes jaunā pasaulē. Tas man ļoti patika šajā grāmatā. Bet nepatika biežā Spānijas un Itālijas pieminēšana (kas manai sirdij nav īsti tuvas un radīja vienveidību), kā arī jau iepriekš minēto recepšu pārāk lielā uzsvēršana. Bet man patika stāsti un bija tāda sajūta, ka arī es varētu aicināt šos cilvēkus un autori ciemos, klausoties vēl nedzirdētu stāstu pavedienos.
No neizturami zaļas un vēderu griezošas skaudības līdz intelektuālam orgasmam - tāds ir bijis šīs grāmatas lasījums.
Pirmie divi stāsti un ne bez neērtības, atzīstos jums, ka jutos šādi: "Man tajā grāmatā skauž viss - dzīves baudīšana, ēdienu baudīšana, būšana mierā ar sevi, būšana mierā ar mirkli. Skauž cilvēki, par kuriem raksta un skauž, kā autore bauda savu ceļu uz grāmatu. Esmu izbrīnīta. Parasti (daiļ)literatūra nespēj manī izraisīt tik spēcīgas emocijas šeit un tagad. Atmiņas, jā. Filozofiskas pārdomas, kas reizēm pārslogo - jā. Bet fiziskas klātesošas šī brīža emocijas. Reti, reti…".
Bet "Bernātu Bosiks" ar netiešu atsauci uz Kļavja grāmatas čiekurēdājiem atslābina prātu un atver sirdi, un ļauj ieraudzīt, ka krustmāmiņa Džūlija (Julia Child) ir gana daudz izdarījusi, lai pamats tik skaudrai skaudība varētu būt tikai un vienīgi atmiņa, pagātnes rēgs. I gatavot protu, i draudzēties, i dzīvi baudīt. Protu.
Un "Visvaldis Muklājā" nāca kā apskaidrības vēstnesis - dzīvi jau sen es baudīt protu, tikai laiku pa laikam to aizmirstu. Jo "Muklājs" baudīts un snobiskās mīklas arī nav svešas - kopš vidusskolas laiku pa laikam sacenšos ar kādu supersarakstu, kas būtu jāzina / jāizlasa / jāpiedzīvo katram inteliģentam cilvēkam. Un būtu bijis tas jāizdara jau sen, sen, sen - vislabāk vēl pirms piedzimšanas ;)
Nu, tad, lai iet ar' : Merkucio, Louis Sclavis "Dans la Nuit", Delamain Vesper, Lapsang, Nepanesmais esības vielgums, Ķelnes koncerts, 24.janvāris 1975, Tauriņu medības, Abelārs un Eloīze, Eleni Karaindrou "Eternity and a Day", Tumšo bodīšu iela, Miles Davis "Kind of blue", Home of White Horse, Šarls Bodlērs "Albatross", Mazā laimīte, Debesis virs Berlīnes, Saint James "Vieux", Ādolfs Zārdiņš, Michel Portal, Kronopi un godības, laikam jau arī cerītes, Džambatista Marino, Jun Miyake "Mondo Erotica!", Puerto Rico Gold, Po "Krauklis", Kšistofs Kesļovskis ar krāsām trim, Pūķa pērles, Lorenco Lieliskais, "Children of the Night", Dienvidu autoceļš, Gitanes, Runcis Muris, Jon Hasell "Fascenoma", Latakia, "Tieši pirms kara ar eskimosiem", Petronijs.
Ne, ne, pavārgrāmata tā nav, kaut gan man patika doma, ka sēnes vispirms jāapcep bez eļļas, lai mitrums izgaro, un tikai tad jāsāk gatavot pa īstam, to paņemšu, pārējais lai paliek.
Man patika lasīt raitu latviešu valodas tekstu. Skumdināja, ka autore Dievu ar mazo burtu rakstīja. Apbēdināja saturs. Bija vērts grāmatu lasīt, bet bēdīgs saturs.
grāmata drūmiem ziemas vakariem, kad pietrūkst saules siltuma, pļavu smaržu un kāda jauna meistarstiķa rašanās virtuvē. kā pavārgrāmata, manuprāt, diezgan nederīga, taču kā dvēseles veldze gan. tie stāsti par ļaudīm un viņu attiecībām ar virtuvi un visu ap to ir iedvesmojoši.