What do you think?
Rate this book
Svešuma grāmata
Svešuma grāmata ir atklāts vēstījums par mēģinājumiem atrast savu vietu mūždien mainīgajā pasaulē. Sākot ar tēva nāvi un beidzot ar meitas pirmajiem gadiem, grāmata stāsta arī par autora bērnību mazā Ziemeļvidzemes ciematā un vēlāko dzīvi Rīgā, Londonā un Barselonā, cenšoties izsekot šķietami neizbēgamajai svešuma sajūtai. Realitāte grāmatā apvienojas ar iztēli, veidojot literāri izsmalcinātu ieskatu mūsdienu vīrieša iekšējā pasaulē, vienlaikus arī dziļi personīgu un skaudri atpazīstamu stāstu par dzīvi un nāvi, mākslu un mīlestību.
202 pages, Paperback
Published January 1, 2025
6 people are currently reading
130 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 45 reviews
Read
April 15, 2025Esmu dzirdējis labas lietas
May 5, 2025
Uzreiz jaatzīstas, ka autoru es personīgi pazīstu un tādēļ mans vērtējums nemaz nav tas objektīvākais. Grāmata patika, jo man patīk ielūrēt svešu cilvēku dzīvēs. Vispār jau vienalga pazīstams cilvēks vai nav. Katrs, kurš ir lasījis autora iepriekšājos darbus jau zinās, ka valoda laba, novērojumi trāpīgi un reizēm par lietām, par kurām pats nemaz nebūtu aizdomājies.
Cik noprotu autors ir nolēmis nedaudz atklāties un pastāstīt lasītājam šo to no savas dzīves. Priekš autobiogrāfijas būtu nedaudz par ātru, tādēļ jāiztiek ar fragmentārām atmiņām - tā teikt par aktuālo, kas sakrājies. Daudzas lietas, kā jau labos stāstos pienākas aizķēra arī mani personīgi. Taku mistērijas - par bērnības ceļiem, vai viņi maz eksistē? Par atmiņu nozīmīgumu un par to cik tās vispār ir un var būt patiesas. Lieta jau tāda, jo vairāk mēs kādu notikumu atsaucam prātā -atceramies, jo vairāk atmiņa izmainās. Un bieži vien bērnu dienu atmiņa pēc tādas lietošanas kļūst par fantāziju! Prieks, ka es ne vienīgais par to esmu domājis. Un, protams, lielākā daļa ir par attiecību dinamiku, kur tad nu bez tā.
Lieku 9 no 10 ballēm, izlasiet nenožēlosiet.
Cik noprotu autors ir nolēmis nedaudz atklāties un pastāstīt lasītājam šo to no savas dzīves. Priekš autobiogrāfijas būtu nedaudz par ātru, tādēļ jāiztiek ar fragmentārām atmiņām - tā teikt par aktuālo, kas sakrājies. Daudzas lietas, kā jau labos stāstos pienākas aizķēra arī mani personīgi. Taku mistērijas - par bērnības ceļiem, vai viņi maz eksistē? Par atmiņu nozīmīgumu un par to cik tās vispār ir un var būt patiesas. Lieta jau tāda, jo vairāk mēs kādu notikumu atsaucam prātā -atceramies, jo vairāk atmiņa izmainās. Un bieži vien bērnu dienu atmiņa pēc tādas lietošanas kļūst par fantāziju! Prieks, ka es ne vienīgais par to esmu domājis. Un, protams, lielākā daļa ir par attiecību dinamiku, kur tad nu bez tā.
Lieku 9 no 10 ballēm, izlasiet nenožēlosiet.
April 7, 2025
Par rakstnieku Vili Kasimu uzzināju (un mazliet kauns atzīt, ka tikai tagad) no latviešu autoru Ziemassvētku stāstu krājuma, ko pērnā gada nogalē apkopoja izdevniecība "Latvijas Mediji". Nodomāju, ka noteikti uzmeklēšu citus autora darbus, un ilgi nebija jāgaida – tiklīdz pamanīju "Svešuma grāmatu", uzreiz zināju, ka vēlos to izlasīt.
Saņemot grāmatu, ar prieku atklāju, ka viena no tās tēmām ir arī manējā – migrācija. Tātad ar “svešumu” tiek apzīmēta arī dzīve svešumā, prom no mājām. Uh, vai nav kolosāli?
Taču, lasot Viļa Kasima stāstus, par nekādu svešumu vairs nevar būt ne runas. Tur viss ir tik pazīstams, emocionāli tuvs un klātesošs arī manā dzīvē. Apbrīnoju rakstnieka spēju ļauties stāsta pavediena atklāsmēm, drosmi raudzīties sevī kā spogulī un dziļi reflektēt par savu iekšējo pasauli. Spēju iedomāties to kailuma sajūtu, ko šāds process rada, bet lasītājam tas šķiet skaisti – ieraudzīt cita cilvēka ievainojamību un vienlaikus saņemt vārdiskus apliecinājumus arī savām emocijām.
Tikko sapratu, kas rakstniekiem kopīgs ar psihologiem – viņi trenē spēju nosaukt emocijas vārdā! :)
“Svešuma grāmata” aizskar dažādus dzīves brīžus, kad jūtamies atsvešināti un distancēti – no citiem cilvēkiem, no mājām, no apkārtējās pasaules. Piesaistes trūkums rada ne tikai apjukumu, sāpes un vientulību, bet reizēm kļūst arī par pamudinājumu – reflektēt par sevi, savu vietu pasaulē, par to, kas esam, ko vēlamies kļūt, uz kurieni vēlamies doties un – kas ir mūsu galamērķis?
Saņemot grāmatu, ar prieku atklāju, ka viena no tās tēmām ir arī manējā – migrācija. Tātad ar “svešumu” tiek apzīmēta arī dzīve svešumā, prom no mājām. Uh, vai nav kolosāli?
Taču, lasot Viļa Kasima stāstus, par nekādu svešumu vairs nevar būt ne runas. Tur viss ir tik pazīstams, emocionāli tuvs un klātesošs arī manā dzīvē. Apbrīnoju rakstnieka spēju ļauties stāsta pavediena atklāsmēm, drosmi raudzīties sevī kā spogulī un dziļi reflektēt par savu iekšējo pasauli. Spēju iedomāties to kailuma sajūtu, ko šāds process rada, bet lasītājam tas šķiet skaisti – ieraudzīt cita cilvēka ievainojamību un vienlaikus saņemt vārdiskus apliecinājumus arī savām emocijām.
