Doroteja attopas pasakaini skaista dārza ieskautā pilsētā. Izcila arhitektūra, daudzkrāsaini gaismekļi, helikopteriem līdzīgi lidaparāti. Kur Kauss viņu ir atnesis? Varbūt tā nemaz nav pagātne? Varbūt Kauss var aizsniegt arī nākotni? Brīnumainā noskaņa Doroteju sākumā apbur, taču notiek kāds incidents, un acumirklī viss pārvēršas, atsedzot tumšas un bīstamas aizkulises. Meiteni pārņem bailes un briesmu priekšnojauta.
Kas noticis ar šo pasauli? – prāto Doroteja. Kāpēc ļaužu attiecības šķiet tik pilnas naida un melu, it kā iestrēgušas strupceļā? Visi tiecas pēc varas, karo un nogalina cits citu! Kur palikuši labi cilvēki? Tādiem taču bija jābūt!
Dorotejai atkal jātiekas ar Kausu. Tikai tas vairs nav ne liegas dvesmas apņemtais biķeris no Krētas, nedz klusējošais Monsegīras Svētais Grāls. Tas ir gluži cits Kauss. Varbūt Doroteja ir vien ierocis likteņa rokās, un Sīriuss mirs uz Monsegīras kalna, bet viņa nespēs to novērst? Varbūt mirklīga tikšanās, mīlestība un nāve, ir vienīgais, ko viņiem izdevies izmānīt laikam? Tomēr nekas nespēj nogalināt cerību. Tā atkal un atkal liek Dorotejai sakopot visus spēkus un cīnīties. Vai viņai izdosies?
Dina Zoldnere (1959) dzimusi Kurzemē, pašlaik dzīvo Rīgā. Jau 14 gadus veido interjera projektus gan privātām, gan publiskām telpām, ir dizaina studijas “Dina” īpašniece. Nodarbojās ar gleznošanu, piedalās mākslas izstādēs un dažādās mākslas aktivitātēs. Raksta grāmatas. Līdz šim Dinai iznākuši 3 romāni: “Izdzīvot meiteņu paradīzē” (“Iespēju grāmata”, 2014), “Atspulgi akā” (”Lauku avīze”, 2017), “Algotņi” (“Latvijas Mediji”, 2020).
Triloģijas noslēgumā nedaudz par daudz autores domu par cilvēces dabu un attiecību vērtībām. Pietrūka izskaidrojuma, kāpēc galvenajai varonei vienīgajai visā pasaules vēsturē (un pat tajā pirmsplūdu aizmirstajā Atlantīdas vēstures daļā) ir tās spējas ceļot laikā. Bet ar to visu teiktu, ka visas grāmatas ir vienlīdz OK , ja ne uzkāpšana uz mans personīgās varžacs – kā mēs parādīsim, ka kāda rase ir caurum cauri izvirtusi un palikusi ļauna? Protams – viņi visi ir resni.
Varbūt tāpēc, ka iztriecu visu grāmatu divās dienās... lasot baigā ātrumā, vai tāpēc, ka patiešām bija laba... bet 5 zvaigznes ir pelnītas un noslēgums triloģijai - atbilstošs.
Man ĻOTI patīk visi vēstures fakti, sasaiste ar Bībeli, seno Grieķijas un Ēģiptes mitoloģiju, mītiskie varoņi, tas, ka šitie visi radījumi: pārcilvēki, dievi, androgīni, "būtnes" bija paskaidroti vismaz dažu lapaspušu garumā, lai nerastos pilnīgs tāds... iztrūkums stāstā. Un un un, visa cilvēces rašanās teorija - tik skaisti aprakstīta, ka no sākuma bija pat attīstītāka cilvēce nekā mūsu 2025. gadā!
Neskaitāmi restarti un otrās iespējas dotas cilvēcei izrauties no cilpas, bet nu, androgīni vienmēr ir priekšā, kas attaisno faktu, ka katrā laikmetā ir ļaundari, kas iznīcina. Viduslaikos, Pirmais, Otrais Pasaules karš, šobrīd... Man patīk autores vīzija un tiešām, tiešām, šķiet vērtīga šī grāmata. Atkal un atkal pieķeru sevi iemīlam vēsturi un kaut cik reālistisos notikumus (ar fantāzijas piegaršu), kas apvītas ap šo un citiem stāstiem. Bet vēl aizvien kasās smadzenes ar gribu zināt Dorotejas laikā ceļošanas spēju iemeslu... vai viņa ir dievs? Vai arī Visuma bērns ar likteni izglābt pasauli no tā jau neizbēgamās iznīcības? Vai viņa ir nemirstīga?! Nezinu, bet viņai un Sīriusam gan jau nākotnē atliek tikai un vienīgi skaisti mirkļi, un varbūt arī kāds bīstams piedzīvojums. ;)
Dažas no iepītajām dzīves patiesībām: "Es darīju ļaunu mīlestības vārdā, pārvērzdama to naidā. Tu mīlestības dēļ izglābi visus, pārvērzdama to drosmē."
