Kuidas portreteerida Hispaaniat? Vasakul Baskimaa anarhistid, paremal Kataloonia sürrealistid, all Andaluusia võrgutajad, keskel Kastiilias aga kõik pühakud koos oma paleuste poole püüdlemas: Teresa Ávilast, Juan de la Cruz, don Quijote. Raamatu autor läks kunagi Hispaaniasse tavalise turistina, aga tuli sealt tagasi teadmisega, et elus on sfääre, kus mingist hetkest alates maksab ainult muskus ja vägivald.
Par to, kā mēs saredzam citu pasauli. Tas ir skaists, savstarpēji papildinošs pasauļu pretstats, barokāli bagātīgā Spānija - daudz, viegli, ātri, dāsni - un skarbi minimālie Ziemeļi, lēni, dziļi, pavisam.
Citāti: - Beigu beigās tajā ir pat kaut kas dižs un aizkustinošs. Neviens necieš no mazvērtības, jo dzīvesvieta ir mitoloģiska telpa ar vāju lika uztveri, un savlaik bijusais tur ir tikai atgādinājums par to, kas nebijis kļūt nevar. -Uz Toledo katedrāli, uz Seviļas alkasaru es gāju kā uz priežu mežu. - Šī nav Skandināvija. Šī ir Ibērija. Vidusjūra nav Baltijas jūra. - Esmu zemē, kur politisku iemeslu dēļ daudzas lietas notiek dziļi zem ūdens. - Patiesībā man šeit nemaz negribētis lietot tik ziemeļniecisku vārdu kā “vasara”, kurš atsauc atmiņā dabisku radīšanas un nobriešanas laiku, kaut ko no laimes, kāda pieredzēta bērnībā, saules siltumā leknojošu zaļumu, ādu, kas atkopjas no aukstuma nekrozes, vārdu, kas liek atcerēties putnu dziesmas, atvaļinājumu, miesiskas aktivitātes, maigas seksuālas pastaigas kaut kur kāpu tuvumā, svētlaimīgu iedzeršanu lapotnes zaļajā ēnā un nezin ko vēl. (bet tas nav “VERANO”)
Paņēmu lasīt, jo man ir tāda maza vai liela apsēstība ar Spāniju, dažādu tautu kultūrām un tradīcijām. Vīlos, jo grāmatā vairāk autora filozofējumi, pārspriedumi, bet no Spānijas īsti nekas. Uzjautrināja tas, ka autors grāmatā izsmej klasiķus par viņu domu lidojumiem starp sižetu notikumiem, bet pats tieši tāpat darīja. Ja vēlas ļoti skrupulozu "Dona Kihota" analīzi, tad šī ir īstā grāmata, ko lasīt. Kaut gan literatūrā un klasikā esmu uz tu, katrs teikums šajā grāmatā bija īsts izaicinājums.
Autors savā nenosakāma žanra darbā meklē Spānijas būtību. Viņš spriež par Donu Kihotu, Donu Žuanu, Svēto Terēzi - par viņu spāniskumu. Vienlaikus Undusks pats metas neprātīgā piedzīvojumā ar kaislīgu basku teroristi. Autora fantāzija sajaucas ar realitāti ( nav skaidrs, cik daudz visā tajā ir reālu notikumu).
Un ir skaidrs - autors ir atklājis Spānijas būtību. Tas ir nežēlīgais karstums, kas liek cilvēkiem gluži vienkārši nojūgties. Tāpēc Dons Kihots galināja, tāpēc Undusks sapinas ar basku separātistiem, un tāpēc viņš savu darbu noslēdz lugas formā. Pilnīgi lieliska kulminācija.
Lai gan autora valoda ir superīga, kaitināja viņa pārspriedumi par to, kādas ir visas sievietes - bija arī kaut kādas totāli stulbas nezināšanas par sieviešu lietām. To autors būtu varējis izlaist, labāk, runājot par to, ko viņš zina.
