Cilvēki laivās

by Alberts Bels

“Cilvēki laivās” (1987) ir viens no Bela spožākajiem darbiem. Mazā kuršu tautiņa, kuras ziedu laiki (12. gadsimtā šī jūrasbraucēju un karotāju tauta veiksmīgi konkurēja ar zviedru vikingiem) jau sen pagātnē, 19. gadsimta vidū gan vēl saglabājusi savu nacionālo identitāti, bet jau tuvu iznīcībai. Romāns veidots kā divu pasauļu pretstatījums. No vienas puses, Prūsija, ko var uztvert kā absolūtās sakārtotības un arī sastinguma simbolu, no otras - “cilvēki laivās”, t. i., kuršu zvejnieki, kuru mūža lielākā daļa aizrit uz ūdens. Vienlaikus šī metafora apzīmē mazo kuršu tautiņu vēstures straumē vai - plašākā skatījumā - jebkuru skaitliski nelielu tautu. Par oficiālo valsts valodu pasludināta vācu, kursiski sarunas noris vairs tikai ikdienā; zvejnieki ir zaudējuši interesi par pasauli un dzīvo pēc fatālā principa “kam jānotiek, tas notiks”. Romānā vēstures ritumu iemieso brīnišķīga metafora. Tas ir Sventes kalns - ceļojošā kāpa, kas, laikam ritot, mazpamazām apber kuršu ciemu. Romāna izskaņa ir drūma: kurši ir izzuduši līdz ar savu valodu un kultūru. Tomēr paliek jautājums: cilvēki rada vēstures straumes plūdumu; vienlaikus vēsture veido cilvēkus - vai “cilvēkiem laivās” iespējams iespaidot straumes virzību vai vismaz neļauties straumes spēkam?

Genres: Historical, Classics, 20th Century, History

190 pages, Hardcover

First published January 1, 1987

About the author

Alberts Bels (līdz 1971. gadam Jānis Cīrulis)mācījies Elektrotehnikas fakultātē Celtniecības tehnikumā Rīgā, no 1955. gada līdz 1956. gadam Maskavā Valsts Cirka mākslas skolā, pēc obligātās karaklausības kā eksterns beidzis vidusskolu Rīgā. Mācījies Augstākajos scenāristu kursos Maskavā. Kopš 1963. gada nodarbojas ar rakstniecību. No 1990. līdz 1993. gadam Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts.
A. Belam piešķirta A. Upīša prēmija (1977), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1982), arī Valsts Prēmija literatūrā (1989) par romānu "Cilvēki laivās", Barikāžu piemiņas zīme (1991), Triju Zvaigžņu ordenis (2000). Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999). Saņēmis "Latvijas Literatūras gada balvu 2012" par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā.

Reviews

[Inese Okonova · Rating 4 out of 5]

Ļaujoties nez no kurienes iznirušai iekšējai nepieciešamībai, turpinu lasīt garām palaistu latviešu klasiku. "Cilvēki laivās" ir brīnišķīgi poētiski darbs par kuršiem, kuri spītīgi ieķērušies Kuršu kāpā starp laikiem, tautām un valstīm.

Ļoti labi saprotu, kāds graujošs efekts šim romānam bija Atmodas laikā, bet šis ir tas gadījums, kad darba kvalitāte nav zudusi un, domājams, nezudīs arī turpmāk.

Tikai viena iebilde par, manuprāt, latviešu rakstniekiem īpaši raksturīgo iezīmi pārcensties: Belam izdevusies neticami skaista alegorija par kuršiem kā cilvēkiem laivās, kurus nes vēstures straume. Izlasot to, burtiski salēcos, cik skaisti un precīzi pateikts. Kāpēc to obligāti sabojāt, gari un plaši vēl paskaidrojot, kā šo alegoriju lasītājam būs saprast un vēl pilnībā izklāstīt Tolstoja & Co vēstures filozofijas teoriju par varoņiem pret laikmeta virzītājspēkiem?

[Ieva · Rating 4 out of 5]

Arvien vairāk saprotu, ka neesmu lasījusi neko daudz no latviešu autoru klasiķiem. Šo darbu izvēlējos, lai pirms teātra izrādes apmeklējuma būtu kāds priekšstats par notikumiem. Un labi, ka tā, man ļoti palidzēja gan izlasītais uztvert izrādē parādīto, gan izrādē parādītais sasaucās ar manām sajūtām lasot. Pārsteidzoši,ka tik senns darbs, bet vel joprojām cilvēku tikumi un nostāja līdzīga.

