What do you think?
Rate this book
Es esmu...
Krauklis
Romānam “Krauklis” autora dotais žanra precizējums “Fantāzija vēsturiskā iesaistē” ievirza lasītāju tajā gaisotnē, kas valda ļoti būtiskā Jāņa Ziemeļnieka mūža nogrieznī. Pēc ārstēšanās Šēnfelda nervu klīnikā dzejnieks cenšas apjēgt, kā dzīvot tālāk. Ziemeļnieks ļoti gribētu turēt solījumu nekad vairs nepieskarties opija pudelītei, tomēr skaudrais vīziju un īstenības savijums liek meklēt dēmoniskās Haijalijas apskāvienus.
624 pages, Hardcover
First published May 25, 2020
9 people are currently reading
81 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 10 of 10 reviews
Read
July 18, 2020Jūtos nopelnījis kādu kairosa mirkli, tak okeāniskās illūzijas tā arī palika neaizsniedzamas savā imanentajā raisā. Man atliek tikai atvieglojums, ka grāmata ir galā. Bet, jā, tā ir paredzēta pavisam citam lasītājam - un cepuri nost viņa priekšā.
July 29, 2020
Ļoti šaubos, ka tas būs opijs tautai. Bet daudzās vietās aizrāva un lika muļķīgi gaidīt brīnumu.
Romāns “Krauklis” jeb nedaudz improvizēta rakstnieka un dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka (1897–1930) biogrāfija ir ārkārtējs notikums latviešu literatūrā. Tas aizsāk jauno Gundegas Repšes ierosināto un izdevniecības “Dienas Grāmata” sarūpēto romānu sēriju “Es esmu…”, kas vēstīs par latviešu literatūras personībām. Būs arī literatūrvēsturnieku pienesums, gaidām, piemēram, Jāņa Zālīša monogrāfiju par Jāni Ziemeļnieku, bet tikmēr mums drošiem soļiem pietuvojās psihodēliski filozofiskais Andris Zeibots.
Jāatzīmē, ka Zeibots it nemaz nav domājis izklaidēties, sarakstot šo romānu. Ir pamatotas aizdomas, ka rakstnieks pie darba ķēries ar lielu atbildības sajūtu, jo sarūpējis plašu ievadu, kurā attaisno savu darbu. Vai tas bija nepieciešams? Visdrīzāk it nemaz, ja nu vienīgi derētu sirsnīgs skaidrojums, kā autors līdz Jānim Ziemeļniekam nonāca tekstuāli. Tā vietā Zeibots piesauc Junga, Freida un paša Okeāniskā “es” priekšstatus par zemapziņas dzīlēm, tēliem un radošo dzīves uztveri. Tā apjomīgais romāns gluži kā zaļš tomāts uz ķekara arvien pildās ar sulām, bet sajust un saprast palīdzētu arī ¾ no romāna pamatteksta apjoma.
Ar ko īpašs Jānis Ziemeļnieks? Ar savu mīlas liriķa slavu, mazāk pazīstams kā publicists un kritiķis, rakstījis pat prozu. Šīs slavas otra puse ir narkomāna tēls – jaundibinātajā Latvijā 20. gados jau pazīstama, tomēr maz izprasta opija atkarīgā dzīve. Šķiet, ka Zeibots mēģinājis gan saprast Ziemeļnieka atkarības, gan nedaudz attaisnot tās, tēlojot dzejnieku atkarīgu ne tikai no opija vien. Tikpat “narkotiskas” izrādās arī vēlmes rakstīt, mīlēt vienu konkrētu sievieti (Valdu Mooru) vai mīlēt vispār – nezināmo, jaunajā aprēķinu un svešas domāšanas pasaulē neeksistējošo sievieti. Kā pretinde šīm visai radošām atkarībām romānā parādās reālās dzīves dubļi, ar kurām nabaga dzejniekam nākas sastapties: “Kālab tādas abstraktas domas – par polītiku, par sabiedrību, par sazin ko vēl – tādā brīdī, kad varbūt atrisināsies visa viņa mūža drāma, kad Valda tiešām atbrauks un viņi nekad vairs nešķirsies!” (109) Un šādā tonī skan Zeibota Ziemeļnieks. Radošas personības traģikomika, kurā atrodas vieta arī divu pretstraumju – laika plūduma uz priekšu un mūžīgās atkārtošanās – sadursmei: tas pirmais būtu mainīgā jaunā, teatrālā kultūra ap Jāni Ziemeļnieku, no kuras viņš it kā atpaliek, nebūdams nedz Aleksandrs Čaks, nedz aktieris Eižens Finks, nedz uzņēmīgs bagātas līgavas izredzētais; tas otrais – mūžīgā atkārtošanās – būtu Jānis Ziemeļnieks kā planēta pats par sevi. Bez pavadoņiem, tikai nelielām, bet bīstamām ilūzijām, ka viņš kontrolē atkarību: “Aizmirst. Aizmirst. Aizmirst nevajadzīgās domas par slāpēm.” (184)
