What do you think?
Rate this book
Vilcēni
Romāna “Vilcēni” darbība risinās 1990. gadu sākumā, teritorijā starp diviem jaudīgiem lielumiem — upi un jūru. Tā varoņi ir pusaudžu banda — vilcēni. Tomēr romāns nav nedz par Jūrmalu, nedz vēsturisko laiku, nedz hormonu tracinātu jaunību. Kas notiek, ja dzīves pavasaris sakrīt ar dabas un valsts pavasari? Neirotiskā nedrošība rada vēl vienu zudušo paaudzi, kas savā ceļā uz brīvību sagrauj ne tikai pieturvietu stiklus un konteinerus, bet arī paši sevi un savus tuvākos. Tomēr skrējiens pēc absolūtās brīvības ir veltīgs, jo no atbildības par savu rīcību neatsvabina pat nāve. Noslēpumainais Laivinieks, kurš klejo no viena upes krasta uz otru, vienam no vilcēniem vēstī: “Ja aiziets nepareizi, ir jāatgriežas sākumpunktā, tikai tā iespējams kļūt brīvam.” Jeb — citu nodot nav iespējams, vien sevi.
Romānu “Vilcēni” autore raksturojusi kā “poētiski blīvu, brīvu, aizrautīgu tekstu, kurš stāstīs par saknēm, piedošanu, nodevību, tekstu, kurš pats ir kā vilciens, kuru uzreiz nevar apturēt. “Vilcēnos” būs nedaudz no “Adatas” — tas, kas man autobiogrāfiskajā romānā neielīda jeb ko tolaik, rakstot pirms gadiem piecpadsmit, vēl nemācēju.”
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Vāku noformējumā izmantota Andreja Granta fotogrāfija.
Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska
Romānu “Vilcēni” autore raksturojusi kā “poētiski blīvu, brīvu, aizrautīgu tekstu, kurš stāstīs par saknēm, piedošanu, nodevību, tekstu, kurš pats ir kā vilciens, kuru uzreiz nevar apturēt. “Vilcēnos” būs nedaudz no “Adatas” — tas, kas man autobiogrāfiskajā romānā neielīda jeb ko tolaik, rakstot pirms gadiem piecpadsmit, vēl nemācēju.”
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Vāku noformējumā izmantota Andreja Granta fotogrāfija.
Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska
240 pages, Hardcover
Published February 12, 2020
7 people are currently reading
87 people want to read
About the author
Andra Manfelde
25 books18 followersRaksta dzeju, prozu un prozu bērniem. 2002. gadā viņa absolvēja Rīgas Dizaina un mākslas augstskolu kā tēlniece. Kopš 2002. gada publikācijas literatūras mēnešrakstos, tostarp dzejoļu izlase literārajā žurnālā "Luna", par kuru viņa saņēma Literatūras gada balvu.
2005. gadā publicēts viņas pirmais dzejoļu krājums "Tranšejas dievi rok" (Ojāra Vācieša balva). 2005. gadā tika izdots arī viņas pirmais romāns "Adata", autobiogrāfisks darbs par jaunas sievietes cīņu ar narkotiku atkarību.
Sarakstījusi dzejoļu krājumus "Betona svētnīcas", "Ziemeļu tirgus", "Poēma ar mammu", romānus "Dzimtenīte" "Virsnieku sievas", "Vilcēni", prozas darbus "Ceļojums uz mēnesi", "Zemnīcas bērni", "Mājās pārnāca basa" un darbus bērniem "Sirds pasaka", "Vēja Vīrs un mēs", "Ceriņslotas zīmējumi", "Kaķis mākoņos", "Pasaka par Sniega Kurmi", "Uzzīmē baltu lietu".
Viņas darbi atzinīgi novērtēti, saņēmot gan nominācijas, gan apbalvojumus, tai skaitā arī Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem "Kurš no mums lidos?".
2005. gadā publicēts viņas pirmais dzejoļu krājums "Tranšejas dievi rok" (Ojāra Vācieša balva). 2005. gadā tika izdots arī viņas pirmais romāns "Adata", autobiogrāfisks darbs par jaunas sievietes cīņu ar narkotiku atkarību.
Sarakstījusi dzejoļu krājumus "Betona svētnīcas", "Ziemeļu tirgus", "Poēma ar mammu", romānus "Dzimtenīte" "Virsnieku sievas", "Vilcēni", prozas darbus "Ceļojums uz mēnesi", "Zemnīcas bērni", "Mājās pārnāca basa" un darbus bērniem "Sirds pasaka", "Vēja Vīrs un mēs", "Ceriņslotas zīmējumi", "Kaķis mākoņos", "Pasaka par Sniega Kurmi", "Uzzīmē baltu lietu".
Viņas darbi atzinīgi novērtēti, saņēmot gan nominācijas, gan apbalvojumus, tai skaitā arī Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem "Kurš no mums lidos?".
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 37 reviews
June 10, 2020
Pastaiga pēc vētras
Vienmēr esmu uztvērusi Andru Manfeldi kā rakstnieci-stihiju, un arī šoreiz šī sajūta neliek vilties. Jaunākais autores romāns “Vilcēni” ir kā nesteidzīga, tomēr dažādiem šķēršļiem bagāta, brīžiem grūtāk saprotama, taču visnotaļ pārvarama un pārsvarā baudāma pastaiga gar jūru, uzreiz pēc tam, kad tur plosījusies vētra. Pa ceļam var atrast visdažādākās jūras un piekrastes dāvanas: mazus dzintara gabaliņus, vecus, smilšu un sālsūdens nogludinātus zarus, kādu nodeguli vai miglainu stikliņu, bet vēl arī aļģes, kas nedaudz vēlāk, kad apziņa pieslēgsies saules un siltuma veidā, nedaudz smakos. Nebūtu grūti šajā piesātinātajā vidē atrast arī kādu līķi, deviņdesmito gadu pārmaiņu salkanajiem vējiem pūšot, taču Manfeldes romānā to vietā ir pagātnes rēgi, kas ik pa laikam ierunājas.
