What do you think?
Rate this book
Political Technology
'Political technology' is a Russian term for the professional engineering of politics. It has turned Russian politics into theatre and propaganda, and metastasised to take over foreign policy and weaponise history. The war against Ukraine is one outcome. In the West, spin doctors and political consultants do more than influence media or run they have also helped build parallel universes of alternative political reality. Hungary has used political technology to dismantle democracy. The BJP in India has used it to consolidate unprecedented power. Different countries learn from each other. Some types of political technology have become notorious, like troll farms or data mining; but there is now a global wholesale industry selling a range of manipulation techniques, from astroturfing to fake parties to propaganda apps. This book shows that 'political technology' is about much more than online it is about whole new industries of political engineering.
500 pages, Paperback
Published December 14, 2023
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 3 of 3 reviews
June 15, 2025
Overall an interesting book, but not without its faults. In general, I do think it achieves what it sets out to do - show us a picture of how the state of “political technology” is in different countries, and how it is “globalising”.
Thoughts:
- It is clear that the area of expertise of the author is Eastern Europe. In fact, I did struggle somewhat during the Russia and Ukraine chapters and had to read up on context to be able to understand it. This was not the case for the other chapters (even though I know barely anything about the politics of say, India).
- I LOVED the contrast between the US and Russia: how in Russia “power influences money”, while in the US “money influences power”. Both the contrasts (direction of influence, getting more vote in Russia vs repressing vote in US, etc) and the similarities (political technology and political consulting being essentially the same) were fascinating.
- The chapter on Hungary was really nice, even though I knew most of the factual information. Showing how Hungary is a “mixing ground” for US, Russian and Israeli political technology was a fascinating perspective.
- Honestly, the post-Soviet and Ukrainan chapters were really detailed, and I did not care about them that much.
- The chapter on China and India was fascinating; if anything, I would have liked it to be longer. Having their own political technology industries with different roots from the US and Russia that are just starting to export interested me much.
- The final chapter on “does political technology work?” is badly done, and does not at all answer this question. The only thing it convinced me about is that “decisionmakers believe it to work” (Russian decisionmakers probably even too much), but it was not convincing on whether it actually does or does not work.
Thoughts:
- It is clear that the area of expertise of the author is Eastern Europe. In fact, I did struggle somewhat during the Russia and Ukraine chapters and had to read up on context to be able to understand it. This was not the case for the other chapters (even though I know barely anything about the politics of say, India).
- I LOVED the contrast between the US and Russia: how in Russia “power influences money”, while in the US “money influences power”. Both the contrasts (direction of influence, getting more vote in Russia vs repressing vote in US, etc) and the similarities (political technology and political consulting being essentially the same) were fascinating.
- The chapter on Hungary was really nice, even though I knew most of the factual information. Showing how Hungary is a “mixing ground” for US, Russian and Israeli political technology was a fascinating perspective.
- Honestly, the post-Soviet and Ukrainan chapters were really detailed, and I did not care about them that much.
- The chapter on China and India was fascinating; if anything, I would have liked it to be longer. Having their own political technology industries with different roots from the US and Russia that are just starting to export interested me much.
- The final chapter on “does political technology work?” is badly done, and does not at all answer this question. The only thing it convinced me about is that “decisionmakers believe it to work” (Russian decisionmakers probably even too much), but it was not convincing on whether it actually does or does not work.
March 27, 2026
PSRS laikā rakstnieki tika uzskatīti par “cilvēku dvēseles inženieriem”, kam tika atvēlēta padomju sabiedrības audzināšanas funkcija atbilstoši komunisma ideoloģiskai doktrīnai. 1990.-to gadu Krievijā, kas radās pēc PSRS sabrukuma, par “cilvēku dvēseles inženieriem” vairs nesauca rakstniekus, bet pavisam cita aroda pārstāvjus, kam nav nekāda sakara ar literāro darbību - polittehnologus. Tieši polittehnoloģiju fenomena attīstībai Krievijā un citur pasaulē ir veltīts britu pētnieka, Londonas Universitātes koledžas profesora E.Vīlsona (Andrew Wilson) pirms diviem gadiem Cambridge University Press izdevniecībā izdotais fundamentālais darbs “Political Technology. The Globalisation of Political Manipulation”.
