What do you think?
Rate this book
Forced Underground. Homosexuals in Soviet Latvia
"Rita Ruduša's book is a testimony to the isolation, anguish and concessions that every person aware of their homosexuality had to face in Soviet-day Latvia. It refutes the official myth that there were no homosexuals in the USSR and shows that there certainly were, despite the efforts of the state and fellow humans to "repair" them or simply extinguish them. Rejection and humiliation, hours of loneliness and moments of despair, public ridicule and unsolved murders, oppression by religion and medicine - all of these are recorded in the history of homosexuals in Latvia. But what about dignity, the ability to trust, and the need to love and be loved - do those remain unattainable dreams to this day?" Kārlis Vērdiņš, poet.
Rita Ruduša was born in 1966 in Riga. She entered journalism in the early nineties, a time of tectonic shifts in European history, and was one of the first special correspondents of the newly independent Latvia, working for Diena, the flagship daily newspaper published in Riga. She was based in Moscow, and covered the rapidly changing political and cultural landscape, interviewing a range of significant figures, including Vaclav Havel and Yegor Gaidar. She also reported from conflict zones, in Georgia and Moldova. She has contributed extensively to leading print, broadcast and online media in Latvia and has published several book translations from English and Czech, including Arthur Ransome’s Racundra’s Third Cruise and Vaclav Havel’s Letters to Olga. Ms Ruduša spent several years in Prague working as a broadcaster at Radio Free Europe/Radio Liberty, and in London as a media researcher at the Open Society Foundations. She now lives in Riga and works for the Latvian Television. This is her first book.
Rita Ruduša was born in 1966 in Riga. She entered journalism in the early nineties, a time of tectonic shifts in European history, and was one of the first special correspondents of the newly independent Latvia, working for Diena, the flagship daily newspaper published in Riga. She was based in Moscow, and covered the rapidly changing political and cultural landscape, interviewing a range of significant figures, including Vaclav Havel and Yegor Gaidar. She also reported from conflict zones, in Georgia and Moldova. She has contributed extensively to leading print, broadcast and online media in Latvia and has published several book translations from English and Czech, including Arthur Ransome’s Racundra’s Third Cruise and Vaclav Havel’s Letters to Olga. Ms Ruduša spent several years in Prague working as a broadcaster at Radio Free Europe/Radio Liberty, and in London as a media researcher at the Open Society Foundations. She now lives in Riga and works for the Latvian Television. This is her first book.
- GenresNonfictionHistoryLGBT
148 pages, Paperback
First published January 1, 2012
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 16 of 16 reviews
Read
March 9, 2021Ar "patīk", "nepatīk" vai zvaigznītēm gluži nevarēs novērtēt cilvēku dzīvesstāstus, īpaši, ja viņi "atklājas" par tik sensitīvu tēmu.
August 29, 2012
Kā ieskats tajā, kāda bija dzīves realitāte homoseksuāliem cilvēkiem PSRS, grāmata ir interesanta. Stāstus gribētos izvērstākus un vairāk, bet ir skaidrs, ka tie, kas vispār atklājuši savus pie(pār)dzīvojumus ir jau pelnījuši milzu atzinību par uzdrīkstēšanos.
Šī nav priecīga grāmata. Atverot tās pirmo vāku, man jau bija skaidrs, ka tā manī radīs depresīvas pārdomas par Latvijas sabiedrības attiekšanos izprast šo tēmu un pieņemt citādību. Taču to nolemtību, kas vērojama teju katra varoņa stāstā, es nebiju gaidījusi. Tik žēl šo cilvēku, kuru patieso būtību, dzīvi un sapņus ir atņēmis paštaisns, tumsonīgs un ļauns režīms, kura radītā melnā migla vēl joprojām nav izplēnējusi daudzu prātos.
Tomēr šaubos, vai šī grāmata spēs atvērt kādam acis. Domāju - to lasīs un novērtēs tie, kas jau ir atbalstītāji, pārējie to diez vai ievēros. Bet, protams, visādi var gadīties un galvenais jau mēģināt - varbūt tomēr kāds attopas.
Šī nav priecīga grāmata. Atverot tās pirmo vāku, man jau bija skaidrs, ka tā manī radīs depresīvas pārdomas par Latvijas sabiedrības attiekšanos izprast šo tēmu un pieņemt citādību. Taču to nolemtību, kas vērojama teju katra varoņa stāstā, es nebiju gaidījusi. Tik žēl šo cilvēku, kuru patieso būtību, dzīvi un sapņus ir atņēmis paštaisns, tumsonīgs un ļauns režīms, kura radītā melnā migla vēl joprojām nav izplēnējusi daudzu prātos.