Tikko sapratu, kas rakstniekiem kopīgs ar psihologiem – viņi trenē spēju nosaukt emocijas vārdā! :)
“Svešuma grāmata” aizskar dažādus dzīves brīžus, kad jūtamies atsvešināti un distancēti – no citiem cilvēkiem, no mājām, no apkārtējās pasaules. Piesaistes trūkums rada ne tikai apjukumu, sāpes un vientulību, bet reizēm kļūst arī par pamudinājumu – reflektēt par sevi, savu vietu pasaulē, par to, kas esam, ko vēlamies kļūt, uz kurieni vēlamies doties un – kas ir mūsu galamērķis?
July 31, 2025
Lai kas šis būtu - romāns esejās, kā rakstīts uz vāka, vai autobiogrāfija, kā to uztvēru no satura, - es to lasīju ar baudu un ātri. Sižets šeit ir nosacīts, bet man patika kā atmiņas tika savirknētas un virzīja mani cauri vairākiem autora dzīves gadiem no tumša brīža (tēva nāves) līdz pavisam gaišam brīdim (izlasīsiet paši, kas tas bija).
May 15, 2025
Grāmata bija tik ļoti interesanta, ka es grāmatas beigās to vilku garumā, jo negribēju, lai tā beidzās.
August 19, 2025
Ar Kasima daiļradi man kā pa kalniem. Kad aizvēru pēdējo lappusi, sapratu, ka šoreiz man bija viegli justies labi līdzās autoram. Mūsu paaudzes nav tik atšķirīgas un pieredzes ar gadiem kļuvušas līdzīgākas, un varbūt tieši tāpēc es spēju “saslēgties” un nejusties sveša.
Plašāk te: https://lalksne.blogspot.com/2025/08/...
Plašāk te: https://lalksne.blogspot.com/2025/08/...
June 8, 2025
Dažreiz sanāk satikt grāmatu, kas no pirmajiem vārdiem pieķeras lasītājam pie kāda apslēpta nerva gala un tā arī neatlaižas. Ar "Svešuma grāmatu" tieši tā arī notika, pirmās nodaļas nosaukums "Augšāmcelšanās" uzjundīja kaut kur dzirdēto, ka ikviena jauna ieelpa ir arī jauna dzīve, katrs mirklis ir arī fizioloģiska atdzimšana, nemaz nerunājot par katru piedzīvojumu un pārdzīvojumu, kas rada arvien jaunu personību. Savukārt pirmās nodaļas pirmais teikums par to, ka pirtiņa ir vienīgā pietiekami tumšā un noslēgtā vieta, kur domāt par nāvi, ir tik vienkāršs, bet vielaikus tik pieblīvēts ar simboliem un mitoloģiju, ka noteica lasīšanas toni visai grāmatai.
Nav brīnums, ka "Svešuma grāmatai" no manis tiek 5 pamatīgas un par sevi pilnīgi pārliecinātas zvaigznes. Ne tik daudz tādēļ, ka eseju atklātība atbruņo, bet drīzāk tādēļ, ka "Svešuma grāmata" trāpīgā valodā notur smalko līdzsvaru starp tēlainumu un vēstījumu, neieslīgstot pašmērķīgās abstrakcijās un nepārvēršoties paštaisnā didaktikā. Apcerīgais un nedaudz smeldzīgais teksts vērpjas cilpās, no tēva nāves līdz meitas dzimšanai, tāpat kā grāmatas narators aizklīst atmiņu sānieliņās un atzaros, ignorē lineāro laiku un bez mazākās piepūles velk līdzi arī lasītāju, kuram tāpat kā naratoram jāpārdzīvo dažādie svešumi, arī attiecību svešumi. "Es gribēju būt kā gaiss vai ūdens, netverams un neaizskarams ietilpt jebkurā sev nolemtajā traukā, kamēr viņa alka kļūt par baroka baznīcu, kas var stāvēt vienuviet kaut gadsimtiem ilgi, baidoties tikai no nezināmā." Daudz brīnišķīgu rindkopu par grāmatām un lasīšanu (mana favorīte ir aina ar grāmatām cukura maisos pagraba kurtuvē), ilgi uzkavējos arī pie brīža par miglaino fotogrāfiju ar "'šķību lauku ar soliņu miglā" un manis pašas līdz šim pieredzēto par fotografēšanu kā saziņas veidu.
Teksta jauda lasītājam neļauj nepielaikot naratora sajūtas un pārdzīvojumus sev, līdz grāmatas pēdējie vārdi - "atklāj pasauli arvien no jauna" - ir atgriezušies pie "Augšāmcelšanās", un lasītājs var sākt iepazīt savu jauno "es", kuru radījusi "Svešuma grāmata".
"Tomēr atmiņas ir viltīgas. Tās izstaigājot, arī pagātne kļūst atkal sveša, atkal pirmreizēja, atkal vilinoša."
Nav brīnums, ka "Svešuma grāmatai" no manis tiek 5 pamatīgas un par sevi pilnīgi pārliecinātas zvaigznes. Ne tik daudz tādēļ, ka eseju atklātība atbruņo, bet drīzāk tādēļ, ka "Svešuma grāmata" trāpīgā valodā notur smalko līdzsvaru starp tēlainumu un vēstījumu, neieslīgstot pašmērķīgās abstrakcijās un nepārvēršoties paštaisnā didaktikā. Apcerīgais un nedaudz smeldzīgais teksts vērpjas cilpās, no tēva nāves līdz meitas dzimšanai, tāpat kā grāmatas narators aizklīst atmiņu sānieliņās un atzaros, ignorē lineāro laiku un bez mazākās piepūles velk līdzi arī lasītāju, kuram tāpat kā naratoram jāpārdzīvo dažādie svešumi, arī attiecību svešumi. "Es gribēju būt kā gaiss vai ūdens, netverams un neaizskarams ietilpt jebkurā sev nolemtajā traukā, kamēr viņa alka kļūt par baroka baznīcu, kas var stāvēt vienuviet kaut gadsimtiem ilgi, baidoties tikai no nezināmā." Daudz brīnišķīgu rindkopu par grāmatām un lasīšanu (mana favorīte ir aina ar grāmatām cukura maisos pagraba kurtuvē), ilgi uzkavējos arī pie brīža par miglaino fotogrāfiju ar "'šķību lauku ar soliņu miglā" un manis pašas līdz šim pieredzēto par fotografēšanu kā saziņas veidu.
Teksta jauda lasītājam neļauj nepielaikot naratora sajūtas un pārdzīvojumus sev, līdz grāmatas pēdējie vārdi - "atklāj pasauli arvien no jauna" - ir atgriezušies pie "Augšāmcelšanās", un lasītājs var sākt iepazīt savu jauno "es", kuru radījusi "Svešuma grāmata".
