Skumjais laikmets

by Agnese Rutkēviča

Agneses Rutkēvičas esejās sastopamies gan ar latviešiem nozīmīgām personībām, gan pasaules dižgariem – Jāni Ziemeļnieku, Raini, Aspaziju, Imantu Ziedoni, Žanu Polu Sartru, Josifu Brodski, Brēgelu, Vāgneru un citiem. Rakstnieku, mākslinieku un domātāju dzīves nebeidzas ar viņu aiziešanu, viņu darbi un idejas paliek dzīvot mums līdzās, turpina mūs ietekmēt un bagātināt – ja vien mēs vēlamies ar tiem veidot dialogu. Esejas mūs aizved arī uz dažādām pilsētām – Parīzi, Prāgu, Krakovu, kā arī uz pavisam nezināmām vietām tepat Latvijā. Vientulība kā mūsu laikmeta sajūtas epicentrs caurvij šo eseju krājumu.

Agneses Rutkēvičas esejas par mākslu, cilvēkiem un dzīvi, apkopotas vienā krājumā, iedvesmo ļaut savā dzīvē ienākt mākslai un kultūrai. Tā ir grāmata, kas veicina domāšanu un interesi par mākslas parādībām un procesiem kultūrā. Lasot viņas sarakstītās esejas, saproti, ka vislielākā kļūda ir atdalīt mākslu no dzīves. Dzīve un māksla ir viens. Šis eseju krājums ir ne tikai poētisks, bet arī personisks iekšējs novērojums un laikmeta noskaņojuma fiksējums. Svarīga liecība par šo laiku šajā steidzīgajā laikmetā.

128 pages, Paperback

First published January 1, 2022

Reviews

[Kristīne · Rating 5 out of 5]

Jūtos neformā un mazliet apčakarēta, jo Agneses Rutkēvičas kristāldzidrā prozas balss ir bijusi man zem deguna VISU ŠO LAIKU Kultūras Dienas slejās (es pareizi sapratu?), bet arī jūtos Atlantīdu atklājusi, jo negaidīju šo auksto, tonizējošo un barojošo latviešu valodas dušu samērcējam mani savās lappusēs, idejās un teikumus. Es gribu lasīt vēl un vēl. Un vēl. Vēl. Un vēl. Un vēlreiz. Un atkal skaļi. Un izrakstīt rindkopas.

Vai Mārtiņš Meiers arī ir domājis par rakstīšanu?

[Aija · Rating 4 out of 5]

Neticami skaisti un poētiski uzrakstīti mirkļi pirms pasaule mainījās.
Agnese Rutkēviča ir pratusi notvert laikmeta elpu, noskaņu, sajūtas.
Katra eseja ir gabaliņš izcila deserta vai dārga vīna (izvēlieties paši, kas garšo labāk), katrs teksts pieprasa absolūtu klātesamību, būšanu šeit un tagad ar teikumiem, kas trāpa sirdī.

[Dainis Deigelis · Rating 5 out of 5]

Precīzi palēnināti pagātnes kadri, slīd caur rindkopām šajā eseju krājumā. Vai var apstāties laiks un vai tajā var iekāpt? Var, paldies autorei par to.

[Inga Grencberga · Rating 4 out of 5]

Ļoti skaisti notikumi, skaistā valodā!

[..] Kad cilvēki satiekas, vissvarīgākais ir tas, kurš nāks klāt pirmais - tas, kuram rokas ir nosalušas, vai tas, kuram tās ir karstas. [..]

[dana · Rating 4 out of 5]

Man visvairāk patika eseja “Munka žāvas”, kurā rakstīts “(..) 21.gadsimts. Nekad vēl savā vēsturē pasaule nav piedzīvojusi tik daudz brīvprātīgu pašiznīcināšanos.” (47.lpp)

[Sandra Koka (pielasit_sirdi)]

"Katram pašam ir tiesības savu privāto tumsu sist krustā. Un nevienam citam. Elpojiet dziļi." (57.lpp.)

