What do you think?
Rate this book
Kariete uz Santjago
“2015. gada vasarā Kristīne Ulberga nostaigāja Santjago svētceļojuma 900 kilometrus. Bez jebkādas kristīgās eksaltācijas un neklanoties pie katra ceļmalas akmens ar iekaltu krustu, toties ar vien pārsimt eiro kabatā un ceļabiedru, draudzenes tīņa vecuma dēlu Aleksi. Šis ceļojums ir sižeta pamatā, taču tās nebūt nav tradicionālās ceļojuma piezīmes. Palaikam vēstījumā ievijas epizodes, kuras varētu uzskatīt par vizionārām un kuras šo absolūti reālo gājienu pārtapina metaforiskā ceļojumā. Ceļā sevi meklē Kristīne, citā veidā to dara Aleksis, bet, pats par sevi saprotams, ka nekāds “es” netiek atrasts, jo to nemaz nav iespējams izdarīt. Un tomēr – 900 kilometru gājums cilvēku maina. Kā tas notiek un kas tieši viņā mainās – to varētu uzskatīt par Karietes uz Santjago centrālo motīvu.” (Guntis Berelis).
Kariete uz Santjago ir rakstnieces Kristīnes Ulbergas (1979) sestā prozas grāmata.
Kariete uz Santjago ir rakstnieces Kristīnes Ulbergas (1979) sestā prozas grāmata.
- GenresTravel
200 pages, Hardcover
Published January 1, 2020
6 people are currently reading
99 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 52 reviews
January 30, 2021
Lai cik ļoti gribējās, tomēr nebija priekš manis. Vairāk kā sirreālistiska daiļliteratūra ar pārgājiena elementiem. Pati esmu vainīga - vajadzēja vispirms izlasīt mugurējo vāku.
May 7, 2020
Kaut kas starp ceļojuma aprakstu un daiļliteratūru, un abi žanri savijas tīri labi.
Par savu "svētceļojumu" Kristīne bija stāstījusi jau pirms krietna laika, kad nesen bija atgriezusies, bet lasot vietām bija sajūta, ka es bāžu savu degunu tur, kur nevajadzētu, jo stāstījums patiesībā ir ļoti personisks.
Grāmatai ar veseliem diviem korektoriem gribētos mazāk kļūdu, sākot ar trūkstošiem burtiem, beidzot ar elementārām gramatikas kļūdām, pie kuru klātbūtnes autori īsti vainot nevajadzētu. Varbūt visas iesaistītās puses ir ļoti steigušās. Arī pie tā nevainoju.
Bet man patika, kaut sākumā likās, ka īsti neies pie sirds. Jo kas tad tur var būt - cilvēki vienkārši iet. Skaidrs, ka būs grūti. Bet dažas nodaļas, uz beigām virzoties, bija visnotaļ skaistas sanākušas, tīri no emocionālā viedokļa.
Un laikam sanāk, ka šī ir pirmā Goodreads atsauksme šai grāmatai. Tāpēc...
FIRST!
Par savu "svētceļojumu" Kristīne bija stāstījusi jau pirms krietna laika, kad nesen bija atgriezusies, bet lasot vietām bija sajūta, ka es bāžu savu degunu tur, kur nevajadzētu, jo stāstījums patiesībā ir ļoti personisks.
Grāmatai ar veseliem diviem korektoriem gribētos mazāk kļūdu, sākot ar trūkstošiem burtiem, beidzot ar elementārām gramatikas kļūdām, pie kuru klātbūtnes autori īsti vainot nevajadzētu. Varbūt visas iesaistītās puses ir ļoti steigušās. Arī pie tā nevainoju.
Bet man patika, kaut sākumā likās, ka īsti neies pie sirds. Jo kas tad tur var būt - cilvēki vienkārši iet. Skaidrs, ka būs grūti. Bet dažas nodaļas, uz beigām virzoties, bija visnotaļ skaistas sanākušas, tīri no emocionālā viedokļa.
Un laikam sanāk, ka šī ir pirmā Goodreads atsauksme šai grāmatai. Tāpēc...
FIRST!
May 24, 2020
Nu ko lai dara, ka man riktīgi, riktīgi nepatika? Varbūt tāpēc, ka gribējās, lai tā spoguļo manu Santjago pieredzi, lai vairāk par smirdīgajām zeķēm, par kartupeļu omletēm (tiešām neviena pati kartupeļu omlete?!), par apdegušām ausīm, par krācošiem istabas biedriem, varbūt tāpēc, ka negribējās visu to mistiskuma prizmu (kas gan ir lauvas tiesa grāmatas), kā rezultātā nevarēju saprast, kur beidzas ceļojuma piezīmes un kur sākas fantāzija, varbūt tāpēc, ka neviļus gribējās vainot abus svētceļniekus par neapdomību un lieku sevis mocīšanu. Nu laikam jau tāpēc, ka gribēju identificēties ar šiem tēliem, bet kaut kā neizdevās, un tāpēc viss slikti.
July 18, 2020
Ja izdodas sadzīvot ar autores/stāstītājas pārliecību par lietu pareizo kārtību, šis nav tas sliktākais gara pārgājiena stāsts. Abu gājēju rīvēšanās un viegli mistiskā fona noskaņa uztur interesi, un beigās arī nav jāsūkstas par grāmatai veltīto laiku.
July 27, 2021
"Bet tu jau noteikti esi dzirdējusi, ka pārmaiņas ir gandrīz kā suns, kas jāuztur. Jāved ārā, jābaro, jārūpējas, lai tās nepazustu. Citādi pārmaiņas tevī var beigties."
Kad pirmo reizi Kristīni Ulbergu dzirdēju lasām kādā no Prozas festivāliem, es sajutu to, kāpēc mīlu literatūru. Lasītajā fragmentā autore ar vārdiem bija izdarījusi ko tik izcilu, ka klausījos kā apburta.
Šī bija mana pirmā Kristīnes Ulbergas grāmata, un ir sajūta, ka tā bija citāda, nekā citi viņas darbi. "Kariete uz Santjago" man patika un lasīju to ar aizrautību — kā risināsies ceļojums abiem grāmatas varoņiem? Kaut gan ceļš ir jāiet katram savs. Un pēc tā ir smagi atgriezties savā ierastajā vidē, lai arī, esot ceļā, šķiet, ka ceļš ir īstais smagums. Smagums ir jānes, ja reizē ar to arī tiec atbrīvots. Jo smagāk, jo vieglāk.
(Es ļoti labprāt būtu iztikusi bez fantāzijas elementiem. Ja tās būtu mirāžās vai halucinācijas - tas dotu papildus empātiju pret varoni, bet sapņi, kuri savijās ar realitāti, bija vienīgais, kas man traucēja šai grāmatā.)
Kad pirmo reizi Kristīni Ulbergu dzirdēju lasām kādā no Prozas festivāliem, es sajutu to, kāpēc mīlu literatūru. Lasītajā fragmentā autore ar vārdiem bija izdarījusi ko tik izcilu, ka klausījos kā apburta.
Šī bija mana pirmā Kristīnes Ulbergas grāmata, un ir sajūta, ka tā bija citāda, nekā citi viņas darbi. "Kariete uz Santjago" man patika un lasīju to ar aizrautību — kā risināsies ceļojums abiem grāmatas varoņiem? Kaut gan ceļš ir jāiet katram savs. Un pēc tā ir smagi atgriezties savā ierastajā vidē, lai arī, esot ceļā, šķiet, ka ceļš ir īstais smagums. Smagums ir jānes, ja reizē ar to arī tiec atbrīvots. Jo smagāk, jo vieglāk.
(Es ļoti labprāt būtu iztikusi bez fantāzijas elementiem. Ja tās būtu mirāžās vai halucinācijas - tas dotu papildus empātiju pret varoni, bet sapņi, kuri savijās ar realitāti, bija vienīgais, kas man traucēja šai grāmatā.)
April 3, 2021
Kaut kā mums nesaslēdzās, laikam gaidas bija par kaut ko citu.
Traucēja realitātes sapīšanās ar sapņiem un mistiku, pēkšņā maiņa no es personas uz trešo - Kristīni.
Laikam gribējās ko reālāku par mistiskiem sapņiem, smirdošām zeķēm un apaviem. Esmu runājusi ar cilvēkiem, kas ir gājuši un esmu lasījusi arī Zanes Eniņas pārdomas par šo ceļu. Arī man ir bijis kārdinājums to paveikt. Saprotu, ka bija ierobežots laika limits un gribējās noiet, bet vai tiešām tā bija jāsteidzas? Bet varbūt Kristīnei un Aleksim tas bija nepieciešams. Es nesteigtos.