"Tomēr atmiņas ir viltīgas. Tās izstaigājot, arī pagātne kļūst atkal sveša, atkal pirmreizēja, atkal vilinoša."
July 7, 2025
"Es zinu, ka dzīvot nozīmē pastāvīgi mēģināt pierast pie sevis un pasaules, pastāvīgi pielāgoties tās pārmaiņām un sadzīvot ar to savādo sajūtu, ka tu allaž esi kāds cits."
Sevis atrašana starp citiem. Tieši tik vienkārši un bez pārgudrībām. Viļa Kasima “Svešuma grāmatā” katrs varētu kaut ko atrast sev, kādu mazu sānieliņu prom no galvenā ceļā vai kādu nepateiktu domu vai bezdomu.
Vairāk blogā: https://lililasa.wordpress.com/2025/0...
Sevis atrašana starp citiem. Tieši tik vienkārši un bez pārgudrībām. Viļa Kasima “Svešuma grāmatā” katrs varētu kaut ko atrast sev, kādu mazu sānieliņu prom no galvenā ceļā vai kādu nepateiktu domu vai bezdomu.
Vairāk blogā: https://lililasa.wordpress.com/2025/0...
June 24, 2025
“Svešuma grāmata” pie manis nonāca uzreiz pēc tās izdošanas. Izdevniecībā man teica – tev noteikti patiks. Sāku lasīt uzreiz, intensīvi, līdz apmēram 60. lappusei… un tad tā nogulēja uz mana naktsskapīša gandrīz trīs mēnešus. Un – labi, ka tā.
Līgo brīvdienās, kad biju apslimusi un spiesta izlaist visus svētkus, atgriezos pie šīs grāmatas. Nesteidzīgi. Lapu pa lapai. Mani aizrāva autora atklātība, viņa spēja godīgi un bez aizsargāšanās stāstīt par tēva nāvi, par gadiem imigrācijā Londonā un Barselonā, par attiecību veidošanu, par meitas ienākšanu dzīvē. Par domām, kas maldās un atkal atgriežas.
Tā ir refleksija – atklāta, dziļa un cilvēcīga. Tā aizkustina. Nokrita arī kāda asara. Un brīdī, kad aizvēru grāmatu četras lapaspuses pirms beigām, sapratu – tik ļoti negribas, lai šim stāstam pienāk beigas.
"...es gāju cauri atmiņām, velti mēģinādams ielūkoties tālāk par izgaismoto loga četrstūri, ieraudzīt ko vairāk par šīm lauskām, velti cerēdams atrast sevi kādā no atspoguļotajiem atmiņu fragmentiem"
"miegā esmu arī rakstījis un pat rediģējis. Ceru, ka tiem stāstiem ir savi sapņu lasītāji un tādi būs arī šai grāmatai, kas tāpat daļēji ir tapusi miegā vai pusnomodā. Es arī nevarētu patiesi stāstīt par savu pieredzi, ignorējot iztēli, sapņus, prāta rotaļas- visu to, kas nav autobiogrāfiskā realitāte, taču ir neatņemama un bieži vien pat skaistākā ikdienas daļa"
"Tāpat ir ar stāstiem, kurus rakstu, mēģinot kaut ko saprast. Tiem nav sākuma vai gala, tikai nebeidzami atzari, kas krustojas, izgaist un tad atkal uzrodas kādā citā vietā. Un man nākas tiem sekot, lai pienācīgi paskaidrotu jau pateikto un vēl neuzrakstīto. Ja vēlos izstāstīt sava - mūsu - svešuma vēsturi, man ir jāizstāsta viss"
Paldies Tev, Vili, ka izstāstīji 😊
Līgo brīvdienās, kad biju apslimusi un spiesta izlaist visus svētkus, atgriezos pie šīs grāmatas. Nesteidzīgi. Lapu pa lapai. Mani aizrāva autora atklātība, viņa spēja godīgi un bez aizsargāšanās stāstīt par tēva nāvi, par gadiem imigrācijā Londonā un Barselonā, par attiecību veidošanu, par meitas ienākšanu dzīvē. Par domām, kas maldās un atkal atgriežas.
Tā ir refleksija – atklāta, dziļa un cilvēcīga. Tā aizkustina. Nokrita arī kāda asara. Un brīdī, kad aizvēru grāmatu četras lapaspuses pirms beigām, sapratu – tik ļoti negribas, lai šim stāstam pienāk beigas.
"...es gāju cauri atmiņām, velti mēģinādams ielūkoties tālāk par izgaismoto loga četrstūri, ieraudzīt ko vairāk par šīm lauskām, velti cerēdams atrast sevi kādā no atspoguļotajiem atmiņu fragmentiem"
"miegā esmu arī rakstījis un pat rediģējis. Ceru, ka tiem stāstiem ir savi sapņu lasītāji un tādi būs arī šai grāmatai, kas tāpat daļēji ir tapusi miegā vai pusnomodā. Es arī nevarētu patiesi stāstīt par savu pieredzi, ignorējot iztēli, sapņus, prāta rotaļas- visu to, kas nav autobiogrāfiskā realitāte, taču ir neatņemama un bieži vien pat skaistākā ikdienas daļa"
"Tāpat ir ar stāstiem, kurus rakstu, mēģinot kaut ko saprast. Tiem nav sākuma vai gala, tikai nebeidzami atzari, kas krustojas, izgaist un tad atkal uzrodas kādā citā vietā. Un man nākas tiem sekot, lai pienācīgi paskaidrotu jau pateikto un vēl neuzrakstīto. Ja vēlos izstāstīt sava - mūsu - svešuma vēsturi, man ir jāizstāsta viss"
Paldies Tev, Vili, ka izstāstīji 😊
May 22, 2025
Svešuma grāmata bija īsts ceļojums — ne tikai telpā un laikā, bet arī sevī. Lasot, tas bija gan tuvs, gan svešs, gan pazīstams, gan pārsteidzošs. Brīžiem šķita, ka lasu par sevi, brīžiem – ar sirsnību un līdzjūtību – par citiem. Un šī svešuma sajūta... Vai tā vienmēr saistās ar kādu svešu valsti vai jaunu vietu? Nē — dažkārt svešums mīt mūsos pašos, starp mums un mūsu cilvēkiem. Šī grāmata ļoti trāpīgi atklāj šo meklējumu pēc piederības un sapratnes.
Sākumā mani mazliet baidīja grāmatas forma — pārlecieni starp pagātni, tagadni, bērnību un studiju gadiem... Taču, lasot tālāk, sapratu, ka šī šķietamā sadrumstalotība patiesībā rada vienotu, dziļu un dzīvu stāstu. Fragments pēc fragmenta es saplūdu ar tekstu un jutu stāstu kā vienu veselumu.