No romāna noprotams, ka Jānis Ziemeļnieks spēlējās ar nāvi, lēni tuvojoties tai. Nedaudz ironiski, bet diezgan iedarbīgi veidojas dzejnieka ceļš – it kā lai viņš netiktu pie jaunas opija devas, Zeibots neļauj savam varonim nākt mājās, viņu nemitīgi un bieži aizrauj kādi piedzīvojumi, klejojumi, ciemošanās, kas kļūst interesanti un atgādina 20.–30. gadu latviešu romānu Rīgas sociālpolitiskās ainavas arī lasītājam. Tikmēr Ziemeļnieku mājās gaida viltotas recepšu blankas, kuras viņš pratis izmantot apbrīnojami viegli. Varbūt romānā ieskanas arī didaktisks brīdinājums mūsdienu rakstniekiem? Jo dzejnieks-narkomāns ir ļoti pateicīga tēma romānam jebkuros laikos. Tik pateicīga, ka te Zeibots ierauga gan nedaudz erotiskas notis, gan arī periodiski ieskandina dzejnieka spēju redzēt savu nākotni Dubultniekā: “”Jauki, jauki, manu zēn,” maigi nodūdoja Haijalija, baleta svārciņos tērpusies, mazliet iesēdās ceļos un potītēs, turklāt vienlaikus ap sevi veica plašu, līganu žestu, bet Dubultnieks sveicinot pacēla platmali ar līķa puvušas miesas klātu roku.” (279) Reti manāms, tomēr naturālisms palīdz Ziemeļnieka faktūras aptveršanai.
“Jau atkal shēmas, jau atkal noteikumi un dokumenti. Kad tas reiz beigsies!” (278) – tā saka Ziemeļnieks jau kādu simto reizi romāna gaitā. Ironiskā kārtā nedaudz shematisks veidojas arī romāns, atklājot labas un ne tik pārliecinošas vietas. Piemēram, amizanta, dzīva ir Aspazijas un Raiņa sadzīves aina, kurā ienāk Jānis Ziemeļnieks (un tāpēc ienāk arī lasītājs!), bet daudz mazāk aizraujoši un derīgi šķiet garie monologi, kurus īsteno Jāņa Ziemeļnieka laikabiedri – radošie vai mazāk radošie un neģēlīgie. Tie ir kā manifesti, iedzīvināti prozas darbā, bet paralizējoši un egoistiski. Protams, kopā ar stilizāciju, nedaudz atdarinot tā laika Latvijas latviešu valodu, izdodas pārliecinoši, bet pazūd dzejnieks un paliek plakātisks laikmets. Vai tāds bija romāna mērķis? Savulaik intīmāk palūkoties uz Jāni Ziemeļnieku izdevās pat Jānim Plaudim romānā “Ziemeļnieks” (1936), taču tā laika biogrāfisko darbu šodien lasīt ir apgrūtinoši patētiskā toņa dēļ.
Kāds tonis ir Andrim Zeibotam? Tas pretendē uz dvēseles episkumu, tomēr tēmē uz prātu. Tas varētu būt melodisks dziedājums, ja vien būtu prātam aptverams. Un tomēr Andra Zeibota “Krauklis” ir labākais, kas mums pašlaik par Jānis Ziemeļnieku lasāms, un šis lielais piemineklis vēl ilgi paliks nemainīts.
KZ.
Romāns “Krauklis” jeb nedaudz improvizēta rakstnieka un dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka (1897–1930) biogrāfija ir ārkārtējs notikums latviešu literatūrā. Tas aizsāk jauno Gundegas Repšes ierosināto un izdevniecības “Dienas Grāmata” sarūpēto romānu sēriju “Es esmu…”, kas vēstīs par latviešu literatūras personībām. Būs arī literatūrvēsturnieku pienesums, gaidām, piemēram, Jāņa Zālīša monogrāfiju par Jāni Ziemeļnieku, bet tikmēr mums drošiem soļiem pietuvojās psihodēliski filozofiskais Andris Zeibots.