Ceļu mēs varam sameklēt jebkur, nav jau noteikti jādodas uz Franciju vai Spāniju. Mums arī ir sava Jūrtaka, ko turpināšu iet šovasar.. Bet varbūt tas neizklausās tik iespaidīgi.
''... pārmaiņas ir gandrīz kā suns, kas jāuztur. Jāved ārā, jābaro, jārūpējas, lai tās nepazustu. Citādi pārmaiņas tevī var beigties.''
Traucēja realitātes sapīšanās ar sapņiem un mistiku, pēkšņā maiņa no es personas uz trešo - Kristīni.
Laikam gribējās ko reālāku par mistiskiem sapņiem, smirdošām zeķēm un apaviem. Esmu runājusi ar cilvēkiem, kas ir gājuši un esmu lasījusi arī Zanes Eniņas pārdomas par šo ceļu. Arī man ir bijis kārdinājums to paveikt. Saprotu, ka bija ierobežots laika limits un gribējās noiet, bet vai tiešām tā bija jāsteidzas? Bet varbūt Kristīnei un Aleksim tas bija nepieciešams. Es nesteigtos.
Ceļu mēs varam sameklēt jebkur, nav jau noteikti jādodas uz Franciju vai Spāniju. Mums arī ir sava Jūrtaka, ko turpināšu iet šovasar.. Bet varbūt tas neizklausās tik iespaidīgi.
''... pārmaiņas ir gandrīz kā suns, kas jāuztur. Jāved ārā, jābaro, jārūpējas, lai tās nepazustu. Citādi pārmaiņas tevī var beigties.''
May 23, 2020
«Ceļš lai ir jūsu galamērķis...» (22.lpp)
Šī ir tik laba grāmata, tik īsts stāsts, ka apzināti lasīju to lēnām! Nervozi skatīju cipariņus lapaspušu lejā, lai vēl paliek daudz.
Es vienmēr esmu ticējusi, ka labākās grāmatas ir tās, kas balstītas īstos un patiesos stāstos, emocijās, piedzīvotajā, sajūtās. Un, ka tieši šie stāsti ir mūsu, lasītāju, spoguļi - redzam tajos to, kas mūsos jau ir!
Jā, šis stāsts ir par Santjago ceļu, bet vēl vairāk par ceļu pie sevis.
Lasiet!
Paldies, Kristīne! Esmu laimīga šo lasīt un izdzīvot. Aizkustinoši un iedvesmojoši ... sen nebiju tik daudz asaras slaucījusi, grāmatu lasot ... varbūt tāpēc, ka es zinu, ka pienāks diena, kad celšu plecos bezgala smagu somu (ar lietām, ar grēkiem, ar tukšumiem sevī) un došos savā ceļā uz Santjago ... pretī sev.
Šī ir tik laba grāmata, tik īsts stāsts, ka apzināti lasīju to lēnām! Nervozi skatīju cipariņus lapaspušu lejā, lai vēl paliek daudz.
Es vienmēr esmu ticējusi, ka labākās grāmatas ir tās, kas balstītas īstos un patiesos stāstos, emocijās, piedzīvotajā, sajūtās. Un, ka tieši šie stāsti ir mūsu, lasītāju, spoguļi - redzam tajos to, kas mūsos jau ir!
Jā, šis stāsts ir par Santjago ceļu, bet vēl vairāk par ceļu pie sevis.
Lasiet!
Paldies, Kristīne! Esmu laimīga šo lasīt un izdzīvot. Aizkustinoši un iedvesmojoši ... sen nebiju tik daudz asaras slaucījusi, grāmatu lasot ... varbūt tāpēc, ka es zinu, ka pienāks diena, kad celšu plecos bezgala smagu somu (ar lietām, ar grēkiem, ar tukšumiem sevī) un došos savā ceļā uz Santjago ... pretī sev.
July 23, 2020
3,5*
Par svētceļojumu, kurā dodoties, autorei un viņas pavadonim tāda īsta mērķa nemaz nav, līdz ar to starta punktā ir arī lasītājs un tikai 900 km tālā ceļa gaitā kļūst skaidrāks nodoms un ieguvumi - sevis dziļāka iepazīšana, izkāpšana no savām čībām jeb skats no malas/tāluma un citas vides uz savu līdzšinējo dzīvi un pieredzi, paša uzlikta pārbaudījuma izturības katalizators.
Pozitīvi, ka it kā reliģiskas nozīmes maršrutā nedominē reliģiskais aspekts.
"Ne visi, bet tomēr vairākums cilvēku reiz saprot, ka neviena viņiem vairs nav. Neviena, kam patiesi rūpētu. Tikai mātes, daži tēvi un pirmšķirīgi mīļotie. Un vēl - bērni. Tomēr bērnu programmās ir ielikts vecākus gribēt līdzās kā pavadoņus, bez kuriem nevar iziet tumsā. Kādā savādā mirklī bērni atkabina tēti un mammu, kā kosmosa kuģis nomet lieko, kad tiek cauri zemeslodes apvalkam. Bet vēlāk, kad tumsa glūn un neatkāpjas, bērni vecākus sauc atpakaļ no mirušo valstības. Taču - lai pārvarētu tumsu, nevis mīlestības juteklībā." (46.lpp.)
" ... kariete ir ķermenis. .. Zirgs ir tavas emocijas un jūtas, bet kučieris .. - tavs prāts." (94.-95.lpp.)
"Tagad man bija viena kliba, otra šļūcoša kāja, bet uz plaukstas veidojās tulznas, tāpat kā uz pēdām. Jo grūtāk, jo vieglāk. Jo tālāk, jo tuvāk. Nekā citādi neuzdrīkstējos domāt." (101.lpp.)
Par svētceļojumu, kurā dodoties, autorei un viņas pavadonim tāda īsta mērķa nemaz nav, līdz ar to starta punktā ir arī lasītājs un tikai 900 km tālā ceļa gaitā kļūst skaidrāks nodoms un ieguvumi - sevis dziļāka iepazīšana, izkāpšana no savām čībām jeb skats no malas/tāluma un citas vides uz savu līdzšinējo dzīvi un pieredzi, paša uzlikta pārbaudījuma izturības katalizators.
Pozitīvi, ka it kā reliģiskas nozīmes maršrutā nedominē reliģiskais aspekts.
"Ne visi, bet tomēr vairākums cilvēku reiz saprot, ka neviena viņiem vairs nav. Neviena, kam patiesi rūpētu. Tikai mātes, daži tēvi un pirmšķirīgi mīļotie. Un vēl - bērni. Tomēr bērnu programmās ir ielikts vecākus gribēt līdzās kā pavadoņus, bez kuriem nevar iziet tumsā. Kādā savādā mirklī bērni atkabina tēti un mammu, kā kosmosa kuģis nomet lieko, kad tiek cauri zemeslodes apvalkam. Bet vēlāk, kad tumsa glūn un neatkāpjas, bērni vecākus sauc atpakaļ no mirušo valstības. Taču - lai pārvarētu tumsu, nevis mīlestības juteklībā." (46.lpp.)
" ... kariete ir ķermenis. .. Zirgs ir tavas emocijas un jūtas, bet kučieris .. - tavs prāts." (94.-95.lpp.)
"Tagad man bija viena kliba, otra šļūcoša kāja, bet uz plaukstas veidojās tulznas, tāpat kā uz pēdām. Jo grūtāk, jo vieglāk. Jo tālāk, jo tuvāk. Nekā citādi neuzdrīkstējos domāt." (101.lpp.)
May 3, 2021
Nez kurā lapaspusē man sāka galvā skanēt mammas mīļākā dziesma "Tā dienas kā pajūgi aši / Pa dažādiem ceļiem prom brauc, / Bet kučieri esam mēs paaa-a-aši, / Vien kļūdamies bieži un daudz", ko laikam izpilda kaut kāda grupa ar nosaukumu "Vienalga man". Nē, tas nav pārmetums, bet šlāgera piegarša ir nemitīga. Pirmkārt, latviešu Koelju, bet tas ir skaļi teikts. Otrkārt, Santjago ceļš, kura laikā nenotiek nekas diži sensacionāls. Treškārt, potenciālā incesta tēma starp galveno varoni un 17 gadīgo viņas pavadoni man lika lasīt grāmatu pat vēlu naktīs!