Grāmatā ir tik daudz sajūtu — reizēm kā paskatīties spogulī un ieraudzīt sevi, citreiz – kā ieklausīties drauga atmiņās. Un manuprāt, spēt sevi vai sev tuvus cilvēkus saskatīt grāmatā ir milzīga vērtība.
Teksts lasās viegli, stāstījums ir atklāts, drosmīgs un ļoti cilvēcīgs. Nosaukums ir precīzs – tas atspoguļo gan sižetu, gan sajūtas, ko grāmata rada. Un tikai lasot līdz galam, kļūst pilnībā skaidrs, kāpēc sākums ir tāds, kāds tas ir, un kāpēc nobeigums — tieši šāds. Katra detaļa, katrs atmiņu fragments ir vietā.
Grāmata, kas liek domāt, just un varbūt — atrast sevi.
Sākumā mani mazliet baidīja grāmatas forma — pārlecieni starp pagātni, tagadni, bērnību un studiju gadiem... Taču, lasot tālāk, sapratu, ka šī šķietamā sadrumstalotība patiesībā rada vienotu, dziļu un dzīvu stāstu. Fragments pēc fragmenta es saplūdu ar tekstu un jutu stāstu kā vienu veselumu.
Grāmatā ir tik daudz sajūtu — reizēm kā paskatīties spogulī un ieraudzīt sevi, citreiz – kā ieklausīties drauga atmiņās. Un manuprāt, spēt sevi vai sev tuvus cilvēkus saskatīt grāmatā ir milzīga vērtība.
Teksts lasās viegli, stāstījums ir atklāts, drosmīgs un ļoti cilvēcīgs. Nosaukums ir precīzs – tas atspoguļo gan sižetu, gan sajūtas, ko grāmata rada. Un tikai lasot līdz galam, kļūst pilnībā skaidrs, kāpēc sākums ir tāds, kāds tas ir, un kāpēc nobeigums — tieši šāds. Katra detaļa, katrs atmiņu fragments ir vietā.
Grāmata, kas liek domāt, just un varbūt — atrast sevi.
June 24, 2025
3.5⭐️ Kopumā grāmata bija jauka, bet, manuprāt, man ir nepieciešama dziļāka analīze, lai vairāk iepatiktos. Rakstniecības stils ir labs, nosaukums atbilstošs saturam. Iespējams, pārlasot vai noklausoties interviju, vai sazinoties ar pašu rakstnieku, mans vērtējums mainīsies:)
November 9, 2025
Reizēm paveicas, kad grāmatu veikalā uzrunā pārdevēju ar lūgumu palīdzēt atrast nākamo lasāmvielu. Šoreiz - apbrīnojami trāpīgi. Šķita, ka lasu kāda paralēla visuma savas dzīves stāsta fragmentus. Katrs stāsts ar lielāku vai mazāku nobīdi atgādināja par sevis piedzīvoto. Liek aizdomāties, cik līdzīgas dzīves cilvēki dzīvo, jūtoties vieni šajās pieredzēs. Priecēja autora spēja pārdomas par notikušo veidot kailas, bet pārsteidzoši pieklājīgas…pat mājīgas.
Read
May 3, 2025Manuprāt, "Svešuma grāmata" jāliek labākās latviešu prozas plauktiņā, kas sarakstīta pēdējos gados.
June 16, 2025
Sākumā pamanīju šo it kā vienkāršo grāmatas vāku. Pēcāk dzirdēju labus vārdus. Un šobrīd esmu to izlasījusi. Ļoti laba grāmata.
Tikko izlasīju satura izklāstu uz grāmatas aizmugurējā vāka, tas šķiet precīzs (it sevišķi pēc grāmatas izlasīšanas!). Šis esot romāns esejās. Cik saprotu, šī grāmata ir par paša autora piedzīvoto.
Grāmata sākas ļoti dramatiski, un pirmās divas nodaļas ir diezgan depresīvas un ar nāvi saistītas. Jāteic, ka, nevajag sabīties, turpmākais vairs nav tik tumšs. Tomēr tāpat jāapzinās, ka viscaur grāmatai vijas eksistenciāli jautājumi un pārdomas. Autors mēģina atrast dzīves jēgu.
Šī ir kārtējā manis lasītā grāmata par jauna vīrieša pieaugšanu un savas vietas pasaulē meklēšanu. Vilis Kasims apraksta savu darba pieredzi, dzīvošanas pieredzi ārzemēs, savas attiecības ar draudzenēm un jauniegūto skatījumu uz dzīvi, kad pašam jau ir meita. Liela loma ir arī tēva nāvei, kā arī autora nemitīgajai tieksmei būt rakstniekam.
Grāmatas nosaukums ir ļoti atbilstošs saturam, jo galvenais varonis nemitīgi jūtas atsvešināts - kad dzīvo ar draudzenēm ārzemēs un strādā tur, tad, kad atrodas tēva tuvumā un kad atminas savu dzīvi.
Lasot jūti, ka autors, iespējams, nav vispraktiskais vīrietis 🫣😏, bet vairāk cenšas aptvert, kā izdzīvot reālajā pasaulē ar tās prasībām pret vīrieti, saglabājot savu būtību - dzīvojot sapņu, fantāziju un grāmatu/rakstniecības pasaulē.
Grāmata nav gara, tomēr lasīšana neiet ātri, jo reizēm teikumi ir jāpārlasa pa otram lāgam, lai līdz galam izprastu autora domu. Šo grāmatu nesanāks lasīt pavirši. Valoda Vilim Kasimam ir bagāta un poētiska. Vienīgais (mūžīgais) iebildums pret lēkāšanu laikā. Reizēm apjuku, cik vecs ir galvenais varonis un kurā dzīves posmā viņš atrodas. Iespējams, šo apmulsumu arī radīja daudzie tēla pārlidojumi un biežā atgriešanās pie vecākiem.
Toties man ļoti patika tēmas, kas saistītas ar grāmatu lasīšanu, kā viņš redz/redzēja literatūru un grāmatas. Īpaši uzrunāja viscaur tekstam plūstošā doma, ka visu laiku esam vieni un atsvešināti, jo mēs nekad tā īsti nevaram pietuvoties otram. Man šķiet, tas vienkārši nav iespējams, bet tas liek mums katram justies svešumā ar savām atmiņām, sapņiem un pārdomām. 💫
Tikko izlasīju satura izklāstu uz grāmatas aizmugurējā vāka, tas šķiet precīzs (it sevišķi pēc grāmatas izlasīšanas!). Šis esot romāns esejās. Cik saprotu, šī grāmata ir par paša autora piedzīvoto.