[Vilis · Rating 4 out of 5]

Viens no labākajiem Bela romāniem, un tas jau ir ļoti daudz. Ja vēl beigās viņš nebūtu uzkāpis uz podesta...

[Raivis · Rating 4 out of 5]

Pavisam interesanti. Iekāpšana tajā mazajā kuršu tautas dzīvē, vienkāršajā zvejnieka dzīves uztverē un Melnkrantiešu naivumā palīdz saprast, ka nu tai bojāejai, lai cik skumji nebūtu, organiski bija jānoris. Ne tik attālu līdzību varam saskatīt ar savu tautu - latviešiem. Cerams, liktenis nebūs tik ļauna iznākuma lēmis kā nabaga kuršiem!

[vic · Rating 4 out of 5]

“Cilvēku aktīvā griba, sīkās vēlmes saplūst kopā kā ūdens pilieni, līdz savienojas vēstures straumē, kas nes uz priekšu kontinentus, zemes, valstis. Varoņi ir cilvēki laivās straumes vidū. Viņi iespēj, piepalīdzot ar airiem, apsteigt straumi, viņi spēj nosist cilvēkēdāju haizivi, laikus paziņot, ka priekšā ir bīstams ūdenskritums, bet bez straumes nav varoņu. Un tāpēc es jautāju — vai kas būtisks mainās, ja viena varoņa vietā stājas cits? Ja tirāna vietā nāk cits tirāns? Ir jāveido straume, nevis varoņi. Jo miljoniem cilvēku aktīvā griba, vēlmes un enerģija veido vēsturi. Tāpēc es skatos nākotnē ar cerību. To cilvēku skaits, kuri grib sapratni, tomēr pieaug ātrāk nekā to, kuri grib vadīt pasauli ar zobenu un zeltu.”

[Ance · Rating 4 out of 5]

20min pirms olimpiādes, jo daru visu laicīgi🥰💪

[Viktorija Nesterova · Rating 5 out of 5]

Jonatans
“Pašam acis zilas. Mati gaiši kā izbalējušas niedres.”
Helēna
“Helēnas mati ir sprogaini (..), acu zīlītes ir kā zilo viršu ziedi (..), viņas āda gluda un samtaina kā Pūpola pumpurs.”
Hohdrāts
“Hohdrāts bija vidēja auguma, plecīgs, spēcīgs, raupjiem, platiem kauliem. Uz muskuļainā kakla sēdēja paurīga, apaļa galva. Rokas bija īsas, bet attīstītiem bicepsiem un beidzās ar biezām kvadrātveida plaukstām. Pirkstu gali bija kanatini.”
Joantana tēvs
“Stefans Dradeģis bija liela auguma, spēcīgs un veselīgs vīrs.”
“Vīga bija neliela auguma, pēc izskata pelēks un apvazāts, nu gluži kā Apules pagalms šajā rudenī.”
“Mācītājs Blakfrosts bija liela auguma, slaids, omulīgs un mierīgs vīrs.”

A. Bela romāns “Cilvēki laivās” iesākas ar mīlu starp Helēnu un Jonatanu. Viņi tiekas Sventes kalnā naktīs, jo Jonatana tēvs - Stefans Dradeģis - ir pret viņu attiecībām senā ticējuma dēļ. Pēc kāda laika Sventes kalns sāk kustēties. Kurši ciematā ir tikai divi cilvēki, kuriem ir plāns, kā apstādināt Sventi. Skolotājs Jānis Kuronis, kurš domā, ka ar mēslu palīdzību var aiztaisīt smilšu pieteces vietu, tādejādi apstādinot Sventes iešanu un mācītājs Blakfrosts, kurš uzskata, ka ciemu var glābt vienīgi lūgšanas. Beigās nekas neizdodas - mācītājs lūdzies un zvanījis baznīcas zvanā tik ilgi, ka Svente apklājusi visu baznīcu un viņš nomira, savukārt skolotāju arestēja par to, ka viņš pielūdz dievus un māca bērnus kursiski. Paglābt Kuršu kāpas neizdodas un visiem jāpārceļas kur citur. Skolotājs pēc pratināšnām kļūst par parastu vārnu ķērāju. 1899.gadā uz Sventes kalna satiekas Jonatans un Anita Tadaiķe (Helēnas draudzene), viņi jau ir veci un vīrietis uzzin, ka viņa jaunības mīlestība ir nomirusi 24.gadu vecumā. Vienīgais, kurš paglābies no kuršu ciemata posta ir Jonatans, viņš dzīvo lielajā pilsētā un ir bagāts, tomēr palicis bezemocionāls. Amuletu - dzintara kaujas cirvīti ar sešlapaino saulīti uz asmens -, kuru Helēna uzdāvināja Joantanam, tagad vīrietis atdod Anitai, tā to nodod Helēnas brāļa mazdēlam. Pēdējā romāna nodaļā aprakstīts kāds vācietis - Johans Kurone, kurš brauc gar Sventes kalnu 1950.gadā. Viņš ir izdzīvojis pēc WW2 un viņa kaklā ir dzintara amulets, par savām kuršu saknēm viņš nezin.
Manuprāt šis romāns vēsta par to, ka katra mūsu rīcība atstāj iespaidu uz šo pasauli. Varbūt, ja visi būtu palīdzējuši skolotājam, tad ciems būtu izglābts, tad kurši būtu dzīvi, tad Helēna un Jonatans būtu kopā. Vienmēr situāciju vajag apdomāt no dažādiem skatpunktiem, tad, laikam, izdosies atrast labāko izejas variantu.
Romāns bija interesants un arī ar humora iekrāsām.


