Jebkura izaugsme un pārmaiņas cilvēka dzīvē sākas ar dziļu un godīgu skatījumu uz sevi. Būt cilvēkam nozīmē nest sevī kaislības. Jau 4. gs. beigās teologs Pontas Evagrijs, novērojis cilvēkus un to dvēseles iekšējo dinamiku, sastādīja kaislību jeb dvēseles mocītāju "karti". Alkatība, miesaskāre, mantkārība, dusmas, skumjas, nemiers, skaudība, godkāre un lepnība.
Ikvienā no mums mājo visas deviņas kaislības. Ikvienā! Kā ar tām sadzīvot? Grāmatā sniegtās ierosmes palīdz labāk orientēties savos pārdzīvojumos un izprast sevi – kas es esmu, ko vēlos sasniegt, kādas ir manas iespējas un robežas.
„Par šīs grāmatas pamatu ir kļuvušas Rīgas Lutera draudzē lasītās lekcijas. Tā palīdzēs lasītājiem labāk saprast un patiesāk skaidrot sevi, savu dzīvi. Mūsos mājo vismaz deviņi spēki. Tie neļauj apstāties tikai pie kaut kā viena, tie spiež mūs nepārtraukti mainīties. Un no tiem nav iespējams izvairīties. Vai tie kļūs par mūsu dēmoniem vai eņģeļiem, ir atkarīgs no mūsu izvēlēm.” Juris Rubenis
Grāmatas autors Indulis Paičs ir Rīgas Lutera draudzes mācītājs, kristīgās meditācijas un apzinātības skolotājs, studējis Lutera Akadēmijā un Latvijas Universitātē.
Mīļa grāmata - par rijību, miesaskāri, mantkārību, dusmām, skumjām, nemieru, skaudību, godkāri un lepnību kā deviņiem dvēseles mocītajiem jeb uzdevumiem saskaņā ar tuksneša tēvu un paša autora atziņām.
Interesanti paskatīties uz cilvēka vājībām no citas puses. Pieņemt, ka dēmons tevī īstenībā ir Dieva piešķirts Eņģeli, lai tu izdzīvotu un attīstītos. Dēmonu nevar izraut ar saknēm, to noliegt vai paslēpt.
Grāmatas mērķis ir palīdzēt cilvēkiem veikt godīgu un reālu skatu uz sevi (jeb doties sevis izzināšanas ceļā), atklājot dziņas un kaislības, kas valda ikvienā no mums. Grāmatas pamatā ir Pontas Evagrija mācība par deviņām kaislībām, novērojumi sabiedrībā un atsevišķas atsauces uz zinātniskiem atklājumiem par cilvēka dabu un smadzeņu darbību. Grāmatas pirmajā daļā jāuzsver autora skaidra spēja definēt atšķirību starp dziņu un kaislību, tāpat izpratnē būtiski palīdz izstrādātā tabula, kam secīgas domas turpmāk pakārtotas tekstā. Kopumā grāmatas struktūra ir loģiska un secīga, tomēr personīgi traucē (uzkrītoši) ļoti biežā atkārtošanās, aprakstot gan triādes, gan dziņas. Autors cenšas piedāvāt arī vairākus līdzekļus, cenšoties sasniegt apzinātību, kas tiek atzīmēts kā galvenais līdzeklis izaugsmē. Brīžiem piekrūka skaidras atsauces uz zinātniskiem pētījumiem, piemēram, teikumos “eksperimentos ir pierādīts”, “runājot zinātniskāk” utt. Kopumā grāmatā izmantotās teoloģiskās atsauces nav traucējošas, bet paskaidrojošas, tādējādi izvairoties piedāvātos līdzekļus uzskatīt par vienīgajiem vai pareizajiem.
Domāju, ka ikvienam, lasot šo grāmatu, radīsies pārdomas par sevi vai sev apkārtējiem, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības; tā var būtiski palīdzēt dzīves ceļā.