Kopumā esmu pateicīga par kustības motīvu, kas pēdējā laikā netrāpās dižā apmērā latviešu literatūrā.
Garāka un varbūt pretrunīga versija "Kontekstā" :)))
Atmetot liekas literatūrkritiskas un literatūrzinātniskas pieklājības normas, teikšu paslinkās cilvēces vārdā: ja es būtu nogājusi 900 km kājām, tad laikam arī sāktu rakstīt par piedzīvoto romānus, stāstus un lugas, tikai tie būtu pilnīgi nebaudāmi gabali. Tāpēc pat nemēģinu iet.
Savukārt Kristīne Ulberga palika uzticīga talantam un iekausējusi īstu vai virtuālu pieredzi stāstā, kas nezaudē autores intonāciju: romāna “Kariete uz Santjago” fragmentus esmu dzirdējusi kādos Prozas lasījumos, teksts skan manā galvā līdz ar Kristīnes Ulbergas pieticīgo, mierīgo, bet nez kāpēc satraucošo balsi un tās modulācijām. Un es jūtu dziļu cieņu pret rakstnieci, kura bieži vien ir stipri saistīta ar savu romānu galvenajiem varoņiem – piemēram, “Zaļajā vārnā” tas nebija pat jāatklāj intervijās, jo vēstījums bija jūtīgs, pat pārāk jūtīgs literāram tekstam.
Vienīgā problēma ar tik ciešu saikni ir tā, ka paliek grūti objektīvi novērtēt literāru darbu, ja rakstnieks tajā iekausē sevi “ar visu gaļu”. Ir neciešami pieskarties jēlumam, kas kādam sāp, parakņāties tajā un teikt, ka tas ir pagatavots pārliecinoši vai nepārliecinoši. Ka tur vai šur trūkst kāds pipars un kaitinošās vietas noved nevis pie pašironijas, bet gan pie pilna apjoma nopietnības. Kristīnes Ulbergas “gaļa” bieži vien nav literāri pagatavota kā restorāna ēdiens. Te parasti slēpjas kas vairāk, iespējams, dvēsele ar visām saknēm.
Es iemīlēju “Karieti uz Santjago” ar to brīdi, kad sapratu, ka tas būs romāns par kustību. Beidzot latviešu literatūrā atgriezies patiess ceļš, visā savā tiešumā un arī, lai jau tā būtu, garīgumā; varoņi nevarēs neizmainīties, jo būs piedzīvojuši ceļojumu; raksturi attīstīsies, turklāt šim ceļam ir sākums – tātad būs arī beigas! Par zināmu lustīgu kustīgumu ziņo jau romāna nosaukums, lai gan kariete, ko galvenie varoņi Kristīne un par viņu krietni jaunākais puisis Aleksis sastop savā 900 km garajā Santjago ceļā, stāv uz vietas kā tāds milzīgs suvenīrs okeāna malā un pat sagādā Kristīnei dīvainu ķibeli ar zābaka nogriešanu.
Otrs aizraujošs brīdis šajā “ceļojumā” bija apjausma, ka starp varoņiem iespējama arī romantiska vai seksuāla tipa saikne – tie tomēr ir samērā jauni cilvēki, kas nav radinieki. Cerība ar katru nākamo nodaļu tika arvien izkliedēta, jo izrādās, ka Kristīne ir bijusi Alekša aukle un vispār dažreiz labprāt šo 17 gadus veco pusaudzi iekaustītu, lai izsistu ārā kaprīzumu un tieksmi pīpēt zālīti. Un tomēr – Kristīni Rīgā gaida nemīlams draugs, vēlāk – varbūt pat pārlieku vēlu – lasītājam tiek atklāts, ka Kristīnei ir arī dēls. It kā mums tas bija jāzina pašiem, turklāt visa romāna gaitā tieši Aleksis izskatās pēc Kristīnes alternatīvā dēla. Bet – ne incests, ne pretlikumīga saikne neseko, jo romāns ir pielādēts ar morāli līdz malām.
Iespējams, tieši šis aspekts visvairāk pārsteigs lasītāju – Kristīne Ulberga galvenajā varonē Kristīnē ir sakrāmējusi īstu garīgās privātskolotājas arsenālu: izpratni par ķermeni, Dievu un ceļu: “Ja cilvēks nerīkojas, viņu noēd bezcerība. Vai tu zini, kas ir šī kariete? (..) Šī ar grīdas krāsu nopervētā kariete ir ķermenis. Tavs vai mans. Zirgs ir tavas emocijas un jūtas, bet kučieris, kura šeit nav, - tavs prāts.” (94-95) Ko darīt lasītājam ar šādām tēzēm? Sakaitināties, izlikties, ka tās nav bijušas, vai uztvert nopietni. Pastāv iespēja, ka galvenā varone ir tāda pašironiska parodija par vidusmēra visgudro Santjago ceļa gājēju – svētceļnieku, kas iedomājas, ka ar gatavām formulām var viegli tikt cauri fiziskām grūtībām, un vispār šim svētcelojumam visdrīzāk nav nekādas nozīmes. Jo galvenajā varonē, šķiet, nedaudz sagrozās tikai kučieris-prāts, bet ne zirgs-jūtas un vēl mazāk – kariete-ķermenis. Tātad Kristīnes kustība pa svētceļnieku maršrutu turpinās un beigsies nez kur un nez cik tālā nākotnē, ārpus šīs grāmatas vākiem.
Kariete-ķermenis ir galvenais šķērslis jebkura garīguma sasniegšanai. Tāpēc tik daudz romānā ir par trūcīgo maizes un apelsīnu ēšanu ceļā, lai gan galvenie varoņi varēja paņemt vairāk naudas līdzi (dārgas bikses un krosenes puikam, pārticis mīļākais sievietei), nedaudz arī par Spānijas karstumu un, protams, noguruma nebeidzamie apraksti. Jo vairāk pēc ņirgāšanās skan Kristīnes tēzes par ceļa nozīmi pēc tādām ķermeņa mocībām. Un jo vairāk kariete-ķermenis pierāda savu pievilcību citu vērtību starpā. Mūs nevar piemānīt – 40 km, kas noieti dienā un kājām, ļoti patīkami palīdz apgūt kaut ko ķermenisku. Un garīgās vērtības var smelties Kristīnes Ulbergas grāmatā, kas lasāma daudz vieglāk, nekā 900 km ceļš uz garīgumu. Ja tendenciozitāte var apēst savu asti, tad šoreiz tā ir varen garda ēsma; ja tā ir autores pārliecība un dvēsele te ir ar saknēm, tad tas ir jauki noiets ceļš kopā ar dzīves pabružātiem varoņiem.
Kopumā esmu pateicīga par kustības motīvu, kas pēdējā laikā netrāpās dižā apmērā latviešu literatūrā.
Garāka un varbūt pretrunīga versija "Kontekstā" :)))
Atmetot liekas literatūrkritiskas un literatūrzinātniskas pieklājības normas, teikšu paslinkās cilvēces vārdā: ja es būtu nogājusi 900 km kājām, tad laikam arī sāktu rakstīt par piedzīvoto romānus, stāstus un lugas, tikai tie būtu pilnīgi nebaudāmi gabali. Tāpēc pat nemēģinu iet.
Savukārt Kristīne Ulberga palika uzticīga talantam un iekausējusi īstu vai virtuālu pieredzi stāstā, kas nezaudē autores intonāciju: romāna “Kariete uz Santjago” fragmentus esmu dzirdējusi kādos Prozas lasījumos, teksts skan manā galvā līdz ar Kristīnes Ulbergas pieticīgo, mierīgo, bet nez kāpēc satraucošo balsi un tās modulācijām. Un es jūtu dziļu cieņu pret rakstnieci, kura bieži vien ir stipri saistīta ar savu romānu galvenajiem varoņiem – piemēram, “Zaļajā vārnā” tas nebija pat jāatklāj intervijās, jo vēstījums bija jūtīgs, pat pārāk jūtīgs literāram tekstam.