Dzintara gabaliņi
Stāsts ir par jauniešiem, brīžiem vēl pavisam bērniem, kurus autore un laikam jau arī viņi paši dēvē par vilcēniem. Tāda kā absūbējuša zelta jaunatne 90. gadu Latvijā, konkrēti, Jūrmalā, laikā, kad valsts pubertāte ir sakritusi ar tās pilsoņu pubertāti jeb ieiešanu citās pasaules vērtībās. Bezbailīgais Jāns Vilcēns nekad netīra zobus, viņa uzticīgā ēna Andžejs nāk no tīrīgas ģimenes un prot pavērt meiteņu kājstarpes ar vārdiem vien, Zīmulim ir mazas smadzenes un liels krāns, Būda Vilks var nospiest ar savu svaru, Makss Zverabojs tirgo spirtu un narkotikas, Ričards Sarkans katru dienu uz skolu velk citas Adidas botas un dzīvo ar mammu-prokurori, Skeletons skrūvē kopā močus, Brunčiks ir vienkārši rijīgs, Saņka Pristaņ dzīvo uz salas un skolā melo, ka ledus iet. Viņus vieno tas, ka visi ir vīrieša dzimuma pusaudži, ik pa laikam apmeklē skolu un principā ir kā apšaubāmas kvalitātes supervaroņi, katrs ar savu superspēju un ar tieksmi uz t. s. maskulīnām izdarībām. Paradoksāli, bet neviens no viņiem neizceļas ar citādību. Viņi patiešām veido baru. Autores tuvplāna mīlestība gan pieder Vilcēnam, kura bezbailība romānā drīzāk ir kā mantra, nevis sižets. Vēl tuvāk lasītājs iepazīst Andžeju, kurš ir kā pēdējā cerība, ka no vilcēniem varētu izaugt labi cilvēki.
Nodeguļi
Iepazīšanās fāzē lasītājs pierod pie poētiskā poligona stila, kādā šis romāns ir sarakstīts. It kā Andra Manfelde vairāk nekā parasti trenētos valodas lokanības, lakonisma un vienlaikus arī nozīmes dziļuma kaujas mākslā. Diemžēl vai par laimi centrā nav sižets, drīzāk noskaņa. Varbūt pat laikmets, bet tajā cilvēku grupa, kas iemieso jūrmalas vēju ar smiltīm, gružiem, miklumu. Autore dēvē šo tekstu par iespējamo “glābšanās instrukciju piecpadsmitgadīgajai man” (7), lai gan, piemēram, meiteņu ceļiem šajā 90. gadu ārprātā romāns pievēršas tikai otrajā daļā un ne visai izsmeļoši. Ir skaidrs, ka puišu un meiteņu dzīvesveids traki atšķiras. Tālāk par meitenes mīlestību lasītājs nemaz nevar tikt, turklāt tā ir bezcerīga mīlestība uz vienu no vilcēniem. Tā pat nav instrukcija vilcēnu jeb pusaudžu saprašanas mākslā – tā ir tāda ļoti tālu aizgājušā, izkusušā un atpakaļ sakausētā Majakovska poēma jaunībai, dabas un fizioloģisko procesu sirreālā tēlainībā sakņota vēlme uzrakstīt par jauniešu iniciācijas aizkulisēm. Varbūt arī par to, ka šī iniciācija patiesībā paiet nepamanīta, it kā apslāpēta kā bandītu pistoļu šāvieni kaut kur ziņās.
Aļģes
Nekur tālu neticis lasītājs gan sastopas arī ar rēgiem – Andra Manfelde nav tāda rakstniece, kas nemācēs iepīt arī kādu no sānu sižetiem, īpaši citas valodas un laika sakņotiem. Viens no vilcēniem dzīvo uz salas, bet uz salu ik pa laikam un bez apstājas laivo kāds vecs vīrs. Arī viņa stāstu lasītājs izlasīs starp vilcēnu ikdienas un dzīvesziņas ainām. Varētu likties ka mazsižeta romānā sānu līnijas izskatās mākslīgas, varbūt pat ne pārlieku pārliecinoši veidotas. Bet varbūt tas ir nepieciešamais kairinājums tam, lai atsvešinātu vilcēnu stāstu un ļautu uz to nolūkoties kā laikā un telpā mūžīgu.
Mākslas fotogrāfija
Reta reize, kad grāmatas vāks tik tieši iemieso arī romāna ideju. Kas bija pirmais – Andreja Granta uzņemts foto vai Andras Manfeldes ideja sastindzināt varoņus kā mušas dzintarā, kā zēnus fotogrāfijā? Ja romāna varoņi nekur netiecas, tad ir dabiski, ka tie nekur tālu arī nenonāk. Ar retiem, nebūtiskiem izņēmumiem. Šis romāns gandrīz nemaz neizklaidēs, drīzāk hipnotizēs. Melnbalts nav tikai melns un balts, tur, protams, ir noskaņas, pārejas, skaidri iezīmētas ēnas un eksistenciālisms. Tas ir kā mākslas foto, kuru var skatīt vairākas reizes, ieraugot kādu jaunu detaļu – turklāt jāsāk ar kodolu jeb notikumu, tad otrreiz var pieķerties līdzekļiem, autores izdomai. Medīt vilcēnus nav jēgas, to Latvijā nav nemaz tik daudz, toties tie ienākot no blakus valstīm. Arī no rakstniecības pasaules, kur tos ir droši turēt brīvus un patmīlīgus kā dzeja.
https://www.la.lv/pastaiga-pec-vetras...
Vienmēr esmu uztvērusi Andru Manfeldi kā rakstnieci-stihiju, un arī šoreiz šī sajūta neliek vilties. Jaunākais autores romāns “Vilcēni” ir kā nesteidzīga, tomēr dažādiem šķēršļiem bagāta, brīžiem grūtāk saprotama, taču visnotaļ pārvarama un pārsvarā baudāma pastaiga gar jūru, uzreiz pēc tam, kad tur plosījusies vētra. Pa ceļam var atrast visdažādākās jūras un piekrastes dāvanas: mazus dzintara gabaliņus, vecus, smilšu un sālsūdens nogludinātus zarus, kādu nodeguli vai miglainu stikliņu, bet vēl arī aļģes, kas nedaudz vēlāk, kad apziņa pieslēgsies saules un siltuma veidā, nedaudz smakos. Nebūtu grūti šajā piesātinātajā vidē atrast arī kādu līķi, deviņdesmito gadu pārmaiņu salkanajiem vējiem pūšot, taču Manfeldes romānā to vietā ir pagātnes rēgi, kas ik pa laikam ierunājas.
Dzintara gabaliņi
Stāsts ir par jauniešiem, brīžiem vēl pavisam bērniem, kurus autore un laikam jau arī viņi paši dēvē par vilcēniem. Tāda kā absūbējuša zelta jaunatne 90. gadu Latvijā, konkrēti, Jūrmalā, laikā, kad valsts pubertāte ir sakritusi ar tās pilsoņu pubertāti jeb ieiešanu citās pasaules vērtībās. Bezbailīgais Jāns Vilcēns nekad netīra zobus, viņa uzticīgā ēna Andžejs nāk no tīrīgas ģimenes un prot pavērt meiteņu kājstarpes ar vārdiem vien, Zīmulim ir mazas smadzenes un liels krāns, Būda Vilks var nospiest ar savu svaru, Makss Zverabojs tirgo spirtu un narkotikas, Ričards Sarkans katru dienu uz skolu velk citas Adidas botas un dzīvo ar mammu-prokurori, Skeletons skrūvē kopā močus, Brunčiks ir vienkārši rijīgs, Saņka Pristaņ dzīvo uz salas un skolā melo, ka ledus iet. Viņus vieno tas, ka visi ir vīrieša dzimuma pusaudži, ik pa laikam apmeklē skolu un principā ir kā apšaubāmas kvalitātes supervaroņi, katrs ar savu superspēju un ar tieksmi uz t. s. maskulīnām izdarībām. Paradoksāli, bet neviens no viņiem neizceļas ar citādību. Viņi patiešām veido baru. Autores tuvplāna mīlestība gan pieder Vilcēnam, kura bezbailība romānā drīzāk ir kā mantra, nevis sižets. Vēl tuvāk lasītājs iepazīst Andžeju, kurš ir kā pēdējā cerība, ka no vilcēniem varētu izaugt labi cilvēki.
