Grāmata patiešām aizrāva, ņemot vērā Žiga ierastu izteiksmes stilu, tajā nebija nekā par daudz. Asumiņš vietā, kuru pārsteidzoši atšķaidīja romantiski liriskas atkāpes, brīnišķīgi apraksti par ziediem un dabasskatiem, ceļotāja nepiekāpība un dažkārt pat bezkaunība, kura noder, lai būtu ieguvējs, tajā pat laikā godīga atzīšanās brīžos, kad pārliecība noslīdējusi līdz papēžiem. Smiekli lasīšanas laikā neizpalika. Lielu plusu piedod Žiga māksla interpretēt vēstures notikumu fonu, kas tiešām piedod garšvielas plikai vietu apskatei. Tas tā manā stilā arī ir. Es arī tā rakstītu.
Žiga piezīmes man palīdzēja saprast, ko no tā paturēt un ko atmest savam potenciālajam ceļojumam, pašķaidot to ar savām zināšanām un atmiņām, kas mani aizrauj 21 gadu atpakaļ pagātnē.
Tomēr, man kā spāņu valodas entuziastam, pētniekam un lietotājam, traucēja autora nevīžība pret valodu, Īpašvārdu atveide latviešu valodā, lietvārdu dzimtes un skaitļa jaukšana. Tās ir nianses, kas vienkāršam ceļot gribošam lasītājam, noteikti netraucēs, tomēr man lika pačortoties. Jo man kā doktorantam, kurš arī savā rakstībā pieļauj kļūdas, tomēr ir svarīgi apzināties izteiksmi un jo īpaši šo tik sarežģīto svešvārdu atveid (ja to dara) latviešu valodā. Neziņas brīžos, es vienmēr dodu priekšroku oriģinālrakstībai, ko Žigis arī dara, bet tie latviskojumi.... eh. RUn jā, var just arī, kur ceļotāja enerģija ir uz urrā, un kur tā sāk noplakt. Līdz vidum gāja raiti, bet tad kaut kā arī tas stils un tie apraksti sāka likties vienveidīgi un pamazām apskates vietas sāka dalīties divās kategorijās: ļoti skaista un viena no top vietām, vai galīgi neko nepazaudēsi, ja tur nebrauksi. Kaut kā šis sāka pārāk izlekt un lasītbauda mazinājās. Redaktors būtu noderējis. Bet saprotu arī Žiga figņu, viņš raksta kā viņam plūst. Laikam fantastiskākais stāsts bija par Hacienda Jalisco. Cepuri nost par brīvību uzdrošināties!
Kas pietrūkst pietrūkst Žiga individuālajos ceļojumos? Atvērtāks kontakts ar vietējiem, lai mazliet izzinātu viņu skatījumu uz savu valsti un tur notiekošajām lietām. Ciemošanās kādā vietējā ģimenē, ja neskaita Evas ģimeni.
Kas ir lielisks pavadījums tam visam? Fotogrāfijas,kas patiešā krāšņumā atklāj Meksikas krāsainību. Šķiet, ka kopš es dzīvoju Meksikā, es sāku saskatīt krāsas un daudzveidību it visur dzīvē. Meksikas arhitektūra un daba patiešām ar krāsām neskopojas. Ļooti ilgojos tās atkal ieraudzīt, lai arī šābrīža Latvijas baltums arī ir pasakains.
Tās ir tās fotogrāfijas, kuras skatoties, gribas spiest Like.