Vienīgā problēma ar tik ciešu saikni ir tā, ka paliek grūti objektīvi novērtēt literāru darbu, ja rakstnieks tajā iekausē sevi “ar visu gaļu”. Ir neciešami pieskarties jēlumam, kas kādam sāp, parakņāties tajā un teikt, ka tas ir pagatavots pārliecinoši vai nepārliecinoši. Ka tur vai šur trūkst kāds pipars un kaitinošās vietas noved nevis pie pašironijas, bet gan pie pilna apjoma nopietnības. Kristīnes Ulbergas “gaļa” bieži vien nav literāri pagatavota kā restorāna ēdiens. Te parasti slēpjas kas vairāk, iespējams, dvēsele ar visām saknēm.
Es iemīlēju “Karieti uz Santjago” ar to brīdi, kad sapratu, ka tas būs romāns par kustību. Beidzot latviešu literatūrā atgriezies patiess ceļš, visā savā tiešumā un arī, lai jau tā būtu, garīgumā; varoņi nevarēs neizmainīties, jo būs piedzīvojuši ceļojumu; raksturi attīstīsies, turklāt šim ceļam ir sākums – tātad būs arī beigas! Par zināmu lustīgu kustīgumu ziņo jau romāna nosaukums, lai gan kariete, ko galvenie varoņi Kristīne un par viņu krietni jaunākais puisis Aleksis sastop savā 900 km garajā Santjago ceļā, stāv uz vietas kā tāds milzīgs suvenīrs okeāna malā un pat sagādā Kristīnei dīvainu ķibeli ar zābaka nogriešanu.
Otrs aizraujošs brīdis šajā “ceļojumā” bija apjausma, ka starp varoņiem iespējama arī romantiska vai seksuāla tipa saikne – tie tomēr ir samērā jauni cilvēki, kas nav radinieki. Cerība ar katru nākamo nodaļu tika arvien izkliedēta, jo izrādās, ka Kristīne ir bijusi Alekša aukle un vispār dažreiz labprāt šo 17 gadus veco pusaudzi iekaustītu, lai izsistu ārā kaprīzumu un tieksmi pīpēt zālīti. Un tomēr – Kristīni Rīgā gaida nemīlams draugs, vēlāk – varbūt pat pārlieku vēlu – lasītājam tiek atklāts, ka Kristīnei ir arī dēls. It kā mums tas bija jāzina pašiem, turklāt visa romāna gaitā tieši Aleksis izskatās pēc Kristīnes alternatīvā dēla. Bet – ne incests, ne pretlikumīga saikne neseko, jo romāns ir pielādēts ar morāli līdz malām.
Iespējams, tieši šis aspekts visvairāk pārsteigs lasītāju – Kristīne Ulberga galvenajā varonē Kristīnē ir sakrāmējusi īstu garīgās privātskolotājas arsenālu: izpratni par ķermeni, Dievu un ceļu: “Ja cilvēks nerīkojas, viņu noēd bezcerība. Vai tu zini, kas ir šī kariete? (..) Šī ar grīdas krāsu nopervētā kariete ir ķermenis. Tavs vai mans. Zirgs ir tavas emocijas un jūtas, bet kučieris, kura šeit nav, - tavs prāts.” (94-95) Ko darīt lasītājam ar šādām tēzēm? Sakaitināties, izlikties, ka tās nav bijušas, vai uztvert nopietni. Pastāv iespēja, ka galvenā varone ir tāda pašironiska parodija par vidusmēra visgudro Santjago ceļa gājēju – svētceļnieku, kas iedomājas, ka ar gatavām formulām var viegli tikt cauri fiziskām grūtībām, un vispār šim svētcelojumam visdrīzāk nav nekādas nozīmes. Jo galvenajā varonē, šķiet, nedaudz sagrozās tikai kučieris-prāts, bet ne zirgs-jūtas un vēl mazāk – kariete-ķermenis. Tātad Kristīnes kustība pa svētceļnieku maršrutu turpinās un beigsies nez kur un nez cik tālā nākotnē, ārpus šīs grāmatas vākiem.
Kariete-ķermenis ir galvenais šķērslis jebkura garīguma sasniegšanai. Tāpēc tik daudz romānā ir par trūcīgo maizes un apelsīnu ēšanu ceļā, lai gan galvenie varoņi varēja paņemt vairāk naudas līdzi (dārgas bikses un krosenes puikam, pārticis mīļākais sievietei), nedaudz arī par Spānijas karstumu un, protams, noguruma nebeidzamie apraksti. Jo vairāk pēc ņirgāšanās skan Kristīnes tēzes par ceļa nozīmi pēc tādām ķermeņa mocībām. Un jo vairāk kariete-ķermenis pierāda savu pievilcību citu vērtību starpā. Mūs nevar piemānīt – 40 km, kas noieti dienā un kājām, ļoti patīkami palīdz apgūt kaut ko ķermenisku. Un garīgās vērtības var smelties Kristīnes Ulbergas grāmatā, kas lasāma daudz vieglāk, nekā 900 km ceļš uz garīgumu. Ja tendenciozitāte var apēst savu asti, tad šoreiz tā ir varen garda ēsma; ja tā ir autores pārliecība un dvēsele te ir ar saknēm, tad tas ir jauki noiets ceļš kopā ar dzīves pabružātiem varoņiem.
November 3, 2021
Es esmu patīkami pārsteigta par to, cik ļoti es šo 900 km garo ceļu kopā ar Kristīni un Aleksi izbaudīju. Dažbrīd likās, ka arī manus plecus dedzina dienvidu saule un kuņģi pilda skābie apelsīni ar baltmaizi. Neizskaistinātā realitāte, rīvešanās ar ceļabiedru, ceļā risinātie ieksējie un ārējie konflikti, sapņi, vīzijas... Kaut kā organiski tas viss savijās gluži baudāmā lasāmvielā. No sākuma šķita, ka tas viss draud noslīkt Kristīnes filozofiski reliģiskās pārdomās, bet par laimi , lappusēm ritot uz priekšu, viss tika līdzsvarots. Visvairāk, šķiet, uzrunāja tieši smeldzoši meklējošā noskaņa, kad divi apjukuši cilvēki dodas nezināmajā bez īpaša mērķa, ceļā ķidājot sevi, savu pagātni, sapņus un viens otru.
Šī grāmata nebūs katram. Jo tā nav ne īsti dokumentālā, ne daiļlieratūra, bet kaut kas pa vidu komplektā ar krietnu devu filozofisku, reliģisku pārdomu un savu maģisko sapņu šķetināšanu. Iespējams, kādam par raibu, bet manus rudens tumšos vakarus patiesi atsvaidzināja.
Šī grāmata nebūs katram. Jo tā nav ne īsti dokumentālā, ne daiļlieratūra, bet kaut kas pa vidu komplektā ar krietnu devu filozofisku, reliģisku pārdomu un savu maģisko sapņu šķetināšanu. Iespējams, kādam par raibu, bet manus rudens tumšos vakarus patiesi atsvaidzināja.
January 28, 2021
Es izlasu 99% grāmatu, ko sāku. Šo nevarēju. Pārāk tēlaini, mistiski un man nesaprotami.
February 27, 2021
Šī grāmata noteikti nebija priekš manis. Pirku ar lielām cerībām, jo zinu, kas ir Santjago ceļš. Grāmata ļoti lēni lasījās uz priekšu. Biju cerējusi uz daudz ko labāku un interesantāku. Esmu gājusi garos pārgājienus, un zinu ko tas viss nozīmē, uz muguras nesusi 20 kg somu pa kalniem un par lejām, ar smaidu uz lūpām, dažkārt ar asarām uz priekšu, bet galu galā beigās ar gandarījumu par paveikto. Gribējās vairāk šajā grāmatā dabas aprakstus, stāstus vairāk par ceļā citiem ceļotājiem satiktajiem... Sevis atrašanu arī šajā grāmatā nekur īsti neatradu. Šī grāmata man bija vilšanās.
September 22, 2020
Grāmatas pašas beigas patīkami pārsteidza ar atklātību, līdz tām gan bija jānonāk. Stāstā iepītie iedomu tēli vietām balansēja uz banalitātes robežas, Dieva tēma, šķita neorganiski iekļauta. Neskatoties uz to, grāmata ļoti raiti lasās un, noķert piedzīvojumu garu, pavisam noteikti var.
January 18, 2025
“Pasaule bija ieguvusi formu - garumu, platumu, augstumu un laiku. Un mana kariete tajā mierīgi virzijās uz priekšu. Kučiera prāts bija skaidrāks kā nekad iepriekš.” /198/
Ne tik daudz par ceļu, kā par to, ko ceļš izdara. Ar kājām, mugurām, vēderiem, acīm un pats galvenais prātu. Dažbrīd prāts ieved atmiņu labirintā, kur nākas lauzties cauri, lai tiktu uz priekšu,- tiešā un pārnestā nozīmē.
