Bēgšana no Čūsku valstības

Ceļš uz nezināmo zemi #2

by Aivars Kļavis

Vēsturiskās triloģijas pusaudžiem "Ceļš uz nezināmo zemi" otrā daļa.
Pagaidām nav zināms, ko nākamajām paaudzēm vēsta Melnais akmens, toties arheologi, šķiet, atklājuši kādu citu Uguns kraujas noslēpumu. Dāvis un Nauris strādā izrakumos, lai atrastu tam pierādījumu.
Koru cilts pēc Vardota nāves necik tālu nav tikusi - tā iestrēgusi purvos šaipus Boreshenas upei. Vai jaunajam virsaitim Ardim izdosies atrast sabiedrotos un uzvarēt cilts vecākā savtīgumu un varaskāri? Vai tiks galā ar Ezerpilī valdošo apātiju un bailēm? Lai to panāktu, būs jāizcīna ne viena vien cīņa.

303 pages, Paperback

Published January 1, 2018

Reviews

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Jauniešu iepazīstināšana ar aizvēsturi turpinās, un mana ziņkārība par tiem arī. Pats labākais, ka šoreiz nebija kaitinošās notikumu pateikšanas pirms tie notiek. Aizvēstures daļā notikumi risinās vairākas paaudzes pēc pirmās grāmatas, un tas kārtējo reizi lika aizdomāties, cik relatīvs liekums tomēr ir laiks. Mana vecvecmāmiņa savas iesvētības baznīcā piedzīvoja 19. gs. beigās un visiem skaidrs, ka tas bija tik sen, ka viņa būtībā dzīvoja citā pasaulē kā es. Ardis savukārt mūsu acīs savukārt dzīvo tai pat pasaulē kā viņa vecvectēvs - bronzas laikmets tas pats vien ir... Tomēr kopumā aizvēstures daļa grāmatā ir ļoti interesanta (paturot prātā, kam tā rakstīta, protams). Vēl konstatēju, ka mani nedaudz ir samaitājis Martins - lasot uzreiz radās asociācijas ar Troņu spēlēm un, tikai pēc tam apdomājot, atgādināju sev, ka nevar politiskās nodevības kļūt tikai par viena autora firmas zīmi. Nu ja par mūsdienu daļu, manis pēc tā labāk nebūtu - pusaudžu līnija tajā mani nepārliecināja, bet arheoloģijas daļu lasot sajutos kā parasta kriminālists, kas skatījās CSI (mazāk kā mēneša laikā organizēt ne tikai pārbaudes izrakumus, bet jau uzreiz īstus, plašus un dienas laikā saņemt visas ķīmiskās analīzes... nu forši viņiem, malači!). Droši vien nelatvietim kādu zvaigzni par šo atņemtu, bet esmu pielaidīga tēmas pēc un sev atgādinot, ka neesmu mērķauditorija, un vispār grāmatu pasaulē viss nenotiek pēc mūsu pasaules likumiem galu galā.

[Doronike · Rating 3 out of 5]

Otrā daļa pusaudžu grāmatai par baltu cilšu senvēsturi. Pirmā grāmata atstāja nelielu āķi, lai man gribētos lasīt tālāk par koru cilts gājienu līdz Svēbu jūrai. Godīgi sakot, otrā daļa man patika mazāk, jo atstāja virspusēju iespaidu. Varbūt es no vienkāršas pusaudžu literatūras gribu pārāk daudz, bet man nepalika iespaids, ka pašam autoram būtu acu priekša tas viss, par ko viņš raksta. Var jau būt, ka bērniem ar to vismaz izklaidei pietiks... Kas attiecas uz mūsdienu sadaļu - nu man kaut kā ir neveikli lasīt, kā onkulis apraksta divu pusaudžu sūkšanos teltī. Bet ko es no tā saprotu - man jau nav telts.
Ilustrācijas un grāmatas noformējums gan ir ļoti labs.