Vidusskolas sākumā , sasēdušies nobružātajos viensolos, mēs pavisam nobijušies, bet reizē neveikli jokodamies, ķērāmies rakstīt vēstuli savam nākotnes es. Bailes izlikties nopietnākiem kā klasesbiedriem, reizē izmaļot cauri domas, ja nu šo visu kādu dien izlasīs ne tikai adresāts, tas ir es, bet pilnīgi svešs cilvēks. Un vispār, ko gan lai es rakstu savam nākotnes es?! Izsūdzēt grēkus ar cerību, ka nākotnē mistiski brīnumainā kārtā visas pusaudžu raizes būs nogludinātas kā keramiķa rūpīgās rokas spēj pārvērst smagnējos māla pikučus? Lai vai kā, es neatceros detaļās, ko tieši es lasīju no savas pagātnes es pēc trim gadiem, kad, pirms izšļācot mūs lielajā dzīvē, varējām atvērt sev rakstītās vēstules, bet es atceros pamatīgas skumjas. Skumjas visdrīzāk par to, ka nekas jau nav mainījies.
Agneses Rutkēvičas esejas ir kā vēstules sev, personīgas, transformējošas, urķējošas un reizē dokumentālas, savā ziņā laikmeta un paaudzes iekapsulējošas. Eseja pēc esejas rotē ap kodolu- "kultūra" un "māksla", ikvienā no tām fokusējoties uz konkrētu notikumu. Nepieradināti vaļsirdīgi, mežonīgi savdabīgi un plūstoši dziļdomīgi. Pēc katras esejas gribas nospiest "Pause" pogu, patīt atpakaļ un izrakstīt citātus. Galu galā attopos grāmatas beigās ar pilnu oranžu piezīmju izraibinātu lappušu- kas tik trāpīgi ieķeras manās lasītājas domās kā asi nezāļu stiebriņi.
Ir sajūta, ka reizē ar Agnesi, lasītājs no ārējo apstākļu ietekmīgās kultūrdomas virzās uz autores iekšējo brīvības centru, kurā nav vietas aizspriedumiem, laika nogrieznim un ekspektācijām. Ir tikai Agnese pati, bez liekām ceremonijām un vēlmei izpatikt.

"Krievija jau sen atgādina vietu, kur plosās iekšējais ugunsgrēks, kaut daudzi cenšas apdzēst to no ārpuses." (65.lpp.)

"Skumjais laikmets" nenospiež ar samezglotību, gluži pretēji- tas ir talantīgi plūstošs un dompilnīgs vēstījums par paaudzi, kura meklē savi kultūrsaknēs, nevis, lai izzustu paaudžu mantojumā, bet, lai prastu stāvēt droši un plaucēt savus radošos atzarus. Agnese Rutkēviča tik ikdienišķās lietās spēj izurbt dziļu domu aku, lai gremdētos no mūsdienu patērētājkultūras svelmes.

"Jaunais gads var būt katru dienu. Salūts sirdī ir vissvarīgākā sagaidīšana." (31.lpp.)

Atbrīvojoši un trāpīgi skaisti.

"Atkusnis rīkojas līdzīgi atmiņām- tās mums nepieder, bet ieeja tajās nav liegta." (13.lpp.)

[Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja] · Rating 4 out of 5]

Lasot šo eseju krājumu, man bija sajūta, ka es nevis lasu, bet gan, ka autore runā manā galvā. Man nav ne jausmas kāda ir autores balss, bet es to biju izdomājusi un dzirdēju – tādu glāsmainu, pazemu un sapņainu.

Šajā grāmatā apkopotas esejas par mākslu, cilvēkiem un dzīvi – kopumā piecdesmit piecas – ne garākas par divām lapas pusēm un man patika šis paredzamais ritms. Tas radīja tādu paļaušanās sajūtu šai grāmatai, uzticēšanos.

Esejas secīgi izkārtotas pēc to sarakstīšanas gada un tā, kā nereti tajās centrālais notikums ir kāds reāls, notikums vai norise – šis bija arī tāds ceļojums nesenā pagātnē, kas radīja pārdomas, cik ātri aizmirstas dažādas lietas un notikumi, par ko tajā brīdī bijusi ažiotāža, bet šodien pat nevar atcerēties, kad tad īsti tas bija.

Krājumā autore pieskaras dažādām tēmām, taču, ja man jāatbild uzreiz – par ko ir krājums. Man jāatbild kodolīgi – par dzīvi. Izlasītais ļāva, pat lika paklīst sevī un piedomāt, kādas ir manas sajūtas un pārdomas par konkrēto jautājumu.

Autore raksta: “”Parīzes Dievmātes katedrāli” es izlasīju vidusskolas laikā, un kopš tā laika, jūtot līdzi zvaniķim Kvazimodo, nekad vairs neesmu spējusi paskatīties uz šo pasauli bez dīvainām skumjām.” Un šis pelēcīgais skumju plīvurs pārklāj šo krājumu, taču nebūt neatstāj smagu un drūmu sajūtu – drīzāk skaistu sapņainumu un melanholiju.

Mani visvairāk uzrunāja šādas esejas “Munka žāvas”, “Tumsas seanss”, “Sirdsapziņas karantīna”, “La triste epoque” un “Un tagad apskausimies”.