Es maldījos pa domu džungļiem. Tā arī nesapratu vai galā nonācu ar atziņu.
Bet, “ceļš lai ir jūsu galamērķis…”
Man gribas iet…
Ne tik daudz par ceļu, kā par to, ko ceļš izdara. Ar kājām, mugurām, vēderiem, acīm un pats galvenais prātu. Dažbrīd prāts ieved atmiņu labirintā, kur nākas lauzties cauri, lai tiktu uz priekšu,- tiešā un pārnestā nozīmē.
Es maldījos pa domu džungļiem. Tā arī nesapratu vai galā nonācu ar atziņu.
Bet, “ceļš lai ir jūsu galamērķis…”
Man gribas iet…
May 9, 2020
☕️🥖🍊”Pie vietas piesien cilvēki. Un dažbrīd sanāk, ka dzīvojam viņu, nevis savu dzīvi”
.
. 🍊🍊🍊”Kariete uz Santjago” atstāja mani vienu uz gadsimtiem ceļinieku deldēta akmeņaina ceļa un aizbrauca pametot mani pagalam noskumušu. .
. 🍊🥖☕️Svētceļojums, kas pašā būtībā nav bijis mērķtiecīgs, cik drīzāk savtīgs, un zemapziņā jaunu rakstniecības darbu iedvesmas meklējumu avots, ir personiskāks un atklātāks kā savā fantāzijā iztēlojos. 900km ar kājām uz Santjago dodas rakstniece ar draudzenes zālītes atkarīgo 17gadīgo dēlu. Lielākoties gan šķiet, ka ceļā dodas divi pusaudži nevis viens un tikai noejot ceļu un satiekot visus savus pagātnes rēgus, kas sajaucas kopā ar satikto ceļinieku tēliem, autore ir sevi mazlietiņ izgaismojusi. ”Bet tu jau noteikti esi dzirdējusi, ka pārmaiņas ir gandrīz kā suns, kas jāuztur. Jāved ārā, jābaro, jāparūpējas, lai tas nepazustu. Citādi pārmaiņas tevī var beigties.”
.
.
🌻Skumji par tiem, kuri nesaņēma glāstus no mātes un, kurus tēvi gļēvi pameta. Mani ļoti uzrunāja
.
.
Ps. Tiem, kas gājuši Santjago vai jebkuru citu savu ceļagājienu, varbūt uzvirmos vecās atmiņas un tulznu sāpes.
.
. 🍊🍊🍊”Kariete uz Santjago” atstāja mani vienu uz gadsimtiem ceļinieku deldēta akmeņaina ceļa un aizbrauca pametot mani pagalam noskumušu. .
. 🍊🥖☕️Svētceļojums, kas pašā būtībā nav bijis mērķtiecīgs, cik drīzāk savtīgs, un zemapziņā jaunu rakstniecības darbu iedvesmas meklējumu avots, ir personiskāks un atklātāks kā savā fantāzijā iztēlojos. 900km ar kājām uz Santjago dodas rakstniece ar draudzenes zālītes atkarīgo 17gadīgo dēlu. Lielākoties gan šķiet, ka ceļā dodas divi pusaudži nevis viens un tikai noejot ceļu un satiekot visus savus pagātnes rēgus, kas sajaucas kopā ar satikto ceļinieku tēliem, autore ir sevi mazlietiņ izgaismojusi. ”Bet tu jau noteikti esi dzirdējusi, ka pārmaiņas ir gandrīz kā suns, kas jāuztur. Jāved ārā, jābaro, jāparūpējas, lai tas nepazustu. Citādi pārmaiņas tevī var beigties.”
.
.
🌻Skumji par tiem, kuri nesaņēma glāstus no mātes un, kurus tēvi gļēvi pameta. Mani ļoti uzrunāja
.
.
Ps. Tiem, kas gājuši Santjago vai jebkuru citu savu ceļagājienu, varbūt uzvirmos vecās atmiņas un tulznu sāpes.
August 25, 2020
Ir nācies lasīt daudz labākus aprakstus un blogus par Santjago ceļu, nemaz nerunājot par Kerkelinga grāmatu. Šis pierakstās pie murgainajiem (tiešā nozīmē, jo miksējot īstenību ar sapņiem un vīzijām, piešķaidot vēl krietnu devu metaforu un it kā tēlainu līdzību, nekā maigāk to nenosauksi) skribelējumiem. Doma noteikti bija cēla, bet izpildījums - stipri vājš. Ja šo būtu lasījusi pirmo, Santjago ceļa vilinājums mani nebūtu skāris.
March 30, 2021
Kājām gājēja ceła grāmatas ir viens no maniem mīłākajiem žanriem, jo atklājas ne vien fiziskās dabas izaicinājumi, bet arī pārdomas, pašanalīze un izaugsme. Stāsts par to, kådu satiekam sevi un kādus - citus. Nekas nav nejauši. Arī šī Santjago grāmata nelika vilties. Abi varońi tik reāli (ir jau arī), spēju iztēloties sevi ar savu tīni šajā situācijā, ja nu vienīgi es nesasniegtu autores komunikācijas līmeni. Dievs pieminēts, bet gana neuzbāzīgi.
June 29, 2021
grāmata, kas ievilka pamazām un beidzās tieši tad, kad visa mana būtība kliedza pēc - vēl! aizverot grāmatu, palika daži neatbildēti jautājumi un mežonīga vēlme doties savā ceļojumā uz... kaut kurieni. jo būtisks ir ceļš, nevis galamērķis.
July 21, 2021
Brīnišķīga. Lasīju paralēli Agneses Skunstiņas IG stāstiņiem par Camino iešanu no mājām, un manī ir sajūta, ka eju pati. Pagaidām gan tikai domās; kājas min Latvijas "parastos" ceļus, bet gan, gan jau kādreiz es tikšu arī tur...
July 19, 2021
Nu skaidrs. Jāiet to ceļu.
January 9, 2025
Lasīju un domāju - kāpēc cilvēki apzināti sevi moka. Bet varbūt tas ir viena no ceļiem uz jēgu? Godīga, lai arī pretestību izraisoša grāmata.
November 4, 2025
jau pirms tam palasīju atsauksmes. varbūt nevajadzēja?
dažkārt nebija saprotams, kur realitāte pārtop par iztēli, tas radīja neizpratni un apjukumu.
toties, ļoti aizķērās, un visas izjūtas, ko piedzīvoja Kristīne tik ļoti pielīdzināms pašas izjūtām ikdienā.
ceļš varbūt tevi nemaina, bet drīzāk atklāj, to kas tu jau esi, kaut kur dziļi, dziļi noracies.
dažkārt nebija saprotams, kur realitāte pārtop par iztēli, tas radīja neizpratni un apjukumu.
toties, ļoti aizķērās, un visas izjūtas, ko piedzīvoja Kristīne tik ļoti pielīdzināms pašas izjūtām ikdienā.
ceļš varbūt tevi nemaina, bet drīzāk atklāj, to kas tu jau esi, kaut kur dziļi, dziļi noracies.
July 24, 2022
Izlasīju un nospriedu - nu re, ir tad jauna mīļākā grāmata atradusies.
-
Lai arī grāmatu lappuses beidzas, vārdu skaits ir ierobežots, svētceļojumos iekļautie kilometri ir saskaitāmi un dzīve arī reiz apsīkst, tomēr šis stāsts manī, šķiet, mājos mūžīgi.
Par to ir grūti runāt. Kad kaut ko mīli, centies to sargāt no citu kritikas, kas allaž uzmācas ikreiz, kad par to izsaki vairāk par pāris vārdiem. Ikvienam ir savi uzskati, ticējumi, arī ceļš, varbūt pat svētceļojums. "Kariete uz Santjago" saskan ar manu ceļu, ar to savijas un iederas manī. Citiem - ne pa visam neiet pie sirds.
Mani pārsteidza šī grāmatu. Zods palika karājoties. Valodas plūsma, notikumos esošais miers, bet reizē lielais, nesaprotamais spriegums, kas pārmācās pāri visam, skaistie ainavas apraksti, sevis atrašana, atkal attālināšanās, paskatīšanās uz sevi no malas, iejušanās citos cilvēkos...