[Ints · Rating 3 out of 5]

Grāmatas sākumā vecais Pēniķis ar Ardi aiz sevis purvā atstāj varžu ādas un izēstas putnu ligzdas. Ardi pēdējo no Vardota dzimtas ir izsaukuši uz Ezerpili. Pienācis laiks atrast Melno akmeni un doties tālāk uz Apsolīto zemi. Ja skatās Koru ceļu uz jūru, tad nevarētu teikt, ka tas būtu piedzīvojumiem pilns un tāds, visticamāk, tas bija arī īstenībā. Neviena tauta jau uz savu tagadējo mītnes vietu neskrēja ar kaujām pārraujot apkārtējo cilšu aizsardzību. Process bija pakāpenisks, bet nenovēršams. Protams, var strīdēties par autora pieņēmumu, ka Kori tiešām zināja, kur viņi vēlas nonākt, bet kas to vairs zina un jelkad uzzinās.

Es vēsturiskos piedzīvojumus lielākoties lasīju astoņdesmitajos gados un tādēļ neglābjami esmu spiests salīdzināt šo grāmatu ar tā laika veikumiem. No pieaugušā viedokļa, man gribētos, lai grāmata būtu nedaudz modernāka. Ar to es saprotu vairāk izvērst notiekošā cēloņsakarības. Piemēram , lielie notikumi, kādēļ viņi notiek pēkšņi un spontāni, pa lielam nekas jau nav mainījies pasaulē, tā jau bija un būs, kādēļ Ezerpils iemītnieki pēkšņi atminējās Ardi nevis kādu no saviem radiem? Citādi rodas priekšstats, ka Ardim tikšana par virsaiti nevedas, tādēļ viņš ir spiests uzmesties par tādu sievas ģimenei (galu galā daudzi viņa senči nāk no Vardota Vardota dēla dzimtas).

Mežā dzīve grūta, nākas nodarboties ar laupīšanu un bērnu taisīšanu. Vietām autors it kā pieķeras interesantiem stāsta pavērsiena punktiem, taču nez kādēļ viņus aizslauka prom – grieķis, dzelzs. Iespējams, ka apstājoties pie katra no tiem un radot jaunu stāstu latviešu priekšteči līdz jūrai tā arī nekad netiktu. Iespējams, ka skatoties no pusaudža viedokļa grāmata ir labu labā, tas jau arī ir galvenais, lai mērķauditorijai tā patiktu.

Ja salīdzina ar pirmo grāmatu, tad šī tomēr nedaudz iepaliek, tā gan ir sen zināma triloģiju otro grāmatu kaite. Jānostiprina pirmajā iegūtais, jāsagatavo bāze lielajam finālam. Šīs grāmatas beigas jau ir daudz konkrētākas un es jau diezgan droši varu prognozēt nākošās grāmatas centrālo tēmu – matriarhāts. Bet tad jau redzēs. Lieku 8 no 10 ballēm.

[Inese Okonova · Rating 3 out of 5]

Iecere ir lieliska. Tomēr izcilam sniegumam mazliet par klamzīgu. Ir nodaļas, kur rūpīgi tie slīpēts varoņu raksturs, bet tad pēkšņi lieliem, rupjiem vilcieniem lecam uz priekšu laikā un notikumos, atstājot tādu saraustītu sajūtu. Pagalam vāji un neizteiksmīgi sieviešu tēli. Gedas apņēmība beigās nekādi netiek pirms tam pamatota un sagatavota. Tāpat arī lappuses par mūsdienu jauniešiem ir visai neveiklas un samākslotas. Īpaši jau sarunas ar pieaugušajiem.
BET nav jau arī viss tik slikti. Pirmkārt, patiešām forša iecere. Otrkārt, intrigai ar melno akmeni arī nekādas vainas nav. Lasās raiti. Cerams, ka īstajai mērķauditorijai patīk labāk un raisa interesi par vēsturi un jo īpaši - par senvēsturi.
Patiesībā galvenā vaina, manuprāt, ir tā pati, kas lielajā autora tetraloģijā "Viņpus vārtiem". Kļavis svārstās starp labu, grodu un vecmodīgu, klasisku vēsturisko romānu, kāds viņam labi padodas, un modernāku tā paša žanra versiju, kas vairs tik gludi neiet.