[Laura · Rating 5 out of 5]

Ai, kā iemīlējos. Tāda neko nepaģērējoša sabalsošanās, mirklīga un ne tik īslaicīga apstāšanās vertikālēs, miglās, kartēs un apskāvienos. Jā, skumjais laikmets nav nemaz tik skumjš, bet ir tik roku dodošs mirkļu un notikumu vizītkartēs, kuru paraksts ir detaļu detaļas. Poētisma elpa, kas sasilda tevi sirds apvidū. "Katram pašam ir tiesības savu privāto tumsu sist krustā. Un nevienam citam. Elpojiet dziļi." Reizē klusi atbrīvojoši, reizē suģestējoši savalgoti. Raibi, bet ne traucējoši. Sajūta, ka tevi aiz rokas ved it kā pa zināmu ceļu, jūti, ka tas ir tavs, bet šajā otrreizējā iešanā ir kas pirmreizējs. Burvīgi. "Būt gaidītam un sagaidītam ir tik svarīga sajūta." Es biju. Vēl tikai jautājums : "(..) kurš nāks klāt pirmais - tas, kuram rokas ir nosalušas, vai tas kuram tās ir karstas?" Un kādās rokās lasītājs tur šo grāmatu.

[Marta · Rating 4 out of 5]

Ļoti patika, ja lasītu vēlreiz, to darītu daudz lēnāk un pie teju katra stāsta padomātu nedaudz ilgāk.

[Egita · Rating 5 out of 5]

Agnese Rutkēviča meistarīgi lasītāju iemet šī laikmeta mirkļos - it kā zināmos, piedzīvotos notikumos, tomēr rakursi ir tik precīzi un asi, ka liek pārcilāt prātā vēl un vēl savas atmiņas, izjūtas, domas. Lai ieraudzītu, ne tikvien redzētu.

No šī eseju krājuma gaidīju skumjas, bet patiesībā sagaidīju gaismu. Paldies, tas bija tik, tik, tik skaisti! 🩶

[Iveta Ozola - Cirule · Rating 5 out of 5]

Atskatoties atpakaļ, pirmspandēmijas laiks bija tik drošs un mūsu problēmas tik sīkas! Manuprāt, Skumju laikmets sākās ar Covid, un nekas neliecina, ka jebkad atgriezīsimies tur, kur bijām pirms trim gadiem. Tādi mēs vairs nebūsim nekad!

Agneses Rutkēvičas dienasgrāmata 2015-2020 / esejas par mākslu, cilvēkiem un dzīvi ir smalks pieskāriens mūsu mainīgajai un dažādajai pasaulei, atskats uz aktuālo šajā laika periodā un kā laikmeta liecības, izlaistas caur autores dzidro dvēseles lēcu. Lasot grāmatu, iztēlojos, ka sēžu dārzā smalkā zīda kleitā un gumijas zābakos, dzeru kumelīšu tēju no cakainas krūzītes ar paceltu mazo pirkstiņu un manas rokas, tikko iestādījušas dobē ziedus, smaržīgas zemes aplipušas. Tāda man šķiet Agneses Rutkēvičas radītā vārdu pasaule, smalka un intelektuāla, bet vienlaikus vienkārša, lēnprātīga un sazemēta.

Izcils autores sniegums, kas man liek arvien dziļāk un dziļāk sirds dzīlēs ielaist latviešu literatūras saknes. Ja kāds jautātu manu viedokli par vāka izvēli, varēja būt jebkura no citām grāmatas fotogrāfijām. Veikalā nekad nepaņemtu rokās tik depresīvas izjūtas raisošu attēlu, paldies grāmatu draudzenēm par rekomendācijām. Bildējot soc.tīkliem foto, atļāvos piešķilt prieku.

[ᓚᘏᗢAnnija · Rating 5 out of 5]

Esejas, kas jābauda nesteidzoties. Lasot, sajūta bija kā pastaiga pa mežu pēc lietus.

"Es zinu, ka ir vēl kāda pasaule, kurai nevar piekļūt ar skatienu. Pasaule, kurā var iekļūt, ja atsakāmies no steigas un trokšņiem."

[Liene Kainaize · Rating 5 out of 5]

Skaists iesējums.