“Tāds viņš ir, domā Helēna, kad jāpasaka kāds mīļš vārds, tad tūlīt sāk runāt par laivām.”
“— Jo lielākā peļķē sēž cilvēks, — teica Romietis, — jo vairāk viņam vajag priecāties!
— Kāpēc?
— Ka peļķe nav vēl lielāka!”
“Un katrs karš sākas tāpēc, ka taisnība jāaizstāv. Vēlāk gan izrādās, ka netaisnība ir aizstāvēta.”
«Arī kariem is savi iemīļoti ceļi.”
“Pirmā tūkstošgade bija mistikas ziņā, otrā tūkstošgade piederēja reliģijai, bet trešā tūkstošgade būs zinātnes daļa.”

[Daiga Auzina · Rating 5 out of 5]

Lieliska grāmata! Tik negaidīti! Iesaku visiem.

[keitija · Rating 4 out of 5]

Pārsteidzošā kārtā man ļoti patika Bela rakstīšanas stils, ko tā pīle Jonatana padusē simbolizē, tā arī nesapratu

[sk4rlet4 · Rating 4 out of 5]

''vārds ir jātur, citādi zudīs līdzsvars starp labo un ļauno!"
Ļoti interesants romāns!

[AgnI | IngA]

Man ļoti patika.
Viegli sarakstīta un saprotama valoda.
Viegli uztverama doma/vēstījums, ko autors vēlējās pateikt ar šo grāmatu.
Lielisks darbs un mantojums latviešu tautai.

[Silva · Rating 4 out of 5]

Nekas nemainās cilvēka dabā, vai tas ir kuršu zelta vai rieta laiks, Bela laiks vai šodiena. Leknas metaforas, spoži tipāži un nekādu izredžu.
Bels klasiķu zvaigznājā nu spīd arī man.

[Katrina · Rating 1 out of 5]

nekad nedomaju, ka man sis bus jasaka, bet jazeps un vina brali reali slaps salidzinot ar so. es negribu nekad dzirdet par cilvekiem vai laivam. teiksu ta, prieks, ka macitajs nolika karoti. un jonatanam bija beigas jabut ar helenu, bet ne vins bija nelamigis un viens. vismaz bagats. saku paldies dievam, ka sis ir over. sis prasija parak daudz stundas no manas dzives, kuras es vairs nekad nedabusu atpakal.

[Lote Emīlija · Rating 4 out of 5]

Bēdīgs romāns par cilvēkiem, vēsturi un egoismu. Iespējams savilkt paralēles ar mūsdienu notikumiem.

Citāti:

"Cilvēku aktīvā griba, sīkās vēlmes saplūst kopā kā ūdens pilieni, līdz savienojas vēstures straumē, kas nes uz priekšu kontinentus, zemes, valstis. Varoņi ir cilvēki laivās straumes vidū. Viņi iespēj, piepalīdzot ar airiem, apsteigt straumi, (..), bet bez straumes nav varoņu. Un tāpēc es jautāju - vai kas būtisks mainās, ja viena varoņa vietā stājas cits? (..) Ir jāveido straume, nevis varoņi." (141. lpp.)

"Un kas, tavuprāt, ir viena cilvēka mūžs vēstures gājputnu gaitā? (..) Kas ir cilvēks? Vai tikai putna spārnu īss vēziens? Īss baudas mirklis? Vai sāļš kumoss vēstures vārnu mucā? Vai neko vairāk cilvēkam dzīve neatstāj? Un laime? Un griba? Un prāts! Un gods! Ja putns nevēlas doties citiem līdzi, vai viņš iet bojā vēstures ziemā? Tu varbūt mani nesaprati? Ne jau cilvēki veido straumi, bet gan notikumi, vēlmes, centieni, plāni un vajadzības. Bet cilvēks ir sīks. Taču viņš var iespaidot straumi. Kaut vai ar savu nāvi viņš to var iekrāsot!" (142. lpp.)