Nodeguļi
Iepazīšanās fāzē lasītājs pierod pie poētiskā poligona stila, kādā šis romāns ir sarakstīts. It kā Andra Manfelde vairāk nekā parasti trenētos valodas lokanības, lakonisma un vienlaikus arī nozīmes dziļuma kaujas mākslā. Diemžēl vai par laimi centrā nav sižets, drīzāk noskaņa. Varbūt pat laikmets, bet tajā cilvēku grupa, kas iemieso jūrmalas vēju ar smiltīm, gružiem, miklumu. Autore dēvē šo tekstu par iespējamo “glābšanās instrukciju piecpadsmitgadīgajai man” (7), lai gan, piemēram, meiteņu ceļiem šajā 90. gadu ārprātā romāns pievēršas tikai otrajā daļā un ne visai izsmeļoši. Ir skaidrs, ka puišu un meiteņu dzīvesveids traki atšķiras. Tālāk par meitenes mīlestību lasītājs nemaz nevar tikt, turklāt tā ir bezcerīga mīlestība uz vienu no vilcēniem. Tā pat nav instrukcija vilcēnu jeb pusaudžu saprašanas mākslā – tā ir tāda ļoti tālu aizgājušā, izkusušā un atpakaļ sakausētā Majakovska poēma jaunībai, dabas un fizioloģisko procesu sirreālā tēlainībā sakņota vēlme uzrakstīt par jauniešu iniciācijas aizkulisēm. Varbūt arī par to, ka šī iniciācija patiesībā paiet nepamanīta, it kā apslāpēta kā bandītu pistoļu šāvieni kaut kur ziņās.
Aļģes
Nekur tālu neticis lasītājs gan sastopas arī ar rēgiem – Andra Manfelde nav tāda rakstniece, kas nemācēs iepīt arī kādu no sānu sižetiem, īpaši citas valodas un laika sakņotiem. Viens no vilcēniem dzīvo uz salas, bet uz salu ik pa laikam un bez apstājas laivo kāds vecs vīrs. Arī viņa stāstu lasītājs izlasīs starp vilcēnu ikdienas un dzīvesziņas ainām. Varētu likties ka mazsižeta romānā sānu līnijas izskatās mākslīgas, varbūt pat ne pārlieku pārliecinoši veidotas. Bet varbūt tas ir nepieciešamais kairinājums tam, lai atsvešinātu vilcēnu stāstu un ļautu uz to nolūkoties kā laikā un telpā mūžīgu.
Mākslas fotogrāfija
Reta reize, kad grāmatas vāks tik tieši iemieso arī romāna ideju. Kas bija pirmais – Andreja Granta uzņemts foto vai Andras Manfeldes ideja sastindzināt varoņus kā mušas dzintarā, kā zēnus fotogrāfijā? Ja romāna varoņi nekur netiecas, tad ir dabiski, ka tie nekur tālu arī nenonāk. Ar retiem, nebūtiskiem izņēmumiem. Šis romāns gandrīz nemaz neizklaidēs, drīzāk hipnotizēs. Melnbalts nav tikai melns un balts, tur, protams, ir noskaņas, pārejas, skaidri iezīmētas ēnas un eksistenciālisms. Tas ir kā mākslas foto, kuru var skatīt vairākas reizes, ieraugot kādu jaunu detaļu – turklāt jāsāk ar kodolu jeb notikumu, tad otrreiz var pieķerties līdzekļiem, autores izdomai. Medīt vilcēnus nav jēgas, to Latvijā nav nemaz tik daudz, toties tie ienākot no blakus valstīm. Arī no rakstniecības pasaules, kur tos ir droši turēt brīvus un patmīlīgus kā dzeja.
https://www.la.lv/pastaiga-pec-vetras...
June 28, 2020
Jūnijā, tāpat kā novembrī, ir jālasa latvieši, jo jūnijs Latvijai ir vismaz tikpat svarīgs kā novembris. Diez vai ir kāds cits mēnesis, kura divās nedēļās ir gan okupācijas un deportāciju piemiņas dienas, gan kristīgie Vasarasvētki, gan pagāniskie Jāņi ar īsāko nakti. June is Latvia for people in a hurry.
Šādā kontekstā "Vilcēni" par pusaudžiem-vilcēniem 90.gadu paša sākuma Jūrmalā šķita ļoti piemērota lasāmviela. No vienas puses, neesmu vīlusies, jo izjūtu ziņā grāmata ir spēcīga. Nevērīga vardarbība, rupjības, bezcerība un atkarības vienlaikus ar aizkustinošu bērnišķību garantēti radīs biedējošu diskomfortu, īpaši tiem, kuriem pieaugšanas gadi aptuveni sakrīt ar grāmatas periodu un kuri dzirdējuši bijīgos čukstos stāstītās leģendas par "Jūras pērli" un bandītiem. Vardarbības un maiguma kontrasts ir visur, pat saulrietu aprakstos: "Tikmēr saurieta žilete mākoņjēreļus nodīrā. Neredzams nazis kaut kur augšā pārgriež vēl neredzamāku cīpslu un pielej sarkanu upes malu, piesūcina ar asins krāsu blondo niedrāju, kas tik līdzīgs puisēna cekulam." Valoda tiešām ir krāšņa, tāpat kā paralēles starp destrukciju valsts un pusaudža ceļā uz neatkarību. "Aleluja, aleluja, aleluja! Baznīcā arī ir pubertāte. Cilvēki nāk izsalkuši."
No otras puses, esmu spiesta atzīt, ka - tāpat kā "Virsnieku sievās" - tēlainuma un abstrakciju manai gaumei ir daudz par daudz. Turklāt tā arī līdz galam nesapratu ne saturisko, ne vizuālo vajadzību pēc iestarpinājumiem gaišākā drukā (jā, burti citā krāsā), ja nu vienīgi tas ir simbols jūrā izbalējušajiem kauliem, kurus brīžam piemin. Man nav iebildumu pret grāmatām, kuras stāsta sajūtas, nevis sižetu, bet "Vilcēnos" rezultāts šķita drusku samocīts. No trešās puses, īpatnēja pēcgarša paliek.
"Pavasarī un jaunībā viss notiek pārāk ātri. Neviens vairs nevar izsekot. Pat sev."