[Marta · Rating 5 out of 5]

Nežēlošu 5 zvaigznes šīm esejām, jo tās ikkatra aizskāra manus sirds nostūrus un dvēseles stīgas. Tik patiesas, daudzpusīgas, bet tai pašā laikā visas ar savu melanholisko, saldsērīgo, domīgo noskaņu - par ilgām, vientulību, skumjām, cerībām, sirdsapziņu. Sirsnīgs paldies autorei, man ļoti patika ikkatra eseja, tās pārdomas un sīkās detaļas, kas piešķir dzīvu sajūtu, man šis pietrūka! Izrakstīto citātu kartotēka mērāma lappusēs :)


Ziema pieradina pie neaizskaramības. Ziemā cilvēki, līdzīgi zemei, ir nepieejamāki, aukstums tiem licis paslēpties pašiem no sava kailuma. Vienīgi acis paliek neapbruņotas. Plakstiņu un skropstu patvērums ir mānīgs, nedrošs. Ziema pieradina pie atmiņām bez datuma. Pavasaris rīkojas citādi - pēkšņi vesela pilsēta sāk atgādināt gleznotāja steigā pamestus audeklus, uz kuriem ziemas nepabeigtās ainavas turpina atkusnis. Pavasaris pieradina pie pieskaršanās. Pavasaris triepj ar krāsām, kuras dara acis nemierīgas. Pavasarī cilvēki, līdzīgi zemei, kļūst pieejamāki, siltums liek tiem nekautrēties no sava kailuma. Atkusnis rīkojas līdzīgi atmiņām tās mums nepieder, bet ieeja tajās nav liegta. (12.lpp)

Cilvēki, kurus savas dzīves laikā satiekam, ir līdzīgi pilsētām. Visbiežāk tas, kas mums stāv priekšā un traucē ieraudzīt, esam mēs paši. Mēs pārstājam redzēt brīdī, kad esam sev pateikuši: "Es zinu, ko gribu ieraudzīt." Tagadne mīl nezināt. Un Sartrs mīlēja zināt. Un tas nekas, ka no tiem, kuri mūs atstājuši, varētu piepildīt veselu pilsētu, kā sacījis Brodskis. (17.lpp)

No svelmes var glābties atmiņās par ziemu. No slāpēm - padzerties ūdeni. No problēmām – tās nemeklējot. Toties no neprāta glābties nevar. Tas mēdz pārņemt negaidot. Tam nevar sagatavoties kā lēcie- nam ar izpletni. Neprātam blakus nestāv instruktors, kurš apmāca kritienam. Un tas, kurš ir iemācījies krist, spēj arī iemācīties būt pats sava kritiena instruktors. (18.lpp)

Skumjas kā ķīmisks elements starp "par maz" un "par daudz". Skumjas kā zelta vidusceļš. Kā stihija. Ka jūra. Un ikreiz, kad man neizdodas piekļūt sev pašai, es dodos pie jūras. Jūra ir kā dvēseles duļķu mērinstruments. Kad tu pats vairs netiec sev klāt, jūra tiek. Viņa tā dara. Izskalo. (24.lpp)

Kad jūra atkāpjas, krastā parādās cilvēki - mazliet nosaluši, mazliet izsalkuši un mazliet skumji. Tomēr, par spīti spēcīgajam vējam un lietum, viņi iet pie jūras. Bēgums viņus ir iedrošinājis. Draudzība rīkojas līdzīgi - lai atrastos, ir jāpazūd. Lai varētu uzzīmēt kādas vietas karti, tā vispirms ir jāaizmirst. (25.lpp)

Tas ir tikai sākums. Nevis - nerunāsim par to, nevislabāk nevajag, nevis - aizmirst ir vieglāk, bet mums par to jārunā, mums jāapzinās, ka latviešu tautas zemapziņai ir jāattīrās. Un es zinu, no kā man ir bail visvairāk - ka nākamās paaudzes aizmirsīs. Vai - nezinās. Mūsu vēsture ir karte. Mums tā ir jāuzzīmē, kamēr nav par vēlu. Vēsturei un atmiņām notikumi ir kopīgi. Tām ir viens laiks un telpa. Katrs mirklis ir divi mirkļi. (27.lpp)

Vientulība dažkārt līdzinās pārāk spožai gaismai, savukārt bri- vība ir kā tumsa. Brīvība taustīties tumsā, kur vientulības asă redze nenodod rokas, tās nezina, kam pieskārušās, līdz kāds ieslēdz gaismu. Brīvība mīl nezināt, toties tai patīk pieskarties. Vientulība nepieskaras, jo tā zina, ko tas maksās. Silts rokas pieskāriens vai smaids bez iemesla - divas cilvēciskas darbības, kuras palēnām līdzinās izmirušiem mamutiem. (30.lpp)

Vērot laiku ir līdzīgi kā vērot upes ūdeņus. Zināt, ka laiks ir plūdums. Ka laika nav. Ka visciešāko mūsu uzmanību ir pelnījuši mūsu tuvinieki. Dažreiz tā ir tikai viena minūte, kad viss, kas mums ir, nākamajā mirklī var vairs nebūt. Jaunais gads var būt katru dienu. Salūts sirdī ir vissvarīgākā sagaidīšana. (31.lpp)