"Visi kari sākas cilvēku galvās! Es tiešām ceru, ka mūsu galvās bez egoisma ir arī saprāts, - Evarda kungs vēl piebilda."
Paldies! Un mācāmies visi no Tejas, ja pat visvarenā Izīda to gribēja iespēt... tad jāmēģina - cilvēces vārdā!
Man patika, bet grāmatas beigas bija vājas un nedaudz nesaprotamas.
Patika kādi tika izveidoti karhari. Tiešām uznāk pretīgums katru reizi, kad Doreteja ar viņiem sastopas. Patika "mēs likvidējam humāni," jo tā tika teikuši nacisti un tas tiešām parāda uz kāda ceļa karhari dodas ar savu rīcību.
Patika Minas runas apraksts, (63.lpp) jo tas ļoti labi paskaidroja viņas vieglo manipulācijas taktiku.
Stāsts par vīriešu diskvalifikāciju (69. lpp) lika man justies bēdīgi. Es tiešām sajutos kā Stella.
Gabaliņš par jaunavību un seksu (72., 73.lpp) bija sirsnīgs. Tas lika man justies redzētam kā kādam, kurš vienmēr uztraucas par to vai man būs jābūt jaunavai uz mūžu.
Kādā veidā Doreteja varēja saprast, ka karhari centās izmainīt dievu asins krāsu? Tas nebija labi izdomāts, jo es un, manuprāt, citi arī, to pirmo neiedomātos. (114. lpp) Taču patīk kā tas saistās ar 90. stāstu par dieviem vajadzīgo varu. (242. lpp)
Teiktais, ka cilvēks izmanto tikai 10% no savām smadzenēm (128. lpp) nav taisnība, bet mīts.
"Mina bija izdomājusi, ka meitenes viņu apskauž par... Nav svarīgi, par ko. Par pilnīgi visu!" (146.lpp) Šī doma nav līdz galam pabeigta, un būtu labāk, ja nosauktu dažus piemērus, vai teikumu vispār izņemtu.
Kaut gan tas bija klišejisks, man patika androgīnu stāsts. Tas bija sirsnīgs un gribētu par tiem uzzināt vairāk (173.-178. lpp)
246. lpp teiktais tiešām savilka visu grāmatu kopā, jo lika man saprast, ko Zoldnere vēlējās pateikt ar visiem nacistu saistītajiem attēlojumiem (zilās asinis, pazemes valstība, blondu zilacaiņu pārākums).
This entire review has been hidden because of spoilers.
Grāmatas sākumā man likās, ka autore cenšas atdarināt Veronikas Rota „Citādos” un Patrika Nesa „Nazi, ko neatlaist". Tie notikumi - viņu notver, viņa grib bēgt, viņa atrod draudzeni, kas arī grib bēgt, kopā sarīko traci un izbēg, atslēdz vadības centru, kaut kāda pretošanās kustība sāk savu darbu un iznīcina pilsētu.
Kaitināja tas, ka visiem kaut kādi random noslēpumi. Tad viņa nesaprot kur iepinusies, tad viņai nav ne jausmas ar ko viņai patiesībā ir darīšana! Autori, Beidziet. Tā. Darīt!
Un tad vēl ļoti traucēja, ka brīžiem nevarēju saprast, kurā brīdī mainījās lokācija, jo vienu brīdi likās, ka viņi it tur, bet nākamajā jau citur.
Kopumā biju diezgan vīlusies sērijas noslēgumā.
This entire review has been hidden because of spoilers.
Sākumā lasot šo grāmatu nesapratu neko. Reāli, visas tās tehnoloģijas. Biju domājusi ka Kauss Doroteju ir aizvedis uz nākotni, bet lasot sapratu ka tā ir ļoti sena pagātne. Patika šī grāmata. Ar prieku lasīšu vēlreiz.