Ko atņemam sev un saviem tuvākajiem, nespējot pārkāpt senam aizvainojumam? Kā saudzīgi sasiet sen pārcirstas saites, nenodarot pāri nevienam? Vai tas vispār ir iespējams?
Daces Rukšānes ceturtā smaržu iedvesmotā romāna darbība risinās mūsdienās, pašā pandēmijas priekšvakarā. Īpatnēji smaržojošas vēstules izjauc trīs paaudžu sieviešu ierasto ikdienu, un galvenā varoņa vietu romānā ieņem Noslēpums. Smaržas, Liepājas vējš, negaidīti pavērsieni – viss valdzina, un lasītājs arī šoreiz iesākto grāmatu nespēs nolikt malā, kamēr tā nebūs izlasīta.
Jana Egle, rakstniece
Daces Rukšānes “smaržu” cikla noslēdzošais romāns, tāpat kā pārējie, ir izteikti miesisks un uzrunā visas lasītāja maņas. Te virmo klasisku un mūsdienīgu aromātu notis, šķind gan izsmalcināti trauki, gan vīna pudeles lielveikala maisiņā, uz mēles kūst kanēļmaizītes un vīģes melasē, kamēr acis cenšas pierast pie dažādu sīkdetaļu gobelēna – fona, uz kura šoreiz risinās četru paaudžu sieviešu satikšanās, lai atrisinātu gadu desmitiem ilgušus attiecību mezglojumus.
Redaktore
Sieviešu raksturi dziļi un neviennozīmīgi, mālēti košām, biezām krāsām. Ir vērts palīst katrai zem ādas un palūkoties, kas tur mīt. Rodas maiga, bet intensīva piederības sajūta kādam vienam kopīgam sieviešu liktenim, kas tomēr katrai ir savs. Tāpat kā smaržas. Smaržām Dace Rukšāne piešķir spēju apgriezt kājām gaisā visu tavu dzīvi, aizvest neceļos un dāvāt atgriešanos. Tās kļūst kā tavs nemiers vai patvērums un miers. Laikam tāpēc katru reizi, kad mana Emīlija sāk savu stāstu izrādē “Svešā āda”, es paņemu Cuir de Russie un iepilinu kakla bedrītē.
Man vējoprojām ļoti patīk, kā Dace raksta, detaļas tik ļoti ļauj izjust elementus un nianses, šeit epizodiski tiku aizvesta atpakaļ uz Londonu. Liekas, kā to var tā uzrakstīt, ja vien nav tur padzīvots.
Neskaitāmie tēli jauca man galvu, es nespēju atcerēties detaļas no iepriekšējiem romāniem, paldies par grāmatas beigās aprakstītiem varoņu radu rakstiem un gadiem. Visu laiku šķīru turp un atpakaļ.
Beigas kā visvarenākajās telenovelēs. Pārāk episki, dramatiski, neticami un … nevajadzīgi. Jā, salikās “makes sense” pašās beigās, bet tas bija tik niecīgi, ko es vēljoprojām uzskatu, ka “Krievu āda” bija magic. Un man ar to pietiktu un paliktu vislabākā pēcgarša bez visa rosola, kas sekoja pēc.
Kad autoram šai tēmā vairs nav, ko teikt, bet ar izdevniecību noslēgts līgums spiež kaut ko uzrakstīt - aptuveni tā tas izskatās.
Ja aizrauj garas sieviešu pļāpas par neko (un uz riņķi, lai riktīgi var atcerēties) ar iestarpinātām banālām frāzēm par ģimenes un mīlestības lomu un vērtībām, tad var mēģināt lasīt.
Man ļoti gribējās, lai man šī grāmata patiktu, jo ļoti patika “Krieva āda”. “Džikī” arī patika, bet jau mazāk. “Lulū un eņģelis” bija neliela vilšanās. Ceturtā grāmata uz mirkli atgriežas “Krieva ādas” laikos Liepājā un aptuveni puslapas garumā drusku aizkustināja, kas arī ir vienīgais, par ko varētu izmocīt vēl puszvaigzni klāt.