Grāmata sākas ļoti dramatiski, un pirmās divas nodaļas ir diezgan depresīvas un ar nāvi saistītas. Jāteic, ka, nevajag sabīties, turpmākais vairs nav tik tumšs. Tomēr tāpat jāapzinās, ka viscaur grāmatai vijas eksistenciāli jautājumi un pārdomas. Autors mēģina atrast dzīves jēgu.
Šī ir kārtējā manis lasītā grāmata par jauna vīrieša pieaugšanu un savas vietas pasaulē meklēšanu. Vilis Kasims apraksta savu darba pieredzi, dzīvošanas pieredzi ārzemēs, savas attiecības ar draudzenēm un jauniegūto skatījumu uz dzīvi, kad pašam jau ir meita. Liela loma ir arī tēva nāvei, kā arī autora nemitīgajai tieksmei būt rakstniekam.
Grāmatas nosaukums ir ļoti atbilstošs saturam, jo galvenais varonis nemitīgi jūtas atsvešināts - kad dzīvo ar draudzenēm ārzemēs un strādā tur, tad, kad atrodas tēva tuvumā un kad atminas savu dzīvi.
Lasot jūti, ka autors, iespējams, nav vispraktiskais vīrietis 🫣😏, bet vairāk cenšas aptvert, kā izdzīvot reālajā pasaulē ar tās prasībām pret vīrieti, saglabājot savu būtību - dzīvojot sapņu, fantāziju un grāmatu/rakstniecības pasaulē.
Grāmata nav gara, tomēr lasīšana neiet ātri, jo reizēm teikumi ir jāpārlasa pa otram lāgam, lai līdz galam izprastu autora domu. Šo grāmatu nesanāks lasīt pavirši. Valoda Vilim Kasimam ir bagāta un poētiska. Vienīgais (mūžīgais) iebildums pret lēkāšanu laikā. Reizēm apjuku, cik vecs ir galvenais varonis un kurā dzīves posmā viņš atrodas. Iespējams, šo apmulsumu arī radīja daudzie tēla pārlidojumi un biežā atgriešanās pie vecākiem.
Toties man ļoti patika tēmas, kas saistītas ar grāmatu lasīšanu, kā viņš redz/redzēja literatūru un grāmatas. Īpaši uzrunāja viscaur tekstam plūstošā doma, ka visu laiku esam vieni un atsvešināti, jo mēs nekad tā īsti nevaram pietuvoties otram. Man šķiet, tas vienkārši nav iespējams, bet tas liek mums katram justies svešumā ar savām atmiņām, sapņiem un pārdomām. 💫
June 10, 2025
Jau no pirmajām lappusēs ir jūtams, ka autoram šis bija vajadzīgs* - sava veida terapija, kurā risināt samilzušo svešuma sajūtu, kas pavada viņu kopš bērnības. Manuprāt, šis romāns esejās ir skumju dzīves atmiņu (sapņu, vīziju) apkopojums - tēva nāve, neizdevušās attiecības (ģimenē, skolā, meklējot otru pusi, ar draugiem), problēmas darbā, skolā, bērnudārzā…
Kādam šie stāsti/esejas noteikti būs 4 un 5 zvaigznes vērti, jo uzrakstīts ir tiešām labi, taču mani šīs pārdomas ļoti garlaikoja (izņemot dzīves posmu Anglijā)…bet varbūt es vienkārši nepazīstu šo svešuma sajūtu, un tādēļ neizdevās saslēgties ar autoru.
“Stāsta lasītājs to vienmēr samēros ar savām prasībām, kam visdrīzāk nebūs nekāda sakara ar rakstītāja iecerētajiem mērķiem.”
*man īsti nē
Kādam šie stāsti/esejas noteikti būs 4 un 5 zvaigznes vērti, jo uzrakstīts ir tiešām labi, taču mani šīs pārdomas ļoti garlaikoja (izņemot dzīves posmu Anglijā)…bet varbūt es vienkārši nepazīstu šo svešuma sajūtu, un tādēļ neizdevās saslēgties ar autoru.
“Stāsta lasītājs to vienmēr samēros ar savām prasībām, kam visdrīzāk nebūs nekāda sakara ar rakstītāja iecerētajiem mērķiem.”
*man īsti nē
September 3, 2025
Tik ļoti pazīstamu noskaņu un izjūtu pārpilns teksts, liek apstāties , nevar te skriet pāri ne rindai. Brīdi nolikt malā un sākt lasīt no jauna
June 4, 2025
Atklāta saruna pašam ar sevi - tāda pēcgarša paliek pēc šīs grāmatas izlasīšanas. Tās nosaukums gan ļoti trāpīgs - svešuma, atsvešinātības sajūta, īpaši nodaļās par dzīvi ārpus LV, reizēm šķita pat ļoti klātesoša. Jocīgi, ka šogad sagadījies lasīt trīs aptuveni vienas paaudzes rakstnieku vīriešu darbus, kas arī saturiski ir visai līdzīgi (Kuzmins "Bīvībene", Svilis "Bet kas būs ar mums?") un to tapšanas viens no ierosinātājiem, pēc manas personīgās izjūtas, ir tuva cilvēka zaudējums... Kasima darbs atšķiras ar viņa dziļajiem novērojumiem par savu bērnu, un tas bija pārsteidzoši atklāts vīrieša stāsts. Darbu caurstrāvo arī autora mīlestība pret grāmatām, lasīšanu, rakstīto vārdu, jo pats bija "izrādījies vājāks par vārdiem".
***
"Atkārtojumi jau nav nekas cits kā patvērums prātam." (8.lpp.)
"[..] mēģinu nedomāt par to, kā cilvēki mainās, nemanāmi un neparedzami, līdz tev pretī - citreiz dzīvē, citreiz spogulī - raugās kāds cits, ar kuru kopīgas ir gandrīz tikai atmiņas." (117.lpp.)
"Lasīšana ir pārāk privāta nodarbe, lai to skaidrotu kādam citam." (166.lpp.)
***
"Atkārtojumi jau nav nekas cits kā patvērums prātam." (8.lpp.)
"[..] mēģinu nedomāt par to, kā cilvēki mainās, nemanāmi un neparedzami, līdz tev pretī - citreiz dzīvē, citreiz spogulī - raugās kāds cits, ar kuru kopīgas ir gandrīz tikai atmiņas." (117.lpp.)
"Lasīšana ir pārāk privāta nodarbe, lai to skaidrotu kādam citam." (166.lpp.)
