What do you think?
Rate this book
Par vecākiem un bērniem
Vai tas ir daudz vai maz, ja cilvēks ir nodzīvojis 42 sava mūža gadus? Vai cilvēks šajā vecumā jau ir nobriedis? Kāda ir viņa attieksme pret dzīvi, ģimeni, darbu? Un kāda – pret vecāko paaudzi? Pienākums? Mīlestība? Pateicība? Rūpes? Bet kā ar pašu vecāko paaudzi? Vai tā jūt robežu savstarpējās attiecībās ar jaunajiem, varbūt darbojas princips – esmu savā dzīvē daudz redzējis, tāpēc varu atļauties visu?
Atbildes uz šiem jautājumiem romānā “Par vecākiem un bērniem” meklē čehu rakstnieks Emils Hakls. Meklē visai savdabīgi, literatūrā neierasti. Visai spraigā, asprātīgā sarunā, kas ilgst vairākas stundas. Visa romāna garumā.
Un katrā tā lappusē dzirkstī autora spridzīgais, visai neparastais humors. Dēls kopā ar tēvu dodas pēcpusdienas pastaigā, apvienojot gan Prāgas zināmo, gan mazāk populāro vietu apskati ar čehiem tik tipisko krodziņu apmeklēšanu. Atraisās sarunas par jebkādām iespējamām plašās pasaules problēmām,atsprūk vaļā atmiņas par tēva bērnības gadiem un pārdzīvoto kara laiku Zagrebā, par dēla bērnības sapņiem, par abu dažbrīd gana neparastajiem draugiem, jocīgiem atgadījumiem, sievietēm, mūžam aktuālo veselību… Tā ir saikne starp tēvu un dēlu,pikantā mērcē pasniegti vīriešu dialogi, tā neapšaubāmi ir viņu tuvība, kaut arī “mazais velniņš” dēlā ārdās: “Nu, kam man tas viss…! Viņš ir notrallinājis manas bērnības māju. Un viņa audzināšanas metodes….”
Romāns tulkots un izdots daudzās valstīs.Autors par šo darbu ir saņēmis prestižo Čehijas literatūras balvu “Magnesia Litera Prize 2002”
Grāmatas tulkojums tapis ar Čehijas Republikas Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.
Emils Hakls (īstajā vārdā Jans Benešs) dzimis 1958. gadā Prāgā, kur dzīvo arī šobrīd.
Romānā uz tēva jautājumu: Bet kāpēc tu visu dzīvi nepārtraukti dzīvo Prāgā? dēls atbild: Tāpēc, ka baidos savu dzīvi mainīt uz sliktāku. Prāga ir vienīgā vieta, kur protu dzīvot. Prāga ir visa romāna fons. Bet tikai fons.
1987. – 1991. gadā E. Hakls studējis Jaroslava Ježeka konservatorijā, specialitātē Tekstu radīšana, vēlāk turpat divus gadus mācījies Dramaturģijas specialitātē. Strādājis par mākslinieku noformētāju, bibliotekāru, mehāniķi, skaņu inženieri, tekstu autoru, literāro redaktoru, žurnālistu un žurnālu redaktoru.
80. gados rakstījis dzeju, veidojis literāru darbu dramatizējumus amatierteātriem.
1988. gadā kopā ar domubiedriem nodibinājis literātu apvienību Modernais analfabēts, kas turpmākajos gados piesaista daudzus ievērojamus čehu rakstniekus, teātra māksliniekus un mūziķus. Par būtiskāko apvienība uzskata regulāras autoru uzstāšanās Prāgas un tās apkārtnes klubos. Tās turpinājās kā darbība Literārajā klubā 8. Hakls sadarbojies arī ar PEN klubu. Prozu Emils Hakls sācis rakstīt četrdesmit gadu vecumā.
Par romānu “Smieklīgās uzvedības likumi” Emils Hakls 2010.gadā saņēmis Josefa Škvorecka balvu.Romāns “Par vecākiem un bērniem” ieguvis prestižo čehu literatūras balvu Magnesia Litera, ir tulkots daudzās valodās, un pēc tā sižeta uzņemta tāda paša nosaukuma pilnmetrāžas flma (režisors Vladimīrs Mihāleks, scenārija līdzautors Emils Hakls).