Smaržu sērija man ir mīļa, gaidīju ceturto daļu. Taču šis darbs, šķiet, ir vājākais no četriem. Virspusējs stāstījums, sarunas un tēmas uz riņķi vien. Intrigas pieteikums ir tikai gràmatas vidū, bet intriga tā arī nenotiek, viss izčàkst ikdienas pļāpās. Varètu teikt - šis romāns īsti tā arī nesākas un grīļīgi nobrauc no ceļa... Autorei izdevās uzburt pasauli, bet neizdevās to piepildīt un atdzīvināt. Gaidu piekto smaržu romāna daļu!
Man ļoooti patīk šī smaržu sērija, bet.. kaut kas šajā noslēdzošajā daļā līdz galam nesagāja.. Varbūt pie vainas tas, ka kopš Krieva ādas izlasīšanas pagājuši jau 5 gadi, līdz ar to sižetu, protams, atceros, bet daudzas detaļas ir izzudušas no atmiņas. Tagad prasās pārlasīt pirmās 2 grāmatas, lai labāk izprastu Emīlijas-Meldras attiecību līniju, jo mani nepārliecināja tā 50 gadu klusēšana, bet tai pat laikā vēstuļu sūtīšana, nesaņemot pat atbildes. Nu nenoticēju es tam un tas neļāva līdz galam izbaudīt šo stāstu. Bet man visos 4 darbos tik ļoti patīk Rukšānes valoda un katra laikmeta noskaņa, kādu viņa rada, ka visas grāmatas šķita par plānu, gribējās vēl.. Tiem, kam šī tetraloģija vēl tikai priekšā noteikti iesaku lasīt to secīgi, bez ilgām pauzēm starp grāmatām.
Negribētos un nevajadzētu salīdzināt… bet šoreiz sanāk. “Sarkanais un melnais, un baltais” no visām četrām man aizķērās vismazāk. Ja iepriekšējās grāmatas mani paņēma ar emociju un līdzpārdzīvojumu, tad šī — vairāk palika kā vērojums no malas. Lai gan "Krievu ādu" joprojām neesmu lasījusi, tik esmu redzējusi izrādi. un tomēr... man patīk, kā autore caur attiecībām un klusēšanu uzdod lielos jautājumus, ko atņemam sev un saviem tuvākajiem, nespējot pārkāpt aizvainojumiem, un vai vispār iespējams saudzīgi sasiet sen pārcirstas saites.
Romānā nekas īsti nenotiek. To galvenokārt veido dialogi, bet viss pārējais uzrakstīts īsi, sausi, stīvi - kā remarkas lugā. Galvenās varones ir kaut kā jāmēģina iepazīt (un vispār atpazīt vienu no otras) caur pārspīlēti tiešām sarunām un kašķiem par katras Traumām. Man tā arī netapa skaidrs, priekš kam tas viss. Izmocīju cauri tikai tāpēc, lai sērija būtu pabeigta. Pēc pirmajām divām grāmatām ļoti žēl, ka tā.
ir noklusētais attiecībās, kas nekļūst par noklusējumu vienīgi tad, ja tiek izrunāts. daudzās, fona troksnim līdzīgās balsīs, kas it kā skan vienlaikus un cita citai pāri, taču katrai stāstot savu stāstu. ar savu smaržu un horeogrāfiju.
Lai gan šīs grāmatas fokusā beidzot nonāk paaudze, kuru pārstāvu arī es, šajā jutos vistālāk kā no pārējiem sērijas paaudžu stāstiem. Savā ziņā ironiski, bet ļoti dabiski, ka no autores puses šī paaudze nav līdz galam izprasta – tas ir viņas bērnu vecums. Īpaši pārspīlēts likās izvēlētais valodas lietojums Gundegai, Ūnai un Madarai.
Vieglāk vienmēr būs redzēt saņemto mantojumu, nevis to ko mēs paši nododam tālāk.
Lasīju divos piegājienos, jo sākumā vienkārši nespēju turpināt. Bija grūti lasīt tik samocītu, nedabisku un samākslotu tekstu. Sajūta, ka viss ir haotiski samests vienkopus: vāji dialogi, samudžināts stāsts un vēl tie briesmīgie un liekie anglicismi un anglicismu tulkojumi latviski... Vāji. Pirmās divas grāmatas bija ļoti labas, bet pēc tam sērija strauji aizgāja lejup.
