What do you think?
Rate this book
Juris Monvīds Skalbergs DIVKĀRŠAIS KŪLENIS. Modernisms - postmodernisms
Grāmata ir veltīta vienam no ievērojamākajiem Latvijas arhitektiem – Jurim Monvīdam Skalbergam (1935), kurš pēc RPI (Rīgas Politehniskā institūta) Celtniecības fakultātes Arhitektūras nodaļas absolvēšanas 1960. gadā jau ar saviem pirmajiem darbiem- Krievu drāmas teātra rekonstrukciju, Rīgas Pareizticīgo katedrāles pārbūvi par Zinību namu, muzikālo klubu „Allegro” u.c. līdz ar Modri Ģelzi, Ivaru Strautmani un Gunāru Asari kļuva par jaunās paaudzes līderiem Latvijas arhitektūrā.
Grāmata ir pirmais pilnīgais un zinātniskais pētījums par arhitekta daiļradi. Jura Monvīda Skalberga radošajās iecerēs, realizētajos projektos un stilistikas kūleņos lasītājiem palīdzēs orientēties 120 attēli – unikālas arhitekta celto ēku un to detaļu fotogrāfijas, kā arī nerealizēto projektu reprodukcijas no Latvijas Arhitektūras muzeja un arhīviem.
Starpkaru Latvijas sabiedrībā modernisma arhitektūrai bija jāsacenšas ar Ulmaņa iekārtas oficiālo neoeklektismu, kurš pēckara gados viegli pārtapa Staļina ampīrā. Tomēr pilsoniskās gaumes dominante nebija mūžīga, un Skalbergs varēja sākt radošo darbību padomju modernisma uzplaukuma laikā.
20 gadus vēlāk pasaulē modernisma nāvi traktēja kā sprādzienu, kurā Sentluisā ASV iznīcināja nolietotu dzīvojamo ēku kvartālu. Latvijā modernisms nomira klusi 1985.gadā, kad Skalbergs pārbūvēja kinoteātri “Blāzma”par elitāru klubu, un, kā rakstīja Jānis Dripe:” Labprātīgi un ar profesionāliem paņēmieniem iznīcinot savus un, iespējams, arī sabiedrības vēlīnās jaunības ideālus.”Skalbergam bija jāmet stilistisks kūlenis, lai atbrīvotos no modernisma, un ēkas pārveidojumus var vērtēt kā divkāršu kūleni – kinoteātris bija veicis ceļu no eklektisma līdz modernismam un atpakaļ. Arhitekts atzīst: “Noraidoša attieksme pret iepriekšējo mani ir pavadījusi visu mūžu. Vienmēr bija jāpiemērojas.”
Rakstnieks Alberts Bels par sava romāna “Būris” prototipu saka: “No Jura Skalberbga galvenajam varonim Edmundam Bērzam ir karkass – arhitekta tēls, kas papildināts ar maniem ķieģeļiem. Juri raksturo aktīva darbība, optimisms un skepse vienlaikus.
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda un uzņēmuma KNAUF atbalstu.
Grāmata ir pirmais pilnīgais un zinātniskais pētījums par arhitekta daiļradi. Jura Monvīda Skalberga radošajās iecerēs, realizētajos projektos un stilistikas kūleņos lasītājiem palīdzēs orientēties 120 attēli – unikālas arhitekta celto ēku un to detaļu fotogrāfijas, kā arī nerealizēto projektu reprodukcijas no Latvijas Arhitektūras muzeja un arhīviem.
Starpkaru Latvijas sabiedrībā modernisma arhitektūrai bija jāsacenšas ar Ulmaņa iekārtas oficiālo neoeklektismu, kurš pēckara gados viegli pārtapa Staļina ampīrā. Tomēr pilsoniskās gaumes dominante nebija mūžīga, un Skalbergs varēja sākt radošo darbību padomju modernisma uzplaukuma laikā.
20 gadus vēlāk pasaulē modernisma nāvi traktēja kā sprādzienu, kurā Sentluisā ASV iznīcināja nolietotu dzīvojamo ēku kvartālu. Latvijā modernisms nomira klusi 1985.gadā, kad Skalbergs pārbūvēja kinoteātri “Blāzma”par elitāru klubu, un, kā rakstīja Jānis Dripe:” Labprātīgi un ar profesionāliem paņēmieniem iznīcinot savus un, iespējams, arī sabiedrības vēlīnās jaunības ideālus.”Skalbergam bija jāmet stilistisks kūlenis, lai atbrīvotos no modernisma, un ēkas pārveidojumus var vērtēt kā divkāršu kūleni – kinoteātris bija veicis ceļu no eklektisma līdz modernismam un atpakaļ. Arhitekts atzīst: “Noraidoša attieksme pret iepriekšējo mani ir pavadījusi visu mūžu. Vienmēr bija jāpiemērojas.”