Šādā kontekstā "Vilcēni" par pusaudžiem-vilcēniem 90.gadu paša sākuma Jūrmalā šķita ļoti piemērota lasāmviela. No vienas puses, neesmu vīlusies, jo izjūtu ziņā grāmata ir spēcīga. Nevērīga vardarbība, rupjības, bezcerība un atkarības vienlaikus ar aizkustinošu bērnišķību garantēti radīs biedējošu diskomfortu, īpaši tiem, kuriem pieaugšanas gadi aptuveni sakrīt ar grāmatas periodu un kuri dzirdējuši bijīgos čukstos stāstītās leģendas par "Jūras pērli" un bandītiem. Vardarbības un maiguma kontrasts ir visur, pat saulrietu aprakstos: "Tikmēr saurieta žilete mākoņjēreļus nodīrā. Neredzams nazis kaut kur augšā pārgriež vēl neredzamāku cīpslu un pielej sarkanu upes malu, piesūcina ar asins krāsu blondo niedrāju, kas tik līdzīgs puisēna cekulam." Valoda tiešām ir krāšņa, tāpat kā paralēles starp destrukciju valsts un pusaudža ceļā uz neatkarību. "Aleluja, aleluja, aleluja! Baznīcā arī ir pubertāte. Cilvēki nāk izsalkuši."
No otras puses, esmu spiesta atzīt, ka - tāpat kā "Virsnieku sievās" - tēlainuma un abstrakciju manai gaumei ir daudz par daudz. Turklāt tā arī līdz galam nesapratu ne saturisko, ne vizuālo vajadzību pēc iestarpinājumiem gaišākā drukā (jā, burti citā krāsā), ja nu vienīgi tas ir simbols jūrā izbalējušajiem kauliem, kurus brīžam piemin. Man nav iebildumu pret grāmatām, kuras stāsta sajūtas, nevis sižetu, bet "Vilcēnos" rezultāts šķita drusku samocīts. No trešās puses, īpatnēja pēcgarša paliek.
"Pavasarī un jaunībā viss notiek pārāk ātri. Neviens vairs nevar izsekot. Pat sev."
March 11, 2021
Grāmata ir skarbs vēstījums par pusaudžu bandu 90.gadu sākuma Jūrmalā. Vilcēnu dzīve viļņojas starp upi un jūru, pāri vilciena sliedēm, netīros palagos,kautiņos, skolas solā, kur skolotājas nemitīgi krata ar pirkstu un draud. Dubļains un grambains ceļš, pa kuru jābrien un kur var sastapt visu.
Līdztekus šim jaunajam un trauksmainajam dzīves pavasarim autore virzījusi arī otru sižeta līniju par vecu vīru - laivinieku un viņa jaunības dienu nelaimīgo mīlestību, kas izvērtusies ārdoši postoša abām pusēm. No sākuma man šis saskaldītais un fragmentārais stāstījums traucēja un likās nesaprotams, bet pēc tam aizvien vairāk iepatikās.
Menfelde raksta tieši, ekspresīvi, tēlaini, nesaudzīgi, vietām pat vulgāri. Beigu beigās visu novedot līdz skumji apcerīgai noskaņai. Iedarbīgi,spēcīgi, bet man kaut kā šajā visā bija mazliet par daudz. Reizēm mazāk ir vairāk.
Līdztekus šim jaunajam un trauksmainajam dzīves pavasarim autore virzījusi arī otru sižeta līniju par vecu vīru - laivinieku un viņa jaunības dienu nelaimīgo mīlestību, kas izvērtusies ārdoši postoša abām pusēm. No sākuma man šis saskaldītais un fragmentārais stāstījums traucēja un likās nesaprotams, bet pēc tam aizvien vairāk iepatikās.
Menfelde raksta tieši, ekspresīvi, tēlaini, nesaudzīgi, vietām pat vulgāri. Beigu beigās visu novedot līdz skumji apcerīgai noskaņai. Iedarbīgi,spēcīgi, bet man kaut kā šajā visā bija mazliet par daudz. Reizēm mazāk ir vairāk.
March 29, 2020
Pirmā doma - mazāk, bet.. it grows on you.
Dažkārt mazliet jāpamaldās tajos domu lidojumus, bet kopumā tā skaudri un laikam jau arī patiesi.
Dažkārt mazliet jāpamaldās tajos domu lidojumus, bet kopumā tā skaudri un laikam jau arī patiesi.
December 7, 2021
Gribējās vairāk satura sižeta līnijai un mazāk visa pārējā.
Manfeldei ir savs rakstīšanas stils, unikāls, sarežģīts un ne vienmēr līdz galam saprotams lasītājam.
Manfeldei ir savs rakstīšanas stils, unikāls, sarežģīts un ne vienmēr līdz galam saprotams lasītājam.
February 26, 2020
Šī uzrakstīta tipiskā Manfeldei raksturīgā stilā, tāda dzejiska, mazliet brīžiem nenoteikta, pāri rāmjiem plūstoša. Taču man jāatzīst, ka labāk patīk, kad Manfelde raksta vēsturiskās prozas žanrā, man tas vieglāk uztverami. Īstenam Manfeldes fanam patiks.
Plašāk blogā: http://lalksne.blogspot.com/2020/02/a...
Plašāk blogā: http://lalksne.blogspot.com/2020/02/a...
August 23, 2020
Autores stāstījuma stils man patīk jau kopš "Adatas" laikiem. Esmu gan lasījis grāmatu, gan redzējis muzikālo izrādi. Arī šis darbs no dažiem komentāriem lika nojaust - ir ar vieglu pieskārienu kaut kam pieredzētam no pašas dzīves. Pieskārienu jutu, tiešām viegli, bet spilgti.
Andras krāšņās valodas te ir aizgūtnēm, lai gan, jāatzīst - šoreiz man bija par daudz poētikas. Dažubrīd tā aizmigloja tālu no krasta (upes un jūras). Taču tas nenozīmē, ka stāstā būs par daudz kūrortam atbilstoša reklāmteksta. Nekā tamlīdzīga. Var jau būt, ka stāsts varētu norisināties jebkurā pilsētā pie jūras un upes, kuru caurauž sliedes. Ja kāds jums saka, man te ir grāmata par Jūrmalu, tas laikam nebūs gluži tiesa.
Kas mani pārsteidza - grāmata esot pusaudžiem (tā sacīja grāmatnīcā). Laikam jau tiem, kas piedzīvo savu trešo, vai piekto puberitāti, joprojām alkst brīvības, un vecās saldumu kārbiņās atrod santīmus un kapeikas - šis var paslīdēt garām. Es tik pārliecinoši to neapgalvotu.