Saraksts turpinās.
Nekad neesmu izlasījusi neko līdzīgu šim.
Sirsnīgs paldies autorei par šo brīnumu!
A.Z.
-
Lai arī grāmatu lappuses beidzas, vārdu skaits ir ierobežots, svētceļojumos iekļautie kilometri ir saskaitāmi un dzīve arī reiz apsīkst, tomēr šis stāsts manī, šķiet, mājos mūžīgi.
Par to ir grūti runāt. Kad kaut ko mīli, centies to sargāt no citu kritikas, kas allaž uzmācas ikreiz, kad par to izsaki vairāk par pāris vārdiem. Ikvienam ir savi uzskati, ticējumi, arī ceļš, varbūt pat svētceļojums. "Kariete uz Santjago" saskan ar manu ceļu, ar to savijas un iederas manī. Citiem - ne pa visam neiet pie sirds.
Mani pārsteidza šī grāmatu. Zods palika karājoties. Valodas plūsma, notikumos esošais miers, bet reizē lielais, nesaprotamais spriegums, kas pārmācās pāri visam, skaistie ainavas apraksti, sevis atrašana, atkal attālināšanās, paskatīšanās uz sevi no malas, iejušanās citos cilvēkos...
Saraksts turpinās.
Nekad neesmu izlasījusi neko līdzīgu šim.
Sirsnīgs paldies autorei par šo brīnumu!
A.Z.
May 5, 2024
Man tiešām patika - valoda un metaforiski piepītie izdomājumi, kas palīdz sajust un domāt pašai savas domas.
Jo apnikuši tie “ es gāju un tad es redzēju, un tad es sapratu, un tāpēc es jums saku” ceļojumu apraksti.
Ceļš, ko iet , piemēram , Santjago, ir tik ļoti par dzīvi- ej, un viss, ko redzi, ir ceļš. Un tas ir tikpat skaisti, cik bezjēdzīgi, jo no rīta atkal celies un ej. Viss sākas no gala ik rītu.
Un nekas, ka es autori brīžam viņas domgaitās un lēmumos, darbībās nesapratu. Jo vai tad saprast otru vienmēr ir svarīgākais?
Un bez ilūzijām lūdzu par ceļiem un grāmatām, kas maina dzīvi neatgriezeniski, jo :
“ Pārmaiņas ir gandrīz kā suns, kas jāuztur. Jāved ārā, jābaro, jārūpējas, lai tās nepazustu. Citādi pārmaiņas tevī var izbeigties”.
Jo apnikuši tie “ es gāju un tad es redzēju, un tad es sapratu, un tāpēc es jums saku” ceļojumu apraksti.
Ceļš, ko iet , piemēram , Santjago, ir tik ļoti par dzīvi- ej, un viss, ko redzi, ir ceļš. Un tas ir tikpat skaisti, cik bezjēdzīgi, jo no rīta atkal celies un ej. Viss sākas no gala ik rītu.
Un nekas, ka es autori brīžam viņas domgaitās un lēmumos, darbībās nesapratu. Jo vai tad saprast otru vienmēr ir svarīgākais?
Un bez ilūzijām lūdzu par ceļiem un grāmatām, kas maina dzīvi neatgriezeniski, jo :
“ Pārmaiņas ir gandrīz kā suns, kas jāuztur. Jāved ārā, jābaro, jārūpējas, lai tās nepazustu. Citādi pārmaiņas tevī var izbeigties”.
May 12, 2020
Šī grāmata manī ir uzjundījusi tik daudz atmiņu, ka gribas sapakot mugursomu un doties ceļā. Doties pretī kaut kam, ko pats vēl īsti neesi sapratis vai sev atzinis. Es ļoti priecājos, ka kāds ir uzrakstījis par šo ceļu šādi-mazliet mistiski, mazliet kā starp sapni un nomodu, un es noticēju visam, kas tur bija uzrakstīts.
September 21, 2020
Manā dvēseles stāvoklī lasīt šo grāmatu bija kā piedzīvot pašai kāroto gājienu pa Santjago ceļu.
Līdz ar galveno varoni sajutu tulznas uz kājām, gan atdzimu. Brīnišķīgs ceļojums sajūtās un noskaņā. Paldies! Lasītu arī grāmatu par to, kā nokļuvāt mājās :)
Līdz ar galveno varoni sajutu tulznas uz kājām, gan atdzimu. Brīnišķīgs ceļojums sajūtās un noskaņā. Paldies! Lasītu arī grāmatu par to, kā nokļuvāt mājās :)
December 17, 2023
"Tēvs teica, ka pasaulē nav skaistākas skaņas par to, kā skan miers. Pats neesmu dzirdējis, tāpēc nevaru iebilst."
"Paps teic, ka migla ir pāreja uz citu pasauli. Vienmēr, kad tā šeit nolaižas, tēvs nāk uz trepītēm un raud."
"Papus domā, ka pasaulē gudrība pastāv kā nemainīgs lielums, bet zināšanas atklāj tikai nedaudzi. Pārējiem nav dots tām pat pieskarties."
"-Redzi, cilvēks otram var iedot tikai to, kas ir pašā. Izklausās saprotami, bet arī aizvainojoši, - teicu Aleksim, kad beidzot sēdējām uz soliņa okeāna krastā."
"Nav jēgas nekur. Tad kāpēc neiet?"
"-Man nav, kur steigties, kā redzi. Esmu pensionārs. Domāju, ka labāk nomirt ceļā uz Santjago. Gultā ir briesmīgi garlaicīgi."
"Purināju augšā Aleksi. Šķita, ka viņš patiešām ir nomiris. Lai nebūtu jāmeklē jēga. Kniebu viņam plecā un dibenā. Nekā."
"-Katram cilvēkam ir savs ritms. Tāpēc daudziem nesanāk būt kopā ar citiem. Ritms ir dzīves pamats. Varbūt tāpēc jaunie neturās kopā ar vecajiem, -es teicu."
"-Es ar jums sāku vispār runāt, jo redzēju, ka acis dzīvas. Tikai tādi ļaudis spēj izprast pasaules mistērijas un kaut ko par tām arī zina. Laikam kļūdījos. Tad nu gan..."
"-Akmeņi stāv tur, kur tie ir nolikti. Tik lieli, cik vajadzīgs. Tik smagi, cik Dievs ir lēmis. Tāpat kā cilvēki."
"-Nedzenu. Tikai saku, ka būs grūti, vēl grūtāk. Un es nevaru uzņemties tavu grūtumu, jo man pašai nav viegli."
"Kalni kā noskumuši draugi sauc ārā spēlēties. Pārvērtos par vienu no skulptūrām. Smaidīdama teicu kalniem, ka spēlēsim paslēpes - lai skaita līdz desmit un tad atrod mani, mazu, dzīvu ķermeni un garu, starp miljardiem tādu pašu. Redzēju viņus šūpojam sniegotos kaklus. 'Nevajadzēja izsaukt spēlēties!' es atkliedzu pretī un pamanīju, ka visas skulptūras sakustas un skatās manā virzienā."
"Es satiku viņu sapnī, un es zinu, kā jājūtās, kad sastop vīrieti. Reiz kāds draugs mani nosauca par Skvo. Tās ir indiāņu meitenes, viņš teica, kuras ļaujas un tāpēc visiem patīk. Tādas ir vērts nozagt. Vīrietim jau vajag, lai viņam ļaujas, - vairs neko citu. Mīlestība ir tāds pats izgudrojums kā depresija. Un to visu ir izgudrojušas sievietes."
"-Un kur tagad ir tavs Dievs, - viņš tomēr klusi iesmējās. Gribēju mesties viņam virsū, nogāzt gar zemi un iecirst kārtīgu pļauku. Ne jau par Dieva piesaukšanu nevietā, nē. Būtu gribējusi viņu piekaut viņa bezrūpības un jaunības dēļ, savas bezpalīdzības dēļ. Tikai tāpēc vecāki savus bērnus pazemo. Jo citu bezrūpība sāp, kad sava zaudēta."
"Vai jel kas ir mūsu izvēle? Luncināties vai kost? Dzīvot septiņdesmitajos vai vēlāk? Mīlēt ķermeni vai dvēseli? Iet vai ērti sēdēt? Gulēt vai būt nomodā? Sapņot vai neredzēt neko? Spert vai nespert baznīcai? Un vai tas viss ko maina? Un kāpēc jāmaina?"