"Hohdrāts teica, ka cilvēka ķermenī esot 365 punkti, kur, pieliekot roku, var dzīvību veicināt vai kavēt. Vai tā ir sakritība, ka arī gadā ir 365 punkti? Vai cilvēks ir aplis dabā? Kas notiek tajā brīdī, kad elpa izbeidzas un nāve savienojas? Kas iesākas tajā brīdī, kad elpa izbeidzas?" (155. lpp.)

"Lēns un smags ir cilvēces ceļš. No mistikas labirinta, caur reliģijas eiforiju uz zinātnes bezkaislīgo gaismu." (156. lpp.)

"Smilšu kalns nevar iznīcināt cilvēku.
Mistika un reliģija nevar iznīcināt cilvēku.
Pierakstu burtnīcu sadedzināšana nevar iznīcināt cilvēku.
Cilvēku nevar noliegt pasaules trulums un aklums.
Pret cilvēka spēku mirst vardarbība, mirst meli un naids.
Cilvēks ir pats savs spēks.
Avots un zvaigzme.
Nav cita universuma kā vien cilvēks!" (157. lpp.)

[Sintija Dundure · Rating 4 out of 5]

Ja nebūtu olimpiādes, diezvai šo būtu lasījusi. Bet tomēr.. man diezgan labi patika! Stāsts ir tiešām aizkustinoš. Pat ja brīdim gribas skriet ar acīm pāri tekstam, tad citi brīži atspēko tās vietas! Ļoti spilgts pierādījums tam, ka ne viss ir tā kā izskatās, kā arī parādīts cik grūti ir izvēlēties kam ticēt un pēc kā tiekties. Grāmatā ir arī smeldzīgais Helēnas Kurones un Jonatana Dardeģa mīlasstāsts un tas, ka smagi ir gadi, ja tie pavadīti ar nepareizo cilvēku. Un kārtējais stāsts, kurš liek pārliecināties, ka lai arī nauda vienmēr ir vajadzīga un var darīt laimīgu, tā padara ikvienu no mums arī vientuļu!

Iesaku ikvienam izlasīt, lai pats saprastu grāmatas vērtību!

[vanesa · Rating 2 out of 5]

Lasīju priekš skolas. Pati neesmu latviešu grāmatu fans,bet reizēm sanāk palasīt. Reizēm arī ir prieks lasīt tās. Tomēr, šī noteikti nebija viena no tām. Mani pašu neinteresē vēsture un tradīcijas. Varbūt arī tāpēc ļoti neizbaudīju stāstu. Iesaku šo vēstures un latviešu literatūras cienītājiem. Angliski izsakoties, just wasn't my cup of tea.

[Sofija · Rating 5 out of 5]

Izlasīju olimpiādes dēļ krustu šķērsu, patika! Sižets ir gana aizraujošs, man, kā kurzemniecei – pazīstamas un mīļas Bela jūras un dzintara redzes gleznas. Autora epiteti koši, liriskā varoņa epifānijas par nacionālo pašapziņu sevišķi iedarbīgas.

[Dainis Deigelis · Rating 5 out of 5]

Viena no tām grāmatām, kas noteikti ir jāizlasa, katram latvietim, ņemot vērā, ka tā izsīkšanas kāpa mums tuvojas un draud mūs aprīt, bet, vienlaicīgi, atceroties, ka nekas jau nav mūžīgs, jautājums tikai par to, kādas pēdas mēs aiz sevis atstāsim.

[Marija · Rating 2 out of 5]

Wanted to like it, but the poor language makes it unbearable to read. Bought it mainly because I remembered from high school that it mentions pickling crows.

[Vītols · Rating 5 out of 5]

5 zvaigžņu grāmata

[Ieva Artmane · Rating 4 out of 5]

Patīk viss, izņemto beigas – nodevas režīmam. Ne spurgt, ne sašust...

[Līva Barute · Rating 2 out of 5]

Sākumā man nepatika, ka 1 rindkopa ir viens teikums vai vārds, pēc tam uzzināju, ka tas ir mēģinājums attēlot jūras viļņus. Bet pats stāsts ir traģisks, un man negāja pie sirds.

[Louise · Rating 4 out of 5]

chat I think I missed a chapter ,kas tf ir vārnu kodēji?

[Tina R · Rating 4 out of 5]

cilvēks ir tikai pīslis tumsas varā