Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu

by Harijs Āboliņš

Alberts ir 35 gadus vecs izdedzis grāmatvedis, kurš viens pats audzina savu dzīvespriecīgo piecgadīgo dēlu Oliveru. Viņa ikdiena ir kā nebeidzams rituāls: rīta putra, bērnudārzs, Excel kolonnas darbā, makaroni vakariņās un dziļa iekšēja tukšuma sajūta, ko pastiprina bijušās sievas aiziešana. Humors ir viņa aizsargsiena pret rutīnu, bet cik ilgi var izturēt, dzīvojot tikai pēc inerces?

"Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu" ir stāsts par tēva mīlestību, vientulību un pavērsieniem, kas liek paskatīties uz sevi. Grāmata, kas liks pasmaidīt caur asarām un aizdomāties katram pašam par savu "Murkšķa dienu".

128 pages, Hardcover

Published February 1, 2026

Reviews

[Andris]

Varētu diskutēt, ka šī grāmata vienlaikus ir arī labs skaidrojums, kāpēc tā sieva aizbēga.

[Aija Puriņa]

Šoreiz ar vērtējumu "nežmiegšos"... Šī grāmata mani ārkārtīgi pārsteidza tieši ar pirmajām trim nodaļām.⚡ Un visa stāsta laikā neatstāja vienaldzīgu. Nenogurstoši vēroju Alberta centienus atrast patiesību ilūzijās.

Kā grāmata atrada ceļu pie manis? Līdz mums nonāca ziņa, ka aprīlī Cēsu "LasītLaiks" pasākumā viesosies šīs grāmatas autors Harijs Āboliņš, protams, ka jānopērk grāmata, jo kur gan liksies autogrāfs?! 😅

No pieredzes zinu, ka mani uzrunā aptuveni mana vecuma vīriešu = rakstnieku darbi. Ziniet, tā kā reizēm vīrieši lasa "Santu" un "Unu", lai saprastu, ko domā un jūt sievietes, tā mani vilina šie darbi. 🫣😅 Šī grāmata man noteikti to sniedza, atrādot daļiņu vīrieša jūtu, ilgu un sevis meklējumu. Par autoru neko daudz nezinu, ja nemaldos saistīts ar finansēm, kafijas grauzdēšanu, futbolu, kā arī ir 4 dēlu tēvs. Viss - un arī tas varbūt nav patiesi.😂 Bet...lasot ir sajūta, ka Albertā ļoti daudz Harija (vismaz man acu priekšā bija pats autors). Viņš noteikti zina, kā jūtas vecāki, kā viņi bieži vien jūtas apmaldījušies, ka viņu loma no "es" mainījusies uz "mēs", kā iestājas pienākumu "vāveres ritenis" un rutīna, kurā reizēm gribas paslēpties ilūzijās un izslēgt realitāti. Bet uz apmierinātību ir tieši pretējs virziens - atzīt, pieņemt un iemīlēt šo visu...

Pats stāsts ir vienkāršs - vientuļais tēvs un piecgadīgs dēls. Un tēvs ir noguris. Un tēvs grib justies redzēts kā vīrietis, kā cilvēks (ne tikai tētis), un tad viņš iepazīst Tinder "pārsteidzošo" pasauli, kas savā ziņā viņu noved pie sevis...

Šis ir vīrieša vientulības, ilgu un savas reālās dzīves iemīlēšanas stāsts. Pa vidu tam visam ir daudz ikdienišķu detaļu, kas norezonēs ar jebkuru mammu vai tēti (piemēram, veļas kalni un netīrie trauki - par šiem aprakstiem jau vien bonusa zvaigzne autoram ✨).