Andras krāšņās valodas te ir aizgūtnēm, lai gan, jāatzīst - šoreiz man bija par daudz poētikas. Dažubrīd tā aizmigloja tālu no krasta (upes un jūras). Taču tas nenozīmē, ka stāstā būs par daudz kūrortam atbilstoša reklāmteksta. Nekā tamlīdzīga. Var jau būt, ka stāsts varētu norisināties jebkurā pilsētā pie jūras un upes, kuru caurauž sliedes. Ja kāds jums saka, man te ir grāmata par Jūrmalu, tas laikam nebūs gluži tiesa.
Kas mani pārsteidza - grāmata esot pusaudžiem (tā sacīja grāmatnīcā). Laikam jau tiem, kas piedzīvo savu trešo, vai piekto puberitāti, joprojām alkst brīvības, un vecās saldumu kārbiņās atrod santīmus un kapeikas - šis var paslīdēt garām. Es tik pārliecinoši to neapgalvotu.
July 9, 2020
Tikpat pelēks, cik grāmatas vāks, ir arī pats stāsts. Skarbie deviņdesmitie, kad viss mainās, valda rekets un ieroči, bagātnieku un ārzemnieku iecienītā spožā "Jūras pērle" kontrastē ar vilcēnu pelēko, brīžiem pat melno ikdienu. Reizē ar pavasari Latvijas vēsturē, sākas arī pavasaris vilcēnu dzīvē.
May 19, 2021
Uzrakstīts tā, ka var sajust, saost, sagaršot, saredzēt visu uzrakstīto, bet ļoti lēnu gāja uz priekšu un brīžiem domāju vai vispār gribu lasīt tālāk, vai vispār interesē.
January 31, 2021
90-tie, kādu Jūrmalas rajonu tur kāds pusaudžu bars - tie plosās, runā savas ikdienas runas, domā savas ikdienas domas, vērtē savu un citu dzīves. Pusaudžiem, par kuriem "skolotājas domā, ka viņi ir bērni. Tāpat kā mātes. Tikai policisti tā nedomā..", ir savas rūpes un raizes. Tas viss ir Vilcēnos, tikai mindf**k ir tāds, ka viss aprakstīts šai videi neatbilstošajā poētiskā valodā, kas vietumis ir trāpīgi nežēlīga. Līnas stāsta nepieciešamību tā arī nesapratu.
September 9, 2020
Nu kā var nelasīt, ja par 90tajiem un Jūrmalu!! Kamēr es kā piecgadīgs meitēns Dubultu mājā liku klucīšus, tikmēr turpat blakus - starp "pentagonu", Lielupi un salu savus pusaudžu gadus izdzīvoja Vilcēnu banda. Paaudze, kam šobrīd 40+.
Lai gan uz romāna beigu vāka brīdināts, ka tas nav nedz par Jūrmalu, nedz vēsturisko laiku, es tomēr cerēju... Atdūros pret poēziju 200 lapu garumā. Neprāts būtu apšaubīt Andras Manfeldes talantu. Tik daudz literārās balvas saņēmusi. Rakstnieces tēlainība spridzina arī Vilcēnos. Ja lasi pa rindkopai, paķer pa citātam, ir pat garšīgi. Tomēr metaforas un zemteksti ir kā garšvielas- noderīgas, ja samērīgi un vietā. Bet lasot Vilcēnus jutos itkā ēstu pārsālītu zupu. Daudzās vietās vienkārši gribējās padoties un mest grāmatu prom. Saņēmos, pabeidzu. Bet par daudz lirikas manām smadzenēm! Varbūt vienkārši man nenobriedušas smadzenes. Varbūt visi tie tēlainie izteiksmes līdzekļi ir kā reizrēķins, kas jāiekaļ- nepatīkami, bet vēlāk dzīvē noderīgi.
Vilcēni - vilcieni. Vārdu spēle. Arī mana dzīve pagājusi blakus un iekš vilcieniem. Šis bija vēl viens iemesls, kādēļ grāmatu iekļāvu savā obligātajā literatūrā. Un vilcienus tāpat kā vilcēnus tik viegli apturēt nevar. Nepameta sajūta, ka Andra Manfelde raksta par sevi, ka viņa pati tas Vilcēns! Un ne jau meitene- Kaija, kas rūsganiem matiem, lielām krūtīm un pilna cerības un mīlestības. Kaija iemīlas vienā no Vilcēnu bandas puišiem - Andžejā. Kaiju, cik noprotams, grāmatas sižetā izvaro, kamēr Andžejs noplāta rokas. Sižetiskā līdzība ar "Adatu", vai ne. Taču reiz, pirms gadiem, biju uz "Mēs. Latvija, XX gadsimts" pasākumu Spicē. Cilvēku daudz. Puķes. Autogrāfi. Toreiz Andra Manfelde nejauši bet sāpīgi uztriecās man virsū un aizjoņoja tālāk, bez nekādas pauzes vai "atvainojos". Ne kā ievainota meitene, kas reiz uzsēdināta uz adatas, bet kā vilciens, kā vilcēns! Vai talants un atpazīstamība ļauj būt nepieklājīgam?
Nepieklājība un lamuvārdi grāmatā "Vilcēni" burbuļo ar uzviju. Garšvielas. Nesmalki vārdi, rupja uzvedība, tas viss dod garšu, nenoliedzami! Taču man grāmata vislabāk garšoja tad, kad paspīdēja pāris vēsturisku faktu. Ļeņina piemineklis Jūrmalā reiz bijis apsēsts ar kaķiem. Tie vārtījušies pie "Skolotāja" kājām kā traki. Izrādās kāds pieminekli bija aplējis ar baldriāniem.
Kaifs bija atšifrēt par kuru skolu grāmatā ir runa. Tak par manējo- Majoru pamatskolu (tagad vidusskolu)! Un atšifrēju to pēc leģendārās mūzikas skolotājas Tones, kas grāmatā "Vilcēni" minēta. Viņa mācīja mūziku pat manā laikā. Mūžsena un savdabīga. Tad vēl "Jūras pērle" un Haritonova vārds, ko es no savas bērnības vairs neatceros.
Samudžināta, pārāk dziļdomīga poēzija ar Jūrmalas vēsturi kā fonu. Man būtu šķitis garšīgāk, ja būtu bijis otrādi.
Lai gan uz romāna beigu vāka brīdināts, ka tas nav nedz par Jūrmalu, nedz vēsturisko laiku, es tomēr cerēju... Atdūros pret poēziju 200 lapu garumā. Neprāts būtu apšaubīt Andras Manfeldes talantu. Tik daudz literārās balvas saņēmusi. Rakstnieces tēlainība spridzina arī Vilcēnos. Ja lasi pa rindkopai, paķer pa citātam, ir pat garšīgi. Tomēr metaforas un zemteksti ir kā garšvielas- noderīgas, ja samērīgi un vietā. Bet lasot Vilcēnus jutos itkā ēstu pārsālītu zupu. Daudzās vietās vienkārši gribējās padoties un mest grāmatu prom. Saņēmos, pabeidzu. Bet par daudz lirikas manām smadzenēm! Varbūt vienkārši man nenobriedušas smadzenes. Varbūt visi tie tēlainie izteiksmes līdzekļi ir kā reizrēķins, kas jāiekaļ- nepatīkami, bet vēlāk dzīvē noderīgi.