Asara ir mēģinājums palikt, kavēties, saplūst. Varbūt ilgošanās ir tik nesaprotama tāpēc, ka tai nav savas valodas, varbūt ilgoties nozīmē iztulkot lugu no nesaprotamas valodas. (35.lpp)

Un varbūt šajā neizprotamajā spēlē mums visiem ir šīs oranžās vestes, tikai mēs tās esam aizmirsuši, un varbūt pasaulē uz mirkli patiešām viss ir kārtībā, un nekārtība ir nevis tur, ārā, bet mūsu galvās un viedtālruņu ekrānu ieslodzītajos skatienos. 21. gs. pasaule satilpst uz vienas plaukstas, to var bīdīt, bloķēt, ar to var dalīties, tas neprasa nekādu atbildību, tikai pirkstu veiklību un kameru ar augstu izšķirtspēju, lai tā mums vienmēr būtu fonā, pasaule, kas jau sen ir pazudusi apžilbinošos krāsu filtros un bezgalīgajās informācijas straumēs. (50.lpp)

Mēs neizvēlamies aizmirst. Atmiņas aizmirst mūs. (53.lpp)

skumjas ziņas, līdzīgi kā sūdzības par sāpēm, pienāk tādā ātrumā, kam grūti sekot lides guti palikt vienaldzīgam pret sapa ātruma kurā par nekad neieslēgtu elektrību neapdzīvotā vasarnīcā jāmaksā trīsdesmit eiro, ir nepieņemami sekot līdzi kādam Rīgas iedzīvotā- jam, kurš tviterī informē visu tautu par notiekošo KNAB. Tādavota miega naktīs pārņem sajūta, ka tevis paša valsts būtu vienā lielā sirdsapziņas karantīnā un ka tajā slimības simptomi nevis tiek godprātīgi ārstēti, bet gan tiek izrakstīti pretsāpju līdzekļi par ļoti augstu cenu. Kamēr laika ziņās sola aukstuma vilni, mums jāatrod katram savs siltuma vilnis. Būt par cilvēku ir jāmācās katru dienu. Un slimību nav. Mēs saslimstam ikreiz, kad sākam zaudēt cilvēku sevī. Aksels Munte visu mūžu ārstēja cilvēkus, bet tā nebija miesa, kas sūdzējās par sāpēm. Tā bija kāda vieta viņos pašos, pēc kuras viņi ilgojās, bet nezināja, kā tur nokļūt. Munte zināja, ka uz to ir tikai viens ceļš. Sirds. (61.lpp)

Tāpat kā vientulība nav sajaucama ne ar ko citu, izņemot gadījumus, kad tuvredzības dēļ to gadās noturēt par mīlestību, bet visbiežāk cilvēki sev nezināmu iemeslu dēļ mīlestību notur par vientulību, un tam nav nekāda attaisnojuma. Koki plaukstot savus pumpurus nepaņem sev atpakaļ, dabai neeksistē viltus pavasari, kamēr, pre- tēji dabas likumsakarībām, cilvēkam viltus pavasari ir kļuvuši par dabisku stāvokli. Lielpilsētās, kur cilvēku skatienus ir ieslodzījušas neskaitāmas betona sienas, ir ļoti grūti noticēt kokiem sevī. Cilvēks kļūst nepanesams pats sev, kā labprātīgi ieslodzījies kādā Edvarda Hopera (Edward Hopper) gleznā, un aiz dažiem šādiem logiem mitinās nevis vientulība, bet cilvēki, kuriem vientulība ir māksla. Un šādai mākslai nav nekāda sakara ar izmisumu, garlaicību un sevis nepanesamību, bet, gluži otrādi, tas ir dzīvesveids un iekšēja nepieciešamība.

Vienīgais jautājums, kuru es bērnībā baidījos pieaugušajiem uzdot, bija jautājums par skumjām. Bērnībā nevis vecāki, bet upe mums iemācīja visvairāk. Mēs bijām laimīgi. un mēs to pat nenojautām. Ja bērnībā viens mirklis varēja iestiepties veselas vasaras garumā, tad tagad nevis mēs valdām pār mirkļiem, bet mirkļi terorizē mūs. Mēs vairs nedalāmies ar fotogrāfijām, bet bāžam tās viens otram ģīmi. Bērnībā pēc kādas ekskursijas fotogrāfijas bija jāgaida ļoti ilgi, un, kad vecāki atnesa tikko attīstīto fotogrāfiju paciņu, mēs tai metāmies virsū, tomēr mūs nepārņēma nostalģija, jo mēs turpinājām dzīvot tajā mirkli, kuru vērojām fotogrāfijās. Bērnībā mēs baidāmies uzdot jautājumu par skumjām, bet pieaugot mēs pārstājam jautāt. (72.lpp)