Kad iedomāšos par šo grāmatu, prātā nāks atslēgvardi - vanna, vīns, kafija, pieskārieni sev un Niks Keivs. Par pēdējo runājot, tam liela nozīme, jo dziesmas noteikti nav nejauša izvēle. Pat grāmatas nosaukums atrodams vienā no tām, kas, iespējams, norāda uz Ženēvu kā simbolu vēlmei atrast jēgu tam visam, kas ar viņu notiek, kādā situācijā viņš ir attapies. Daudziem nepatīk alkohola lietošana grāmatā, bet man tas ir saprotams arī kā viens no simboliem - kā simbols aizbēgšanai no realitātes. Sākumā viņš dzer, lai nozustu, vēlāk jau apzināti, izbaudot mirkli un tizli nepiedzeroties. Diemžēl bieži vien alkohols kalpo tam pirmajam mērķim, un kurš gan tur kādreiz nav bijis, kaut arī pēc tam slikti un kauns. 🫣🫩

Vislabāk man patika tieši grāmatas sākums, kad šķita, valoda vienkārši šķeļ zibeņus manā dvēselē, šķita, ka šādu domas izklāstu varētu lasīt vēl un vēl. Tas bija tik spraigi, svaigi un aizraujoši!🤍 Tad nospiedu pauzi, jo gribēju lasīt, koncentrējoties uz katru īso teikumu. Spraigums samazinājās, bet beigās bija daudz (tieši man un tieši šobrīd!) noderīgu atziņu par ilūzijām, par patiesības nozīmi! Par būšanu šeit un tagad.

Lai nedziedātu tikai slavas dziesmas 😅, varbūt man ne visai dabisks šķita dēls, kaut kā pārāk gudrs, nezinu.🤭 Arī tā Whatsapp sarakste bija nedaudz par garu. Bet kopumā šis rakstnieks māk izteikties, un tas nav tukši, gandrīz katrs teikums ir ar jēgu un virzību.

Lai dzīvo patiesība!💫 Un gaidu sarunu vakaru ar autoru, kas noteikti piešķirs vēl kādu citu šī stāsta dimensiju.

[Sintija]

Labprātu ieliktu 10 zvaigznes. Lieku mīļāko grāmatu plauktā blakus "Kalendārs mani sauc" (un domās arī pie Ērlenna Lū "Naivi. Super", kuras eksemplāra man diemžēl nav) un ar pārliecību varu teikt, ka šī grāmata ir absolūts mana 2026. gada favorīts.

Alberta stāsts ir tik ilgi gaidīts svaigs gaiss, ko ieelpot. Grāmatu viscaurstrāvojošais cilvecīgums šī brīža pasaulē ir tik ļoti nepieciešams. Tas mani atbruņoja, atverot savas kaut kādu laiku noklusētas slūžas. Jūtos kā izrunājusies, pašai neko nerunājot un vienkārši uzklausot. Jūtos saredzēta.

Tik daudz citātus izrakstīju. Tik daudz, ko pārdomāt.

Paldies par šo pieredzi! Ar nepacietību gaidīšu nākamo grāmatu, šai pasaulei noteikti vajag vēl.

"[..] Tas ir pamats, uz kura var būvēt. Tas ir tik grūti, bet man nav citas izvēles un citas izejas. Šis ir mans ceļš uz patiesību [..]

[Kristīne]

Uzrakstīts pārsteidzoši labi, bet ar saturu man nav pa ceļam. Antti Pasanens Eves Hietemies grāmatās bija daudz vieglāk mīlams varonis. Un tā kā mums viena izcila solo vecāka grāmatu sērija jau bija, ko jaunu autors var pateikt. Tagad, tīri pēc statistikas, es gribētu izlasīt trīs solo mammu stāstus, kurus publika uzņemtu ar tikpat lielu sajūsmu. Mazliet par daudz Nika Keiva, kafijas un proseko.
Lielākais pluss - beidzot kāds mīl savu bērnu. Publiskajā telpā tik bieži jāaizstāvas, kāpēc tev ir bērni un kāpēc viņi tev vajadzīgi, ka bieži aizmirstam, vienīgais motīvs ir tīra mīlestība.

[Aija Zaltāne]