Rukšānes smaržu sērija mani patiesi aizrāva. Kā tiku pie jaunākās grāmatas, "Sarkanais un melnais, un baltais", tā izlasīju to vienā elpas vilcienā. Smaržas, garšas un citas maņas šajā grāmatā jau virmoja man pavisam pazīstamā laikā. Pazinu pat aprakstītos aromātus. Lasījās viegli, intriga noturējās līdz beigām un noslēgums atstāja lasītāju ar cerību. Mana kritika un -1 ⭐️ par to, ka, manuprāt, meitu un māšu attiecību dinamikā autore varēja rakt dziļāk, jēlāk, patiesāk.. Dažu varoņu motivācija man joprojām nekļuva skaidra.
Kaut kā gaidīju kaut ko citu. Stāsts lēns, tā īsti ne par ko. Sarunvaloda tik mulķīgi uzspēlēti no malas izklausījās, robežojās ar prastumu. Ja iepriekšējās grāmatās likās, ka tēlus var sajust, izdzīvot, tad tagad bija pat grūti atšķirt, kura ir kura. Lai arī man jau Lulū un Enģelis vidēji patika, šī patika vēl mazāk. Katrā ziņa potenciāls bija, bet, manuprāt, palika neizmantots.
Kā lai vārdos ietērpj to, ko vēlos par šo teikt... - gluži kā dzejā sanāk. Man ļoti patīk, kā autore raksta, viņai patiešām izdodas sarindot vārdus un atrast trāpīgākos, izteiksmīgākos līdzekļus ainu uzburšanai. Ar šo viss bija kārtībā arī šajā grāmatā. Tomēr man pietrūka aktīvas stāsta virzības. Šķita, ka pusi grāmatas varones kavējas atmiņās par pagājušo un esošo, otru pusi grāmatas - ciemojas pie vecvecmāmiņas, kur, savukārt, man gribējās vairāk sarunu dziļuma, vairāk šķetināties, atklāt vēl ko nezināmu - ne obligāti pārsteidzošu, bet līdz šim nepateiktu, kaut ko vairāk, tālāk... Kovida līnija - it kā forši, ka mūsu gadsimta iezīme tiek ierakstīta grāmatā, tomēr pandēmija bija tik nesen, ka lasītājs var skaidri atsaukt atmiņā visu, kā un kad tas notika. Pirmajā ārkārtas situācijas dienā, būsim godīgi, neviens nezināja tādu vārdu "attālinātais" darbs, neviens vēl nespēja iztēloties ne ierobežojumu apjomu, ne arī pašas slimības iezīmes - bija ļooooti daudz nezināmā. Tikmēr grāmatas varones jau vienā vakarā tik daudz ko jau ir izspriedušas, pieminējušas. Ja autore grāmatā piemin reālus notikumus, tad man gribētos, lai tie tiek atspoguļoti tikpat reāli, jo pretējā gadījumā lasītājs zaudē ticību stāstam. Bet es gaidīšu vēl Daces rakstītos stāstus, lūdzu, turpiniet darīt, stāstīt. Paldies!
Kopumā ļoti patika sērija, bet ar šo grāmatu kaut kā galīgi nesakonektējos – regulāri attapos lasot gandrīz pa diagonāli, nespējot izsekot daudzajiem tēliem un aizplūdušajām sižeta līnijām. Bet nu – prieks, ka stāsts noslēdzies, līdzīgi kā ar Stranger Things – reizēm vērtība ir vienkārši “closure” pats par sevi.