"Tomēr Minhauzens meloja pasaules prastuma un garlaicības dēļ. Viņam patika izklaidēt citus, turpretī Aleksis izmisīgi meklēja vietu."
"-Redzi, izvilkt sevi aiz matiem no purva ir daudz vienkāršāk, nekā spēlēt futbola izlasē. Vienā gadījumā cilvēks ir uz nāves robežas un dara visu, lai sevi glābtu, bet otrā ir ilgi jātrenējās, nezinot, vai vispār būs rezultāts."
"Teicu Aleksim, ka melot ir vērts, lai sasmīdinātu citus. Jo nav viegli cilvēku, kurš iegrimis rūpēs, izraut no tām ārā. Izlēmām līdz dienas beigām izdomāt katrs pa melu stāstam, ko izstāstīt pirms miega."
"Cilvēki ar somām un sāpēm grib izvārdzināt savu ķermeni, lai saprastu, ka pastāv vēl kaut kas - neredzams. Kā es. Un tad atgriezties ierastajā esamībā ar zināšanām par neredzamo."
"Mesties virsū ar ieročiem var likt tikai nelabais. Ne jau Dievs, nē. Nelabais valda pār matēriju, bet Dievs - pār garu. Un garam jau nekad nav mantisku vēlmju. Laikam jau cilvēku ēna ir Dieva radīta, lai atgādinātu, ka jādzīvo nomodā."
"-Kāpēc cilvēks vienkārši nevar dzīvot bez prašanas? Es neko neprotu, tātad lieki dzīvoju, vai?"
"Uzreiz atcerējos, ka vecmāmiņa bērnībā mācīja atšķirt augošu mēnesi no dilstoša. Redzamajam pusbumbuļa vēderam bija janovelk vertikāla svītra. Izveidojās burts 'p' vai 'd'."
"-Sakiet, ar ko Latvija būt īpaša. Es nofilmēšu piemiņai, labi?- Viņš atkal izvilka no somas statīvu un pacēla telefonu augstu virs mums. - Mūsu ir maz, - es teicu, skatoties kamerā, - ar to mēs esam īpaši."
"-Bet tu jau noteikti esi dzirdējusi, ka pārmaiņas ir gandrīz ka suns, kas jāuztur. Jāved ārā, jābaro, jārūpējas, lai tas nepazustu. Citādi pārmaiņas tevī var izbeigties."
"Paps teic, ka migla ir pāreja uz citu pasauli. Vienmēr, kad tā šeit nolaižas, tēvs nāk uz trepītēm un raud."
"Papus domā, ka pasaulē gudrība pastāv kā nemainīgs lielums, bet zināšanas atklāj tikai nedaudzi. Pārējiem nav dots tām pat pieskarties."
"-Redzi, cilvēks otram var iedot tikai to, kas ir pašā. Izklausās saprotami, bet arī aizvainojoši, - teicu Aleksim, kad beidzot sēdējām uz soliņa okeāna krastā."
"Nav jēgas nekur. Tad kāpēc neiet?"
"-Man nav, kur steigties, kā redzi. Esmu pensionārs. Domāju, ka labāk nomirt ceļā uz Santjago. Gultā ir briesmīgi garlaicīgi."
"Purināju augšā Aleksi. Šķita, ka viņš patiešām ir nomiris. Lai nebūtu jāmeklē jēga. Kniebu viņam plecā un dibenā. Nekā."
"-Katram cilvēkam ir savs ritms. Tāpēc daudziem nesanāk būt kopā ar citiem. Ritms ir dzīves pamats. Varbūt tāpēc jaunie neturās kopā ar vecajiem, -es teicu."
"-Es ar jums sāku vispār runāt, jo redzēju, ka acis dzīvas. Tikai tādi ļaudis spēj izprast pasaules mistērijas un kaut ko par tām arī zina. Laikam kļūdījos. Tad nu gan..."
"-Akmeņi stāv tur, kur tie ir nolikti. Tik lieli, cik vajadzīgs. Tik smagi, cik Dievs ir lēmis. Tāpat kā cilvēki."
"-Nedzenu. Tikai saku, ka būs grūti, vēl grūtāk. Un es nevaru uzņemties tavu grūtumu, jo man pašai nav viegli."
"Kalni kā noskumuši draugi sauc ārā spēlēties. Pārvērtos par vienu no skulptūrām. Smaidīdama teicu kalniem, ka spēlēsim paslēpes - lai skaita līdz desmit un tad atrod mani, mazu, dzīvu ķermeni un garu, starp miljardiem tādu pašu. Redzēju viņus šūpojam sniegotos kaklus. 'Nevajadzēja izsaukt spēlēties!' es atkliedzu pretī un pamanīju, ka visas skulptūras sakustas un skatās manā virzienā."
"Es satiku viņu sapnī, un es zinu, kā jājūtās, kad sastop vīrieti. Reiz kāds draugs mani nosauca par Skvo. Tās ir indiāņu meitenes, viņš teica, kuras ļaujas un tāpēc visiem patīk. Tādas ir vērts nozagt. Vīrietim jau vajag, lai viņam ļaujas, - vairs neko citu. Mīlestība ir tāds pats izgudrojums kā depresija. Un to visu ir izgudrojušas sievietes."
"-Un kur tagad ir tavs Dievs, - viņš tomēr klusi iesmējās. Gribēju mesties viņam virsū, nogāzt gar zemi un iecirst kārtīgu pļauku. Ne jau par Dieva piesaukšanu nevietā, nē. Būtu gribējusi viņu piekaut viņa bezrūpības un jaunības dēļ, savas bezpalīdzības dēļ. Tikai tāpēc vecāki savus bērnus pazemo. Jo citu bezrūpība sāp, kad sava zaudēta."
"Vai jel kas ir mūsu izvēle? Luncināties vai kost? Dzīvot septiņdesmitajos vai vēlāk? Mīlēt ķermeni vai dvēseli? Iet vai ērti sēdēt? Gulēt vai būt nomodā? Sapņot vai neredzēt neko? Spert vai nespert baznīcai? Un vai tas viss ko maina? Un kāpēc jāmaina?"
"Tomēr Minhauzens meloja pasaules prastuma un garlaicības dēļ. Viņam patika izklaidēt citus, turpretī Aleksis izmisīgi meklēja vietu."
"-Redzi, izvilkt sevi aiz matiem no purva ir daudz vienkāršāk, nekā spēlēt futbola izlasē. Vienā gadījumā cilvēks ir uz nāves robežas un dara visu, lai sevi glābtu, bet otrā ir ilgi jātrenējās, nezinot, vai vispār būs rezultāts."
"Teicu Aleksim, ka melot ir vērts, lai sasmīdinātu citus. Jo nav viegli cilvēku, kurš iegrimis rūpēs, izraut no tām ārā. Izlēmām līdz dienas beigām izdomāt katrs pa melu stāstam, ko izstāstīt pirms miega."
"Cilvēki ar somām un sāpēm grib izvārdzināt savu ķermeni, lai saprastu, ka pastāv vēl kaut kas - neredzams. Kā es. Un tad atgriezties ierastajā esamībā ar zināšanām par neredzamo."
"Mesties virsū ar ieročiem var likt tikai nelabais. Ne jau Dievs, nē. Nelabais valda pār matēriju, bet Dievs - pār garu. Un garam jau nekad nav mantisku vēlmju. Laikam jau cilvēku ēna ir Dieva radīta, lai atgādinātu, ka jādzīvo nomodā."
"-Kāpēc cilvēks vienkārši nevar dzīvot bez prašanas? Es neko neprotu, tātad lieki dzīvoju, vai?"
"Uzreiz atcerējos, ka vecmāmiņa bērnībā mācīja atšķirt augošu mēnesi no dilstoša. Redzamajam pusbumbuļa vēderam bija janovelk vertikāla svītra. Izveidojās burts 'p' vai 'd'."
"-Sakiet, ar ko Latvija būt īpaša. Es nofilmēšu piemiņai, labi?- Viņš atkal izvilka no somas statīvu un pacēla telefonu augstu virs mums. - Mūsu ir maz, - es teicu, skatoties kamerā, - ar to mēs esam īpaši."
"-Bet tu jau noteikti esi dzirdējusi, ka pārmaiņas ir gandrīz ka suns, kas jāuztur. Jāved ārā, jābaro, jārūpējas, lai tas nepazustu. Citādi pārmaiņas tevī var izbeigties."
