Vīrs saviem suņiem bija ielicis skaistus un neparastus vārdus - Princis un Mūks tos sauca, lai gan viņu rados nebija ne karaļu, ne bīskapu un pat ne kāda godalgota sugas ciltstēva. Mūks bija liels, melns suns stāvām ausīm un gredzenā sagrieztu asti. Princis bija liels krēmkrāsas suns garu, lēkšķainu spalvu. Meitenītes vārds bija Tille, vismaz tā viņu bija saukusi māmiņa, un meitenītei bija tikai septiņi gadi. Tā bija vāja meitenīte bāliem vaigiem un skumjām acīm.
Nupat, Pūpolsvētdienā, izlasīju. Šobrīd (Koronavīruss un 2020.gada bažīgais iesākums) grūtāk padevies kaut ko veikt un laiks mazproduktīvs. Tomēr priecājos un sirsnīgas sajūtas. Cilvēciski, valodā saistoši. Patika. Viegla, paskumja, bet tomēr mīļa, mīlīga grāmatiņa. Citāti un foto - https://gramatfoto.blogspot.com/2020/...
..vasarā starp velobraucieniem sanāca dažas dienas Valmierā padzīvot, kur sievas mazajai māsai piespiedu kārtā lika lasīt. lasīja viņa tieši šo grāmatu, kuru jau sen arī es gribēju izlasīt. tad nu lasījām abi – katrs savā laikā. toreiz gan nepiebeidzu lasīt, tāpēc nesen man to atveda. nu, tiešām skaists stāsts.
cik sāpīgi augot lielākam un kļūstot par pieaugušu būtni šajā 21.gadsimtā - tik sirdij tuva šķiet bērnu literatūra, darbi, ko esi lasījis skolā, ko, iespējams, esi lasījis tāpat vien, lai iemācītos lasīt un paplašinātu iztēles plašumus, taču tagad - tiekties dziļāk...
varbūt es būtu laimīgs par šāda stāstu versiju prozā, kas veltīta pieaugušiem vientuļniekiem, skumju niekiem, lai izprastu vēl citus Suņa vīra motīvus, bet pašlaik es saprotu viņa pārdomas, viņa vēlmes - "uzspļaut likumiem", " standartizētām pasaules muļķībām", dzīves klejojumi, lai atrastu, iespējams, pats sevi...
iespējams, katrā ielā dzīvo kāds suņu vīrs, par kuru nevienam nav ne mazākās daļas varbūt kādā stūrī mīt kāds mazs, izsalcis bērns, kam vecāku vairs nav
varbūt varbūt arī nē varbūt drošāk ir vienkārši aizmirst kā vienmēr kā!
“Es palūgšu bodniecei, lai viņa te iestāda rozi. Roze būs sārta, un rasas pilieni tajā mirdzēs kā briljanti.”
Starp svētkiem pārlasu vienu no savām bērnības mīļākajām grāmatām. Asaras rit pār vaigiem vienmēr to pārlasot. Un gandrīz vienmēr, rasas pilienus uz rozēm ieraugot, es iedomājos par Tilli un Suņu Vīru.
“... vai tik gaišā un skanīgā pavasara rītā mums liegts ticēt, ka nākotnē viņus gaida labākas dienas?”
Izlasīju kā pieaugusi sieviete. Saprotams, iedvesmojoties no Andras Neiburgas dienasgrāmatām. Uzskatu, ka šis sirsnīgais stāsts ir pelnījis mūsdienīgu ekranizāciju. Kinošņiki?
Izpētīju, ka “Stāsts par Tilli un suņu vīru” ir ieteicamās literatūras sarakstā 6.klasei. Proti, 13 gadu vecumā. Varbūt šis apstāklis kopumā ar manu dzīves pieredzi un juridiskajām zināšanām kopumā radīja skepses efektu. Sliktie ir pārāk negatīvi, labie ir pārāk pozitīvi, suņi ir ne tikai gudri un fantastiksi, bet arī prot runāt (bet varbūt – vienkārši ir cilvēki, kuri viņos prot ieklausīties). Bet ja to visu atmet, tad – jauks, sentimentāls, brīžiem bēdīgs stāsts par bez mātes palikušo meiteni Tilli un cilvēku bez vārda – suņu vīru, kur visu mūžu vēlējies tikai vienu – būt brīvs, neuzņemties nekādas saistības, iet un dzīvot, kā pašam patīk. Un protams, Mūku un Princi – pašaizliedzīgajiem suņiem.
“Gan jau pēc kāda laika mēs atkal satiksimies, jo labi cilvēki, tāpat kā labi suņi, nemirst, bet turpina dzīvot debesīs”.
P.S. Andra Neiburga par šo grāmatu saņēmusi Pastariņa prēmiju. 1992.gadā pēc grāmatas motīviem uzņemta filma “Suņu vīrs un Tille” (kas man nedod mieru – kādēļ mainījusies vārdu kārtība nosaukumā)
Mana asara nobira - divreiz. Iespējams stāsta naivums, kas tik ļoti kontrastē ar mūsdienu pasauli. Iespējams, nemainīga mana pāriecība, ka katrā bēdā ir sava laime. Iespējams, jo pašai tāds mazs, bet prātīgs cilvēks Tilles vecumā (jaunībā), ko ir tik liela vēlme “aizturēt” pēc iespējas skaistā bērnībā, kas mijas ar reizēm uznākošu izmisumu - kā viņai vienai būtu tik ārprātīgā pasaulē par kādu tā kļuvusi!? Vēlēt ik mums katram vairāk sirdsgudru un sirdssiltu “sargu” kā Mūks, Princis, Suņu vīrs un bodniece (!), kas manu cieņu izpelnītos ar to vien, ka spēj “pieturēt” informāciju sev! Skumjš, smeldzīgs, bet TIK skaists stāsts.