Rakstnieks Alberts Bels par sava romāna “Būris” prototipu saka: “No Jura Skalberbga galvenajam varonim Edmundam Bērzam ir karkass – arhitekta tēls, kas papildināts ar maniem ķieģeļiem. Juri raksturo aktīva darbība, optimisms un skepse vienlaikus.
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda un uzņēmuma KNAUF atbalstu.
151 pages, Hardcover
Published February 1, 2018
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 of 1 review
April 20, 2018
Ilgi šķirstu Jāņa Lejnieka grāmatu “Divkāršais kūlenis” par arhitektu Skalbergu – gandrīz kā ģimenes albumu, lai gan mūs nesaista nekādas radniecības saites. Neslēpšu, arhitekta darbs man vienmēr licies kaut kas īpašs. Vārdi, kurus rakstu uz trausla, drūpoša papīra vai ieklikšķinu mirdzošā ekrānā, izbalēs un pazudīs neatšifrējamos formātos. Arhitekts piešķir seju cilvēka būvētajai pasaulei. Viņa paveiktais stāvēs acīm redzams, aptaustāms un lietojams gadu desmitiem un, ja paveiksies, pat simtiem. Negribu zaimot, bet iespēja izveidot telpu mūsu dzīves izrādei man šķiet teju dievišķa funkcija.
”Divkāršais kūlenis” bagātīgi piedāvā materiālu ar zīmēm un stāstiem no mūsu – no manas – pagātnes telpas, kas turpina veidot fonu arī šodienai. Tajā ietilpst septiņdesmito gadu plašie vestibili un iekārtās kāpnes. Krāsaini lauku ūdenstorņi un plāksnītēm izlikti kolhoza ciematu centri, tādā es pavadīju vairākus brīnišķīgus bērnības gadus. Agroprojekta ēka, kurai bieži braucām garām un kas man atgādināja bišu spietu (bet nu uzzinu, ka arhitektu iedvesmojušas vārpas). Lauku celtnieka ”siena guba” pašā Vecrīgas sirdī, kuru vēroju no Jelgavas vilciena logiem. Ilgi šķirstu un pētu dažādo projektu stāstus kā atsevišķas ”odziņas”, līdz ķeros klāt un vienā rāvienā izlasu grāmatu no vāka līdz vākam.
Lai gan ”Divkāršais kūlenis” ir veltīts 1935. gadā dzimušā arhitekta Skalberga kūleņiem starp modernismu un postmodernismu, diviem būtiskiem strāvojumiem 20. gadsimta arhitektūrā un dizainā, tomēr lasot man jādomā drīzāk par profesionāļa kūleņiem starp savām iecerēm un to, kas ir un nav pieņemams padomju funkcionāriem un vēlāk jaunajai pilsoniskajai elitei pēc neatkarības atgūšanas. Vai drīkst kinoteātra nosaukumu rakstīt ar mazo burtu, ”blāzma”? Vai Viļa Lāča pieminekli drīkst ieskaut daudznozīmīgi interpretējams roku tēls? Kā iekļauties padomju cilvēkam atvēlētās dzīvojamās platības normās, projektējot individuālo māju? Kā pārbūvēt plašās, skarbās modernisma telpas, lai tās būtu pietiekami omulīgas un dekoratīvas atbilstoši jaunās korporatīvās elites gaumei? Vai un kā apcirpt savas ieceres, kad pasūtītājs paceļ sarkano ”budžeta” kartiņu? Būt dzīves telpas radītājam nav bijis viegli nevienos laikos.
Par vienu no precīzākajiem divkāršā kūleņa simboliem grāmatā kļūst kinoteātra ”Blāzma” liktenis, kuru Skalbergs vispirms 60. gados pārveido modernisma stilā, simboliski metot kūleni uz priekšu, bet pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem met kūleni atpakaļ, mainot to atbilstoši jaunās elites izpratnei par korporatīvo interjeru, aizbūvējot paša izlauztās plašās vitrīnas un atgriežoties pie dekoratīviem koka paneļiem skarbi minimālistiska apmetuma vietā. Grāmatas titullapā izmantots latviešu tautas ticējums par to, ka, metot kūleni, varot iegūt pārdabiskas spējas, savukārt, metot kūleni atpakaļ, no tām atbrīvojoties. Par tādu ticējumu dzirdu pirmoreiz, bet laikam taču grāmatas autors mēģina pateikt, ka Skalbergs – un līdz ar to varbūt mēs visi šajā kūleņošanas procesā esam kaut ko zaudējuši.