October 1, 2022
Pasaulē nav skaistākas skaņas par to, kā skan miers. Pats neesmu dzirdējis, tāpēc nevaru iebilst. (12.lpp)
Pasaulē gudrība pastāv kā nemainīgs lielums, bet zināšanas atklāj tikai nedaudzi. (13.lpp)
Cilvēkam nekad nav lemts skatīt savas mājas siltumu no ielas. (14.lpp)
Cilvēks kļūst pieaudzis tikai tad, kad ļoti gaida pērienu no vecākiem, bet saņem to no Dieva. (18.lpp)
Ceļš lai ir jūsu galamērķis. (22.lpp)
Jo tālāk no mājām, jo tuvāk tām. (32.lpp)
Pie vietas piesien cilvēki. Un dažbrīd sanāk, ka dzīvojam viņu, nevis savu dzīvi. (33.lpp)
Katram cilvēkam ir savs ritms. Tāpēc daudziem nesanāk būt kopā ar citiem. Ritms ir dzīves pamats. Varbūt tāpēc jaunie neturas kopā ar vecajiem. (41.lpp)
Kad tu reiz būsi manā vecumā, tad sapratīsi, ka parādus mēs atdodam paši sev, ne citu dēļ. (59.lpp)
Un viņš gaida, dzīvojot piesardzīgi, lai varētu iespraukties atkal paradīzē. Nē, meitēn, paradīzi man neredzēt. Jo es esmu dzīvojis. (60.lpp)
Mātes dziedājums iztrenkā bērna bailes, bet tēva dziesma nosprauž likteni. (75.lpp)
Šī kariete ir ķermenis. Zirgs ir tavas emocijas un jūtas, bet kučieris, kura arī šeit nav, - tavs prāts. (95.lpp)
Kad zemi ievīstīja tumsa, par sauli bija jākļūst cilvēkiem. (148.lpp)
Cilvēkam nevar piederēt otrs cilvēks. (174.lpp)
Es saskaitīju, cik daudz cilvēku bija aizgājuši no manas dzīves. Cik daudz spēku pazudis, kurus nepamanīju. Peldējos citu saulē, priecājos, bet neapjēdzu dot pretī vai vismaz pateikties.
Šorīt itālis ar mums kopā neturpināja ceļu. Mēs nebijām pateikušies. Vienkārši ar vārdiem. Uzskatījām, ka esam pelnījuši šokolādes kūku, alu, picu, kafiju, uzmanību, Libertiju, palīdzību, mājas. Mēs domājām, ka esam pelnījuši peldēties citu saulēs, neziedot naktsmītnēs, jo mums nebija naudas, nakšņot klosterī, jo esam svētceļnieki un varoņi. (182.lpp)
Kamēr tu celsi vienu galu, bruks otrs. (192.lpp)
Pārmaiņas ir gandrīz kā suns, kas jāuztur. Jāved ārā, jābaro, jārūpējas, lai tās nepazustu. Citādi pārmaiņas tevī var beigties. (199.lpp)
Pasaulē gudrība pastāv kā nemainīgs lielums, bet zināšanas atklāj tikai nedaudzi. (13.lpp)
Cilvēkam nekad nav lemts skatīt savas mājas siltumu no ielas. (14.lpp)
Cilvēks kļūst pieaudzis tikai tad, kad ļoti gaida pērienu no vecākiem, bet saņem to no Dieva. (18.lpp)
Ceļš lai ir jūsu galamērķis. (22.lpp)
Jo tālāk no mājām, jo tuvāk tām. (32.lpp)
Pie vietas piesien cilvēki. Un dažbrīd sanāk, ka dzīvojam viņu, nevis savu dzīvi. (33.lpp)
Katram cilvēkam ir savs ritms. Tāpēc daudziem nesanāk būt kopā ar citiem. Ritms ir dzīves pamats. Varbūt tāpēc jaunie neturas kopā ar vecajiem. (41.lpp)
Kad tu reiz būsi manā vecumā, tad sapratīsi, ka parādus mēs atdodam paši sev, ne citu dēļ. (59.lpp)
Un viņš gaida, dzīvojot piesardzīgi, lai varētu iespraukties atkal paradīzē. Nē, meitēn, paradīzi man neredzēt. Jo es esmu dzīvojis. (60.lpp)
Mātes dziedājums iztrenkā bērna bailes, bet tēva dziesma nosprauž likteni. (75.lpp)
Šī kariete ir ķermenis. Zirgs ir tavas emocijas un jūtas, bet kučieris, kura arī šeit nav, - tavs prāts. (95.lpp)
Kad zemi ievīstīja tumsa, par sauli bija jākļūst cilvēkiem. (148.lpp)
Cilvēkam nevar piederēt otrs cilvēks. (174.lpp)
Es saskaitīju, cik daudz cilvēku bija aizgājuši no manas dzīves. Cik daudz spēku pazudis, kurus nepamanīju. Peldējos citu saulē, priecājos, bet neapjēdzu dot pretī vai vismaz pateikties.
Šorīt itālis ar mums kopā neturpināja ceļu. Mēs nebijām pateikušies. Vienkārši ar vārdiem. Uzskatījām, ka esam pelnījuši šokolādes kūku, alu, picu, kafiju, uzmanību, Libertiju, palīdzību, mājas. Mēs domājām, ka esam pelnījuši peldēties citu saulēs, neziedot naktsmītnēs, jo mums nebija naudas, nakšņot klosterī, jo esam svētceļnieki un varoņi. (182.lpp)
Kamēr tu celsi vienu galu, bruks otrs. (192.lpp)
Pārmaiņas ir gandrīz kā suns, kas jāuztur. Jāved ārā, jābaro, jārūpējas, lai tās nepazustu. Citādi pārmaiņas tevī var beigties. (199.lpp)
April 20, 2022
šajā stāstā mani uzrunāja beigas. kāpēc? jo es arī zinu kā ir iet. es zinu arī to, kā ievelk ceļš nesaprotamā pasaulē & viss, ko tu vēlies - turpināt iet, tikai ar vieglāku somu & bez tulznām. ne velti es, jau pusaudža gados boikotējot vienu no masu psihozēm jeb izlaidumus, savā augstskolas izlaiduma rītā izdomāju sakrāmēt somu & devos 120km garā ceļā viena. pēc tam tapa nu jau leģendārs raksts žurnālam “Klubs”, tagad man par to ir tikai atmiņas. & cik grūti ir pēc tam atgriezties, jo ikdiena, kurā esi atpakaļ - vairs nav Tava. “ceļš” - tas ir vārds, kura nozīmi daudzi neizprot, bet man vistuvākais ir manas luteriskās piederības ceļš - ar katru dzīves gadu kļūt par labāku cilvēku. & nē, Santjago ceļš nav figņa vai mārketings, bet tikpat labi to pašu jēgu sajūtu līmenī mēs varam izbaudīt jebkurā vietā - Ludzā, Spānijā, Peru vai Ventspilī. katram. savs. ceļš.
October 16, 2022
Ceļš. Stāsts ir par ceļu un par to, kā cilvēku maina attālums. Jo tālāk, jo tuvāk. Grāmata ir vēstījums par brīvību, kura izmaina cilvēku līdz kaulam. Rodas uzskatāms un nesavienojams "pirms" un "pēc".
"Bijām apmāti ar apjausmu, ka ne jau iemācītās prasmes paliks pēc mūsu nāves un ne redzētais un dziļi noglabātais; šķita, ka pēc nāves mums būs atļauts uz brīdi kļūt par šiem kalniem, okeānu, debesīm un putekļainu zemi. Cilvēkam allaž ir paticis raudzīties no augšas, taču tikai kalni spēj palīdzēt tā, lai raudzīšanās būtu pilnīga - ar kājām pie zemes, ķermeni vējos, ūdeni ķermenī un uguni sirdī."
"Bijām apmāti ar apjausmu, ka ne jau iemācītās prasmes paliks pēc mūsu nāves un ne redzētais un dziļi noglabātais; šķita, ka pēc nāves mums būs atļauts uz brīdi kļūt par šiem kalniem, okeānu, debesīm un putekļainu zemi. Cilvēkam allaž ir paticis raudzīties no augšas, taču tikai kalni spēj palīdzēt tā, lai raudzīšanās būtu pilnīga - ar kājām pie zemes, ķermeni vējos, ūdeni ķermenī un uguni sirdī."
Displaying 1 - 30 of 52 reviews