Tajā brīdī, kad ome tur gulēja, es sapratu, ka viņai arī ir bail. Varbūt tās nav bailes no negaisa, varbūt tās ir bailes no tumsas, kurā tu skaties par spīti bailēm. Un varbūt pieaugušie naktī skatās televizoru tikai tāpēc, ka viņiem ir bail no tumsas. No tās tumsas, par kuru mēs bērnībā pat nenojautām. Un mēs nenojautām, ka dievinām savu nezināšanu un drosmi. (73.lpp)

Kad orientējas sirds, prātam karti nevajag uzticēt. Prāts ir slikts kartogrāfs. Var karstākajā diennakts stundā aizbraukt uz ciema veikalu pēc saldējuma un ļaut vietējiem bērniem sevi apšļakstīt ar ūdenspistolēm. Karstumam ir jāļaujas. Jūlija drudzis ir jāizslimo, ārstējoties ar sāļā jūras ūdens viļņiem, ar tikko nopļauta siena smaržu, pērkona negaisu un krusu, ar pieskaršanos uguns pārņemtajai zemei, kad viss ilgojas pēc veldzējošas rasas un vēsiem miglas vāliem putekļu nogurdinātajās jūlija acīs. Jūlijs ir mēnesis, kad vienīgā sega naktīs ir mūsu pašu āda, un sarunas līdz rītausmai zem klajām debesīm - visskaistākā mūzika. (79.lpp)

Vientuļš cilvēks spēj domāt tikai par draudzību, tāpat kā cilvēks ar apspiestām kaislībām ilgojas pēc miesas. Arī antikvariātos cilvēki ilgojas pēc cilvēkiem, es nodomāju, un man pēkšņi ļoti sagribējās pusdienās makaronus. Un varbūt ilgas ir antikvariāti mūsos pašos, no kurienes mēs baidāmies iziet. (93.lpp)

Dienas laikā mēs pieskaramies daudz kam - tramvaja durvīm, teātra biļetei, kāpņu margām, kasieres skatienam, bankas kartēm, ūdenim, paši savai ādai, ēdienam, skatlogiem, kokiem, mostamies ar pieskārienu saviem viedtālruņiem, pašu rīta saules gaismu varbūt ieraugām tikai pēc tvitera rīta ziņu izlasīšanas. Sociālie tīkli mūs pieradina nepieskarties. Varbūt viss, ko mēs dienas laikā darām, ir cenšanās nekam nepieskarties. Nepieskarties ir viegli. Un tad atnāk dzejolis, tas negaidītais pieskāriens. Mēs visi to agrāk vai vēlāk piedzīvojam. (95.lpp)