Vilcēni - vilcieni. Vārdu spēle. Arī mana dzīve pagājusi blakus un iekš vilcieniem. Šis bija vēl viens iemesls, kādēļ grāmatu iekļāvu savā obligātajā literatūrā. Un vilcienus tāpat kā vilcēnus tik viegli apturēt nevar. Nepameta sajūta, ka Andra Manfelde raksta par sevi, ka viņa pati tas Vilcēns! Un ne jau meitene- Kaija, kas rūsganiem matiem, lielām krūtīm un pilna cerības un mīlestības. Kaija iemīlas vienā no Vilcēnu bandas puišiem - Andžejā. Kaiju, cik noprotams, grāmatas sižetā izvaro, kamēr Andžejs noplāta rokas. Sižetiskā līdzība ar "Adatu", vai ne. Taču reiz, pirms gadiem, biju uz "Mēs. Latvija, XX gadsimts" pasākumu Spicē. Cilvēku daudz. Puķes. Autogrāfi. Toreiz Andra Manfelde nejauši bet sāpīgi uztriecās man virsū un aizjoņoja tālāk, bez nekādas pauzes vai "atvainojos". Ne kā ievainota meitene, kas reiz uzsēdināta uz adatas, bet kā vilciens, kā vilcēns! Vai talants un atpazīstamība ļauj būt nepieklājīgam?
Nepieklājība un lamuvārdi grāmatā "Vilcēni" burbuļo ar uzviju. Garšvielas. Nesmalki vārdi, rupja uzvedība, tas viss dod garšu, nenoliedzami! Taču man grāmata vislabāk garšoja tad, kad paspīdēja pāris vēsturisku faktu. Ļeņina piemineklis Jūrmalā reiz bijis apsēsts ar kaķiem. Tie vārtījušies pie "Skolotāja" kājām kā traki. Izrādās kāds pieminekli bija aplējis ar baldriāniem.
Kaifs bija atšifrēt par kuru skolu grāmatā ir runa. Tak par manējo- Majoru pamatskolu (tagad vidusskolu)! Un atšifrēju to pēc leģendārās mūzikas skolotājas Tones, kas grāmatā "Vilcēni" minēta. Viņa mācīja mūziku pat manā laikā. Mūžsena un savdabīga. Tad vēl "Jūras pērle" un Haritonova vārds, ko es no savas bērnības vairs neatceros.
Samudžināta, pārāk dziļdomīga poēzija ar Jūrmalas vēsturi kā fonu. Man būtu šķitis garšīgāk, ja būtu bijis otrādi.
September 5, 2020
Grāmata mani ir izsitusi no līdzsvara, izārdījusi, pārbraukusi pāri kā vilciens un uzarusi visas manas bērnības bailes. Mana bērnîba bija deviņdesmitie, un Manfelde tos ir aprakstījusi tik precīzi, ka vēl šodien, kad nu jau pagājusi diennakts pēc Vilcēnu izlasīšanas, jūtu bailes. Teksts ir skaists, saturs-stindzinošs.
July 7, 2020
Manā vērtējumā rupja, amorāla, degradējošu jauniešu ikdiena. Vardarbība, dzeršana, narkotikas, sekss... Meitenes un sievietes ieņem tikai upuru lomu. Pelēka kā jau grāmatas vāks.Izlasīju to tikai tāpēc, ka grāmata iekļauta vecāku žūrijā.
January 17, 2021
Manfeldiski skaudrs gabals par jauniešu bandu 90. gadu Jūrmalā.
Patika:
- Bezkompromisu jauniešu dzīves, motivāciju un rīcības attēlojums ar dažādām no tā izrietošām sekām. Autore neuķinās un nežēlo lasītāju, bet veido ainu atklāti, godīgi un skarbi;
- Mistikas elements, kas periodiski iespraucas starp galvenās sižeta līnijas nodaļām (labāk tālāk vairs nebojāšu atklāsmes mirkli, lai interesantāk);
- Atjautīgs vārdu lietojums, salīdzinājumi, vārddarināšana — tas man vienmēr patīk, jo tad uzreiz jūt autora parakstu.
- Vilcēna tēls bija super, man patīk, kad ir vismaz viens varonis ar citādiem motīviem un domāšanu, kurš galīgi neierakstās tipiskajos tēlos. Ja tēli būtu kāršu spēle, vilcēns būtu džokers — neparedzams, nekad nav skaidrs, uz kuru pusi viņš pavērsīs sižetu. Vilcēns/džokers it kā ir notikumu vidū, bet pats par sevi izspēlējas reti, viņš drīzāk ir kā visuresoša klātbūtne.
Nepatika:
- Dažkārt haotiskais vēstījums, pārlieka frāžu un domas atkārtošanās, kad tas vairs nešķiet ciniskums bet jau kārtējais "tikai ne atkal" moments;
- Diemžēl stāsts "neierauj" lasītāju, un, ja man šo darbu nebūtu vajadzējis lasīt pētījumam, es diez vai būtu izvilkusi līdz galam.
Kopsavilkumā:
Ļoti gribētos likt 4 zvaigznes, bet ar pēdējo punktu kaut kā roka stiepjas uz 3. Tas gan nenozīmē, ka grāmatai nav labo šķautņu (kā redzams pirmajā atsauksmes daļā), un es tomēr ieteiktu vismaz pamēģināt palasīt, lai atsvaidzinātu lasāmvielas repertuāru.
Patika:
- Bezkompromisu jauniešu dzīves, motivāciju un rīcības attēlojums ar dažādām no tā izrietošām sekām. Autore neuķinās un nežēlo lasītāju, bet veido ainu atklāti, godīgi un skarbi;
- Mistikas elements, kas periodiski iespraucas starp galvenās sižeta līnijas nodaļām (labāk tālāk vairs nebojāšu atklāsmes mirkli, lai interesantāk);
- Atjautīgs vārdu lietojums, salīdzinājumi, vārddarināšana — tas man vienmēr patīk, jo tad uzreiz jūt autora parakstu.
- Vilcēna tēls bija super, man patīk, kad ir vismaz viens varonis ar citādiem motīviem un domāšanu, kurš galīgi neierakstās tipiskajos tēlos. Ja tēli būtu kāršu spēle, vilcēns būtu džokers — neparedzams, nekad nav skaidrs, uz kuru pusi viņš pavērsīs sižetu. Vilcēns/džokers it kā ir notikumu vidū, bet pats par sevi izspēlējas reti, viņš drīzāk ir kā visuresoša klātbūtne.
