Baiba Zīle raksta latviski un angliski. Latviešu valodā jau iznākuši viņas romāni “Dzīves simulācija” (ar pseidonīmu Anna Kravicka) un “Melu Meistars”, taču šī grāmata parāda rakstnieces radošo sniegumu pilnīgi jaunā gaismā. Tas ir neparasts stāsts par divpadsmit dienām svara korekcijas centrā, kuru vēl saistošāku padara mākslinieka Rupucinska atjautīgās ilustrācijas. Grāmata atklāj savdabīgo ekskluzīvās klīnikas ikdienu un iepazīstina ar daudziem interesantiem cilvēkiem, kurus rakstniece sastapusi šajās dienās. Stāsts papildināts ar padomiem, kā zaudēt svaru un mainīt ieradumus, un dažām “garšīgām” tievēšanas receptēm. Lasiet, kā rakstniece tievē, vēro, raksta dienasgrāmatu un cīnās ar Resnuma Dēmonu, un jūs neatstās vienaldzīgus ne asprātīgā formā paustās atziņas, ne grāmatas literārās vērtības!
Atgādinu sev, ka zvaigznes nelieku cilvēkam un nevērtēju grāmatu kā tādu, bet tikai savu patiku vai neaptiku to lasīt un tam, ka ļoti ticams, ka autore šo atsauksmi kaut kad pamanīs, nevajadzētu būt nozīmei. Sāku saprast, ka man man laikam nepatīk blogi, kas tiek pārvērsti par grāmatu. Saprotu humorīgo toni, kādā tā sarakstīta, bet es ne reizi pat nepasmaidīju, nesakrita mums tie humori. Teksts nudien tāds arī likās - kā mani draugi varētu atstāstīt notikumus. Jā, ja lasot domā, ka tu pati varētu ko tādu uzrakstīt, tā noteikti ir slikta zīme. Kaut arī liekais svars noteikti ietilpst manā lasāmo interešu lokā, un grāmatas, kas rakstītas ar humoru arī, izrādās, ka šī nebija grāmata man. Jo atšķiras teksts ko gribu lasīt grāmatā un tas, kam nospiest laiku feisbukā.
Viegla izklaide, kur lielākoties tiek apskatīti reāli tēli darba (šeit tas jāsaprot kā darbs ar sevi) kūrorta vidē un apstākļos. Ja par nopietno - tad galvenā atziņa, ka mērķtiecīga tievēšana sanāks tikai tad, ja ir motivācija un gribasspēks un autore tam ir paraugs.
Kaut kur internetos (vai arī pa sapņiem) biju salasījusies, ka šī ir bezgala recīga grāmata par tievēšanas mokām. Ar tādu domu šo grāmatu arī paņēmu ielikšanai savā grāmatu plauktā, tomēr mazliet savīlos, jo pirmās aptuveni 30 lappuses šķita tik garlaicīgas, ka man vai sagribējās aiziet pie ledusskapja, lai kaut ko uzliktu uz kārā zoba. Taču, lasot tālāk un speciāli nemeklējot nekādus baigi smieklīgos tekstus, kurus iekodēt atmiņā, lai pēcāk atstāstītu mazbērniem, bet baudītu rakstnieces dienasgrāmatas neapskaužami optimistisko esenci, apriju šo grāmatu vienā “sitienā”. Un jāatzīst, ka uz beigām arī ik pa laikam iekšēji saķiķinājos. Man patika. P.S. Receptes gan saglabāju “cietajā diskā”, ja nu kādreiz izdomāšu cīnīties ar Resnuma Dēmonu.
Garāmslīdošas un pozitīvas ainiņas ar tādu kripatu smeldzes.. Lai vai kā, šī grāmata atkal iedarbojas kā antidepresants, šoreiz ne vieglprātīgas šampanieša glāzes veidā, bet kā tīra, auksta bēzu sula ar rozīnēm karstā vasaras dienā. Tikko no pagraba. Un cerību (naivu), ka ar rītdienu jāsāk jauna dzīve...
Humorpilns stāsts par 12 dienām tievēšanas nometnē. Man šī grāmata bija kā iedvesmas avots. Bonusā ar smiekliem vēl arī ēdienkarte nedēļai un noderīgi padomi svara zaudēšanai.
Pašizolācijas laikā pieķeros 3td bibliotēkai un - nu, īpašos laikos jau drīkst - izdomāju palasīt kādu junk food grāmatu. Bet - šis nu bija par daudz. Cukura aizvietotājs, nemitīgie atgādinājumi "man kā rakstniecei" un "esmu īsta pilsētas meitene" un pretrunas pašai ar sevi. Ugh.
Stundas laikā izlasāms darbs. Bija OK, bet nekas īpašs vai prātā paliekošs. Tā kā par šo tēmu esmu interesējusies padziļināti, nekādu jaunatklājumu man arī nebija.