![Profile Image for Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja].](/_next/image?url=https%3A%2F%2Fi.gr-assets.com%2Fimages%2FS%2Fcompressed.photo.goodreads.com%2Fusers%2F1659017528i%2F124023459._UX200_CR0%2C0%2C200%2C200_.jpg&w=128&q=75)
May 13, 2025
Rakstu šo atsauksmi ar pāris nedēļu nobīdi no brīža, kad pabeidzu grāmatu un tik daudz kas jau pagaisis no atmiņas, lai gan stūrīši grāmatā aizlocīti daudz.
🤔 Kā tā? Šī varētu būt grāmata pārlasāma grāmata, kur vienkārši baudītu lasīšanu.
Vilis Kasims sarakstījis romānu esejās, kas ir autobiogrāfisks darbs un refleksija par pieredzēto. Autors pats saka, ka tā ir grāmata par iekšējo un ārējo svešuma sajutu, par bērnību, tēva lomu, dzīvi Zaļupē, Rīgā, Londonā, Barselonā. 🌍
Esejās autors atklāti runā par to, ko bieži cilvēki, nerunā – neizdošanos, zaudējumu, neiederēšanos un sērām. Turklāt to dara tā “tīri” – bez lieka “ciki caki”, bet tai pat laikā – izkoptā valodā.
Grāmatā nozīmīga loma (iespējams pat svarīgākā) ir tēvam, pie kura autors metot dzīves cilpas atgriežas. Tiesa gan domās, jo grāmata sākas ar tēva nāvi. Vilis kādā intervijā atzīst, ka šīs pirmās esejas uzrakstīšana prasījusi trīs gadus. To redzu, kā sāpju palaišanu, samierināšanos un apliecinājumu ilgām, kas vijas viscaur ikkatrai esejai.
Esejās ir labs balanss starp ārējo un iekšējo svešuma atspoguļojumu.
Bija interesanti sekot līdzi autora mēģinājumiem dzīt saknes svešumā un profesionālai attīstībai. Tas raisīja pārdomas par to, kas man pašai pietrūcis – iespēja kādu brīdi padzīvot ārpus Latvijas.
🤔 Kā tā? Šī varētu būt grāmata pārlasāma grāmata, kur vienkārši baudītu lasīšanu.
Vilis Kasims sarakstījis romānu esejās, kas ir autobiogrāfisks darbs un refleksija par pieredzēto. Autors pats saka, ka tā ir grāmata par iekšējo un ārējo svešuma sajutu, par bērnību, tēva lomu, dzīvi Zaļupē, Rīgā, Londonā, Barselonā. 🌍
Esejās autors atklāti runā par to, ko bieži cilvēki, nerunā – neizdošanos, zaudējumu, neiederēšanos un sērām. Turklāt to dara tā “tīri” – bez lieka “ciki caki”, bet tai pat laikā – izkoptā valodā.
Grāmatā nozīmīga loma (iespējams pat svarīgākā) ir tēvam, pie kura autors metot dzīves cilpas atgriežas. Tiesa gan domās, jo grāmata sākas ar tēva nāvi. Vilis kādā intervijā atzīst, ka šīs pirmās esejas uzrakstīšana prasījusi trīs gadus. To redzu, kā sāpju palaišanu, samierināšanos un apliecinājumu ilgām, kas vijas viscaur ikkatrai esejai.
Esejās ir labs balanss starp ārējo un iekšējo svešuma atspoguļojumu.
Bija interesanti sekot līdzi autora mēģinājumiem dzīt saknes svešumā un profesionālai attīstībai. Tas raisīja pārdomas par to, kas man pašai pietrūcis – iespēja kādu brīdi padzīvot ārpus Latvijas.
April 21, 2025
Eh.
(Bieži aizmirstu, ka esmu dzīva, bet tad izlasu vai noskatos kaut ko tādu, kas par to atgādina skaistā, lai arī skaudrā veidā, un uz brīdi tieku ierauta atpakaļ mūsu visu kopīgajā stāstā, kas citādi netverams plūst man garām.)
(Bieži aizmirstu, ka esmu dzīva, bet tad izlasu vai noskatos kaut ko tādu, kas par to atgādina skaistā, lai arī skaudrā veidā, un uz brīdi tieku ierauta atpakaļ mūsu visu kopīgajā stāstā, kas citādi netverams plūst man garām.)
April 21, 2025
Romāns esejās, kas sākas ar tēva bērēm un noslēdzas ar autora/literārā varoņa paša pirmajiem soļiem tēva lomā.
Es domāju, varbūt pilnīgi šķērsām domāju, bet es domāju, ka visa grāmata īstenībā ir saruna ar tēvu, kuras dzīvē īsti nav bijis. Jo tā īsti runāt vienkārši nebija pieņemts. Ja nu kādreiz paspruka, tad uzreiz tā kā drusku kauns un galva jāgriež uz citu pusi.
Un starp tēvu un tēva lomu ir dzīve, pilna svešuma un mēģinājumu iederēties. Nē, grāmatā nav instagrammīgu sevis meklēšanas klišeju. Teksts ir vīrišķīgs un tiešs, ļoti vienkāršs, bet ne vienkāršots.
Pilnīgi godīgi sakot, vietām šķita, ka grāmata patiesībā ir par mani, tikai no cita dzimuma perspektīvas. Dažas epizodes… man šķita, ka TO par mani nezina neviens, bet Kasims, izrādās, zina, un Kasims taču it kā raksta par sevi. Nezinu, vai ar šo varu apsolīt, ka grāmata ir arī par jums katru, bet ļoti iespējams, ka ir.
Un grāmata ir arī par Zaļupi. Par to vietu, ko vajag mums visiem - kuru neviens cits nevar atrast gūglēs (un nevajag), bet kur smaržo pēc mājām, kur ir TĀS taciņas, un kur tēvs klusēdams seko līdzi visam, ko dari.
Brīnišķīga latviešu literatūra.
Es domāju, varbūt pilnīgi šķērsām domāju, bet es domāju, ka visa grāmata īstenībā ir saruna ar tēvu, kuras dzīvē īsti nav bijis. Jo tā īsti runāt vienkārši nebija pieņemts. Ja nu kādreiz paspruka, tad uzreiz tā kā drusku kauns un galva jāgriež uz citu pusi.
Un starp tēvu un tēva lomu ir dzīve, pilna svešuma un mēģinājumu iederēties. Nē, grāmatā nav instagrammīgu sevis meklēšanas klišeju. Teksts ir vīrišķīgs un tiešs, ļoti vienkāršs, bet ne vienkāršots.