Nepatika:
- Dažkārt haotiskais vēstījums, pārlieka frāžu un domas atkārtošanās, kad tas vairs nešķiet ciniskums bet jau kārtējais "tikai ne atkal" moments;
- Diemžēl stāsts "neierauj" lasītāju, un, ja man šo darbu nebūtu vajadzējis lasīt pētījumam, es diez vai būtu izvilkusi līdz galam.
Kopsavilkumā:
Ļoti gribētos likt 4 zvaigznes, bet ar pēdējo punktu kaut kā roka stiepjas uz 3. Tas gan nenozīmē, ka grāmatai nav labo šķautņu (kā redzams pirmajā atsauksmes daļā), un es tomēr ieteiktu vismaz pamēģināt palasīt, lai atsvaidzinātu lasāmvielas repertuāru.
June 26, 2022
Tā ir tradīcija - katras sesijas beigas pārdzīvot Manfeldes “Vilcēnos”. Jeb tradīcija, ar kuru ieziemojos vasarā.
Manfeldes “Vilcēni” ir liriskā viļņvalodā savīts prozas darbs, kurā sižetu vada tikai atmosfēriska miglas nojausma. Ar spārna galu pieskaras pierei un ar laivu vedina cauri Lielupes, Majoru, Kauguru, Dzintaru u.c. sānieliņām, kurās uzglūn tie, kurus negaida vai tie, kuri ir ieziemoti.
Šis ir Manfeldes trešais darbs, kurš vēro vienu autores biogrāfisko epizodi no pavisam jaunas pozīcijas. “Adata” šeit it kā atdzimst, taču vienlaikus tas ir tikai fons.
Šajā darbā galvenais varonis ir laiks. Braucot ar vilcienu garām n-tajām Jūrmalas pieturām, vienmēr atceros šo grāmatu un iedomājos, ka Andžejs, Kaija, Vilcēns u.c. ir kaut kur tepat. Tikai droši vien tagad viņus sauc pavisam citādāk.
Mēs iegrimstam jūrā, iemetamies tajā kā aukstuma izslāpuši, iemācamies tiltus, bet ir tā realitātes daļa, kurā neviltota skaudrība noberž mūsu papēžus, un tālāk jāstaigā, to ņemot sev līdz.
“Atmiņa viņu nededzināja. Drīzāk tā vienmēr sala. Rūpes ir svētas, jo tās ir pierādījums. Mīlestībai, kam tad citam.”
“Jo tu jau nedrīksti būt tik ļoti, tik neprātīgi laimīgs.” [176]
“Varbūt tā ir zīme, ka sācies citādu varoņu laiks? Tie, kuri cīnās tikai par sevi. Un varbūt vēl par savu baru.” [162]
“Ziema ir matemātiska zīme. Tā nosvītro gribēšanu, redzēšanu, uz pavasara pusi arī atmiņu par kailumu, smaržām un ritmu. Ziemā tu esi cits cilvēks.” [112]
Manfeldes “Vilcēni” ir liriskā viļņvalodā savīts prozas darbs, kurā sižetu vada tikai atmosfēriska miglas nojausma. Ar spārna galu pieskaras pierei un ar laivu vedina cauri Lielupes, Majoru, Kauguru, Dzintaru u.c. sānieliņām, kurās uzglūn tie, kurus negaida vai tie, kuri ir ieziemoti.
Šis ir Manfeldes trešais darbs, kurš vēro vienu autores biogrāfisko epizodi no pavisam jaunas pozīcijas. “Adata” šeit it kā atdzimst, taču vienlaikus tas ir tikai fons.
Šajā darbā galvenais varonis ir laiks. Braucot ar vilcienu garām n-tajām Jūrmalas pieturām, vienmēr atceros šo grāmatu un iedomājos, ka Andžejs, Kaija, Vilcēns u.c. ir kaut kur tepat. Tikai droši vien tagad viņus sauc pavisam citādāk.
Mēs iegrimstam jūrā, iemetamies tajā kā aukstuma izslāpuši, iemācamies tiltus, bet ir tā realitātes daļa, kurā neviltota skaudrība noberž mūsu papēžus, un tālāk jāstaigā, to ņemot sev līdz.
“Atmiņa viņu nededzināja. Drīzāk tā vienmēr sala. Rūpes ir svētas, jo tās ir pierādījums. Mīlestībai, kam tad citam.”
“Jo tu jau nedrīksti būt tik ļoti, tik neprātīgi laimīgs.” [176]
“Varbūt tā ir zīme, ka sācies citādu varoņu laiks? Tie, kuri cīnās tikai par sevi. Un varbūt vēl par savu baru.” [162]
“Ziema ir matemātiska zīme. Tā nosvītro gribēšanu, redzēšanu, uz pavasara pusi arī atmiņu par kailumu, smaržām un ritmu. Ziemā tu esi cits cilvēks.” [112]
August 26, 2020
Kaut ko izlobīt jau var no katras grāmatas...
“Jo tu nevari brīvības prasīt, ja pats tās nespēj dot.” vai “Mēs nododam, mīlam un piedodam no paaudzes paaudzē.”
Manfelde savā stilā klejo, aizklejo un mētājas ar sapñainiem prātojumiem. Domu ne vienmēr iespējams uztvert (varbūt to nemaz nav paredzēts darīt). Stāstījumu nedaudz sarežgī arī paralēli rakstītais par vīru laivā.
Šī man bija trešā Manfeldes grāmata pēc kuras skaidri sapratu, ka viña nav mana autore. Pārāk grūti ielasīties.
“Jo tu nevari brīvības prasīt, ja pats tās nespēj dot.” vai “Mēs nododam, mīlam un piedodam no paaudzes paaudzē.”
Manfelde savā stilā klejo, aizklejo un mētājas ar sapñainiem prātojumiem. Domu ne vienmēr iespējams uztvert (varbūt to nemaz nav paredzēts darīt). Stāstījumu nedaudz sarežgī arī paralēli rakstītais par vīru laivā.
Šī man bija trešā Manfeldes grāmata pēc kuras skaidri sapratu, ka viña nav mana autore. Pārāk grūti ielasīties.
Read
July 21, 2020Manfelde uzņēmusies lielu risku, rakstot par tēmu, kuru sabiedrība grib izdzēst kā neveikli ievilktu švīku grafikas darbā. Mēs negribam skatīties uz tiem pusaudžiem, tiem mežonīgajiem vilcēniem, kas sen vairs nav bērni, bet arī pieaugušie nē. Tie, par kuriem skolotājas dienām skandina, ka cietuma restes garantētas. Mēs gribas viņus prom no acīm, prom no mūsu bērniem, prom no skolas un ikdienas. Kā nesen vienā podkāstā runāja viens psihoterapeits (un nav pat svarīgi kas un kur, jo fakts paliek fakts), ka šie trakie vilcēni ir pēdējie, kuriem mēs-sabiedrība esam gatavi ziedot. Un tā nu viņi paši skraida-hormonu, sabiedrības, māju noraidīti- tādi ar dievpalīgu; kāds to vēlāk stāstīs kā veiksmes stāstu, kāds nestāstīs neko, jo nebūs vairs kas stāsta.