Izlasīju visu sēriju. Džikī un Lulū un Eņģelis mani aizrāva visvairāk. Pēdējā grāmata kaut kā atstāja sasteigtības sajūtu. Un nedabūju personīgās klātbūtnes efektu, kas bija iepriekšējos romānos. Ja aizrauj dzimtas romāni, izlasiet visas četras grāmatas, jo Daces Rukšānes rokraksts ir īpašs, atšķirīgs no citiem latviešu autoriem.
tas mīnuss grāmatām ar turpinājumu, ka paiet gana daudz lappuses, kamēr atceries kas ir kas un kādi notikumi bija aprakstīti iepriekšējās grāmatās. kaut kādā mērā vilšanās varoņos un rīcībās. nevarēju asociēties ne ar vienu grāmatas varoni, par ko žēl. un nevarēju izslēgt savā galvā mazo balstiņu, kura "fiškoja", cik daudz stāstā ir iedvesmas no patiesām situācijām ar autores un viņas meitu dzīvēm.
Kā spēj noslēgties sieviešu dzimtas smaržu kokteilis?
🔸 Protams, sieviešu krāšņo smaržu kokteilis turpina savu aizsākto ceļu un paķer tajā visas paaudzes sievietes – vienlaikus jaunas un arī dāmas ar neizsmeļamu dzīves pieredzi.
🔸 Ceturtās daļas stāsts sevī nes līdzi neatklātus paaudzes noslēpumus, sāpes, nepateiktus vārdus un neizpaustus grēkus, turpretī ļauj ielūkoties “pa mazam” no katra iepriekšējo romānu niansēm un notikumiem.
🔸 Jāatzīst godīgi, ar šo romāna daļu jau sāku just, ka notikumu gaita ir sevi izsmēlusi, tādējādi romāna pirmā daļa diezko ātri nelasījās, bet Emīlijas parādīšanās romāna otrā pusē jau piešķīla kādu dzirkstelīti un pat deva apgūt kādu dzīves vērtu atziņu rindu. “Mīļās meitenes, [..] dzīve vienmēr turpinājās. Cilvēks iemācās pielāgoties. Tas ir lielākais spēks, kas mums ir.”
🔸 Lasīšanas gaitā man traucēja jaunās paaudzes leksikā izmantotie vārdi, lai gan saprotu, ka tas ir precīzi tas, kas šo paaudzi apraksta un raksturo. Ļaujiet man būt jauni–vecai un teikt, ka šie slīpraksta anglicismi man traucēja. Bet varbūt ir mans laiks mainīties un pieņemt to – kā tas ir?
🔸 Bet no sirds izbaudīju un sailgojos pēc Liepājas, pēc tiem mirkļiem, kur meitenes dodās Liepājas ielās! Dodiet man iespēju baudīt nesteidzīgus mirkļus bulanžērijā (boulangerie) ar tasi karsta dzēriena un salda makarūna.
🔸 Ak, un vēl, sajūtas gluži kā no realitātes un patiesiem notikumiem. Tiek atausta atmiņā Covid-19 ārkārtas situācijas iestāšanās, masu trauksme un skrējiens pēc griķiem. 12.martā, kad iestājās ārkārtas situācija, mēs (es, mamma un māsa) bijām Dailes teātrī, pilnā zālē ar laimīgiem izrādes baudītājiem, un ko darīt tajā mirklī?
🔸 Kopumā teikšu tā, bija labi izlasīt, lai zinātu visu stāsta gaitu, un teikšu paldies par Emīlijas dzīves vērtajām atziņām, kas šo romānu padarīja vērtīgu. “Vētras nāk un iet. Bet cilvēku dzīves, tās paliek. Pat tad, kad izbeidzas.”
Šī grāmata... nu šī grāmata ir noslēgums. Noslēgums Emīlijas stāstam, kas vienmēr bijis mans šīs tetroloģijas centrs. Un tieši tāpēc arī šajā grāmatā paliek interesanti un kaut kas iekšēji ievibrējas tieši mirklī, kad visas paaudžu sievietes atgriežas Liepājā. Pārējais liekas kaut kā... neobligāts? Lai gan patiesībā, lasot visas četras grāmatas, savā veidā palika skumji, jo katra nākošā grāmata parāda, cik ļoti mainās paaudzes, taču progresa vietā - nez kāpēc - ir regresa sajūta. Viss kļūst seklāks, virspusējāks, apgrābstītāks. Es palieku pie tā, ka "Krieva āda" ir vislabākā no visām grāmatām, kuru gan iesaku izlasīt ikvienam. Pārējās daļas - pēc katra paša izvēles.
