Reizē prātniecisks un juteklisks, pilns dabas pamatrefleksiju un pilsētas rafinētības, prom slīdošs, netverams un tekstā, domā, sajūtā ievelkošs — tāds ir šīs dzejas valdzinājums.
Izlasīju, noteikti būs jāpārlasa. Vienīgā pieturzīme - tukšums, un man nenāk miegs. Drīz cauri stiklam izsvīdīs rīts. Man dīvaina diena, tādi dīvaini dzejolīši bija tieši laikā. "Kīno" sadaļa patika vislabāk.
"Sēdēju pie uzrakstītā sēdēju pie liesmām dzīvām baltās uguns tās kas nekož šaubu ticīgais un aklais baiļu važots brīvlaistais kā man dziedāt lai jūs nāktu atgrieztos ja sadzirdēsiet"
Atgādina vakara noguruma iespaidā uzrakstītus dzejoļus, kad vārdi no mutes birst kā rudens lapas - nepiespiesti, nekontrolējam, reizēm sapiņķerējoties.
''iedomājies neko tu to vari un nelepojies acis ir slepkavas domas palaistuves turi būrītī tās stāvu augstāk virs tevis maniaks dzīvo lasa nīči un uzjautrinās tu sastopi vakaros viņu tu esi nelaimīga''