Man šie trīs audzināšanas stili atgādina Dalailamas minēto līdzību par stīgu; lai tā skanētu, tai ir jābūt nospriegotai, bet ne par daudz un ne par maz. Ja būs pārāk nospriegota (pārāk daudz prasību, stresa), nevarēsim paspēlēt, var pārtrūkt. Ja tā būs pārāk vaļīga (nekādu prasību) – neskanēs.
Apzināti audzinot bērnus, ir svarīgi pārāk daudz nemoralizēt – ne attiecībā uz sevi, ne uz bērniem. Vienkārši priecāties, kad veicas, un just sev līdzi, ja piedzīvojam neveiksmi.
Mani var motivēt arī paša lēmums (pat ja ņemu vērā noteikumus, likumus, tradīcijas, citu cilvēku viedokļus, vēlmes utt.). Rīkojos tā, jo nevis gaidu pozitīvu novērtējumu vai apbalvojumu, bet tāpēc, ka pats apzinos, ka tas ir svarīgi. Tādā gadījumā veidojas autonomas attiecības ar pasauli un cilvēkiem. Piemēram, kā jūs reaģējat, ja jūsu bērnam nepatīk jūsu gatavotais ēdiens vai nopirktās drēbes? Ja pēkšņi sadusmojaties vai jūtaties sāpināts, paanalizējiet, no kurienes rodas šīs emocijas. Dabiski, ka mēs gribam, bet ne vienmēr tā ir. Un kas tad notiek? Vai nav tā, ka mēs kļūstam atkarīgi no bērna reakcijas? Cik gan mēs paši esam autonomi?
Zinātnieki ir secinājuši, ka bērni pieņem – internalizē – ārējos uzvedības regulācijas noteikumus, ja jūtas drošībā un izjūt skolotāju un vecāku gādību.
Tātad apbalvojumi un sodi iekšējo motivāciju ne vien nepalielina, bet pat samazina. Lai ārējā motivācija būtu integrēta un palielinātu iekšējo motivāciju, nepieciešamas siltas attiecības un, bez šaubām, pozitīva atgriezeniskā saite. Pozitīva atgriezeniskā saite nav apbalvojums – tā ir ievērošana un prieks par labi padarītu darbu, ja tas patiešām ir labi paveikts.