dievinu Rukšānes rakstības stilu! Sieviešu dzīves līkloču tetraloģija, kurā smaržām ir būtiska nozīme, nozīme spēkam, ticībai un dzīves jaudai! 3 pirmās grāmatas bija izcilas, bet, ar nožēlu jāsaka, ka šī noslēdzošā daļa nebija, es pat nezinu, kā īsti šo noraksturot, mana dvēsele palika tukšā, parasti, es jūtos izdzērusi, uzsūkusi, apēdusi tās ģimenes stāstus caur sevi, šoreiz, es jūtos, kā būtu ieskrējusies un pēkšņi stop, kaut kas ieķērās un apstājās.. kaut kas šajā nobeigumā ļoti pietrūka! bet reizēm jau tā gadās, vai ne? ceru, ka Dacei atnāks jauna iedvesma pavisam jaunam stāstam, lai atkal mums norautu pauri!
Grāmata ir pilnīga vilšanās. Neinteresanta, banāls sižets, samocīti, samāksloti dialogi. Ļoti ātri bija skaidrs, ka Emīlija noslēgumā nomirs. Tādu romānu varētu sarakstīt ne pārāk talantīga vidusskolniece. Žēl, ka tika sabojāts kopējais iespaids par šī stāsta pirmajām trīs daļām. Šo grāmatu noteikti nevajadzēja publicēt. Brīnos, ka uz to strikti nav norādījis redaktors un izdevējs. Ja esat lasījuši stāsta pirmās trīs daļas, mans ieteikums - šo noteikti nelasiet! Ļoti, ļoti žēl, ka rakstniecei šoreiz nav izdevies.
Biju izlasījusi dažas ne pārāk labas atsauksmes un gatavojos tam, ka šeit viss būs slikti, un grāmata būs nelasāma. Jā, tā nav izcilākā no četrām smaržu sērijas daļām, taču, manuprāt, labi savelk kopā vienas dzimtas sieviešu stāstus. Brīžiem sajūta, ka atgādinājumu par iepriekšējās grāmatas notikušo ir daudz, arī mistērija par Emīlijas informētību nemaz nav mistērija, taču tetraloģijai punkts pielikts ciešami. Un beigas – cik zīmīgas!
Sērijas doma man patīk, šī konkrētā grāmata brīžiem šķiet ar foršu potenciālu, bet kaut kā nu baigi virspusīga pārskriešana, pilnīgi nereālas sarunas, izlasās protams ātri, novērtēju, ka grāmata eksistē, bet diemžēl bez baigā pienesuma. Drusku jau kaut ko var paņemt UN mani nepameta sajūta, ka kā izrāde tā no manis dabūtu 4 zvaigznes, bet ne kā grāmata. Grāmatai vajadzēja dot man vairāk :D Ā un tas, ka tieši šonakt ārā vētra ļoti labi derēja!
This entire review has been hidden because of spoilers.
Izcepu kaneļmaizītes un izlasīju ceturto smaržu cikla grāmatu. Apzināti nerakstu “noslēdzošo”, jo klusībā ceru, ka dzīves līkloči autorei ļaus radīt vēl kādu romānu. Vai Gundegai, Madarai un Ūnai izdosies savus sapņus un ilgas piepildīt? Gribas lasīt un lasīt, izgaršojot katru lapaspusi. Tik dzīvi, tik patiesi, nemelojot sev un citiem. Paldies, Dace, par dvēseli plaukstā! 🙏
Šī smaržu sērija man nozīme daudz, jo arī man ir smaržas, kuras atgādina par noteiktām lietām.
“Man arī būtu jāuzraksta kāda grāmata, tā es domāju, - citādi kāda jēga no dzīves? Ja bērnu man nebūs, vajag pēc sevis atstāt kaut ko citu. Ja ne - tāda tukšziedība vien sanāk, un to es negribu. Bail, ka pēc manis paliks vien svaigs gaiss un sauja grabošu pelnu ar sakusušām zārka skavām.”