Jāatzīmē, ka Zeibots it nemaz nav domājis izklaidēties, sarakstot šo romānu. Ir pamatotas aizdomas, ka rakstnieks pie darba ķēries ar lielu atbildības sajūtu, jo sarūpējis plašu ievadu, kurā attaisno savu darbu. Vai tas bija nepieciešams? Visdrīzāk it nemaz, ja nu vienīgi derētu sirsnīgs skaidrojums, kā autors līdz Jānim Ziemeļniekam nonāca tekstuāli. Tā vietā Zeibots piesauc Junga, Freida un paša Okeāniskā “es” priekšstatus par zemapziņas dzīlēm, tēliem un radošo dzīves uztveri. Tā apjomīgais romāns gluži kā zaļš tomāts uz ķekara arvien pildās ar sulām, bet sajust un saprast palīdzētu arī ¾ no romāna pamatteksta apjoma.
Ar ko īpašs Jānis Ziemeļnieks? Ar savu mīlas liriķa slavu, mazāk pazīstams kā publicists un kritiķis, rakstījis pat prozu. Šīs slavas otra puse ir narkomāna tēls – jaundibinātajā Latvijā 20. gados jau pazīstama, tomēr maz izprasta opija atkarīgā dzīve. Šķiet, ka Zeibots mēģinājis gan saprast Ziemeļnieka atkarības, gan nedaudz attaisnot tās, tēlojot dzejnieku atkarīgu ne tikai no opija vien. Tikpat “narkotiskas” izrādās arī vēlmes rakstīt, mīlēt vienu konkrētu sievieti (Valdu Mooru) vai mīlēt vispār – nezināmo, jaunajā aprēķinu un svešas domāšanas pasaulē neeksistējošo sievieti. Kā pretinde šīm visai radošām atkarībām romānā parādās reālās dzīves dubļi, ar kurām nabaga dzejniekam nākas sastapties: “Kālab tādas abstraktas domas – par polītiku, par sabiedrību, par sazin ko vēl – tādā brīdī, kad varbūt atrisināsies visa viņa mūža drāma, kad Valda tiešām atbrauks un viņi nekad vairs nešķirsies!” (109) Un šādā tonī skan Zeibota Ziemeļnieks. Radošas personības traģikomika, kurā atrodas vieta arī divu pretstraumju – laika plūduma uz priekšu un mūžīgās atkārtošanās – sadursmei: tas pirmais būtu mainīgā jaunā, teatrālā kultūra ap Jāni Ziemeļnieku, no kuras viņš it kā atpaliek, nebūdams nedz Aleksandrs Čaks, nedz aktieris Eižens Finks, nedz uzņēmīgs bagātas līgavas izredzētais; tas otrais – mūžīgā atkārtošanās – būtu Jānis Ziemeļnieks kā planēta pats par sevi. Bez pavadoņiem, tikai nelielām, bet bīstamām ilūzijām, ka viņš kontrolē atkarību: “Aizmirst. Aizmirst. Aizmirst nevajadzīgās domas par slāpēm.” (184)
No romāna noprotams, ka Jānis Ziemeļnieks spēlējās ar nāvi, lēni tuvojoties tai. Nedaudz ironiski, bet diezgan iedarbīgi veidojas dzejnieka ceļš – it kā lai viņš netiktu pie jaunas opija devas, Zeibots neļauj savam varonim nākt mājās, viņu nemitīgi un bieži aizrauj kādi piedzīvojumi, klejojumi, ciemošanās, kas kļūst interesanti un atgādina 20.–30. gadu latviešu romānu Rīgas sociālpolitiskās ainavas arī lasītājam. Tikmēr Ziemeļnieku mājās gaida viltotas recepšu blankas, kuras viņš pratis izmantot apbrīnojami viegli. Varbūt romānā ieskanas arī didaktisks brīdinājums mūsdienu rakstniekiem? Jo dzejnieks-narkomāns ir ļoti pateicīga tēma romānam jebkuros laikos. Tik pateicīga, ka te Zeibots ierauga gan nedaudz erotiskas notis, gan arī periodiski ieskandina dzejnieka spēju redzēt savu nākotni Dubultniekā: “”Jauki, jauki, manu zēn,” maigi nodūdoja Haijalija, baleta svārciņos tērpusies, mazliet iesēdās ceļos un potītēs, turklāt vienlaikus ap sevi veica plašu, līganu žestu, bet Dubultnieks sveicinot pacēla platmali ar līķa puvušas miesas klātu roku.” (279) Reti manāms, tomēr naturālisms palīdz Ziemeļnieka faktūras aptveršanai.