Lai gan mūsdienās demokrātiskajās valstīs un autokrātijās politiskais process nav iedomājams bez politisko tehnoloģiju elementiem, zinātniskajā literatūrā līdz šim nav veltīta pienācīga uzmanība šim fenomenam, kurš, visticamāk, no mūsu dzīves nekur nepazudīs. E.Vīlsons faktiski pagaidām pirmais no pētniekiem, kas politisko tehnoloģiju problēmai pieiet fundamentāli, nopietni un vispusīgi. Grāmatā, kas balstās uz dažādu valstu piemēriem, ir sniegts skaidrojums par politisko tehnoloģiju fenomenu un to attīstību pēdējo 30 gadu garumā, kā arī ieskats kā strādā (un kā nestrādā) politiskas tehnoloģijas un kā notiek šo tehnoloģiju globālā izplatība.
Viena no autora galvenajām atziņām ir, ka mūsdienu pasaulē globalizācijas procesi skar arī politiskas tehnoloģijas. Polittehnologi un autokrāti kopē šis tehnoloģijas, mācas viens no otra, kā arī aktīvi dalās ar “labo praksi” savā starpā, pielāgojot to vietējiem apstākļiem un specifikai. Pēdējos 30 gados dažādas valstis, politiķi un spēlētāji savās jomās izkopa politteholoģiju spējas un politiskas manipulēšanas prakses gandrīz līdz perfektumam, specializējoties kādā konkrētajā nišā. Piemēram, Krievijas polittehnologi tiek uzskatīti par labākajiem profesionāliem sociālo mediju specoperāciju plānošanā un īstenošanā, kā arī socioloģijas instrumentalizācijā politiskajos nolūkos. Savukārt ASV speciālistu rīcībā ir labākās know how tēla veidošanai medijos, kā arī Big Data izmantošanu politikā. Izraēlas politkonsultanti globālajā politisko tehnoloģiju tirgū tiek uzskatīti par labākiem dažādu spiegošanu tehnoloģiju izmantošanā politikā un psiholoģisko operāciju (psy-ops) organizēšanā (lielākā daļa no šo konsultantiem savulaik tika saistīta ar Mossad).
Mūsdienās Krieviju var reti sastapt dažādu starptautisko reitingu (IKP uz iedzīvotāju, dzīves apmierinātības uztvere, Nobela prēmiju saņēmēju skaits utt.) galvgalī. Tomēr, ja tiktu gatavots kāds reitings, kurā tiktu novērtēts valstu ieguldījums politisko tehnoloģiju know how izgudrošanā un praktiskā pielietošanā, Krievija šeit pelnīti ieņemtu pirmo godalgotu vietu. Kā pamatoti savā grāmatā norāda E.Vīlsons, Krieviju var uzskatīt par mūsdienu politisko tehnoloģiju inkubatoru. Pie tam, politisko manipulāciju tehnoloģijas ne tikai veiksmīgi tika aprobētas pašā Krievijā 1990.-tajos un 2000.-tajos gados, bet arī tika eksportētas globāli. Pēc PSRS sabrukuma krievu polittehologi veiksmīgi instrumentalizēja padomju specdienestu iestrādes tā saukto “aktīvo pasākumu” (активные мероприятия) jomā, kas ļāva PSRS veiksmīgi īstenot destabilizācijas operācijas Rietumvalstīs. PSRS laikā īstenotās prakses un paņēmieni tika pārnesti uz 1990.-to gadu Krievijas augsni. Faktiski Krievijas pēdējo 30 gadu politiskā vēsture nav iedomājama bez politiskām tehnoloģijām. Šajā kontekstā nevar nepieminēt 1996.g. B.Jeļcina atkārtotu pārvēlēšanu prezidenta amatā vai 1999.g. veiksmīgi īstenotu operāciju “Pēctecis”, nodrošinot varas tranzītu no B.Jeļcina V.Putinam.
E.Vīlsons apraksta, kādu lomu Krievijas politikā spēlēja tādi polititehnoloģiju guru kā V.Surkovs un G.Pavlovskis, kuri lielā mērā ir uzskatāmi par V.Putina varas modeļa arhitektiem (t.s. metodologu skolas spilgtākais pārstāvis S.Kirijenko, kas atbild par polittehnoloģijām šodienas Kreicijā, tomēr nevelk uz "guru" statusu). Lasot šo grāmatu, pārsteidz šo un citu krievu polittehologu darbības mērogs un apgriezieni. Runa nav tikai par dezinformācijas un politisko manipulāciju paņēmienu biežu un plašu izmantošanu krievu politikā. Drīzāk ar politisko tehnoloģiju palīdzību Krievijas politika pārtapa no reālās par virtuālo, kur visi politiskie spēlētāji kā lugas personāži spēlēja savas lomas atbilstoši Kremlī uzrakstītajam scenārijam (šeit atmiņā nāk slavenā V.Šekspira atziņa “Visa pasaule ir teātris, un visi cilvēki – aktieri”). Ne velti galvenais krievu polittehnologs V.Surkovs savulaik apguva Maskavas kultūras institūtā teatralizēto masu pasākumu scenogrāfa specialitāti. Lai gan institūtu V.Surkovs tā arī nepabeidza, izskatās, ka savas scenogrāfa iemaņas viņam turpmākajā profesionālajā dzīvē ļoti noderēja.