Ma olen alati mõelnud, kas suured kirjandus- ja humanitaarteadlased tahaksid olla kirjanikud. Kuidas saab, et pühendad oma elu ilukirjanduslikele raamatutele, nende lugemisele ja uurimisele, aga ise ei loo neid. Nt Juri Lotman. Miks üldse mõned kirjutavad romaane, aga teised uurivad romaane? Missugune peab inimene olema või mis peab temaga juhtuma, et raamatuid armastava inimese tee viib üht või teist pidi? Kui on olemas mingisugune hierarhia, siis ju ikka hea romaanikirjanik on kõrgemal heast kirjanduskriitikust. Ma ilmselt vihastan paljusid, aga mulle tundub, et kirjanduskriitikud on läbikukkunud kirjanikud. Meenub Woody Alleni tsitaat "Annie Hallist": “Those who can't do, teach. And those who can't teach, teach gym.”
Seega tuleb mängu Jaan Undusk. Minu arvates eesti üks geniaalseim ja algupäraseim mõtleja, kirjanduskriitik ja filosoof...ning samuti ka kirjanik. Kuid viimase ette ei lisaks ma omadussõna "geniaalne". Ma ei ole muidugi kõike lugenud, mis ta kirjutanud on, aga "Teekond Hispaania" ei jätnud head muljet. See oli kui perssekukkunud essee hispaania kirjandusest ja kultuurist mingisuguses ilukirjanduslikus kuues. Esimene peatükk on hea küll, arusaadav lugu Hispaaniast, viited Eestile, Tuglasele. Kuid siis läheb kõik mingisuguseks pudruks ja kapsaks, lugu muutub imelikuks erootiliseks fantaasiaks, mis kõigub ebamugava seksismi piiril. Absoluutselt mittenauditav ja igal leheküljel tundsin, et tahaksin Hispaania kohta lugeda esseist Unduski, mitte kirjanik Unduski sulest. No muidugi...raamatu alapealkirjas tunnistab ka autor ise, et tegemist on *luhtunud* reisikirjaga. Võib-olla ikkagi ei saa olla korraga suurepärane kirjanduskriitik ja kirjanik.
Autora paša piešķirtais apakšvirsraksts "Neizdevušās piezīmes" ir diezgan trāpīgs. Pēc citu atsauksmēm jau biju noskaņojusi sevi, ka šīs drīzāk būs filozofiskas pārdomas, nevis ceļojuma apraksts. Un tik un tā mani šis galīgi neuzrunāja. Man noteikti palīdzēja tas, ka nesen esmu pabijusi grāmatā minētajās pilsētās un viegli varēju vizualizēt darbības vidi. Ik pa laikam uzzināju kaut ko interesantu par Spānijas vēsturiskajām vai literārajām personībām, vai par dažādu tautu temperamentu. Bet kopumā dominēja pusmūža vīrieša filozofiskās apceres, kuras viņš sevišķi necenšas lasītājam paskaidrot, apšaubāmi komentāri par sievietēm, un sirreālistiskas epizodes, par kurām man tiešām nav skaidrs, vai autors tās ir piedzīvojis vai izfantazējis. Jāsaka gan, ka beigas bija negaidītas un visai spraigas, taču tā tomēr bija pārāk maza grāmatas daļa, lai manu lasīšanas pieredzi sevišķi uzlabotu.
Ootused olid kõrgel, kui selle raamatu kätte haarasin. Lootsin lisa Čapeki ja Talveti Hispaania juttudele (Tuglase haaran järgmisena), aga pettusin kõvasti. Mulle meeldib küll, kui autori mõtted lähevad vahel uitama ja tekivad ootamatud seosed ja filosoofilised rännakud, aga siin juhtus seda liiga tihti ja kahjuks oli seda igav lugeda ja mõnelgi korral tundusid need lihtsalt targutamisena ja eputavate "vibraatodena".