Atbildes uz šiem jautājumiem romānā “Par vecākiem un bērniem” meklē čehu rakstnieks Emils Hakls. Meklē visai savdabīgi, literatūrā neierasti. Visai spraigā, asprātīgā sarunā, kas ilgst vairākas stundas. Visa romāna garumā.
Un katrā tā lappusē dzirkstī autora spridzīgais, visai neparastais humors. Dēls kopā ar tēvu dodas pēcpusdienas pastaigā, apvienojot gan Prāgas zināmo, gan mazāk populāro vietu apskati ar čehiem tik tipisko krodziņu apmeklēšanu. Atraisās sarunas par jebkādām iespējamām plašās pasaules problēmām,atsprūk vaļā atmiņas par tēva bērnības gadiem un pārdzīvoto kara laiku Zagrebā, par dēla bērnības sapņiem, par abu dažbrīd gana neparastajiem draugiem, jocīgiem atgadījumiem, sievietēm, mūžam aktuālo veselību… Tā ir saikne starp tēvu un dēlu,pikantā mērcē pasniegti vīriešu dialogi, tā neapšaubāmi ir viņu tuvība, kaut arī “mazais velniņš” dēlā ārdās: “Nu, kam man tas viss…! Viņš ir notrallinājis manas bērnības māju. Un viņa audzināšanas metodes….”
Romāns tulkots un izdots daudzās valstīs.Autors par šo darbu ir saņēmis prestižo Čehijas literatūras balvu “Magnesia Litera Prize 2002”
Grāmatas tulkojums tapis ar Čehijas Republikas Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.
Emils Hakls (īstajā vārdā Jans Benešs) dzimis 1958. gadā Prāgā, kur dzīvo arī šobrīd.
Romānā uz tēva jautājumu: Bet kāpēc tu visu dzīvi nepārtraukti dzīvo Prāgā? dēls atbild: Tāpēc, ka baidos savu dzīvi mainīt uz sliktāku. Prāga ir vienīgā vieta, kur protu dzīvot. Prāga ir visa romāna fons. Bet tikai fons.
1987. – 1991. gadā E. Hakls studējis Jaroslava Ježeka konservatorijā, specialitātē Tekstu radīšana, vēlāk turpat divus gadus mācījies Dramaturģijas specialitātē. Strādājis par mākslinieku noformētāju, bibliotekāru, mehāniķi, skaņu inženieri, tekstu autoru, literāro redaktoru, žurnālistu un žurnālu redaktoru.
80. gados rakstījis dzeju, veidojis literāru darbu dramatizējumus amatierteātriem.
1988. gadā kopā ar domubiedriem nodibinājis literātu apvienību Modernais analfabēts, kas turpmākajos gados piesaista daudzus ievērojamus čehu rakstniekus, teātra māksliniekus un mūziķus. Par būtiskāko apvienība uzskata regulāras autoru uzstāšanās Prāgas un tās apkārtnes klubos. Tās turpinājās kā darbība Literārajā klubā 8. Hakls sadarbojies arī ar PEN klubu. Prozu Emils Hakls sācis rakstīt četrdesmit gadu vecumā.
Par romānu “Smieklīgās uzvedības likumi” Emils Hakls 2010.gadā saņēmis Josefa Škvorecka balvu.Romāns “Par vecākiem un bērniem” ieguvis prestižo čehu literatūras balvu Magnesia Litera, ir tulkots daudzās valodās, un pēc tā sižeta uzņemta tāda paša nosaukuma pilnmetrāžas flma (režisors Vladimīrs Mihāleks, scenārija līdzautors Emils Hakls).
142 pages, Hardcover
First published January 1, 2003
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 4 of 4 reviews
October 16, 2019
Mazliet spridzīgais čehu humors, nelielāki atgadījumu atstāsti iekš viena pamata stāsta -
kā tēvs un dēls kādudien apmeklē kafejnīcas, ieēd, iedzer, tērzē. Patika, ka sarunas un grāmata ir samērā nelielās devās, ka nav par daudz, ka, jā, viss nav pateikts, bet sajūtas dažbrīd ierosinātas. Ne pārlieku nopietni, ne arī pavisam nenopietni. Ar saviem zemūdes akmeņiem. Visai noticami, ja gadījies dzirdēt dažādu paaudžu vīrus aprunājamies, it kā starp citu, - par dzīvi.
