Tūves Jansones stāstā “Neredzamais bērns” Tū-tikija šaubījās, vai cilvēka neredzamībai ir liela nozīme, bet Jura Zvirgzdiņa varoņiem Neredzamais liek izjust gan mulsumu, gan bailes, interesi un līdzjūtību. Divi rotaļu lāči, Neredzamais spoks, nelādzīgā ģimene no Miglasmērkaķu ielas, iejūtīgais mazulis, savtīgais Kaķis, tenku vācele Žagata Agata, īpašais mārketinga speciālists lielveikalā un pat laupītāji – tēlu galerija ir visai raiba.
Kad atlikusi tikai nedēļa līdz Halovīniem, jālasa grāmatas par spokiem. Stāsts ar dziļu un sirdi plostošu vēstījumu. Tobiass un Čārlijs ir divi rotaļu lāči, kuri ierauga sludinājumu, ka tiek atdots spoks. Viņi nolemj spoku paņemt. Aizejot mājās,izrādās, ka spoks ir izsalcis. Viņš izdzer ūdeni, apēd auzu pārslu biezputru. Mājās pārnāk Kaķis un paziņo, ka tas esot suns. Kaut neredzams, bet suns paliekot suns. Un tad suns sāk runāt un izstāsta savu stāstu. Viņš dzīvojis ģimenē, kur bērni ar suni spēlējušies. Tomēr viņa bļodiņā vienmēr bijusi tikai sausā barība, bet tā kārojies kauls ko pagrauzt. Ziemassvētku vakarā visi līksmojuši, suni atkal aizmirsuši. Neviens pat nebija papūlējies iedot viņam vārdu. Mājinieki gudrojuši, kā brauks ceļojumā. Bet ko lai dara ar suni? Var nodot patversmē, protams, uz laiku. Bet potes maksājot dārgi. Galu galā suns palika neredzams. Neviens viņu neredzēja, tāpēc arī ēdiens netika likts. Jo suņa jau vairs nav. Un tad suns nolēma atriebties, pa dienu uzvedies klusi, bet naktīs esot gaudojis un meklējis ēdienu ledusskapī. Kas ar suni notika tālāk, esot pie lāčiem? Lasi un uzzināsi.