Pilnīgi godīgi sakot, vietām šķita, ka grāmata patiesībā ir par mani, tikai no cita dzimuma perspektīvas. Dažas epizodes… man šķita, ka TO par mani nezina neviens, bet Kasims, izrādās, zina, un Kasims taču it kā raksta par sevi. Nezinu, vai ar šo varu apsolīt, ka grāmata ir arī par jums katru, bet ļoti iespējams, ka ir.
Un grāmata ir arī par Zaļupi. Par to vietu, ko vajag mums visiem - kuru neviens cits nevar atrast gūglēs (un nevajag), bet kur smaržo pēc mājām, kur ir TĀS taciņas, un kur tēvs klusēdams seko līdzi visam, ko dari.
Brīnišķīga latviešu literatūra.
May 11, 2025
Nemaz nezinu, kā citādāk vērtēt.
Dziļi personīgu un subjektīvu iemeslu dēļ visvairāk aizķērās tieši "Ierosmes mirklis". Ļoti ceru, ka mans dēls nākotnē arī satiks kādu cilvēku, kurš sapratīs, ko viņš ir centies pateikt savā netradicionālajā izpausmes veidā (vai vismaz to mēģinās).
Dziļi personīgu un subjektīvu iemeslu dēļ visvairāk aizķērās tieši "Ierosmes mirklis". Ļoti ceru, ka mans dēls nākotnē arī satiks kādu cilvēku, kurš sapratīs, ko viņš ir centies pateikt savā netradicionālajā izpausmes veidā (vai vismaz to mēģinās).
June 15, 2025
Svešuma sajūta ir bijusi uzticams līdzgaitnieks lielā manas dzīves daļā. Tā ir spējusi izpausties gan kā nepiederības sajūta jaunā darbā, gan kā atsvešinātība no citiem jaunā valstī, gan arī kā nespēja pieņemt tikko parādījušos mātes lomu. Tāpēc grāmatā saskatīju arī kādu daļu no sevis. Varētu domāt, ka par centieniem atrast savu vietu pasaulē ir uzrakstīts jau gana daudz, un tā jau arī ir, bet šis darbs tomēr izceļas uz citu fona, jo brīžiem balansē arī uz realitātes un pilnīgas fantāzijas robežas. Tādēļ laikam arī tas ir "romāns esejās".
June 11, 2025
Svešuma grāmata mani aizkustināja. Te ir tik daudz gudru, cilvēcīgu pārdomu, kas prātā risinās tālāk vēl ilgi pēc tam. Un skaista valoda, prieks lasīt.
July 4, 2025
Es nevaru saprast, vai man patika grāmata.
Brīžiem pieķēru sevi pie domas, ka patīk, riktīgi patīk. Beigās man radās jautājums - vai grāmata ir kā viens gabals vai esmu pārpratusi un tie ir atsevišķi stāsti?! (Pilnībā izsita Hadži nodaļa- nesapratu saikni). Traucēja lēkāšana laikos.
Man vienmēr ir grūti vērtēt Latvijas autorus, jo izdot grāmatu Latvijā ir sasniegums un es esmu dzirdējusi sāpi draudzenes balsī, kad viņas grāmata novērtēta kā sū** un ieliktas divas balles.
Ja šo grāmatu, būtu rakstījis mans čoms, es teiktu- vecīt, labais! Apsveicu!
Ja šo būtu rakstījis man x rakstnieks no Ungārijas- es teiktu, jā, izlasīju, brīžiem bija ok, brīžiem garlaicīgi.
Brīžiem pieķēru sevi pie domas, ka patīk, riktīgi patīk. Beigās man radās jautājums - vai grāmata ir kā viens gabals vai esmu pārpratusi un tie ir atsevišķi stāsti?! (Pilnībā izsita Hadži nodaļa- nesapratu saikni). Traucēja lēkāšana laikos.
Man vienmēr ir grūti vērtēt Latvijas autorus, jo izdot grāmatu Latvijā ir sasniegums un es esmu dzirdējusi sāpi draudzenes balsī, kad viņas grāmata novērtēta kā sū** un ieliktas divas balles.
Ja šo grāmatu, būtu rakstījis mans čoms, es teiktu- vecīt, labais! Apsveicu!
Ja šo būtu rakstījis man x rakstnieks no Ungārijas- es teiktu, jā, izlasīju, brīžiem bija ok, brīžiem garlaicīgi.
April 24, 2025
“Jebkāda dzīves saspiešana prātam aptveramā veidā neizbēgami nozīmē tās banalizēšanu,” autors raksta, un, lai gan es tam piekrītu un dzīve vai vismaz tās fragmenti grāmatā tiek saspiesti, nekas no tā nešķiet banāli. Un neskatoties uz to, ka daudzas no aprakstītajam pieredzēm ir man svešas, sajūtas likās ļoti pazīstamas. Ļoti cilvēcīga grāmata - tā es to sauktu, ja man kāds prasītu.
Tai tuvojoties beigām, autors raksta:“Es zinu, ka dzīvot nozīmē pastāvīgi mēģināt pierast pie sevis un pasaules, pastāvīgi pielāgoties tās pārmaiņām un sadzīvot ar to savādo sajūtu, ka tu allaž esi kāds cits.“ Šādas grāmatas iedvesmo turpināt mēģināt.
Tai tuvojoties beigām, autors raksta:“Es zinu, ka dzīvot nozīmē pastāvīgi mēģināt pierast pie sevis un pasaules, pastāvīgi pielāgoties tās pārmaiņām un sadzīvot ar to savādo sajūtu, ka tu allaž esi kāds cits.“ Šādas grāmatas iedvesmo turpināt mēģināt.
June 30, 2025
Tas ir kā pareizi aprakstīt svešumu.
Read
July 21, 2025"Grāmatu lasīšana un iegūšana bieži tiek uztvertas kā divas atšķirīgas nodarbes. Šajā grāmatā, manuprāt, ir sniegts viens no precīzākajiem šī paradoksa aprakstiem.
Tā ir sajūta, kas pārņem, turot rokās grāmatu – kādu nākotni tā sola. Un šajā stāstā tas ir brīnišķīgi aprakstīts."
Vairāk par Viļa Kasima grāmatu "Svešuma grāmata" lasiet Anitas Veckalnes LNB portālā "Literatūras ceļvedis" jūlija numurā.
https://www.literaturascelvedis.lv/po...
Anita Veckalne ir LNB portāla "Literatūras ceļvedis" redaktore.
Tā ir sajūta, kas pārņem, turot rokās grāmatu – kādu nākotni tā sola. Un šajā stāstā tas ir brīnišķīgi aprakstīts."
