Humors, sarkasms, satraukums, līdzi jušana... Plaša emociju gamma lasot šos grāmatu, dzīvojot līdzi Līsbetas piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Diezgan uzkrītoši bija manāms, ka autore vēlas atpoguļot paaudžu atšķirību - kā jaunākas paaudzes arvien vairāk mēģina pievērst uzmanību savām sajūtām, iekšējai pasaulei, tam, kā cilvēka ķermenis funkcionē fiziski un mentāli.
Tāpat kā iepriekšējo daļu ("Mīlestībai nav brīvdienu"), īstajai noskaņai šo lasīju ar grāmatas notikumiem saistītā laika posmā - ap Lieldienu laiku. :)
***
Kad cilvēks vispār var pateikt, ka zina, kāds ir otrs? Vai tad katra cilvēka personībā nav tāda kā slepena nodalījuma, un vai tad tajā nebūtu pārsteigumu – gan pozitīvu, gan negatīvu –, ja kaut kas spiestu šo nodalījumu atvērt vai nu brīvprātīgi, vai piespiedu kārtā? Tas var notikt, ja cilvēkam ir 20 gadu. Vai 40, vai 6, vai 8, vai nekad. Bet tas nenozīmēja, ka katrā līdzcilvēkā nav slēptu iezīmju un rakstura īpašību.
(108. lpp.)
– Jāsaka, ka tas mani ir ļoti iedvesmojis. Man kādai apģērbu ķēdei jāsagatavo nākamā gada Lieldienu kolekcija, un man atliks tikai atnākt, apsēsties un fotografēt.
– Vai tā tu strādā? Vispirms fotografē un pēc tam zīmē vai ko nu tu tur dari?
Hanna piekrītoši pamāja Tobem. [..]
– Jā, esmu nonākusi pie secinājuma, ka man tas der vislabāk. Vispirms es uzņemu bildes un pēc tam skatos, kas ir tas, ko esmu vēlējusies notvert. Tieši tā arī smadzenes strādā, jo ir daudz atmiņu, par kurām cilvēks nemaz nezina, ka tās atceras. Bet, strādājot radoši, tieši tā arī notiek. Tad tās atkal ataust. Un tā tas notiek arī ar manām bildēm. Es vēroju fotogrāfiju un nonāku pie tā, ka jā, tik tiešām, es taču tieši tādu pašu puķu pušķi saplūcu, kad man bija divpadsmit gadu, un tās puķes bija tieši tādās krāsās. Un tad es uzzīmēju spilvenu ar tādiem pašiem puķu pušķīšiem, un tas notiek tikai tāpēc, ka nofotografēju kaut ko violetu.
(117.–118. lpp.)
Līsbeta ieskatījās pulkstenī un paskaidroja, ka viņai jāskrien. Atstāja apmierināto Jensu un gāja uz direktores kabinetu, lai savāktos pirms došanās prom. Tika līdz savai ligzdiņai, aizslēdza aiz sevis durvis, atlaidās uz dīvāna. Bija jau pie tā pieradusi. Gulēt šeit un lūkoties uz pamatīgajiem plauktiem ar tajos akurāti sakārtotajiem mācību materiāliem. Iespējams, tā gluži nebija tāda sajūta kā pie psihologa vai psihoterapeita. Atšķirība bija tā, ka viņa bija viena ar savām domām, bez gudra cilvēka blakus, kurš varētu viņai likt paskatīties uz notiekošo no citas perspektīvas. Vienīgā, uz kuru Līsbeta varēja paļauties, bija viņa pati, un ar laiku tas kļuva gan bezjēdzīgi, gan vienpusīgi.
(232. lpp.)
Bet reizēm, kad kļūst sliktāk, sliktums patiesībā var kļūt labāks nekā domāts. Vai ne?
(324. lpp.)
Bet man ne sapņos nerādījās, ka tā varētu būt problēma arī pie mums. Gluži kā cilvēki domā, ka ar mums jau nekas briesmīgs nevar notikt. Bet var gan. Jo mēs esam tādi paši kā visi citi. Diemžēl un dažreiz, man jāpiebilst.
(334. lpp.)
– Es vienkārši esmu vīlusies, – viņa atzinās pēc pārdomu mirkļa. – Mana mamma aktīvi piedalījās sieviešu kustībā un cīnījās par sieviešu tiesībām, un es uzaugu ar Gloriju Steinu un žurnālu Ms. Pārliecībā, ka sievietes viena otrai palīdzēs un priecāsies, ja citām iet labi. Diemžēl pārāk bieži tas tā nav, un katru reizi, kad tā notiek, manas ilūzijas kļūst arvien trauslākas. Bet, kā jau teicu, katrai šai mūsu skandālā iesaistītajai es sadevu sutu, ko viņas tik drīz neaizmirsīs. Tas ir mans šīsdienas ieguldījums sieviešu solidaritātē.
[..]
– Man ir jāpateicas tev. Par to, ka tu lieliski strādāji kā mana aizvietotāja un ka biji man milzīgs atbalsts, pat privātajā dzīvē. Tā ir sieviešu solidaritāte. Ja tā padomā, tad tā man atkal dod cerību.
(334.-335. lpp.)