Grāmatu caurvij ne tikai kūleņa metafora. Iespējams, vēl izteiksmīgāks, lai arī neuzkrītošāk iezīmēts ir būra tēls. Izrādās, ka Skalbergs savulaik kalpojis par Alberta Bela slavenā darba ”Būris” galvena varoņa prototipu (ak, kā vajadzētu atrast un pārlasīt ”Būri” ar šodienas acīm!). Kas īsti notika ar Skalbergam līdzīgo galveno varoni ekstremālos apstākļos būrī meža vidū? Vai tik nebija tā, ka tieši būra šaurajās sienās uz bojāejas robežas viņš atrada īsto dzīvības un brīvības garšu, bet pēc izglābšanās atgriezās ikdienas rutīnā un neredzamajā ieradumu un pielāgošanās būrī?
”Divkāršā kūleņa” autors Lejnieks atbildes vietā citē pašu Skalbergu: ”Noraidoša attieksme pret visu iepriekšējo mani ir pavadījusi visu mūžu. Visu laiku bija jāpiemērojas. Arhitekts to var izdarīt, ja vien nav ļoti dziļa mentāla pārliecība, ka var tikai tā un savādāk nevar.” To, cik dabiski bija gan pielāgoties, gan noraidīt iepriekšējo, var saprast, ja iedziļinās un saskata sešdesmitos, septiņdesmitos un astoņdesmitos gadus visā to niansētībā, ne tikai melnbaltās kategorijās. No vienas puses, pēc Staļina ampīra un ”kāzu tortēm” arhitektūrā ienāca jaunas un svaigas vēsmas, jauna paaudze un jauna domāšana. Tomēr tieši modernisms, kā jau tas ar arhitektūras stiliem nereti mēdz gadīties, kļuva par valdošās ideoloģijas rīku un izpausmi, turklāt brutāli utilitārā padomju izpildījumā. Par postmodernismu pasaulē arhitekti no padomju ”būra” savukārt varēja vien nojaust, vācot informācijas drumslas, un tas droši vien tikai veicināja tā pievilcību. Tad deviņdesmitie, ar atgriešanos pie pilsoniskā, romantizētā stila. Un visbeidzot – apjēga, ka mūsu priekšstatu un zināšanu būris un cīņa ar to sevī un citos ir mūžīga un neizbēgama.
Aizverot “Divkāršo kūleni”, man pietrūkst tikai viena – kartes, kurā būtu iezīmēts Skalberga veikums. Tas, kas vēl nav paša vai citu pārbūvēts, nojaukts, sadrupis; tas, ko vajadzētu aizbraukt un apskatīt, piemēram, atjaunoto kultūras pili “Ziemeļblāzma”. Bet restorānu “Arve”, ak, mani deviņdesmito gadu cīņu biedri, gan nāksies mēģināt atcerēties vai nosapņot!
”Divkāršais kūlenis” bagātīgi piedāvā materiālu ar zīmēm un stāstiem no mūsu – no manas – pagātnes telpas, kas turpina veidot fonu arī šodienai. Tajā ietilpst septiņdesmito gadu plašie vestibili un iekārtās kāpnes. Krāsaini lauku ūdenstorņi un plāksnītēm izlikti kolhoza ciematu centri, tādā es pavadīju vairākus brīnišķīgus bērnības gadus. Agroprojekta ēka, kurai bieži braucām garām un kas man atgādināja bišu spietu (bet nu uzzinu, ka arhitektu iedvesmojušas vārpas). Lauku celtnieka ”siena guba” pašā Vecrīgas sirdī, kuru vēroju no Jelgavas vilciena logiem. Ilgi šķirstu un pētu dažādo projektu stāstus kā atsevišķas ”odziņas”, līdz ķeros klāt un vienā rāvienā izlasu grāmatu no vāka līdz vākam.
