Dace Judina ir žurnāliste, redaktore, režisore. Kopš deviņdesmito gadu sākuma Dace Judina darbojas presē, šobrīd – sabiedrisko attiecību un pasākumu organizēšanas jomā.
Reizēm ir vērtīgi izlasīt tādas grāmatas, lai vēlāk varētu novērtēt labāk citas. Ja sižets vēl varētu būt tīri pieņemams, tad galvenie varoņi liek acij raustīties. Tik klišejiski un melnbalti tēli sen nav manīti. Galvenā varone ir tik sasodīti perfekta, izcila, tādām lieliskām spējām, ka neviļus viņa sāk ļoti krist uz nerviem. Turklāt kaitina,ka autore reizēm nevar izdomāt, kā atrisināt situāciju un tad tiek piesauktas "īpašās spējas". Turklāt grāmata pilna ar pilnīgi liekiem monologiem, kur redzams,ka autore bīda savas idejas masām. Pieņemu, ka ir auditorija, kurai tās liekas ļoti saistošas. Ņemot vērā, ka sērijā jau ir kādas 11 grāmatas, šim autores stilam ir piekritēji.
Manuprāt ir interesanti lasīt pašmāju autoru darbus, gan vecos, gan tos, kas sarakstīti mūsdienās. Rakstnieki ik spilgti parāda mūsu, latviešu dabu. Vissīkākās rakstura īpašības un kolektīvās atmiņas, vai gluži pretēji kolektīvās sklerozes spilgtākās iezīmes. Bet kopumā, tie esam mēs. Sabiedrību veido ikviens tās loceklis un metot kādam ar akmeni ir jāatceras, tas var atsitienā trāpīt mums pašiem.
Annas Elizabetes romānu sēriju esmu iemīlējusi jau sen. Man patīk grāmatu sērijas varoņi, pārsteidz galvenās varones erudīcija un cilvēciskums. Ļoti patīk, ka autore ik pa laikam grāmatā piemin “vecos” notikumus, jeb tos notikumus, kas bijuši ietverti kādā no iepriekšējām grāmatām, it kā iezīmējot atsauci. Līdz ar to, pat tad, ja lasītāja rokās nonāk jebkura cita sērijas grāmata, nebūs sajūtas, ka viņš ir kaut ko palaidis garām.
“Ceturtais kauliņš” risina sevī interesantu notikumu gaitu, atklājot aizvien jaunas rakstura īpašības grāmatu sērijas varoņos, kā arī atmaskojot lielos spēlmaņus. Kuru vēlmes ne vienmēr ir likumīgas un kuru lēmumiem ir lielāks svars, nekā rakstītajam likuma burtam, jo nauda ir līdzvērtīga varai. Bet cilvēka dzīvība un liktenis it nemaz nav sverams šajos svaru kausos.
Autore perfekti piemeklē situācijas un ļauj saviem varoņiem dzīvot savu dzīvi, ka šķiet viņi visi ir reāli. Protams paralēlēs vienmēr var vilkt un to nevienam aizliegt nav iespējams, bet… Mums tiešām pietrūkst šīs drošsirdības.
Grāmata aizrauj, ierauj savās lapaspusēs un to ir grūti nolikt malā. Un tiešām nešķiet, ka to sarakstījis kāds pašmāju rakstnieks, jo uzrakstīts ir patiešām kvalitatīvi un interesanti. Līdz ar to D. Judinas darbus var droši ieteikt detektīvromānu mīlošam lasītājam, domāju, ka vilšanās netiks piedzīvota.
Šis stāsts ir pilns ar labām un gudrām domām, kas ļauj lasītājam aizdomāties par ikdienišķo, par to, kādi esam un kādas izvēles pieņemam.
“- Cilvēks ir dīvaina būtne, nemācas ne no savām, ne citu kļūdām. Bet īstā sapratne par dzīves vērtībām atnāk, kad smilšu pulkstenī atlikusi vien maza šķipsniņa… – raugoties kamīna liesmās, pīpīti pakšķinādams, skumji bilda ģenerālis Bass. – Atvainojiet manu rūgtumu, nekādai nespēju izmest no galvas Zani. Kāpēc viņa tā izdarīja? Tik foršs meitietis…” 482.lpp
Grāmatā atradu ļoti daudz citātu un domu, kas raisa pārdomas. Piemēram 455.-457. lpp ir ietvertas interesantas un vērtīgas pārdomas par tikumību un netikumību. Šīs lapaspuses vien ir vērts kopēt un dāvināt cilvēkiem, kas par šo, tik svarīgo mūsdienas tematu nedomā. Dzīvojot pretēji labiem tikumiem…
Ar interesi sekoju sižeta līnijai un šķiet pievilcīgs tas latviskums, kas strāvo cauri grāmatai. Tomēr aizvien vairāk traucē labo tēlu pārlieku spožais baltums, nevienas kļūdas un tumšāka plankumiņa, tik ļoti perfekti cilvēki. Kā arī katrā grāmatā diezgan daudz moralizēšanas un pārspīlējumu, cik viss ir slikti. Lauki lieliski, Rīga piepīpēta un briesmīga. Jaunieši pilnīgi zuduši, vecā paaudze eņgelīši.