Pasūtīja zādzību, saņēma - slepkavību... Kāpēc vienu krietnu vīru ar nolūku padarīja par kādas atriebīgas industrijas publisko izkārtni, liekot citiem bailēs un iztapībā novērsties no šī gadījuma vai to pieņemt kā izdomātu lozungu cīņā pret ļaunumu? Stāsta pamatā izmantota izcila latviešu izgudrotāja autobiogrāfija. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos viņa liktenis kļuva par vienu no skaļākajām lietām visā pasaulē. Vieni apgalvoja, ka viņš kara laikā Ventas rumbā noslīcinājis pusotru tūkstoti civiliedzīvotāju, citi zināja teikt, ka Bauskā ar tām pašām rokām izkastrēti vairāki simti ebreju... Viņš teju piecpadsmit gadu uzstājīgi prasīja sevi tiesāt vai vismaz nolikt uz galda apsūdzību pierādījumus, bet nelieši izvēlējās viņu novākt.
Šī nu bija grāmata, pie kuras smadzenes neatslāba nevienā lappusē. Ļeņins, boļševiki, Čekas izveide (kur aktīvistu vidū netrūka arī latviešu), Latvijas brīvvalsts laiki, okupācijas, holokausts, partizāni, spiegi, dubultağenti, ebreji, Izraēla, Palestīna un Mossad, utt. Ja es nebūtu tāds vēstures frīks, droši vien nebūtu līdz galam izlasījusi. Lai kā arī būtu vai nebūtu ar Cukuru, to nu vairs neviens līdz galam neuzzinās, bet pēc grāmatas ir 2 secinājumi: - Savā naivumā gribētos ticēt, ka starptautiskā politika un manipulēšana ar cilvēkiem vairs nav tik netīra kā Aukstā kara laikā; - Zināju, ka Pučem piemīt izcila stāstnieka talants, bet šajā grāmatā pārsteidza viņa plašās vēstures zināšanas. Zvērīgs darbs ieguldīts šī romāna tapšanā.
Kārtējo reizi nevīlos Pučes pētniecikā darba izklāstā. Ja nezinātu, ka apakšā patiesi notikumi, tad varētu lasīt kā normālu krimiķi, bet cemme tomēr uz to, kas Pirmā un Otrā pasaules karu laikā kā arī dzelzs priekškara laikā noticis pasaulē, ir un grāmatu lasīt ir diezgan pagrūti, jo subjektīvais "viņi visi maitas" paliek un tādā veidā var palaist garām arī detaļas.
Reāli prasās grāmatai avotu saraksts, bet pieļauju domu, ka lielākajai daļai avotu klāt nemaz netiktu.
Iesaku izlasīt visiem, jo arī tagad mūs vēro un ar mums manipulē un nekad nevar būt drošs, ka to kādreiz kāds neizmantos vai neizmanto jau tagad.
Grāmatas nosaukums man lika domāt, ka tā būs par Herberta Cukura vajāšanu, bet izrādījās, ka aprakstīta ir visa Cukura dzīve, paralēli - Borisa Kinslera dzīve un gari apcerējumi par vēsturi. Interesantākā daļa par vajāšanu sākās tikai pašās grāmatas beigās. Ja nebūtu apņēmusies šo grāmatu izlasīt no vāka līdz vākam, būtu padevusies jau pašā sākumā. Lasīju ar lielu piespiešanos un nodaļas manu noskaņojumu mainīja no aizkaitinājuma līdz interesei. Bet tiklīdz man radās interese par notikumu attīstību, tā nākamā nodaļa atkal bija par kaut ko citu un turklāt par citu laiku. Šī mētāšanās laikā ļoti, ļoti kaitināja. Domāju, ka romāna formāts šo grāmatu sabojāja.
Lieliska grāmata. Divi latvieši. Divi spēcīgi raksturi. Divi likteņi Latvijas vēstures līkločos. Personīgās pārdomas, vai es varētu izdzīvot tajos laikos? Aizdomas, ka nē .... Grāmatas saturu zināmā mērā raksturo divi citāti: " Kārtīgam vīrietim ir jābūt ciešam rokasspiedienam un aizpogātai bikšupriekšai..." " Mēs [leģionāri] būsim kā algotņi, kurus pirmos nodos un pametīs... Leģionārs visās pasaules armijās ir tikai kājslauķis. "
Visu cieņu Armandam Pučem par ieguldīto darbu un raito stāstījumu.
Tiešām interesants vēsturiskais/spiegu romāns, kura pamatā ir Herberta Cukura biogrāfija. Jāteic, ka skolās laikā par šo cilvēku nemaz netika runāts, tāpat pirms romāna izlasīšanas man zināmā informācija par čeku, Padomju Krieviju, Padomju un pirmskaru Latviju bija gaužām niecīga. Armands Puče ir uzrakstījis interesantu romānu, kas rosina pārdomas, kas liek aizdomāties par to, kā un kāpēc latvieši nemaz vai tiešām ļoti izvairīgi runā par vienu izcilu latvieti.
Lasot šo grāmatu ir jāatceras, ka vēsturi parasti raksta uzvarētāji, bet šajā gadījumā, attiecībā uz H. Cukura "darbiem" Otrajā pasaules karā to uzrakstīja "žīdi"/komunisti.
Tomēr par pašu grāmatu - Armandam Pučem ir lielisks talants aprakstīt vēstures notikumus interesanti. Iespējams sākotnēji nespēju "iebraukt" kāpēc grāmata stāsta par vēl viena cilvēka dzīvi (proti, Borisa Kinslera), tomēr grāmatas noslēgums to kompensēja.
Izcils stāstījums par ievērijamu personību. Cik mēs patiesi maz zinām un kā tiek rakstīta vēsture. Laikam jau taisnība vārdos, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Ar interesi lasīju par notikumiem gan Krievijā pēc revolūcijas, gan Latvijā līdz pēckara periodam. Komunisti nopietni centušies, lai mums nebūtu ar ko lepoties.