Bet Manfelde raksta-sulīgi kraukšķīgi, kā jau viņa tik māk. Un sagadījies, ka šogad tā ir viņas 4 grāmata, kas ieripojusi manās rokās. Manfelde vij teikumus kā meža ogas purvājā, jo tās skarbās tēmas viņā iekšā gruzd un lūdz, lai izraksta laukā.
3.5⭐️
Bet Manfelde raksta-sulīgi kraukšķīgi, kā jau viņa tik māk. Un sagadījies, ka šogad tā ir viņas 4 grāmata, kas ieripojusi manās rokās. Manfelde vij teikumus kā meža ogas purvājā, jo tās skarbās tēmas viņā iekšā gruzd un lūdz, lai izraksta laukā.
3.5⭐️
April 27, 2021
Es redzu, kā pusaudzei Paulai varētu patikt šī grāmata (vai vismaz atstāt lielāku iespaidu), bet šodienas Paulai nepatika. Spēcīgi jūtama jau lasīto Manfeldes grāmatu garša, manai gaumei par daudz nesaistītu detaļu un filozofisku pārdomu. Vienkārši ne mana grāmata.
September 13, 2020
Valoda pārāk samocīta. Kā ēdiens, kur, mēģinot kulināri izpausties, salikts viss smalkais, kas ir ledusskapī.
October 4, 2020
Manfelde izmanto vārdus līdzīgi kā muzikants klavieru taustiņus un caur tiem spēj uzburt visdažādāko noskaņu un es pat teiktu - ritmu. Meistarīgi. Stāsts, protams, skaudrs kad pubertāte ir gan varoņiem, gan valstij. Bet kaut kas pietrūkst - beigas, paša stāsta ...? jo vairāk ir dzīves apraksts, mazāk notikumi. Nezinu... kaut kā neaizrāva, kaut ik pa laikam lasu “smagos gabalus”.
January 6, 2021
Ir gruti but jaunam, neskatoties uz to vai dzivo Jurmala 90- jos, vai 10 gadus velak kaut kur Latgale.
Lasiju so gramatu, jo ta ir ieklauta vecaku zurija. Drumi un bedigi, briziem raudaju, briziem pasmaidiju. Visi berni kadreiz izaugs- ir jaiztur tas posms.
Isti nesapratu laivinieka telu un saistibu are jauniesiem un 90 jiem.
Lasiju so gramatu, jo ta ir ieklauta vecaku zurija. Drumi un bedigi, briziem raudaju, briziem pasmaidiju. Visi berni kadreiz izaugs- ir jaiztur tas posms.
Isti nesapratu laivinieka telu un saistibu are jauniesiem un 90 jiem.
August 24, 2021
Pēc 43 lpp. biju gatava grāmatu nolikt malā. Aizmirst. Un pat nedomāt to kādreiz lasīt. Tad nolēmu, ka izdzertā vīna glāze varbūt vainīga. Bet taču - nē. Arī līdz 48 lpp. pēcāk “mocījos”. Bet tad mani grāmata negaidot “ierāva”, vēloties līdz galam zināt paralēlo stāstu risinājumu. Raupji, rupji, skarbi. Bet ir tā vērts, ja līdz galam… O, nē, viegli lasīt nebūs. Tas ir fakts. 3,5 zvaigznes.
Read
October 26, 2021Grāmatu ņēmu, jo tika iekļauta BJV žūrijā.
Rakstnieces rakstības stils man bija par daudz. Katrs teikums pārāk izpušķots. Es pat brīžiem jutos apmaldījusies. Līnas storylainu vispār nesapratu līdz priekšpēdējai lpp, kas vēl vairāk maisīja gaisu.
Man grāmata nepatika, bet uzskatu, ka šajā gadījumā tā ir gaumes lieta, tāpēc iztieku bez vērtējuma.
Rakstnieces rakstības stils man bija par daudz. Katrs teikums pārāk izpušķots. Es pat brīžiem jutos apmaldījusies. Līnas storylainu vispār nesapratu līdz priekšpēdējai lpp, kas vēl vairāk maisīja gaisu.
Man grāmata nepatika, bet uzskatu, ka šajā gadījumā tā ir gaumes lieta, tāpēc iztieku bez vērtējuma.
August 21, 2023
Piekrītu Jūlijai Dibovskai par Andras Manfeldes rakstības stihiskumu, kas it sevišķi jūtams šajā grāmatā un, manuprāt, arī vispilnasinīgāk izpaužas gan laiktelpas, gan tēlu, gan noskaņas, gan temporitma, gan kulminācijas ziņā.
Poētiskās starpnodaļu starpspēles ne līdz galam attaisnojas, taču tā ir vairāk viegla pārsālīšana, kas visu smeķi nesabojā.
Poētiskās starpnodaļu starpspēles ne līdz galam attaisnojas, taču tā ir vairāk viegla pārsālīšana, kas visu smeķi nesabojā.
July 3, 2020
Varbūt biju pārāk daudz sacerējusies, bet šī grāmata diemžēl nebūs starp tām, kuras ieteiktu lasīt citiem. Pārāk apnicīgi tie visi “bļeķ”, “koļīt” un “počkas”, bet, iespējams, tā bija ikdiena 90.gados, kad es biju tikko piedzimusi un gluži vienkārši šo laika iezīmi nepārzinu.
October 12, 2020
Lika aizdomāties..... dziļi padomāt.... par laivinieku, kurš kursē no viena krasta uz otru un kā šis laivinieks līmējas kopā ar vilcēniem. Ļoti patika romāna struktūra, nav pierastā stāstījuma plūsmas. Bet tas nav mīnus, bet gan plus.
February 23, 2021
Man patika vairāk, kā sagaidīju. Sagaidīju kaut ko vēl smagāku, drūmāku, samudžinātāku. Neesmu Manfeldes fane un nekļuvu, bet bija pietiekami reāls un skaudrs 90-to attēlojums, ka daži mākslinieciskie pārspīlējumi tik ļoti netraucēja.
May 23, 2020
"Grows on you" ir patiešām labs apzīmējums šai grāmatai.
June 2, 2020
Piesātināts. Romāna valoda tāpat kā galvenā sižetiskā līnija rada steigšanās/jaunības/dzīvotgribas iespaidu par "vilcēniem", kas pretnostatīta ar "upes veča" gauso dzīves traģikas plūdumu.
July 19, 2020
Dzeja prozas tekstā. Vietām aizrauj, rupja, virspusēji dziļa. Nevaru teikt, ka lasītu vēlreiz vai ieteiktu izlasīt. Sižeta līnija man nebija saprotama un nav arī pēc izlasīšanas. Dīvaina.
Displaying 1 - 30 of 37 reviews