Plēve

by Andris Zeibots

Grāmata “Plēve” vienlaikus ir un nav šausmu stāstu krājums. Tajā ievietotos stāstus vieno elements, ko varētu dēvēt par “baiļu faktoru”: neizskaidrojamais, iracionālais, šausminošais, kas uzrodas varoņu dzīvē un piešķir sižetiem spriedzi. Atainotajos notikumos savijas ikdienišķais un sirreālais, poētiskais un biedējošais, radot tekstus, kurus iespējams vienlaikus uztvert vairākos līmeņos. Šausminošais šajos stāstos bieži nav ārējais faktors: tieši pretēji, rakstnieks meistarīgi uzbur atmosfēru, kurā lasītājs spēj saskatīt vēstījumā ietvertās zemapziņas bailes un realitātes nestabilitāti. Ar dramaturga profesionalitāti autors atveido varoņu dialogus un iekšējos monologus, kas ir tik raksturīgas katra cilvēka nemitīgajai iekšējai “sarunai ar sevi”, samudžina dažādo patiesību pavedienus un piespiež lasītāju pilnībā iedzīvoties stāsta vidē, kurā tas piedzīvos unikālu spriedzes, intereses un baiļu kokteili.

287 pages, Hardcover

Published January 1, 2017

Reviews

[Vilis · Rating 3 out of 5]

Drusku tāda sajūta, ka Zeibots raksta Zeibotam par Zeibotu, kas Zeibotam un Zeibota psihoanalītiķim droši vien patīk, bet man reizēm bija jāpiespiežas.

[Kaspars · Rating 1 out of 5]

Ja godīgi, tad viens no retajiem gadījumiem, kad mans vērtējums ir tik zems, bet vienlaikus, paša ieskatā tas ir taisnīgs. Uz otrā vāka ir rakstīts ka grāmata vienlaikus ir un nav šausmu stāstu krājums. Nezinu, man personiski vairāk likās, ka tas nav šausmu stāstu krājums, vai arī, ja tomēr ir (atkarībā no tā, ko cilvēks uzskata par šausmu žanra darbiem), tad šausmīgi vājš. Iespējams, pie vainas ir tas, ka es vienkārši neesmu tik "erudīts" kā autors, un tāpēc, līdz galam neiebraucu viņa darbā, vai arī neesmu absolūts stāstu fans, tomēr, mans vērtējums (kurš noteikti ir subjektīvs), manā ieskatā atbilst manām izjūtām, lasot šo grāmatu/stāstu krājumu.

[Diana · Rating 5 out of 5]

Man bija vajadzīgi vairāki piegājieni, lai ielasītos, bet nevis tādēl, ka nesaistīja sižets, bet gan tādēl, ka ar nožēlu jāatzīst, mana erudīcija vēl nav sasniegusi to līmeni, lai viegli spētu uztvert autora vēstījumu.
Lai gan šī grāmata skaitās šausmu stāstu krājums, tas ir pētījums par cilvēku psihi un šizofrēnijas izpausmēm. Par neglītākajām domām, kas tiek maskētas un slēptas, iekšējiem monologiem. Riktīgs treninš prātam, cenšoties atšketināt esenci un mēginot uztvert domu caur daudzajiem, samudžinātiem sižetiem un atklāsmēm. Simbols “melnā plēve”, kas caurvijas vairākos stāstos, jo īpaši liek aizdomāties par mūsu tumšo pusi.
Dodu šai grāmatai augstāko novērtējumu, jo tā neatstās tevi vienaldzīgu.

[Andrzej · Rating 3 out of 5]

Drīzāk arhitektūra, nekā literatūra. Izceļot vārdus no Zeibota paša rakstītā - "...pārmēru nervoza, sāpīgi saspringta prāta konstruēta ierīce". Prāta konstrukcija.
Bet ja veiksmīgi izdodas pieslēgties, interesanti sekot un vērot ar kapiteļiem, portikiem, dzegām apdarināto karkasu. Reizēm gan pagrabs, nez kāpēc, izbūvēts bēniņos un balkons vērsts uz iekšu. Bet, ja tā padomā, kāpēc gan ne?

[Ksenijs Jansons · Rating 1 out of 5]

Izlasīju tikai pus grāmatu.
Vairāk nevarēju un nesaskatīju jēgu, nespēju vispār iedziļināties tekstā, sajūta bija tāda, ka vienkārši izlasu vārdus, bet no tā nav jēga, tie vārdi nekur prātā neaiziet. Stāstu domu vispār neizpratu un nevarēju izdomāt, ko stāsts pastāsta.
Es galīgi nesapratu.