Vairāk par Viļa Kasima grāmatu "Svešuma grāmata" lasiet Anitas Veckalnes LNB portālā "Literatūras ceļvedis" jūlija numurā.
https://www.literaturascelvedis.lv/po...
Anita Veckalne ir LNB portāla "Literatūras ceļvedis" redaktore.
May 11, 2025
Svešums šķiet pazīstams
June 21, 2025
Šī grāmata ir "tavējā", ja tev pazīstamas domas - kas esmu es šodien, kas biju vakar, kas būšu rīt? Esejas apstiprina - mēs esam katru dienu "kāds cits", jo katra diena ir jauna piedzimšana un katra vakardiena - aizgājusi un neeksistējoša. Tāpēc īsta atkalsatikšanās ar savu bērnības es - fiziski un garīgi - nav iespējama. Laika upe plūst. Zvilnēju piemājas pļaviņā ar šo grāmatu, baudot saules staru siltumu un atmiņās pārcēlos uz kādu vasaru pirms daudziem gadiem, kad šādi zvilnēju vecmāmiņas pagalmā. Vai tā meitene esmu tā pati es šodien? Tā pati ir tikai saule, kas silda, tāpat kā Kasima grāmatā minētais ezers, kas redz jaunus un jaunus cilvēkus, vai tos pašus - jau citā lomā (tēva). Un katrs cilvēks citam - kāds svešinieks. Šī ir grāmata par to, ka ne tikai mēs kaut kur esam svešinieki, bet arī par to, ka mēs paši savam vakardienas es kļūstam sveši. Un nav, nav iespējama īsta atkalsatikšanās, kaut domas atgriežas un atgriežas...Grāmata ir arī par atsvešināšanos no sevis, saaugšanas ar citu, dzīvē ienākot bērnam. Un neizbēgamo atkal sevis meklēšanu, bērnam pieaugot. Paldies autoram par iespēju pabradāt savā laika upē un sajust, ka tā plūst un aizplūst, un lai cik sveši jaunie ūdeņi
“Es zinu, ka dzīvot nozīmē pastāvīgi mēģināt pierast pie pasaules, pastāvīgi pielāgoties tās pārmaiņām un sadzīvot ar to savādo sajūtu, ka tu allaž esi kāds cits.”
Man pēdējās esejas fonā skanēja Elgāra "Ave Verum Corpus" un lieliski padziļināja grāmatas sniegtās atklāsmes. Kā punktiņu uz "i" gribējās nospēlēt Skultes "Ariettu", vēlreiz pārdomājot izlasīto.
“Es zinu, ka dzīvot nozīmē pastāvīgi mēģināt pierast pie pasaules, pastāvīgi pielāgoties tās pārmaiņām un sadzīvot ar to savādo sajūtu, ka tu allaž esi kāds cits.”
Man pēdējās esejas fonā skanēja Elgāra "Ave Verum Corpus" un lieliski padziļināja grāmatas sniegtās atklāsmes. Kā punktiņu uz "i" gribējās nospēlēt Skultes "Ariettu", vēlreiz pārdomājot izlasīto.
July 23, 2025
Tāds putekļains ir tas svešums.
Man patika.
Spilgtākie citāti:
"Neesmu miris un augšāmcēlies, bet pasaule neapstājas tikai tāpēc vien, ka esam uz brīdi novērsuši skatienu." (53. lpp.)
"Mēģinot nonākt pie kāda viena mērķa, neizbēgami nākas iet arī cauri ielām, kur labprātāk vairs nebūtu rādījies." (60. lpp.)
"Manā galvā, manā ķermenī ciematu vienalga ir vairāk nekā pilsētu, un tajos ir daudz vairāk vietas klusumam un šaubām." (63. lpp.)
"Zinu, ka kādam no viņiem varētu būt bijusi līdzīga pieredze, taču neviens par to nestāsta, un es vairs nespēju saskatīt sevi nevienā citā cilvēkā vai dzīves gājumā. Es atkal esmu viens, atkal tikai es pats." (108. lpp.)
"Es gribēju būt kā gaiss vai ūdens, netverams un neaizskarams ietilpt jebkurā sev nolemtajā traukā, kamēr viņa alka kļūt par baroka baznīcu, kas var stāvēt vienuviet kaut gadsimtiem ilgi, baidoties tikai no nezināmā." (112. lpp.)
"Tur atgriezties es vairs nevaru, bet tas arī nav svarīgi." (189. lpp.)
"Un laikam jebkura pilsēta - kā ikviens dzīvs organisms - vienmēr ir un paliek viņa pati, lai kā arī mainītos. Tāpat kā ik jauna diena ir tikai vēl viena lappuse kādā nebeidzamā stāstā, kas nekad netiks pabeigts un iesiets vākos." (192. lpp.)
"Vārdi seko mums, neredzami iespiežas smadzeņu šūnās un savienojumos kā simbiotiski organismi." (196. lpp.)
Man patika.
Spilgtākie citāti:
"Neesmu miris un augšāmcēlies, bet pasaule neapstājas tikai tāpēc vien, ka esam uz brīdi novērsuši skatienu." (53. lpp.)
"Mēģinot nonākt pie kāda viena mērķa, neizbēgami nākas iet arī cauri ielām, kur labprātāk vairs nebūtu rādījies." (60. lpp.)
"Manā galvā, manā ķermenī ciematu vienalga ir vairāk nekā pilsētu, un tajos ir daudz vairāk vietas klusumam un šaubām." (63. lpp.)
"Zinu, ka kādam no viņiem varētu būt bijusi līdzīga pieredze, taču neviens par to nestāsta, un es vairs nespēju saskatīt sevi nevienā citā cilvēkā vai dzīves gājumā. Es atkal esmu viens, atkal tikai es pats." (108. lpp.)
"Es gribēju būt kā gaiss vai ūdens, netverams un neaizskarams ietilpt jebkurā sev nolemtajā traukā, kamēr viņa alka kļūt par baroka baznīcu, kas var stāvēt vienuviet kaut gadsimtiem ilgi, baidoties tikai no nezināmā." (112. lpp.)
"Tur atgriezties es vairs nevaru, bet tas arī nav svarīgi." (189. lpp.)
"Un laikam jebkura pilsēta - kā ikviens dzīvs organisms - vienmēr ir un paliek viņa pati, lai kā arī mainītos. Tāpat kā ik jauna diena ir tikai vēl viena lappuse kādā nebeidzamā stāstā, kas nekad netiks pabeigts un iesiets vākos." (192. lpp.)
"Vārdi seko mums, neredzami iespiežas smadzeņu šūnās un savienojumos kā simbiotiski organismi." (196. lpp.)
Displaying 1 - 30 of 45 reviews