Skaistais apjukums

by Frančesko Pikolo, Francesco Piccolo, Līva Trektere (Translator)

Viens no jaunākajiem itāļu kino literatūras darbiem, atzinību guvušā rakstnieka Frančesko Pikolo „Skaistais apjukums. Fellīni un Viskonti gads” (La bella confusione. L’anno di Fellini e Visconti, 2023) dod iespēju lasītājiem ne tikai ieskatīties filmēšanas laukumu aizkulisēs un sekot divu izcilu filmu tapšanas procesam, bet arī tikt ievilktiem diskusijā par 20. gadsimta 60. gadu Itāliju, kurā kultūra joprojām ir politiska un kurā valda ideoloģiska spriedze.

Prestižo „Viareggio” balvu par dokumentālo literatūru ieguvusī grāmata ir veltīta diviem itāļu kino milžiem, Federiko Fellīni un Lukīno Viskonti, kuri 1963. gadā reizē uzņēma savus meistardarbus – filmas „8½”un „Gepards”. Frančesko Pikolo kā detektīvs dzen rokā personības un epizodes, kas veidojušas Itālijas un pasaules kino vēsturi. Viņš grāmatu, kurā aprakstīti gan kinoindustrijas triki, gan režisoru kaprīzes, sarakstījis, gūstot informāciju no vēstulēm, filmām, pierakstiem, dienasgrāmatām, intervijām, tenkām un liecībām, bet galveno iedvesmas avotu radis sarunā ar aktrisi Klaudiju Kardināli, kura 1963. gada vasaru pavadīja starp „8½” un „Geparda” filmēšanas laukumiem.

„„Geparda” filmēšanas laukumā valda disciplīna un klusums, jokus aktieri apgūst pēc scenārija, un visi dzīvo bailēs iztraucēt Viskonti, kurš sagaida koncentrēšanos un negrib dzirdēt ne pīkstiena, kam nebūtu sakara ar filmu. Turpretim Fellīni filmēšanas laukumā valda juceklis. Un, ja to pārņem klusums, Fellīni sanervozējas, sakreņķējas, nespēj padomāt. Filmu viņš rada, to uzņemot, šajā haosā.”

264 pages, Paperback

Published June 1, 2025

Reviews

[Literatūras ceļvedis]

"Grāmata liek alkt pēc labām filmām, kvalitatīvām, domas un dzīvi mainošām pieredzēm kultūrā, kas ir senas, taču nav novecojušas.

Režisori ir ideālisti, radošās personības, kuri ar izdomu un karstasinīgu vēlmi sevi pierādīt, kino padarījuši tikai labāku."

Vairāk par Frančesko Pikolo grāmatu "Skaistais apjukums" (Aminori, 2025) lasiet Ievas Velbergas apskatā LNB portālā "Literatūras ceļvedis" augusta numurā:

https://www.literaturascelvedis.lv/po...

Ieva Velberga ir LNB Attīstības departamenta Bibliotēku attīstības centra nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem

[Inga Grencberga]

[..] Viņu šķita pārņēmusi ziņkāre par sevi pašu. Proti, viņš nezina ko atklās. [..]

Grāmata par diviem kino ģēnijiem - Fellīni un Viskonti. Un par cilvēkiem viņu radošanās dzīvēs un viņu ikdienas dzīvēs. Cik nu vien, tā spēj būt “ikdiena”, kādu mēs to saprotam un zinam.

Divas leģendāras filmas - 8½ un Gepards tiek uzņemtas vienlaikus - šī ir lieliska grāmata, lai ielūkotos aizkulisēs un dziļi iekšā radošu personu būtībās.

#LaiksLasīt

[..] Viņa iztēles bagātās fantāzijas gandrīz vienmēr balstītas reālos pamatos. Viņš neizgudro, bet gan ceļ stāstījumu debesīs [..]
Šis mani stiprina, jo arī es kā rakstniece - nemāku izgudrot, tik vien reālos pamatos balstīti stāsti. “tik vien”, o’nē - tik daudz!

#LaiksRakstīt

[..] es drīzāk domātu, ka ar mīlestību var radīt mākslas darbu, nevis ar mākslas darbu var radīt mīlestību [..]

[Ieva · Rating 3 out of 5]

Bija interesanti lasīt, bet šis ir tipiski itālisks darbs. Paši režisori un viņu karjeras ir ievīstītas lielā, baltā plīvurā, kur ieķērušies viņu dzīves varoņi - domubiedri, kas kļuvuši par ienaidniekiem un tad atkal par labiem draugiem, mīļākās, sievas, ārsti, nelabvēļi, fani, fotogrāfi, aktieri, producenti un tas viss sajūk kopā īsti itāliskā burziņā. Autors veido atkāpes, stāstot par sevi, saviem novērojumiem par kino, literatūru, kultūru, dzīvi, pat pamanās izstāstīt par nakti, kad vecāki viņu ieņēmuši, savij tos kopā ar režisoriem un viņu darbiem, un tikai grāmatas beigās nonāk pie secinājuma, ka abu režisoru sāncensība ir nevajadzīga. Ka viņi savos mākslas darbos un savos mūžos meklē vienu un to pašu - vitalitāti, sapratni, dzīves un nāves pieņemšanu, kas padara viņus par cilvēkiem.

[Arnis Arnicāns · Rating 5 out of 5]

Svārstījos starp četrām un piecām zvaigznītēm. Pats beigu daļā pāršļūcu pāri dažām rindkopām, kur tika analizētas pašas filmas 8½ un Gepards, bet ar lielu interesi izlasīju par politiskām peripetijām un cilvēciskajām attiecībām. Kā atklājums bija, ka Viskonti saņēmis Itālijas komunistu atbalstu, bet Fellīni baznīcas un labējo. Ja jau man būtu jādomā par šādām politiskām nostādnēm, tad es būtu iedomājis, ka šāds atbalsts ir tieši pretējs. Šis tas man likās mazliet pastiepts, bet tajā pašā laikā, varbūt kādam citam lasītājam tādas vietas liksies saistošas. Tādā ziņā laba, izglītojoša grāmata kādu par kino nav nemaz tik daudz.