[Linda Vituma · Rating 4 out of 5]

2.grāmata, 294.lpp un stāsts atdzīvojas! Es varu paelpot, parādās miesa, telpa. Beidzot stāsts no plakanām divām dimensijām top dzīvs. Pat man, kā matriarhātā augušai būtnei, ir grūti aptvert stāstā piedāvāto pavērsienu par to, cik sena šī parādība, iespējams, ir bijusi pirmbaltu vidū. Par 2.grāmatas noslēdzošajās lapas pusēs piedāvāto pārsteigumu un pārdzīvojumu piedodu neērtības (ticu, ka nav viegli rakstīt citas paaudzes auditorijai...) un bada (intelektuālā, emocionālā, valodiskā) sajūtu, ko nereti piedzīvoju grāmatas lasīšanas laikā. Un tā - trešā grāmata - aidā!

[Dāvids Sauka · Rating 4 out of 5]

Nebija tik ļoti interesants stāsts un iespaids kā pirmajai grāmatai, bet tāpat laba

[Pekka · Rating 4 out of 5]

Ļoti jauka grāmata, kaut gan neredzu jēgu lasīt trešo daļu tā kā kareotu gājiens uz jūru bija visinteresantākā grāmatas daļa.

[Roberts Smitins · Rating 5 out of 5]

“Bēgšana no Čūsku valstības” (“Escape from the Kingdom of Snakes”) is the second part of the trilogy about the Ancient Balts. 

The book describes not only friendship between the Baltic peoples (baltu tautas), but also depicts situations when allies and friends commit atrocities towards one another.

“Bēgšana no Čūsku valstības” deals with the time (3500 years ago (around 1500 BC)) when, after a long journey, some of the Ancient Balts managed to reach the Baltic Sea. 

If you like history, you will enjoy this book regardless of your age.

[Rū · Rating 4 out of 5]

Grāmatā ievēroju pāris kļūdas, varbūt ne konkrēti ortogrāfijas vai interpunkcijas, bet gan cilvēku vārdu jaukšana. Piemēram, vēstures zinātņu doktores vārds vienā vietā tika rakstīts kā Ruta un citā Rūta, beigās tā arī nesapratu kurš ir īstais, laikam Ruta.
Man šī grāmata patika. Visu grāmatas laiku pavadīju nicinot, neuzticoties un izrādot nepatiku pret Ardi, tikai tāpēc, ka man tik ļoti patika Vardots (galvenais varonis no pagātnes 1. daļā) un uz grāmatas beigām viņš pārvērtās par tādu, nezinu, kā lai savādāk raksturo, kretīnu. Īsti nerūpēja neviena nāve, pat ne sava labākā drauga Vienīgās bērns kuram pievērsa uzmanību bija vecākais dēls, kuru nosauca pats savā vārdā. Zinu, ka tā bija tradīcija un ierasta lieta, ko darīt tajos laikos, bet diez gan nacistiski, ja jautā man. Bet briesmīgākā lieta, ko viņš, pēc manām domām, izdarīja bija doma iesist savai mīlošajai un lieliskajai sievai tikai tāpēc, ka viņi, kā viņš to nodomāja: "Viņa par daudz runāja. " Man tas likās kā pilnīgākais absurds, jo viņa tikai centās glābt dzīvības visai viņu ciltij, kas beigās viņai izdevās. Vordota kretīnisma dēļ, man likās, ka Ardis būs līdzīgs, bet nekā. Viņš bija labs kara vadonis, tēvs un vīrs. Man beigās tiešām viņš iepatikās un kad viņš nomira nudien jutos slikti par viņa nicināšanu.
Arda nāve, šokējošs pavērsiens. Mani nepārsteidza nāve paša, bet gan, kas notika pēc tās. Viņa līķi, kopā ar citiem, viņa labāko kareivju, ķermeņiem izmeta atlikušās cilts priekšā. Un tā pūļa priekšā stāvēja Geda un viņas un Arda, aptuveni, sešgadīgā meita. Vārdi: "Vai mūsu tētis ir beigts?", ko izteica mazā Orta mani salauza. Es nespēju vien iedomāties cik traumatizējoši tas viņai bija. Redzēt sava tēva un vēl kādu 13 citu vīriešu nekustīgos ķermeņus guļam viņas kāju priekšā noteikti nodarīja kādu kaitējumu viņas jaunajā prātā.
Bet šie, traģiskie un bēdīgie, faktori man šo grāmatu padarīja aizraujošāku un intriģējošu.
Noteikti ieteiktu izlasīt.