"Un ko tu, jau atkal kaut kur steidzies?"
"Nē, esmu drīzāk nedaudz noguris."
"No kā, lūdzams?"
"No rīta līdz vakaram neesmu apstājies!"
"Cenšos apmierināt prasības, kuras tiek izvirzītas pieaugušam indivīdam."
"Tikai tava vislielākā problēma no senseniem laikiem ir, ka tu vienkārši negribi būt pieaudzis," sacīja septiņdesmit viengadīgais četrdesmit divgadīgajam." (101.lpp.)
https://gramatfoto.blogspot.com/2019/...
kā tēvs un dēls kādudien apmeklē kafejnīcas, ieēd, iedzer, tērzē. Patika, ka sarunas un grāmata ir samērā nelielās devās, ka nav par daudz, ka, jā, viss nav pateikts, bet sajūtas dažbrīd ierosinātas. Ne pārlieku nopietni, ne arī pavisam nenopietni. Ar saviem zemūdes akmeņiem. Visai noticami, ja gadījies dzirdēt dažādu paaudžu vīrus aprunājamies, it kā starp citu, - par dzīvi.
"Un ko tu, jau atkal kaut kur steidzies?"
"Nē, esmu drīzāk nedaudz noguris."
"No kā, lūdzams?"
"No rīta līdz vakaram neesmu apstājies!"
"Cenšos apmierināt prasības, kuras tiek izvirzītas pieaugušam indivīdam."
"Tikai tava vislielākā problēma no senseniem laikiem ir, ka tu vienkārši negribi būt pieaudzis," sacīja septiņdesmit viengadīgais četrdesmit divgadīgajam." (101.lpp.)
https://gramatfoto.blogspot.com/2019/...
March 17, 2018
Čehu autora Emila Hakla grāmatas “Par vecākiem un bērniem” latviešu izdevums mani pārliecina uzreiz, vien paņemot rokās mazo sējumiņu cietajos, melnbalti sarkanajos vākos. Uz vāka izmantotā fotogrāfija ar divām garšīgām viskija glāzēm ir pārplēsta uz pusēm, un plēsuma vietā redzama gan baltā fotopapīra maliņa, gan fotogrāfijas mestā ēna, radot tādu kā 3D iespaidu. Te darbojušies perfekcionisti, es nospriežu. Ne par Haklu, ne čehu literatūru neko daudz gan nezinu. Labi, neslēpšu, “Šveiku” savulaik atzinu par neizlasāmu un Hakla vārdu vispār dzirdu pirmo reizi. Prāga nav mana sapņu vai jaunības pilsēta. Tikai Jozefa Ladas pasakas, kuras man bērnībā mīlēja lasīt priekšā tēvs, esmu ielikusi bērnu grāmatplauktā cerībā, ka reiz viņi piekritīs paklausīties par slinko puisi Honzu un varonīgo princesi, kas viņa dēļ devās uz pašu elli. Atzīšos uzreiz, Hakls man tagad tajā pašā plauktiņā, kur Honza.
Viss romāns ir viena gara saruna starp septiņdesmitgadnieku tēvu un četrdesmitgadnieku dēlu. Latviešu literatūras “mūžzaļās” meitu un māšu tēmas kontekstā iespēja izsekot divu paaudžu vīriešu attiecībām šķiet kā atsvaidzinošs alus kauss. Piedevās zem kausa neuzbāzīgi novietots 20. gadsimta čehu un Balkānu vēstures paliktnis. Sarunājoties vīri apstaigā Prāgas krodziņus, izvēlas ēdienus un dzērienus, apspriež lidmašīnu modeļus, sievietes, radagabalus, kas cits par citu īpatnāki, kara laikus, ustašu laikus, krievu laikus… iegrimst kopīgās un katrs savās atmiņās un atkal iznirst no tām pie nākamās dzēriena glāzes.
