Alberts Bels (līdz 1971. gadam Jānis Cīrulis)mācījies Elektrotehnikas fakultātē Celtniecības tehnikumā Rīgā, no 1955. gada līdz 1956. gadam Maskavā Valsts Cirka mākslas skolā, pēc obligātās karaklausības kā eksterns beidzis vidusskolu Rīgā. Mācījies Augstākajos scenāristu kursos Maskavā. Kopš 1963. gada nodarbojas ar rakstniecību. No 1990. līdz 1993. gadam Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts. A. Belam piešķirta A. Upīša prēmija (1977), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1982), arī Valsts Prēmija literatūrā (1989) par romānu "Cilvēki laivās", Barikāžu piemiņas zīme (1991), Triju Zvaigžņu ordenis (2000). Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999). Saņēmis "Latvijas Literatūras gada balvu 2012" par mūža ieguldījumu Latvijas rakstniecībā.
Bela pirmais romāns - īss un lakonisks - nemaz nav daudz sliktāks par "Būri". Autors jaunības maksimālismā ir gribējis pateikt visu, ko domā par dzīvi, sabiedrību un cilvēkiem. Lai gan daudz nodevu padomju sistēmai, tomēr romānā garāmejot ir pat pieminētas Staļina represijas un izsūtīšana, ko ļoti reti kāds tolaik atļāvās.
Akad olvasó, akinek nem fut össze a szájában a nyál, ha egy ’76-os kiadású könyv hátulján azt olvassa, hogy „a mai lett társadalmat izgató kérdéseket ragadja ki és állítja műveinek központjába”? Egy-kettő, esetleg. No de félre, te rossz máj, ezek az ominózus kérdések, ha akarjuk, általános emberi problémaként is értelmezhetőek. Adott egy lett szobrász, aki a műtermében történt vandálkodás következtében kénytelen visszatekinteni életének bizonyos eseményeire, amiben kulcsszerepet játszik egy SS-légióban harcoló báty, meg egy Vörös Hadseregben harcoló báty. (Ez a kettősség a balti múltban nem volt olyan kirívó, bár nem szívesen témázgattak róla – Bels bátorsága, ahogy megpendíti, mindenképpen dicséretet érdemel.) Aztán akad egy köpönyegforgató apa, akinek egyetlen célja, hogy minden társadalmi rendben felszínen maradjon – nos, ez a figura meglehetősen ismerős lehet itt közép-keleten is. Szóval egy ilyen erősen pszichologizáló művészkisregény ez, amit az író némiképp feldob azzal, hogy egy krimikeretbe szorítja bele. Legnagyobb hibájának azt rovom fel, hogy túlságosan meg akarja mutatni, micsoda friss és tehetséges író ő, aki tud belső monológot, meg szempontváltást, meg mindent, azonban a trükkjeit nem képes organikusan a műbe építeni, így azok a mélység kárára dolgoznak. Mindenesetre örültem volna, ha az olyan izgalmas elemek, mint az apa-fiú viszony, vagy történelmi döntéseink okai, sokkal jobban előtérbe kerülnek. Amúgy nem utolsó könyv, érezhetően egy impozáns tehetség bemutatkozása.
Albert Bel, nu Tu dod! Godīgi sakot, lai arī ''Būris'' ir it kā populārāks rakstnieka darbs, šis man patika labāk. Jauns laikmets prozā: literatūra ir mistificēta spēle, un tikai no autora ir atkarīgs tas, kādi noteikumi tiks izvēlēti. Pēdējās divas lapaspuses - kā naglai uz galvas!
Ar Albertu Belu jau kādu laiku esmu pazīstama - pirmā no viņa daiļradē esošajām grāmatām, kurai pieķēros klāt bija "Būris", kura pavisam noteikti šajā rakstniekā nelika vilties un drīzāk radīja prieku viņa vārdu ieraugot augstskolas obligātās literatūras sarakstā. Laiks - tā nozīmīgums/nenozīmīgums/absurds un cilvēks tajā - galvenās tēmas. Lapā, kura atrodama pirms galvenā teksta (vēl parateksta ietvarā esoša), kur autori mēdz ievietot vēlējumus, pateicības vārdus vai īsus komentārus, ir rakstīts šādi:
Neviena no grāmatā nosauktām personām patiesībā nav dzīvojusi /Autors/
Baidos, ka esat smalki izjokots /Izmeklētājs/
Patīkami atsvaidzinoši ir lasīt grāmatu, kuras žanrs ir "romāns" - teorētiski, autora radīta fikcija - un sastapties ar autora vārdos ietērptām īstām, eksistējošām domām, kuras bieži nodarbina arī manu prātu; aizmirsties, ka galvenais tēls ir autora radītais 29 gadus vecais tēlnieks, tā vietā liekot pašai sevi. Un, šķiet, tāds arī ir bijis autora nodoms, speciāli likt lasītājam palūkoties savā atspulgā, it kā sacīdams, ka arī Tu, lasītāj, esi tas, kurš vienmēr skrien, vienmēr runā, nepārtraukti kalpo un tas, kuru nepārtraukti grūsta - tā autors par modernajiem cilvēkiem un to, kādās grupās tie ietilpst - bet šobrīd, kad esam mutējuši par modernajiemmodernajiem, varu galvot, ka dienas laikā Tu, cilvēk, kļūsti par visu grupu pārstāvjiem vienlaicīgi.
Kopumā grāmata nelika vilties un pārspēja uz to liktās cerības. Domāju, ka ikvienam, kurš uz sevi un cilvēku kā tādu spēj palūkoties skeptiski, grāmata būs interesanta lasāmviela. Un, jā, arī man "Izmeklētājs" ir izkonkurējis "Būri".
Par "Būri" ir dzirdēts daudz vairāk/biežāk, bet.. Man, personīgi, "Izmeklētājs" ir mīļāks. Ja man būtu teikšana, šis darbs aizstātu "Būri", ja nemaldos, 10. klases obligātās literatūras sarakstā.