Viens no rādītājiem, kas apliecina Krievijas know how vadošu lomu globālajā politisko tehnoloģiju tirgū, ir dažādu manipulāciju paņēmienu nosaukumi. Pateicoties krievu polittehnologu “ieguldījumam”, Rietumi aizņēmās tādus vārdus kā kompromat (компромат), vbrosy (вбросы), slivnoj bachok (cливной бачок), telekiller (телекиллер).
Lai gan Krievija savulaik tika uzskatīta par politisko tehnoloģiju industrijas globālajiem centriem, pēdējos gados tomēr politisko tehnoloģiju nozīme Krievijā samazinājās. Kā uzsver E.Vīlsons, politiskas tehnoloģijas bija noderīgas 2000.-2012.g., lai centralizētu un konsolidētu varu V.Putina rokās. Savukārt pēdējos gados politiskas tehnoloģijas Krievijā sāka arvien vairāk aizstāt terors, vardarbība un bailes, kas kļuva par galvenajiem krievu politiskas sistēmas principiem.
Tomēr pieprasījums pēc politiskām tehnoloģijām kopumā pasaulē turpina būtiski palielināties, atzīmē grāmatas autors. E.Vīlsons analizē kā šis tehnoloģijas tika aprobētas un izkoptas varas konsolidācijai Ungārijā un Indijā. Sevišķi interesantie šķita grāmatas fragmenti, kuros aprakstīta amerikāņu politehnologu S.Benona un P.Manaforta darbība (pēdējais ļoti aktīvi strādāja Ukrainā ar V.Janukoviču, kuru, pateicoties tehnoloģijām, P.Manafortam ir izdevies “civilizēt” un nodrošināt viņa ievēlēšanu prezidenta amatā 2010.g.). Jāatzīst, ka daudzas krievu polittehnologu prakses pēdējo desmit gadu laikā veiksmīgi tika izmantotas ASV vēlēšanās. Tomēr fundamentālā ASV atšķirībā no Krievijas, ka ASV politisko tehnoloģiju galvenais virzītājspēks bija nauda un tās nozīme politikā; savukārt Krievijā centrālais elements politisko tehnoloģiju attīstības kontekstā vienmēr bija un, visticamāk, būs arī turpmāk vara un tās nostiprināšana. Interesanti bija uzzināt no E.Vīlsona grāmatas, ka pēdējos gados pa dinamisko polittehnoloģiju industrijas centru (ar uzsvaru uz nelegālo spiegošanu un t.s. “melno PR”) kļūst Izraēla, kuru pakalpojumus sāk arvien vairāk izmantot dažādu Centrāleiropas valstu politiķi (piemēram, Rumānijas un Serbijas politiķi). Tāpat pēdējā laikā arvien vairāk sevi kā spēlētāju politisko tehnoloģiju tirgū pozicionē Ungārija, uzsverot, ka tā piedāvā sinerģiju starp Rietumu un Austrumu politisko tehnoloģiju praksēm un know how.
Visbeidzot E.Vīlsons secina: lai gan politisko tehnoloģiju nozīme dažādu valstu politika būtiski pieauga, tomēr nevar pārvērtēt šo manipulatīvo tehnoloģiju efektu. Tik tiešām, Krievija politiskas tehnoloģijas deva iespēju pārņemt pilnīgo kontroli pār politiku. Tomēr, piemēram, Rietumvalstu demokrātijās politiskas tehnoloģijas atstāja ierobežotu efektu. Tas palīdzēja vairākām marginālām politiskām idejām nonākt politiskā mainstream centrā, tomēr šis efekts nebūt nav salīdzināms ar situāciju Krievijā.