Lai gan ”Divkāršais kūlenis” ir veltīts 1935. gadā dzimušā arhitekta Skalberga kūleņiem starp modernismu un postmodernismu, diviem būtiskiem strāvojumiem 20. gadsimta arhitektūrā un dizainā, tomēr lasot man jādomā drīzāk par profesionāļa kūleņiem starp savām iecerēm un to, kas ir un nav pieņemams padomju funkcionāriem un vēlāk jaunajai pilsoniskajai elitei pēc neatkarības atgūšanas. Vai drīkst kinoteātra nosaukumu rakstīt ar mazo burtu, ”blāzma”? Vai Viļa Lāča pieminekli drīkst ieskaut daudznozīmīgi interpretējams roku tēls? Kā iekļauties padomju cilvēkam atvēlētās dzīvojamās platības normās, projektējot individuālo māju? Kā pārbūvēt plašās, skarbās modernisma telpas, lai tās būtu pietiekami omulīgas un dekoratīvas atbilstoši jaunās korporatīvās elites gaumei? Vai un kā apcirpt savas ieceres, kad pasūtītājs paceļ sarkano ”budžeta” kartiņu? Būt dzīves telpas radītājam nav bijis viegli nevienos laikos.
Par vienu no precīzākajiem divkāršā kūleņa simboliem grāmatā kļūst kinoteātra ”Blāzma” liktenis, kuru Skalbergs vispirms 60. gados pārveido modernisma stilā, simboliski metot kūleni uz priekšu, bet pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem met kūleni atpakaļ, mainot to atbilstoši jaunās elites izpratnei par korporatīvo interjeru, aizbūvējot paša izlauztās plašās vitrīnas un atgriežoties pie dekoratīviem koka paneļiem skarbi minimālistiska apmetuma vietā. Grāmatas titullapā izmantots latviešu tautas ticējums par to, ka, metot kūleni, varot iegūt pārdabiskas spējas, savukārt, metot kūleni atpakaļ, no tām atbrīvojoties. Par tādu ticējumu dzirdu pirmoreiz, bet laikam taču grāmatas autors mēģina pateikt, ka Skalbergs – un līdz ar to varbūt mēs visi šajā kūleņošanas procesā esam kaut ko zaudējuši.
Grāmatu caurvij ne tikai kūleņa metafora. Iespējams, vēl izteiksmīgāks, lai arī neuzkrītošāk iezīmēts ir būra tēls. Izrādās, ka Skalbergs savulaik kalpojis par Alberta Bela slavenā darba ”Būris” galvena varoņa prototipu (ak, kā vajadzētu atrast un pārlasīt ”Būri” ar šodienas acīm!). Kas īsti notika ar Skalbergam līdzīgo galveno varoni ekstremālos apstākļos būrī meža vidū? Vai tik nebija tā, ka tieši būra šaurajās sienās uz bojāejas robežas viņš atrada īsto dzīvības un brīvības garšu, bet pēc izglābšanās atgriezās ikdienas rutīnā un neredzamajā ieradumu un pielāgošanās būrī?
”Divkāršā kūleņa” autors Lejnieks atbildes vietā citē pašu Skalbergu: ”Noraidoša attieksme pret visu iepriekšējo mani ir pavadījusi visu mūžu. Visu laiku bija jāpiemērojas. Arhitekts to var izdarīt, ja vien nav ļoti dziļa mentāla pārliecība, ka var tikai tā un savādāk nevar.” To, cik dabiski bija gan pielāgoties, gan noraidīt iepriekšējo, var saprast, ja iedziļinās un saskata sešdesmitos, septiņdesmitos un astoņdesmitos gadus visā to niansētībā, ne tikai melnbaltās kategorijās. No vienas puses, pēc Staļina ampīra un ”kāzu tortēm” arhitektūrā ienāca jaunas un svaigas vēsmas, jauna paaudze un jauna domāšana. Tomēr tieši modernisms, kā jau tas ar arhitektūras stiliem nereti mēdz gadīties, kļuva par valdošās ideoloģijas rīku un izpausmi, turklāt brutāli utilitārā padomju izpildījumā. Par postmodernismu pasaulē arhitekti no padomju ”būra” savukārt varēja vien nojaust, vācot informācijas drumslas, un tas droši vien tikai veicināja tā pievilcību. Tad deviņdesmitie, ar atgriešanos pie pilsoniskā, romantizētā stila. Un visbeidzot – apjēga, ka mūsu priekšstatu un zināšanu būris un cīņa ar to sevī un citos ir mūžīga un neizbēgama.
Aizverot “Divkāršo kūleni”, man pietrūkst tikai viena – kartes, kurā būtu iezīmēts Skalberga veikums. Tas, kas vēl nav paša vai citu pārbūvēts, nojaukts, sadrupis; tas, ko vajadzētu aizbraukt un apskatīt, piemēram, atjaunoto kultūras pili “Ziemeļblāzma”. Bet restorānu “Arve”, ak, mani deviņdesmito gadu cīņu biedri, gan nāksies mēģināt atcerēties vai nosapņot!
Displaying 1 of 1 review