Ir proza,kas veidota kā dienasgrāmatas ieraksti. Un tad ir šī grāmata - dienasgrāmatas ieraksti,kas izliekas par prozu. Lasot,mani nepameta sajūta,ka esmu pirmajā un pēdējā tinderrandiņā ar vīrieti,kurš jau divdesmit piecas minūtes man stāsta par to,kā neviens (izņemot viņu,protams) nesaprot,kāda ir patiesi izcila kafija un visi lielākoties dzer žļurgu,ko par kafiju nenosauksi. Viņš piemin,ka viens audzina dēlu un stāsta par to cik vientuļš un nesaprasts jūtas. Šī monologa laikā viņš visticamāk joprojām nav iegaumējis manu vārdu un neko citu arī par mani nezina,jo nav jau tā,ka pajautā. Tinderrandiņa biedrs saka,ka ilgojas pēc īstas saiknes ar kādu,ar to domājot,ka viņam sen nav bijis sekss. Pēc šīs vienīgās tikšanās viņš nesaprot kāpēc neaicinu tikties vēlreiz un darbā, dzerot savu līdzpaņemto izsmalcināto kafiju, pāri excel tabulām kolēģei,kurai nav iespējas neklausīties, stāsta kā kartējā sieviete viņu nepieņem,jo viens audzina dēlu. Vakarā,kad bērns nolikts gulēt,viņš bēdīgi masturbē. 125 lappusēs viņš to dara 3 reizes.

[Ramona Ziemele (grāmatu lāde)]

4.25⭐️

Vai es gaidīju, ka jau no pirmajām lappusēm atradīšu radniecīgu dvēseli Alberta personā? Noteikti nē, bet te nu es biju - lasīju un māju ar galvu, ka šis viss ir tik ļoti attiecināms uz vientuļajiem vecākiem, neatkarīgi vai tā ir mamma vai tētis.

Man ļoti patika! Nu tā, ka šo var mierīgi izraut vienā piegājienā un ne tikai lappušu skaita dēļ, bet arī pateicoties vieglajai, bet raitajai valodai un pašam Albertam, kura ikdienas ainiņas aizvilka mani prom no mammas pienākumiem. 🫣

Par spīti vieglumam, kādā autors raksta, pats stāsts it nemaz nav viegls - šis ir vientulības, paškritikas, nepiepildīto sapņu un milzīga iekšējā tukšuma apvienojums. Cilvēcīgs stāsts par prioritāšu maiņu, kļūstot par vecāku (it īpaši, ja šī loma jāpilda vienatnē), un vēlmi atkal vairāk pievērsties savām vajadzībām ne tikai bērnam.

Pilnīgi noteikti iesaku!

[Sintija Meijere]

Man šī ir grāmata, kuru izlasīju nepilnos divos vakaros, bet pēc tam 3 dienas domāju, ko ierakstīt atsauksmē... 🤔
Vispirms, man šķiet ļoti forši, ka ir aktualizēta solotēva loma. Kaut kā nenāk prātā neviens cits darbs par šo tēmu, jo vienmēr jau vairāk pierasts pie solomammu lomas sabiedrībā, tāpēc šī situācija no vīrieša skatupunkta likās ļoti interesanta.
Bet mani laikam drusku kaitināja pats Alberts ar savu prosecco dzeršanu vannā un nebeidzamajām ilgām pēc attiecībām. Gribējās viņu drusku sapurināt un ieteikt beigt čīkstēt, bet ieviest kādu hobiju vai draugus, lai nebūtu jāžēlojas par pelēko ikdienu un rutīnu, uzskatot attiecības par vienīgo lietu, kas spētu dzīvi padarīt aizraujošāku.
Njā, kaut kāda drusku mazuma piegarša palika..

P.S. Vāka dizains un nosaukums gan ļoti patīk!

[Arnis Arnicāns]

Ir, protams, lasītas arī sliktākas grāmatas, un varbūt šī būtu pelnījusi arī kādu zvaigznīti vairāk, bet ļoti jau nokaitināja. Stāsts, kas maskējas aiz rūpīga vientuļā tēva lomas, bet patiesībā ir ņerkstoša vīrieša balss par neveiksmīgām attiecībām. Katrā ziņā stāsts par pārjūtīgajām rūpēm par dēlu Oliveru man likās pārspīlēti samākslots, bet īsts man likās tikai rūgtums par neveiksmēm tinderī. Kāda iemesla dēļ tam visam klāt nāk vēl lazanjas recepte, apceres par kafijas garšu, mūžīgais Niks Keivs un neiztrūkstošā vanna? Ja nu vienīgi aprakstīto lappušu apjomam. Jā, un randiņš Uzvaras parkā bez konkrētas vietas norādes arī ir kaut kas. Doma, ka virtuālā saskarsme aizstāj tiešas fiziskas attiecības, protams, ir apspēlējama, bet šeit kaut kas tomēr pietrūka.

