“Mūžīgie spārni” – tā grāmatu par Aspaziju nosauca Saulcerīte, kas dzejnieces daiļradi izzināja ilgus gadus, līdz tapa šī pēdējā nozīmīgākā grāmata par Raiņa līdzgaitnieci.
Patiesi cienījams kultūrvēsturisks pētījums, filozofijas un mākslas apdvesta psiholoģijas dubultstudija un pārsteidzoši viegli lasāms piedzīvojumu stāsts par cilvēka cīņu īstenot sevi, bet visvairāk - skaists, garīgs mīlas stāsts. Rakstīts neslēptā mūža mīlestības patosā.
"Sievietei nav vajadzīga brīvība, lai līdzinātos vīrietim, bet vajadzīga brīvība, lai būtu sieviete savā vispilnīgākajā veidā - gad dzīvē, gan dzejā."
Visi vienmēr kladzina: "Rainis to, Rainis šo!", BET bez Aspazijas viņš, tomēr neko. Ļoti padziļināti un aizraujoši, jūtu, ka Saulcerīte Viese mērķēja uz Aspazijas tēla rehabilitāciju mūsu apziņā.
Kaut arī neesmu pārāk liela Aspazijas daiļrades cienītāja, tomēr viņas personība un dzīves gājums mani gan vienmēr ir saistījis. Saulcerīte Viese grāmatu sarakstījusi patiesā cieņā pret dzejnieci un mīlestībā pret viņas daiļradi. Turklāt tas ir arī vēstījums par laikmetu, kurš, manuprāt, ir viens no interesantākajiem latviešu kultūrvēsturē.