“Jau atkal shēmas, jau atkal noteikumi un dokumenti. Kad tas reiz beigsies!” (278) – tā saka Ziemeļnieks jau kādu simto reizi romāna gaitā. Ironiskā kārtā nedaudz shematisks veidojas arī romāns, atklājot labas un ne tik pārliecinošas vietas. Piemēram, amizanta, dzīva ir Aspazijas un Raiņa sadzīves aina, kurā ienāk Jānis Ziemeļnieks (un tāpēc ienāk arī lasītājs!), bet daudz mazāk aizraujoši un derīgi šķiet garie monologi, kurus īsteno Jāņa Ziemeļnieka laikabiedri – radošie vai mazāk radošie un neģēlīgie. Tie ir kā manifesti, iedzīvināti prozas darbā, bet paralizējoši un egoistiski. Protams, kopā ar stilizāciju, nedaudz atdarinot tā laika Latvijas latviešu valodu, izdodas pārliecinoši, bet pazūd dzejnieks un paliek plakātisks laikmets. Vai tāds bija romāna mērķis? Savulaik intīmāk palūkoties uz Jāni Ziemeļnieku izdevās pat Jānim Plaudim romānā “Ziemeļnieks” (1936), taču tā laika biogrāfisko darbu šodien lasīt ir apgrūtinoši patētiskā toņa dēļ.
Kāds tonis ir Andrim Zeibotam? Tas pretendē uz dvēseles episkumu, tomēr tēmē uz prātu. Tas varētu būt melodisks dziedājums, ja vien būtu prātam aptverams. Un tomēr Andra Zeibota “Krauklis” ir labākais, kas mums pašlaik par Jānis Ziemeļnieku lasāms, un šis lielais piemineklis vēl ilgi paliks nemainīts.
KZ.
September 15, 2020
Lasījās lēni un pasmagi, bet garlaicīgi gan nebija. No priekšvārda, no kura sapratu labi ja pusi :), bija skaidrs, ka Zeibots ir iedziļinājies, pētījis un apdomājis. Tas jau bija daudzsološi.
Pats romāns lasījās raitāk un, kā jau gaidāms, zīmē talantīga, trausla un opija atkarības vajāta dzejnieka tēlu. Manuprāt, ļoti interesants iezīmējas fons ar senāku un jaunāku latviešu inteliģences pārstāvju galeriju. Blakus bieži vien līdzīgos darbos mītošajiem Benjamiņiem, Finkam, Rainim, Aspazijai un Birutai Skujeniecei te parādās arī Valda Moora, Konstantīns Raudive, Zenta Mauriņa un citi. Mazliet ieskicētas "Zaļās vārnas" aprindas un "Trauksmes" pirmsākumi. Ļoti interesanta tēma ir Ziemeļnieka nokaušanās ar aizdomām, ka paša tēvs 1905. gadā, pildot savus vagara pienākumus, ir kļuvis par tautas nodevēju. Tāpat fonā ir 20. gadu ekonomiskās elites skandāli un izmeklēšana korupcijas lietā, kurā iesaistīts zviedru sērkociņu ražošanas magnāts.
Neko daudz nezinu par Ziemeļnieka dzīvi, bet "Krauklis" rada sajūtu, ka šeit panākts lielisks līdzsvars starp dokumentālo un iztēloto, piemēram, apaudzējot vispārzināmo sauso faktu kaulu par opija atkarību ar alku, ciešanu un izmisuma miesu.
Sarežģīts, bet vērtīgs darbs. Jau sen neesmu tik ļoti gaidījusi kādas grāmatas iznākšanu tā, kā gaidu šīs sērijas turpinājumu.