[Agnese]

Stāsts par solo tēta dzīvi kopā ar piecgadnieku. Skumji un smieklīgi vienlaikus.
Ļoti laba valoda - vārdi plūst un veido skaistas saspēles.

Manuprāt, Harijam ir jāturpina rakstīt! Viņam tiešām padodas tā lieta!

P.s. Es nedomāju, ka būt solo tētim ir grūtāk kā solo mammai. Jebkuram solo vecākam ir jātiek galā ar visiem izaicinājumiem vienam, un tas var būt smagi un grūti. Labā ziņa - bērni ātri izaug. Mans novēlējums galvenajam varonim - neļaut sev grimt skumjās. Atrast mazos ikdienas priekus, ko izbaudīt, un kas iekrāso dzīvi gaišākās krāsās.

[Ina]

4.5/5 ⭐

Tomēr kaut kas trūka, bija par īsu, prasījās vairāk atbildes uz jautājumiem, lai liktu visas 5⭐

Īss stāsts, bet ar savu tiešumu un spēcīgajām emocijām, lika man raudāt, jau no grāmatas pirmajām nodaļām. Pat nezinu par ko vairāk raudāju - par vientuļo tēvu un visu emociju/ tukšumu, ko viņš jūt, vai par dēlu, kuru audzina tikai tēvs, kas cenšās būt abi vecāki. Laikam par visu kopā, taču grāmatas beigās visvairāk gribējās samīļot tēti!

"Un es sēžu. Vienkārši sēžu. Dzeru savu IPA, ēdu fri un skatos, kā mans dēls dzīvo. Tiešām dzīvo -bez filtriem, bez pienākuma, bez vainas sajūtas. Viņš skrien. Viņš smejas. Viņš ir skaļš un nebaidās no tā. Viņš pieliek roku pie vienas acs un saka: "Tēti, es redzu pirātu salu!"
Un es pasmaidu. Ne tikai par vārdiem, bet par to, ka viņam tāda sala vispār var eksistēt. Ka viņam vēl viss ir iespējams -arī salas, arī piedzīvojumi vienkāršā kafejnīcā. Viņš spēj pārveidot kartupeļu smaržu par piedzīvojumu. Bet es? Es esmu tas, kurš to vēro. Man ir šī privilēģija. Un es reizēm sev jautāju -kad tieši mēs pārstājām to redzēt? Pirātu salas?"

[Kristīne Līcis]

3,5 zvaigznes noapaļotas uz augšu. Lieliski uzrakstīts darbs, inteliģents un empātisks, bet arī trāpīgi nesaudzīgs par apkārtējo mulsumu, kad jāsastopas ar ģimenes formu, kas neatbilst stereotipiem - līdz apātijai izdedzis gādīgs un mīlošs tēvs un viņa piecgadnieks. "Jo nav jau kur viņai mani ielikt. Nav lodziņa "tētis, kurš palicis viens". /../ Viņai ir jāizvēlas vārdi, un viņas valoda beidzas tur, kur sākas mana realitāte." Daudz Nika Keiva un kafijas, daudz introspekcijas un atbruņojošas vienkāršības. Varbūt mazliet par daudz prosecco.

Taču mani nepamet sajūta, ka grāmatas beigas izčākst. Varbūt punkts bija jāliek 29.nodaļas - saturiski nozīmīgākās un vērtīgākās nodaļas - beigās, ka nākamās 2 nodaļas ir absolūti liekas, tajās ir daudz cukura un idilles, bet nav pievienotās vērtības, tās izšķīdina koncentrēto vēstījumu par patiesības spēju atbrīvot, attīrīt un apskaidrot, pat ja patiesība neatbilst idillei, to esamība liek domāt, ka stāsts (dzīve?) bez tām nebūtu pilnvērtīgs. Bet es gribētu cerēt, ka grāmata ir tieši par pretējo.

"Ja tu stāsti patiesību, tu stiprini savu raksturu, tu kļūsti spējīgs nest lielāku atbildību. /../ Dopamīns, tas ķīmiskais atlīdzinājums smadzenēs, nav no ārējiem priekiem, bet no iekšējas saskaņas. Tas plūst, kad es saprotu, ka patiesība nav sods, bet atslēga. Tā atbrīvo no melu nastas, ļauj epot brīvi, domāt skaidri.”

