Rakstnieks Jānis Lejiņš, latviešu literatūrā svarīgās un vērienīgās vēsturiskās triloģijas Zīmogs sarkanā vaskā autors, kopdarbā ar televīzijas režisori Virdžīniju Lejiņu, visu laiku populārākā TV seriāla Likteņa līdumnieki veidotāju, radījuši līdz asarām smieklīgu, brīžam aizkustinošu, tomēr kopumā itin skarbu detektīvparodiju — romānu par 21. gadsimta sākuma Latviju, tās labticīgiem darbarūķiem, kas brīžiem pārkvalificējas par piedzīvojumu meklētājiem (un arī atradējiem), veikliem, mazāk veikliem un pavisam neveiksmīgiem blēžiem, bīstamiem un gana agresīviem biznesmeņiem, kuru mahinācijas tālu pārsniedz Latvijas robežas. Autori krāšņi un precīzi izzīmē Latvijas sociālo un ģeopolitisko ainavu, kur galveno varoņu — grūtdieņu glābēju un blēžu tiesātāju — lomas tikušas bariņam alkohola izmocītu Straupes pilī ierīkotās dziedinātavas pacientu. Guntis Berelis
Jestrs stāsts par labsirdīgiem, bet praktiskajai dzīvei maz pielāgotiem cilvēkiem, kuri nav spējuši no attīstītā sociālisma iedzīvoties kapitālismā. Galvenais varonis nedaudz atgādina krietno kareivi Šveiku.
Sākumā šis esot tapis kā scenārijs un Valdiņa loma rakstīta Jurim Hiršam - un tā es arī lasīju, ar viņu galvenajā lomā. Redzot, cik reti pēdējos gados ir izdevušies šādi sadzīves-krimināl-komēdijseriāli, varbūt pat nedaudz piecājos, ka tā vietā esmu tikusi pie tiešām feinas grāmatas. Vienkārši un nesamāksloti, kā laba rupjmaize ar sviestu - situācijas nemaz bepretendē uz nopietnību un dziļumu, un tiešām neprasās ne pamatīga detektīvintriga, kura liktu smadzenēm kūpēt, ne psiholoģiski smalkumi. Nosimulēt šādu stilu nevar, tam jānāk no iekšām.
Grāmatas sākums neko labu nesolīja, es viebos, jo man šķita, ka esmu iekodusies klišeju kārtojumā un neveiksmīgā Žaņa Ezīša un Andreja Skaiļa leģendārās ironijas imitācijā. Man šķita, ka "Straupes pilskungi" par alkoholiķa Valdiņa nejaušo iepīšanos 90.gadu sākuma nekustamo īpašumu mahinācijās būs viens no tiem latviešu literatūras sadzīviskās satīras paraugiem, kur evolūcija apstājusies pie 80.gadu beigu "Dadža" un jokiem à la "mirušais neparko negribēja ietilpt paša žiguļa bagāžniekā". Ar prieku steidzu ziņot, ka man galīgi nebija taisnība un ka man ar steigu jāpārskata savi cimperlīgi snobiskie aizspriedumi.
Kaut kur ap 67.lpp es attapos, ka esmu ieslīgusi omulīgā, atbrīvojošā un nomierinošā vienkāršībā un ka man ļoti, ļoti negribas no tās kāpt ārā. Satīra un detektīvparodija patiesībā ir tikai izklaidējošs iemesls, lai 21.gs sākuma neirožu mocītiem un krīžu nogurdinātiem lasītājiem ļautu apstāties, uzelpot un atcerēties, cik ļoti palīdz prast pieticību un pateicību un cik svarīgi ir lieki nesarežģīt. "Tad es sev saku - celies un pucējies, Ērika, un tā diena paiet pašai sev un arī citiem par prieku. /../ Pucējies un ravē dārziņu līdz pašam zārkam, Valdiņ. Bet tur jābūt ar svaigu frizūru un sārtām lūpām." Labais vienmēr uzvar, un pat vienam cilvēkam ir spēks. "Cilvēkam nav jābūt visur, bet viņš vienmēr var izvēlēties to svaru kausu, kas notur vai maina līdzsvaru." Aizkustinoši un neuzmācīgi viedi.
Cerēju, ka Lejiņš būs savā talantīgumā savijis kopā baronu laika pils vēsturi ar mūsdienu psihoneiroloģisko realitāti tādā kā sirreālā šausmenītē vai vismaz maģiskā reālisma Markesa stilā. Šoreiz vīlos. Nav pat apspēlēts mīts par zagļu trepēm. Lai gan vāka noformējums bija daudzsološs.
Sākumā grūti saprast dažādos tēlus, tad pārņem latviešu kino sajūta ar pārspīlētiem ļauno tēliem, Antiņveidīgiem labajiem tēliem un vietēja mēroga trillera cienīgiem pavērsieniem. Bet kādā brīdī paliek interesanti un sāc just līdzi galvenajiem varoņiem un gribās ātrāk izlasīt, ar ko tas viss beigsies :)
Grāmatu iegādājos un izlasīju tāpēc, ka tās līdzautors ir lieliskās triloģijas “Zīmogs sarkanā vaskā” autors. Gaidīju, kā kādā anotācijā bija minēts, “smieklīgu un aizraujošu detektīvsāgu”, bet laikam paņēmu par dziļu, jo es tur izlasīju alkoholiķu un līdzatkarīgo “varoņsāgu”.
Laikam vienīgais iemesls, kāpēc var atņemt vienu zvaigznīti ir daudzo tēlu esamība šajā stāstā, kuri vienā mirklī sāka jukt kopā. Vienkāršs (valodas ziņā), jautrs un arī ieintriģējošs stāsts.
Panaivi personāži, lielie “pasaules glābēji”. Protams grūti jau saprast, kas notiek atkarīga cilvēka galvā. Bet interesants sižets, protams ar mazliet salkani laimīgām beigām. Filma būtu lieliska!!!