Viens no romāna varoņiem noveco, bet otrs ir vecs, un, kā atzīst vecākais no abiem, Hakla varonis tēvs, tā ir milzīga starpība. Tomēr lasot man jādomā, ka varbūt tieši šajās vecumu attiecībās vismaz teorētiski ir iedomājama tāda tuvināšanās un izpratne starp jau vecajiem vecākiem un novecot sākušajiem bērniem, kas vairs nav saistīta ar bioloģisku nepieciešamību un tās radīto pieķeršanos. Visbiežāk tikai tad, kad mums pašiem ir ap un pāri četrdesmit, ir izdevies pietiekami attālināties no savu vecāku ģimenes, lai varētu uz vecāku izdarītajām izvēlēm paskatīties ar pieauguša cilvēka acīm no zināmas distances, kā to mēģina darīt Hakla varonis dēls. Kādi bija mūsu vecāki, kad viņi bija mūsu vecumā? Kādi bijām mēs savu bērnu vecumā? Tādiem jautājumiem un sarunām, kādas Hakls attēlo savā romānā, laika nav atvēlēts pārāk daudz – kad bērni jau saprot un vecāki vēl var.
Es lasu un pieķeru sevi, ka vēl un vēl aizloku lapas, kur Hakls savu varoņu stāstījumā atkal kaut ko ir noformulējis nu tik labi. Dēls gan apgalvo, ka asprātības viņam nepatīkot. Patīkot vienkārši atgadījumi, kas notiek pasaulē. Un Hakls naski izmanto abus tēlus, lai stāstītu šādus atgadījumus un bārstītu asprātības tik sulīgi, ka brīžiem tā vien sakārojas izjust, kā tas varētu skanēt oriģināla valodā, kas turklāt esot Prāgas žargona piepiparota. Lūk, kā gan Prāgas čehu valodā varētu būt: “Dzīve mums zem dibena aizbrauc kā autobuss ar šoferi, kuru ķērusi trieka, bet smadzenes tam prot pievienot tikai: Olalā! Ak šitas! Es brīnos!”?
Es lasu un plivinos kaut kur turpat virs vīru galvām kādā Prāgas krodziņā, teju piedaloties viņu sarunā – tik pārliecinoša ir pasaules aina, ko uzbur Hakla un viņa latviešu tulkotājas raitā, dabiskā valoda. Tikai tulkotājas piezīmju daudzums man liekas pārmērīgs, mēģinu tās nemaz nelasīt. Esmu ar mieru izbaudīt vieglu reibumu, apmaldoties divu čehu prātvēderu pasaules reālijās un tikai aptuveni nojaušot, kas ir jatagani, “Puntja”, putns moa vai Jāra Pospīšils.
Grāmata ir izlasīta, un mēs ar meitu dodamies paslēpot pa piesnigušo mežu. Sešgadnieces soļi ir īsi, un slēpju nūjas viņa drīzāk velk līdzi, nevis izmanto, lai gūtu pienācīgu atspērienu. Apspiežu vēlmi viņu steidzināt un mēģinu domāt par Haklu un viņa vīriešiem. “Nākamreiz būsi labāks… atkal sāk tarkšķēt velniņš: būsi pacietīgāks… Viņš ir tavs tēvs… Vīrietis, kas tevi uzaudzināja… Visā pasaulē vienīgais cilvēks, kuram ir pacietība ar tevi ņemties…” Braucot pa nogāzi, meita saļogās un teju zaudē līdzsvaru. Ievelk elpu, atpūšas, tad atkal šļūcošiem soļiem dodas tālāk. Vēl gadus trīsdesmit četrdesmit man ir jāmēģina noturēties formā, es nospriežu, tad mēs parunāsim.
Viss romāns ir viena gara saruna starp septiņdesmitgadnieku tēvu un četrdesmitgadnieku dēlu. Latviešu literatūras “mūžzaļās” meitu un māšu tēmas kontekstā iespēja izsekot divu paaudžu vīriešu attiecībām šķiet kā atsvaidzinošs alus kauss. Piedevās zem kausa neuzbāzīgi novietots 20. gadsimta čehu un Balkānu vēstures paliktnis. Sarunājoties vīri apstaigā Prāgas krodziņus, izvēlas ēdienus un dzērienus, apspriež lidmašīnu modeļus, sievietes, radagabalus, kas cits par citu īpatnāki, kara laikus, ustašu laikus, krievu laikus… iegrimst kopīgās un katrs savās atmiņās un atkal iznirst no tām pie nākamās dzēriena glāzes.