Klīnikā ir sava mazā pasaulīte, kurā ir gan klačas par to, kuram ar kuru ir romāns, gan drāmiņas par to, ka kādam ir nelegālie roltoni skapītī, gan tiek dibinātas īslaicīgas draudzības un uzklausīti stāsti par ntajiem vīriem utt. Svaru nomest ieradušies gan cilvēki, kam tas tiešām nepieciešams, gan haļavščiki, gan vienkārši kaimiņzemju dāmas zīmolu šļopenēs, kam pačilot vnk sagribējās un kas katru vasaru tur ierodas(kad tie ziemā ārzemēs uzēstie kruasāni ir pielikuši jostasvietā liekus 2-3cm) un izbijušas playboy modeles, kam nekas netraucē izmesties līdz stringiem pie katras svēršanās utt.
Autore stāsta gan par šo ikdienu un kolorītajiem tēliem, gan arī par savu tievēšanas pieredzi un pārdomām. Tās ir kā atkāpes no galvenā ”sižeta”, ja tā var teikt. Stāsts par motivāciju, kas ir kā fēnikss, par Botānisko dārzu(atslodzes diena), par sportošanu pēc iznākšanas no klīnikas, par ieradumu lokiem. Par zudušām garšām(aka ”saldējums agrāk garšoja savādāk, tagad vairs nekur tādas garšas nav”… un saldējuma vietā varbūt jebkas… cepumi, maize…), Psihozi un citām lietām.
Grāmatas pēdējās lapās ir arī šādas tādas receptes. Taču, galvenā doma, kas ir un paliek, un ir jāsaprot – notievēt var tikai mērķtiecīgi uz to ejot un nepadodoties, neatliekot to, mainot ieradumus un nepazūdot atrunās. Ja galīgi gribas visu praktiku ielikt piecos vārdos, tad autore saka: mazāk ēst un nedaudz kustēties. Viss. Tieši tik vienkārši un tajā pašā laikā – sarežģīti.
Personiski grāmata bija starp nepatika (viena zvaigzne) un bija gandrīz OK (2 zvaigznes), savā vērtējumā nosvēros par labu divām zvaigznēm, tādēļ, ka autore ir latviete. Par pašu grāmatu - nezinu, man personiski nekas tur nelikās smieklīgs un liekas, ka autore ir ielikusi par daudz es šajā grāmatā. Vienīgais grāmatas pluss - parāda kādas klīnikas darbu no iekšpuses un cilvēku attiecības tajā.
Principā izkalidējoši. Interesanti palasīt par man pilnīgi svešu jomu, taču labākais ko paņēmu no grāmatas, bija dažas atsauces uz pašmotivācijas un sevis pētījumiem.
Satīrisks un ļoti uzjautrinošs stāsts par tievēšanu, kas, par laimi, nepārvēršas apsēstas tievētājas murgojumos, bet - tieši otrādi! - piedāvā saprātīgus un ārsta dotus padomus, kā nomest svaru. Šeit izdevies lieliski ievērpt gan kolorītus tēlus, gan dažādus iespaidus, gan arī noderīgus tievēšanas norādījumus, kas, kā jau teicu, šķiet saprātīgi un nemaz neprasa no nabaga cilvēka milzu pūles vai kaut kādu neizmērojamu pašuzupurēšanos. Ja negribas lasīt par kārtējo "superdiētu", bet gan gūt personiskāku pieredzi, iesaku pamēģināt šo. Būs garšīgi!
Nav slikts pieredzes stāsts. Humoriņš arī manai gaumei. Apmeklētās "dziedniecības" iestādes apraksts gan ir īsta antireklāma (ņemot vērā tā piederību kāda krievu miljonāra meitai un "brāļu" zemju kontingentu), bet citādi- laikam jau tur piekoptās metodes uz dažiem darbojas, un attiecīgā kontingenta pārstāvji "pavelkas".
Viegla, mazliet smieklīga dienasgrāmata par piedzīvoto tievēšanas “nometnē”. Sāku lasīt, bez jebkādām ekspektācijām un par grāmatas popularitāti uzzināju tikai krietni vēlāk. Pārmaiņas pēc, tāda mazliet humorīga literatūra, kas latviešu literatūrā nav nemaz tik bieža parādība. Atsevišķas vietas lika smieties pilnā balsī, citas šķita vairāk garlaicīgas, kopumā bija labi.
Tik interesanta un viegla grāmata!pilnīgi ievilka mani un vairākus vakarus veltīju lasīšanai. Vsloda tik viegla un tie notikumi,kuti risinājās atpūtas centrā ievilka un gribējās zināt,kas td interesants un kādus spilgtus varoņus autore atkal satiks. Loti iesaku! Grāmata ļoti uzlabo garastāvokli,iesaku!
Patika. Ar humoru, bet pietiekami nopietni, interesanti un aizraujoši. Noteikti ir vērts izlasīt visām sievietēm, kuras kaut reizi dzīvē ir mēģinājušas tievēt vai plāno to darīt.