Andrew Wilson, #CambridgeUniversityPress, #PoliticalTechnology, #PoliticalManipulation, #RussianPolitics, #VirtualPolitics, #gramatasvaig
Lai gan mūsdienās demokrātiskajās valstīs un autokrātijās politiskais process nav iedomājams bez politisko tehnoloģiju elementiem, zinātniskajā literatūrā līdz šim nav veltīta pienācīga uzmanība šim fenomenam, kurš, visticamāk, no mūsu dzīves nekur nepazudīs. E.Vīlsons faktiski pagaidām pirmais no pētniekiem, kas politisko tehnoloģiju problēmai pieiet fundamentāli, nopietni un vispusīgi. Grāmatā, kas balstās uz dažādu valstu piemēriem, ir sniegts skaidrojums par politisko tehnoloģiju fenomenu un to attīstību pēdējo 30 gadu garumā, kā arī ieskats kā strādā (un kā nestrādā) politiskas tehnoloģijas un kā notiek šo tehnoloģiju globālā izplatība.
Viena no autora galvenajām atziņām ir, ka mūsdienu pasaulē globalizācijas procesi skar arī politiskas tehnoloģijas. Polittehnologi un autokrāti kopē šis tehnoloģijas, mācas viens no otra, kā arī aktīvi dalās ar “labo praksi” savā starpā, pielāgojot to vietējiem apstākļiem un specifikai. Pēdējos 30 gados dažādas valstis, politiķi un spēlētāji savās jomās izkopa politteholoģiju spējas un politiskas manipulēšanas prakses gandrīz līdz perfektumam, specializējoties kādā konkrētajā nišā. Piemēram, Krievijas polittehnologi tiek uzskatīti par labākajiem profesionāliem sociālo mediju specoperāciju plānošanā un īstenošanā, kā arī socioloģijas instrumentalizācijā politiskajos nolūkos. Savukārt ASV speciālistu rīcībā ir labākās know how tēla veidošanai medijos, kā arī Big Data izmantošanu politikā. Izraēlas politkonsultanti globālajā politisko tehnoloģiju tirgū tiek uzskatīti par labākiem dažādu spiegošanu tehnoloģiju izmantošanā politikā un psiholoģisko operāciju (psy-ops) organizēšanā (lielākā daļa no šo konsultantiem savulaik tika saistīta ar Mossad).
Mūsdienās Krieviju var reti sastapt dažādu starptautisko reitingu (IKP uz iedzīvotāju, dzīves apmierinātības uztvere, Nobela prēmiju saņēmēju skaits utt.) galvgalī. Tomēr, ja tiktu gatavots kāds reitings, kurā tiktu novērtēts valstu ieguldījums politisko tehnoloģiju know how izgudrošanā un praktiskā pielietošanā, Krievija šeit pelnīti ieņemtu pirmo godalgotu vietu. Kā pamatoti savā grāmatā norāda E.Vīlsons, Krieviju var uzskatīt par mūsdienu politisko tehnoloģiju inkubatoru. Pie tam, politisko manipulāciju tehnoloģijas ne tikai veiksmīgi tika aprobētas pašā Krievijā 1990.-tajos un 2000.-tajos gados, bet arī tika eksportētas globāli. Pēc PSRS sabrukuma krievu polittehologi veiksmīgi instrumentalizēja padomju specdienestu iestrādes tā saukto “aktīvo pasākumu” (активные мероприятия) jomā, kas ļāva PSRS veiksmīgi īstenot destabilizācijas operācijas Rietumvalstīs. PSRS laikā īstenotās prakses un paņēmieni tika pārnesti uz 1990.-to gadu Krievijas augsni. Faktiski Krievijas pēdējo 30 gadu politiskā vēsture nav iedomājama bez politiskām tehnoloģijām. Šajā kontekstā nevar nepieminēt 1996.g. B.Jeļcina atkārtotu pārvēlēšanu prezidenta amatā vai 1999.g. veiksmīgi īstenotu operāciju “Pēctecis”, nodrošinot varas tranzītu no B.Jeļcina V.Putinam.
E.Vīlsons apraksta, kādu lomu Krievijas politikā spēlēja tādi polititehnoloģiju guru kā V.Surkovs un G.Pavlovskis, kuri lielā mērā ir uzskatāmi par V.Putina varas modeļa arhitektiem (t.s. metodologu skolas spilgtākais pārstāvis S.Kirijenko, kas atbild par polittehnoloģijām šodienas Kreicijā, tomēr nevelk uz "guru" statusu). Lasot šo grāmatu, pārsteidz šo un citu krievu polittehologu darbības mērogs un apgriezieni. Runa nav tikai par dezinformācijas un politisko manipulāciju paņēmienu biežu un plašu izmantošanu krievu politikā. Drīzāk ar politisko tehnoloģiju palīdzību Krievijas politika pārtapa no reālās par virtuālo, kur visi politiskie spēlētāji kā lugas personāži spēlēja savas lomas atbilstoši Kremlī uzrakstītajam scenārijam (šeit atmiņā nāk slavenā V.Šekspira atziņa “Visa pasaule ir teātris, un visi cilvēki – aktieri”). Ne velti galvenais krievu polittehnologs V.Surkovs savulaik apguva Maskavas kultūras institūtā teatralizēto masu pasākumu scenogrāfa specialitāti. Lai gan institūtu V.Surkovs tā arī nepabeidza, izskatās, ka savas scenogrāfa iemaņas viņam turpmākajā profesionālajā dzīvē ļoti noderēja.