[zobgale]

Harija Āboliņa romānā Ženēva nav tikai pilsēta, bet ilgas pēc citas dzīves. Alberts, vientuļais tēvs, mēģina saglabāt līdzsvaru starp darbu, bērna audzināšanu un savu emocionālo tukšumu. Autors vīrieša vientulību attēlo bez lieka sentimenta, izmantojot ikdienas rutīnu un klusu humoru. Tā ir klusa grāmata par vēlmi nevis aizbēgt, bet atkal sākt dzīvot.

[Inga Ievina]

Mūslaiku literatūras plaukts attiecību jomā ir tik pārpilns ar sieviešu darbiem, ka katrs pretējā dzimuma eksemplārs pelnījis uzmanību.
95% pārdomu varētu pievienoties vai ikviena vientuļā māte, bet tas noteikti nevienu neinteresētu tā, kā vientuļa tēva sirdsēsti.

[Monta Liepiņa | montareads]

⭐️⭐️⭐️⭐️ (4/5)
tēva un bērna attiecības | vīrieša skatpunkts | ikdienas realitāte | vilšanās

Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu" ir stāsts, kas atver durvis uz vīrieša iekšējo pasauli.

Tik sen nebija nācies lasīt grāmatu, kur autors-vīrietis tik atklāti runā par vīrieša domām, sajūtām un dzīves realitāti. Lai arī centrā ir tēvs, kurš viens audzina bērnu, tas ir tikai viens slānis no daudz dziļāka stāsta. Grāmata pieskaras attiecībām, vilšanās sajūtai, piedošanai sev un pieņemšanai — visam tam, kas patiesībā ir ļoti pazīstams katram no mums.

Sižets pats par sevi varbūt nepārsteidz ar lieliem pavērsieniem, taču tajā ir kaut kas ļoti īsts. Vīrišķīgā enerģija, kas vijas cauri visam stāstam, piešķir tam īpašu noskaņu un padara to atšķirīgu no ierastā.

Iesaku izlasīt ikvienam — īpaši, ja gribas kaut ko vienkāršu, bet jēgpilnu.

[Madara]

Prieks, ka Albertam izdevās izrauties no Murkšķa dienas. Lieliska debija Latvijas literatūrā.

“Es dzeru Prosecco, bet šoreiz lēnām, ar cieņu, nevis bēgot. Un, kad pudele ir tukša, es izkāpju no vannas, gatavs rītdienai, kurā patiesība būs mans kompass, nevis slogs.”

[Kaspars Zalāns]

Forši, ka top grāmatas par vientuļajiem tēviem un visām sabiedrības stigmām, bet vajadzēja vai nu štengrāku redaktora pirkstu, vai arī ilgāk "nostāvēties", citādi 40 % grāmatas ir pārdomas par kafijas pupiņām un Niku Keivu, un atlikušajos 60 % nekādas sevišķas atklāsmes par tēva lomu vai tālākajām gaitām pēc grāmatas notikumiem nesanāk.

[Monta]

Grāmata ar kuru sākumā strīdējos un tikai pateicoties mazajam apjomam tomēr nolēmu izlasīt līdz galam. Un labi, ka tā! Priekš manīm par daudz klišejiska, bet tai pat laikā tajā ir pietiekami daudz mirkļi, kas ļauj ielūkoties vīrieša pasaulē. Protams, gribētos mazāk tā klišejisma, bet purmajai grāmatai būs ok! Gaidīšu jaunus autora darbus.

[Andersone]

Sagadījies tā, ka šī ir otrā latviešu autoru grāmata par tinderi, ko esmu lasījusi. Tas laikam tiešām ir briesmīgs.

[Alise Prancāne]

4.25
patika. izlasīju vienā rāvienā (sveiciens Diānai 😝). varbūt priekš manis nedaudz par daudz tās 18+ daļas, īsti nezinu kā tas kaut ko baigi deva stāstam. laikam jau labi uzrakstīts, ja es sāku just līdzi VĪRIETIM

[Arita Zvejniece]

Patika gan grāmatas stāsta esence, gan arī autora valoda. Kā mātei ļoti sasaucās vairākās vietas ar izjūtām par bērnu.