Pats romāns lasījās raitāk un, kā jau gaidāms, zīmē talantīga, trausla un opija atkarības vajāta dzejnieka tēlu. Manuprāt, ļoti interesants iezīmējas fons ar senāku un jaunāku latviešu inteliģences pārstāvju galeriju. Blakus bieži vien līdzīgos darbos mītošajiem Benjamiņiem, Finkam, Rainim, Aspazijai un Birutai Skujeniecei te parādās arī Valda Moora, Konstantīns Raudive, Zenta Mauriņa un citi. Mazliet ieskicētas "Zaļās vārnas" aprindas un "Trauksmes" pirmsākumi. Ļoti interesanta tēma ir Ziemeļnieka nokaušanās ar aizdomām, ka paša tēvs 1905. gadā, pildot savus vagara pienākumus, ir kļuvis par tautas nodevēju. Tāpat fonā ir 20. gadu ekonomiskās elites skandāli un izmeklēšana korupcijas lietā, kurā iesaistīts zviedru sērkociņu ražošanas magnāts.
Neko daudz nezinu par Ziemeļnieka dzīvi, bet "Krauklis" rada sajūtu, ka šeit panākts lielisks līdzsvars starp dokumentālo un iztēloto, piemēram, apaudzējot vispārzināmo sauso faktu kaulu par opija atkarību ar alku, ciešanu un izmisuma miesu.
Sarežģīts, bet vērtīgs darbs. Jau sen neesmu tik ļoti gaidījusi kādas grāmatas iznākšanu tā, kā gaidu šīs sērijas turpinājumu.
November 8, 2020
Īsta manta, literārā teksta ziņā, rūpīguma ziņā un autora oŗginālā skatījuma ziņā uz vienu no traģiskākajām latviešu dzejas personībā Jāni Ziemeļnieku, grāmat , kas sniedz bagātīgu materiālu pārdomām, man kā dzejniekam un literāro baudījumu vienalicīgi. Noteikti iesaku izlasīt.
June 29, 2020
Atvainojos, ja iekāpšu pavisam citā jomā - dabaszinībās. Lasot, kādu brīdi pieķēru sevi domājam par dažādu vielu blīvumiem un to savstarpējo mijiedarbību. Nez, kā to varētu attiecināt uz Tekstu un Apziņu.
Teiksim, ja Teksta blīvums ir lielāks kā Apziņas blīvums. Peldēsi pa virsu? Ja Teksts ir vēl blīvāks – iestigsi un nevarēsi izkustēt no vietas? Un cik liela iespēja mazāk blīvai Apziņai ir ienirt blīvākā Tekstā?
Viens gan ir neapšaubāmi – ir jānirst.
Teiksim, ja Teksta blīvums ir lielāks kā Apziņas blīvums. Peldēsi pa virsu? Ja Teksts ir vēl blīvāks – iestigsi un nevarēsi izkustēt no vietas? Un cik liela iespēja mazāk blīvai Apziņai ir ienirt blīvākā Tekstā?
Viens gan ir neapšaubāmi – ir jānirst.
June 26, 2021
Lēni lasāms darbs, kas veda caur filozofijas, psiholoģijas, vēstures un fantāzijas muklājiem. Par maz Ziemeļnieka un par daudz autora pašreklāmas. Žēl laika, ko ieguldīju, tādā haotiskā darbā, kas mēģina izstāstīt visu par visu, bet beigās nepasaka neko paliekošu. Otrā izlasītā grāmata no sērijas "Es esmu...". Atkal tā ir milzīga vilšanās.
February 9, 2022
Dzeja, mīla, ciešanas -
Kur vēl vairāk maldu.
Ilūzijas, šausmas -
Nāve.
Kopš pusaudzes gadiem mīlu Zentu Mauriņu - viņa mana varone, bet šoreiz Zentai nebūs taisnība un Andris Zeibots būs. Jānis Ziemeļnieks nav par:
"Mīlas gaidas.
Mīlas lūgsnas.
Mīlas svētlaime.
Mīlas vilšanās."
Viņš ir Edgar Allan Poe, mea culpa, iluzorā saldmē apslēptas šausmas - laika, cilvēka, būšanas šausmas, ko negribas redzēt un nevar izturēt. Un dažiem ir dots gan viens, gan otrs - redzēt un izturēt. Andris Zeibots tas ir bijis dots. Par to viņam "Alises" pateicība no manis, ka parādīja "Brīnumzemi", kur pilnīgā nesakarīgumā it viss ir saprotams un katra šūna atslābst un nomierinās, jo ir dzirdējusi kaut ko patiesu.
Kur vēl vairāk maldu.
Ilūzijas, šausmas -
Nāve.