Grāmatā ļoti interesanti paradītas lietas, kas novērš cilvēku ceļu uz patiesu mierpilnu dzīvi. Šīs lietas ir alkatība, miesaskāre, mantkārība, dusmas, skumjas, nemiers, skaudība, godkāre un lepnība. Nedaudz pieskaras arī kristīgai meditācijai, ar kuras palīdzību var cīnīties pret iepriekš minētajām lietām. Liktu darbam piecas zvaigznes, bet iesākums likās nedaudz izstiepts tapēc tikai 4, bet viennozīmīgi iesaku visiem, kas kaut ko meklē dzīvē.
Intelektuāli interesants darbs par to, tik pārsteidzoši saskanīgas ir kristīgā askēze tās pašos pirmssākumos (ap mūsu ēras 4.gadsimtu) un jaunākā evolucionārā psiholoģija, skaidrojot cilvēka psihofizioloģiju un psihes autonomiju jeb to, ka cilvēka pastāvēšanai nepieciešamās dziņas - nepieciešamība apmierināt izsalkumu, nodrošināt sev resursus, atrast īsto partneri sugas turpināšanai, iegūt sociālās grupas atzinību, neatkārtot bīstamas kļūdas, etnocentrisms - darbojas autonomi, un kādas tam ir sekas.
Izdzīvošana ir nenormāli sarežģīts uzdevums. Taču cilvēku "kognitīvais "procesors" nav pietiekami ātrs, un tam grūti padodas vairāku uzdevumu vienlaicīga risināšana", tādēļ "racionālā domāšana tiek izmantota tikai dažu dzīves uzdevumu risināšanai, bet pārējie tiek "apstrādāti", izmantojot gatavās psihes struktūras, kas atbild par konkrētajiem uzdevumiem." Problēmas sākas tad, kad rīcības veids, kas apgūts kādas dziņas radītas objektīvi nepieciešamās spriedzes apmierināšanai, tiek izmantots, lai censtos samazināt ar šo dziņu nekādi nesaistītu spriedzi. Spilgtākais piemērs varētu būt ēšana - izsalkums ir signāls par nepieciešamību parūpēties par izdzīvošanu, un ēšanas radītais izsalkuma spriedzes atvieglojums komentārus neprasa. Bet ēšana kā rīcības veids spriedzes apmierināšanai galīgi nederēs, ja spriedzi, piemēram, rada bailes atkārtot iepriekšējo negatīvo pieredzi. Ja to neapzinās, tad vitāli svarīgās dziņas var pārvērsties par destruktīviem spēkiem jeb "dvēseles mocītājiem" un "nāves grēkiem" (negausība, mantkārība, lepnība un kas tik vēl ne). "Dziņas uzdevums ir panākt pareizu cilvēka uzvedību ("pareizu nevis no morāles, bet no lielā dzīvības uzturēšanas viedokļa). Tas tiek panākts ar "pātagas un burkāna" palīdzību. Vēlamā uzvedība tiek atalgota ar patīkamu sajūtu, nevēlamā - sodīta ar sāpēm un ciešanām."
Manai gaumei brīžam drusku par daudz moralizēšanas un didaktikas, taču noteikti izbaudīju argumentu loģiku un domas izklāsta skaidrību. Turklāt ļoti, ļoti piekrītu tēzei, ka "Cilvēks pats sev ir lielākā mīkla un uzdevums" un ka ar sevi ir jāstrādā un sevi jāiepazīst, jo tas ir drošākais ceļs uz apzinātu un tādēļ pēc iespējas mērķtiecīgāku dzīvošanu.
Laba grāmata par cilvēka vājībām un t. s. dvēseles mocītājiem. Par līdzsvara meklēšanu, kad, piemēram, dusmas vai skaudība ir vēlama un pat līdzsvarojoša un kad - neveselīga. Šādi skatītas deviņas cilvēka vājības/kaislības. Bija vērtīgi, bet varbūt mazliet par daudz sajutu tādu kā moralizēšanu vai varbūt tā tikai es to uztvēru. Mazliet traucēja, bet kopumā - ir vērts izlasīt un apdomāt.