[Amanda Zelmene]

4.5

Izlasīju vienā piegājienā. Patiesa, skaudra un cilvēcīga grāmata, bez sākuma un beigām, bet aizķēra

[Lasitnaskis Inese Poriņa]

4.5⭐️

[Elīna]

Ideju saprotu, bet stāsts nesaslēdzās. Novērtēju atklātību, tomēr šķita par daudz vannas, kafijas, prosecco. Likās, ka tas tādēļ, lai garāks stāsts.
Vai izlasīto nožēloju? Noteikti nē. Vienmēr priecājos par jauniem rakstniekiem. Atkārtoti tieši šo darbu gan nelasītu.

[Sandra Rubene]

Man bija par garu Tinder sarakste. :0 Par to mīnus 1 zvaigzne.

[Kristīne Stiķe]

Cik sākums bij domīgs, tik otra stāsta puse pagalam paredzama. Es ceru, ka tas ir reāls stāsts, kas līdz ar publicēšanas brīdi ir sevi norakstījis un kaut kādā veidā palīdzējis stāsta varonim. Ļoti reāla un ticama epizode mūsdienu pieaugušo dzīvē.
Ir gana daudz šādu stāstu no otras puses - par vientuļo mammu stāstiem un Tinder pieredzēm. Šis varētu būt labs rīks vīriešu grāmatplauktam. Vienkārša valoda, atpazīstami brīži, saprotamas problēmas. Man personīgi laikam tindera ienākšana stāstā visu sabojāja, bet vienlaikus tas piešķīra to praktiskā latvieša toni.

Stāsta sākums atgādināja, ka vecāku instinkts var būt un var nebūt, neatkarīgi vai ir bērns, vai nav. Tas varētu būt šī stāsta sāpīgākais pavediens.

“…vai vīrieši noveco tāpēc, ka viņus pārstāj kāds vēlēties, vai arī tāpēc, ka viņi pārstāj vēlēties paši sevi.” /61.lpp/

Grāmata pāris stundiņām, kas varēja būt arī raksts žurnālā.

Kaut kā pēdējā laikā pārāk garas man tās atsauksmes.

[Kintija]

Ļoti patiess un aizkustinošs stāsts!

[Elina Sprude-Nesenberga]

Virspusē - asprātīgs teksts par to, kā ir vienatnē audzināt bērnu. (Lai arī daļa uzsver, ka stāsts ir par solotēti, arī mammām būs viegli iejusties). Un stāsts par toksiskām attiecībām un to, kā gribas atrast ideālās atiecības. Paskrubinot vairāk - skarti arī sabiedrības aizspriedumi (pie ārsta ved mammas, ne tēti; guļ vannā un bauda dzirkstošos dzērienus sievietes, nevis vīrieši) un gimene kā vērtība.

Lasās ātri, bet ir brīži, kas liek padomāt vairāk.

Tos emoji gan es izdzēstu, jo tiem, manuprāt, ir vieta tikai digitālā vidē, ne drukātā grāmatā.

[Kurmisrupucis]

3.5* solotēta stāsts forši, no otras puses, ar ko tas atšķiras no solomammas stāsta? ar to, ka tik detāli to neviens neatspoguļo, solomammām šis viss ir fonā citām lietām. tām lietām, par ko nu grāmata vēsta. Niks Keivs, vanna un prosecco...khm, khm....

[Santa Riekstiņa]

Patika, ka grāmatā vientulības un solo vecākošanas tēma parādīta no citas puses, nevis tikai ierastajā "mamma + bērns" variantā.
Labs humors caurvija stāstu, un sajutu arī to mierinošo sajūtu,ka galu galā viss tomēr būs labi.

Vai ieteiktu lasīt? Jā.

[Elīna Gerharde]

"Un, protams, es cīnos ar trauku kaudzi izietnē, kas, šķiet, vairojas pati no sevis. Es mazgāju, bet tiklīdz pagriežu muguru, tur jau atkal ir jauna krūzīte."

"Tā ir īpašā bērna logīka, kur "negribu" un "gribu" ir vienlīdz patiesas atbildes."

"Vajadzēja saprast, ka viss, kas izskatās pēs iespējas, patiesībā ir tikai ilūzijas reklāmas baneris. Un es, protams, tam uzklikšķināju."

"Mīlestība nav aplikācija. Un es neesmu produkts, kuru jāliek grozā ar piegādi divu klikšķu attālumā."