Kopš pusaudzes gadiem mīlu Zentu Mauriņu - viņa mana varone, bet šoreiz Zentai nebūs taisnība un Andris Zeibots būs. Jānis Ziemeļnieks nav par:
"Mīlas gaidas.
Mīlas lūgsnas.
Mīlas svētlaime.
Mīlas vilšanās."
Viņš ir Edgar Allan Poe, mea culpa, iluzorā saldmē apslēptas šausmas - laika, cilvēka, būšanas šausmas, ko negribas redzēt un nevar izturēt. Un dažiem ir dots gan viens, gan otrs - redzēt un izturēt. Andris Zeibots tas ir bijis dots. Par to viņam "Alises" pateicība no manis, ka parādīja "Brīnumzemi", kur pilnīgā nesakarīgumā it viss ir saprotams un katra šūna atslābst un nomierinās, jo ir dzirdējusi kaut ko patiesu.
April 21, 2021
Oj, teikšu godīgi - brīžiem ļoti grūti gāja! Bet brīžiem atkal pietiekami interesanti, lai tomēr nepamestu pusratā un piebeigtu visas 620 lpp. nepilnas nedēļas laikā.
Man patīk romāni par 20.gs. 20.-30.gadiem Latvijā, par tā laika cilvēkiem, tāpēc aizrāva nodaļas, kurās bija aprakstīta tā laika inteliģence un radošās aprindas - sākot ar Raini, Aspaziju, Čaku, Zentu Mauriņu, Smiļģi, Benjamiņiem un beidzot ar Eiženu Finku un Ziemeļnieka privāto dzīvi un dāmām.
Tomēr, uzskatu, ka grāmata būtu saistošāka, ja būtu uz pusi īsāka un autors nebūtu tik daudz filosofējis par Gēti, Freidu, opija dēmoniem un imanentajām pasaulēm.
Lai arī tīri subjektīvi Ziemeļnieks (vismaz Zeibota interpretācijā) mani kaitināja ar savu flegmatismu, vainas sajūtu, depresiju un vājumu, pēc grāmatas izlasīšanas mazliet pagooglēju gan par dzejnieku, gan palasīju viņa dzeju.
Kopumā, nevar arī nepieminēt, ka Zeibots ieguldījis nenormāli daudz laika un darba Ziemeļnieka un vispār 20to gadu beigu notikumu izpētē.
Man patīk romāni par 20.gs. 20.-30.gadiem Latvijā, par tā laika cilvēkiem, tāpēc aizrāva nodaļas, kurās bija aprakstīta tā laika inteliģence un radošās aprindas - sākot ar Raini, Aspaziju, Čaku, Zentu Mauriņu, Smiļģi, Benjamiņiem un beidzot ar Eiženu Finku un Ziemeļnieka privāto dzīvi un dāmām.
Tomēr, uzskatu, ka grāmata būtu saistošāka, ja būtu uz pusi īsāka un autors nebūtu tik daudz filosofējis par Gēti, Freidu, opija dēmoniem un imanentajām pasaulēm.
Lai arī tīri subjektīvi Ziemeļnieks (vismaz Zeibota interpretācijā) mani kaitināja ar savu flegmatismu, vainas sajūtu, depresiju un vājumu, pēc grāmatas izlasīšanas mazliet pagooglēju gan par dzejnieku, gan palasīju viņa dzeju.
Kopumā, nevar arī nepieminēt, ka Zeibots ieguldījis nenormāli daudz laika un darba Ziemeļnieka un vispār 20to gadu beigu notikumu izpētē.
February 16, 2021
Grāmata nesteidzīgam, lēna tempa pieņemošam, meditatīvam lasītājam. Saturs interesants, tomēr vismaz 1/3 grāmatas ir filosofiski pārspriedumi, kas prasa pietiekoši lielu intelektuālo piepūli (ak vai, tāds plebejs vien esmu, lielāko daļu nespēju sagremot. Īpaši grūti gāja Zentas Mauriņas salonā). Rakstnieks apbrīnojami smalki spējis atspoguļot Ziemeļnieka psihes dziļumos. Tomēr, manuprāt, darbs nezaudētu, ja tiktu arī īsināts, jo brīžiem pārspriedumi vairākkārtīgi atkārtojās uz riņķi. Darbs patika, tomēr neslēpšu, ka jutu atvieglojumu, aizverot grāmatas vāku.
December 3, 2022
Šī grāmata varēja būt vismaz par 1/3 īsāka.
Displaying 1 - 10 of 10 reviews