Sākums grāmatai bija aizraujošs, ar lielu interesi lasīju, bet uz beigām jau palika ļoti garlaicīgi un vienmuļi.
«Neiemīlies, nabaga sirds; tu mirksi rūgtās asarās kā mana izkapts mirkst zāles sulā.
Visskaistākās meitenes ir nepastāvīgas; viņu solījumi ir kā cīruļi: tie sveic pavasari un tad aiziet.»
«Viņš nedzīvo, bet ilgojas dzīves. Viss viņā ir „ziņkāre, ilgas, nemierīga iedvēsma, pretēju iegribu paisums un bēgums". Viņš pagurst kaislīgā labirintā. Viņš nožēlo visu, kas vienkāršs, dabisks, kārodams tikai šķēršļus, un jūtas, kas to varētu darīt laimīgu, viņam izvilina tikai nicīgu smīnu.»