Viens no romāna varoņiem noveco, bet otrs ir vecs, un, kā atzīst vecākais no abiem, Hakla varonis tēvs, tā ir milzīga starpība. Tomēr lasot man jādomā, ka varbūt tieši šajās vecumu attiecībās vismaz teorētiski ir iedomājama tāda tuvināšanās un izpratne starp jau vecajiem vecākiem un novecot sākušajiem bērniem, kas vairs nav saistīta ar bioloģisku nepieciešamību un tās radīto pieķeršanos. Visbiežāk tikai tad, kad mums pašiem ir ap un pāri četrdesmit, ir izdevies pietiekami attālināties no savu vecāku ģimenes, lai varētu uz vecāku izdarītajām izvēlēm paskatīties ar pieauguša cilvēka acīm no zināmas distances, kā to mēģina darīt Hakla varonis dēls. Kādi bija mūsu vecāki, kad viņi bija mūsu vecumā? Kādi bijām mēs savu bērnu vecumā? Tādiem jautājumiem un sarunām, kādas Hakls attēlo savā romānā, laika nav atvēlēts pārāk daudz – kad bērni jau saprot un vecāki vēl var.
Es lasu un pieķeru sevi, ka vēl un vēl aizloku lapas, kur Hakls savu varoņu stāstījumā atkal kaut ko ir noformulējis nu tik labi. Dēls gan apgalvo, ka asprātības viņam nepatīkot. Patīkot vienkārši atgadījumi, kas notiek pasaulē. Un Hakls naski izmanto abus tēlus, lai stāstītu šādus atgadījumus un bārstītu asprātības tik sulīgi, ka brīžiem tā vien sakārojas izjust, kā tas varētu skanēt oriģināla valodā, kas turklāt esot Prāgas žargona piepiparota. Lūk, kā gan Prāgas čehu valodā varētu būt: “Dzīve mums zem dibena aizbrauc kā autobuss ar šoferi, kuru ķērusi trieka, bet smadzenes tam prot pievienot tikai: Olalā! Ak šitas! Es brīnos!”?
Es lasu un plivinos kaut kur turpat virs vīru galvām kādā Prāgas krodziņā, teju piedaloties viņu sarunā – tik pārliecinoša ir pasaules aina, ko uzbur Hakla un viņa latviešu tulkotājas raitā, dabiskā valoda. Tikai tulkotājas piezīmju daudzums man liekas pārmērīgs, mēģinu tās nemaz nelasīt. Esmu ar mieru izbaudīt vieglu reibumu, apmaldoties divu čehu prātvēderu pasaules reālijās un tikai aptuveni nojaušot, kas ir jatagani, “Puntja”, putns moa vai Jāra Pospīšils.
Grāmata ir izlasīta, un mēs ar meitu dodamies paslēpot pa piesnigušo mežu. Sešgadnieces soļi ir īsi, un slēpju nūjas viņa drīzāk velk līdzi, nevis izmanto, lai gūtu pienācīgu atspērienu. Apspiežu vēlmi viņu steidzināt un mēģinu domāt par Haklu un viņa vīriešiem. “Nākamreiz būsi labāks… atkal sāk tarkšķēt velniņš: būsi pacietīgāks… Viņš ir tavs tēvs… Vīrietis, kas tevi uzaudzināja… Visā pasaulē vienīgais cilvēks, kuram ir pacietība ar tevi ņemties…” Braucot pa nogāzi, meita saļogās un teju zaudē līdzsvaru. Ievelk elpu, atpūšas, tad atkal šļūcošiem soļiem dodas tālāk. Vēl gadus trīsdesmit četrdesmit man ir jāmēģina noturēties formā, es nospriežu, tad mēs parunāsim.
June 24, 2019
Interesants grāmatas koncepts - viena saruna visa romāna garumā. Man patika abu varoņu humors, kā arī bija labi sajūtami raksturi un attieksmes. Tomēr daudzviet mana uzmanība lasot aizplūda, jo liela daļa no sarunas īsti neuzrunāja, nebija saistoša. Pieminētie notikumi ar citiem personāžiem šķita pārspīlēti, nereāli. Koncepts labs, bet pietrūka vēl izteiktāka humora, sarunas dziļuma.
August 9, 2018
Varbūt man jābeidz grābt visas grāmatas, kur uz pēdējā vāka pieminēta Dienvidslāvija.
Displaying 1 - 4 of 4 reviews