Maijs ir svētki. Maijs ir tas mirklis, kad tevi pārņem atvieglojums no tā vien, ka tu patiešām zini - gaisma un siltums turpmāk tikas no ņemsies spēkā. Man maijā visskaistākais svētku bridis ir tikko izplaukušo koku lapotņu plīvurs. Izejot pastaigā neilgi pēc saulrieta un vērojot šos zaļos plīvurus sev virs galvas, tevi piepilda labestīgs maigums. Pasaules radīšanas maigums. Vēl viens svētku brīdis man ir vietējā ciema bodě nopirkt sēklas un aizbraukt pie vecmāmi nas uz laukiem, un, ieliekot viņas plaukstās sēklu paciņas, redzēt, ka zeme atkal ir uzarta, ka zeme atkal ir gaidoša, un gribas iemērkt rokas melnzemē, gribas pašai sevi tur iesēt. Tomēr visbiežāk manu sapņaino klīšanu pa uzarto zemi pārtrauc vecmāmiņas piebilde, ka vēl nav sējas laiks. Vecmāmiņa jau sen neskatās sējas kalendārā, viņa pati ir kalendārs. Viņa ir visi gadalaiki uzreiz. Viņa man ir iemācījusi, ka gleznot ziedus ar salnu nevajag. Ka vienmēr vajag pagaidīt. Pagaidīt sevi uzarta lauka vidū. Un nav nekā skaistāka par cilvēku, kurš tikko ir strādājis dārzā. Nav nekā skaistāka par rokām, kas smaržo pēc zemes. Jau kopš bērnības atceros, ka mūsu ģimenē neviens svētkos laiku netērēja ģērbjoties, zemnieka rota ir viņa paša rokas, baltie krekli un linu galdauti vienmēr stāvēja tiem paredzētā, nemainīgā vietā. Galdus vecmāmiņa uzklāja tik reibinoši baltus kā ābeļziedi ābelēs. Svētkos katrs bija pats sev pulkstenis, un nevienam nebija jāatgādina sanākt kopā, apsēsties pie viena galda, saskatīties un saprast, ka nav nekā skaistāka kā svētki būt dzīvam.
Bieži vien svētkos, īpaši mūsu valsts svētkos, mēs klājam galdu pagātnei, mēs to neklājam tagadnei. Un arvien biežāk pie tāda galda apsēsties vairs nevar, nav nevienas brīvas vietas, kaut gan vienīgais brīvības mirklis ir tagadne. Jau kopš bērnības cenšos nesēsties pie galda stūriem, jo tad septiņus gadus neapprecēšoties. Jau ir pagājuši vismaz divreiz septiņi gadi un par spiti tam, ka izvairījos no galda atoriem, joprojām neesmu precējusies. Varbūt vaina ir tajā, ka esmu lemācījusies izvairīties, nevis pagaidit. Ir pagājuši 29 gadi, kopš Lat vijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas, un man jopro jam ir sajūta, ka mums jāiemācās pagaidit, jo brīvība ir pulkstenis, kurš katram uzrāda citu laiku.
Maijs ir svētki. Svētki ir arī dienas, kad bibliotēkā tikai gribēju māsai palīdzēt izrediģēt dzejoļus, bet sanāca iegrimt Imanta Ziedoņa kopotajos rakstos. Un pēc tam tādai dzejoļu pilnai staigāt. Tomēr ar to vēl nepietiek. Ejot mājup, vel pagrābju Svena Birkerta esejas un stiepju savu smago somu uz pleca sirds pusē. Mājas atkrītu krēslā, salieku grāmatas uz galda, jūtu vēl neuzvārītās kafi- jas smaržu un iztēle jau to visu lasu. Gar logu nošvikst putns un pazūd kā baltā pienā izmērcēta koka ziedos, kādu brīdi sekoju put- nam vai putna pazušanai, kaut kas mani nošvīkst, Imants Ziedonis, nodomāju. Tad saņemos uzvārīt tumšu kafiju, un gribas pazust no tējkannas kāpjošajos garaiņu dūmos. Jau kuro reizi es saku, ka jebkurš lēmums ir vertikāls, čukst Ziedonis. Jā, es piebilstu. (99.lpp)

Miglas zona ir cilvēku personīgākā, dziļākā vieta viņos pašos, un tā ir arī vieta, no kuras mēs baidāmies visvairāk. Nokāpt sevī ir visbailīgāk, jo migla ir dabas parādība, kura attālinās, līdz ko mēs tai gribam tuvoties. Bērnībā es bieži biju vīlusies tieši šī iemesla dēļ, ka, skrienot iekšā miglā, tā no manis attālinājās, atstājot mani pļavā apjukušu. Migla izskatās labi tikai no attāluma, pieejot tuvāk, viss kļūst tik redzams, ka pārņem vilšanās.
lepazīstoties ar cilvēkiem un mēģinot tiem tuvoties, mēs esam miglas zonā. Kādu laiku tur ir droši. Tuvojoties viens otram, měs izmantojam tikai vārdus, mēs esam kā dabas parādības, mēs līstam, sniegam, salstam, silstam, degam, plūstam. Tomēr pienāk brīdis, kad ir jāiet iekšā, laukā no miglas zonas. Tādos mirkļos visgrūtāk ir saprast, vai tā ir migla, vai arī beidzot ir jānomazgā savas sirds istabas logi, jo mūsu prāts un sirds visu laiku sacenšas savā starpā, gluži kā Krakovas leģendā par diviem brāļiem, kuri cēla Svētās Marijas baznīcas troņus, lai sacenstos meistarībā. Tieši tāpēc šie divi torņi ir tik dažādi. (105.lpp)