Viens no rādītājiem, kas apliecina Krievijas know how vadošu lomu globālajā politisko tehnoloģiju tirgū, ir dažādu manipulāciju paņēmienu nosaukumi. Pateicoties krievu polittehnologu “ieguldījumam”, Rietumi aizņēmās tādus vārdus kā kompromat (компромат), vbrosy (вбросы), slivnoj bachok (cливной бачок), telekiller (телекиллер).
Lai gan Krievija savulaik tika uzskatīta par politisko tehnoloģiju industrijas globālajiem centriem, pēdējos gados tomēr politisko tehnoloģiju nozīme Krievijā samazinājās. Kā uzsver E.Vīlsons, politiskas tehnoloģijas bija noderīgas 2000.-2012.g., lai centralizētu un konsolidētu varu V.Putina rokās. Savukārt pēdējos gados politiskas tehnoloģijas Krievijā sāka arvien vairāk aizstāt terors, vardarbība un bailes, kas kļuva par galvenajiem krievu politiskas sistēmas principiem.
Tomēr pieprasījums pēc politiskām tehnoloģijām kopumā pasaulē turpina būtiski palielināties, atzīmē grāmatas autors. E.Vīlsons analizē kā šis tehnoloģijas tika aprobētas un izkoptas varas konsolidācijai Ungārijā un Indijā. Sevišķi interesantie šķita grāmatas fragmenti, kuros aprakstīta amerikāņu politehnologu S.Benona un P.Manaforta darbība (pēdējais ļoti aktīvi strādāja Ukrainā ar V.Janukoviču, kuru, pateicoties tehnoloģijām, P.Manafortam ir izdevies “civilizēt” un nodrošināt viņa ievēlēšanu prezidenta amatā 2010.g.). Jāatzīst, ka daudzas krievu polittehnologu prakses pēdējo desmit gadu laikā veiksmīgi tika izmantotas ASV vēlēšanās. Tomēr fundamentālā ASV atšķirībā no Krievijas, ka ASV politisko tehnoloģiju galvenais virzītājspēks bija nauda un tās nozīme politikā; savukārt Krievijā centrālais elements politisko tehnoloģiju attīstības kontekstā vienmēr bija un, visticamāk, būs arī turpmāk vara un tās nostiprināšana. Interesanti bija uzzināt no E.Vīlsona grāmatas, ka pēdējos gados pa dinamisko polittehnoloģiju industrijas centru (ar uzsvaru uz nelegālo spiegošanu un t.s. “melno PR”) kļūst Izraēla, kuru pakalpojumus sāk arvien vairāk izmantot dažādu Centrāleiropas valstu politiķi (piemēram, Rumānijas un Serbijas politiķi). Tāpat pēdējā laikā arvien vairāk sevi kā spēlētāju politisko tehnoloģiju tirgū pozicionē Ungārija, uzsverot, ka tā piedāvā sinerģiju starp Rietumu un Austrumu politisko tehnoloģiju praksēm un know how.
Visbeidzot E.Vīlsons secina: lai gan politisko tehnoloģiju nozīme dažādu valstu politika būtiski pieauga, tomēr nevar pārvērtēt šo manipulatīvo tehnoloģiju efektu. Tik tiešām, Krievija politiskas tehnoloģijas deva iespēju pārņemt pilnīgo kontroli pār politiku. Tomēr, piemēram, Rietumvalstu demokrātijās politiskas tehnoloģijas atstāja ierobežotu efektu. Tas palīdzēja vairākām marginālām politiskām idejām nonākt politiskā mainstream centrā, tomēr šis efekts nebūt nav salīdzināms ar situāciju Krievijā.
Andrew Wilson, #CambridgeUniversityPress, #PoliticalTechnology, #PoliticalManipulation, #RussianPolitics, #VirtualPolitics, #gramatasvaig
November 12, 2025
Essential reading for anyone interested in Russia, or Authoritarian politics. This theme is not written about widely. His earlier book - Virtual Politics - was waaaay ahead of its time.
Displaying 1 - 3 of 3 reviews