Apskāvienu nozīme cilvēku dzīvē ir salīdzināma ar pretsāpju tah letēm, bet apskāvieniem nav pievienota lietošanas instrukcija, nav zināms derīguma termiņš vai devu biežums, un nevienam nav ne jausmas, kādas blakusparādības apskāvieni izraisa. Ja pietiekami ilgi vēro cilvēku, var noteikt pazīmes, kad vinam akūti nepiecie sami apskāvieni, piemēram, hronisks apskāvienu trūkums cilvē kam var izraisīt vēlmi daudz un skaļi runāt, un pārsvarā sarună par sevi pašu var tikt iesaistīti vairāki cilvēki. Par apskāvienu tro kumu var liecināt arī vēlme skatīties kriminālseriālus vai lasit dzeju. Vārds ir apsološs un drošs, var atšķirt jebkuru lappusi dzejas grāmatā vai romānā, un vārds tur būs, tas nevienu nekad nepievil, nodaļa romānā vai dzejoļa rindkopa grāmatā nekad nemaina savu vietu un nepamet vientuļo cilvēku. Apskāvieniem var būt ilgstoša vai īslaicīga iedarbība. Apskāvieni nomierina raudošus cilvēkus. Atceros, kā bērnībā nokritu no šūpolēm, uz mirkli biju zaudējusi elpu, bet mätes apskāvienos atguvu ne tikai mieru, bet arī elpu. Apskāvienos drīkst raudāt. Bīstamākā apskāvienu trūkuma pazīme ir bailes raudāt. Bērni raud tad, kad viņi kaut ko nesaprot. Mēs visi bērnībā esam raudājuši, un katrs varam atcerēties situācijas, kad esam raudājuši teju bez iemesla. Tomēr tā nav taisnība. Man bieži ir nācies vērot situācijas, kurās pieaugušie saviem bērniem skaļi aiziiedz raudāt publiskās vietās-parkos, autobusos, veikalos un citur. Bērns vēl nesaprot pasauli, pirms apskāvieniem viņš saņem nosodījumu, kaunu un vainas apziņu. Vecāki apskāvienu vietā bērniem liek apklust, nepaskaidrojot emociju, kura ir pārņēmusi bērnu. (108.lpp)

Novembris ir kā krustvārdu mīkla, kurā mēs paši sev esam jautājumi, uz kuriem cenšamies atrast atbildi. Kamēr mūs nesteidzīgi caurstaigā novembra laikapstākļi migla, tumsa, salna, pirmais sniegs, mēs turpinām jautāt. Un varbūt jautājumi ir svarīgāki par atbildēm. Mūžība ir jautājums, kam nav piemērotas atbildes. Jautāt par mūžību ir gandrīz tas pats, kas pajautāt dāmai labākajos gados, cik viņai ir gadu. Dāmām tādus jautājumus neuzdod. (112.lpp)

[Malvīne S. · Rating 5 out of 5]

Patika. Ļoti.

«Bērnībā mēs baidāmies uzdot jautājumus par skumjām, bet pieaugot mēs pārstājam jautāt.»

[Kristīne Stiķe · Rating 5 out of 5]

"Ir ierasts uzskatīt, ka laiks zūd, bet varbūt senie cilvēki izdomāja, ka laiks rodas."

"Brīvība ir pulkstenis, kurš katram uzrāda citu laiku."

"...mātes bieži vien stiprāk mīl tos bērnus, kuri tās visvairāk sāpinājuši." /autores izmantotais V.Igo citāts/

"Migla izskatās labi tikai no attāluma, pieejot tuvāk, viss kļūst tik redzams, ka pārņem vilšanās."

"...tagad nevis mēs valdām pār mirkļiem, bet mirkļi terorizē mūs. Mēs vairs nedalāmies ar fotogrāfijām, bet bāžam tās viens otram ģīmī."

"Aprīlis ir kā ziemai uzticīga sieviete, kura uz gadalaiku pārējas iet lēnāk nekā pieklātos."

"Vēsturei un atmiņām notikumi ir kopīgi. Tām ir viens laiks un telpa. Katrs mirklis ir divi mirkļi."

Utt. Vārdu sakot, patiks visiem, kam patīk izrakstīt citātus (es to daru pirmo reizi).

Paldies autorei!

P.S. Diez, Kivičs zina, ka iekļuvis īstā grāmatā, nevis tikai dzeltenajā presē vai Twitterī? 😎

[Inga · Rating 4 out of 5]

4.5

[Alise · Rating 5 out of 5]

Brīnišķīgs ceļojums kultūrā, autores pārdomās un dzīves notikumos. Ļoti, ļoti patika.

[Ingrida Ceple · Rating 4 out of 5]

Skaista. Skumja. Patika.

[Katrīna · Rating 4 out of 5]

“… iekļuvuši pieaugušo sarakstā, mēs paši sev ļaujam zaudēt tiesības just.”

[Frančeska · Rating 4 out of 5]

Visnotaļ skaisti!

[Ro · Rating 5 out of 5]

I imagine theres an essay for anyone in here that they can find some form of comfort or understanding in

[Inga Kalna · Rating 5 out of 5]

Paldies, Agnese, par īpašu talantu - ikdienībā saredzēt acīm paslēpto plašumu un to savērpt vienā stāstā ar daudzu lielu cilvēku citātiem!

[Lāsma · Rating 5 out of 5]

Tik laba, ka nopirku sev un lasu lēnām, baudu kā saldo. Tiešām burvīgi teksti.