Tomēr šaubos, vai šī grāmata spēs atvērt kādam acis. Domāju - to lasīs un novērtēs tie, kas jau ir atbalstītāji, pārējie to diez vai ievēros. Bet, protams, visādi var gadīties un galvenais jau mēģināt - varbūt tomēr kāds attopas.
November 17, 2014
Tieši šai grāmatai es gribēju uzrakstīt recenziju. Kaut ko tik sāpīgi cilvēcīgu es sen nebiju lasījusi. Patiesībā, šī tēma mani ieintriģēja atceroties kaut vai ģeniālo frāzi, ka ''Padomju savienībā seksa nav'', ka tad tajā laikā bija homoseksuāļiem? Un grāmata man pierādīja tikai to, ka savos pieņēmumos es nebiju kļūdījusies. Iedomāties, ka reiz, cilvēkiem, kas patiesībā ne ar ko neatšķiras no visiem bija jāpieliek tik lielas pūles lai kaut uz mirkli justos mīlēti un vēl lielākas pūles, lai, nedod dievs, kāds neuzzina. Visas pasaules nasta uz cilvēka pleciem.
''Varbūt nebūtu bijis jānotiek nekam lielam, lai viņu dzīve izvērstos pavisam citādi. Ja kāds būtu pateicis - tu neesi viens, tu neesi slims. Ar tevi viss ir kārtībā, tādu kā tu ir vēl daudz. Tu mīlēsi un būsi mīlēts.''
Galu galā, seksuālo orientāciju neizvēlas. Būsim cilvēcīgi.
''Varbūt nebūtu bijis jānotiek nekam lielam, lai viņu dzīve izvērstos pavisam citādi. Ja kāds būtu pateicis - tu neesi viens, tu neesi slims. Ar tevi viss ir kārtībā, tādu kā tu ir vēl daudz. Tu mīlēsi un būsi mīlēts.''
Galu galā, seksuālo orientāciju neizvēlas. Būsim cilvēcīgi.
January 26, 2021
lai protams arī pasmagi stāsti, nepameta doma, ka autore lūkojas uz viņiem kā uz citiem un radās tieši tas, par ko viņa bija pret - es un tie. pity
January 1, 2022
Tiešām, šis ir kas tāds, kas bija nepieciešams jau sen latviešu literatūrā. Sajūtu pilni stāsti, kas spēj aizraut lasītāju, skumjas un skaļi smiekli.
Īpaši patika stāsti: Akmeņi somā, Hetero džinsi, Mātes vīns, Dzīvam būt, bet visi ir pelnījuši atzinību, un tikt izstāstīti.
☆Līdz LGBTQ+ cilvēku tiesību atzīšanai Latvijā vēl tāls ceļš ejams, bet ceru, ka pienāks laiks, kad (kā jau grāmatas noslēgumā sacīts) homoseksualitāte un heteroseksualitāte nebūs faktors, pēc kura vērtē vai cilvēks ir labs/slikts, normāls/nenormāls.☆
♡🏳️🌈🏳️🌈🏳️🌈♡
Īpaši patika stāsti: Akmeņi somā, Hetero džinsi, Mātes vīns, Dzīvam būt, bet visi ir pelnījuši atzinību, un tikt izstāstīti.
☆Līdz LGBTQ+ cilvēku tiesību atzīšanai Latvijā vēl tāls ceļš ejams, bet ceru, ka pienāks laiks, kad (kā jau grāmatas noslēgumā sacīts) homoseksualitāte un heteroseksualitāte nebūs faktors, pēc kura vērtē vai cilvēks ir labs/slikts, normāls/nenormāls.☆
♡🏳️🌈🏳️🌈🏳️🌈♡
November 15, 2022
Izlasīt ar 10 gadu distanci no iznākšanas brīža šķita vēl vērtīgāk - labi redzams, kas mainījies. Un kas nav.
November 25, 2020
Labs un vērtīgs īsu stāstu krājums par LGBT cilvēkiem agrāk. Vai šo lasīt ir emocionāli smagi? Jā.
March 12, 2015
A very important book in terms of documenting the LGBT movement and lives and including "otherness" in the nation's history. A collection of stories mostly starting in the early 1980s, when homosexuality was criminalised under Soviet law, through to independence and the present day. Many of the stories repeat the same themes: finding language to explain the feeling of otherness (usually from the only Latvian language sex manual from that time which described homosexuality as a disorder to be cured with hypnosis), the cruising routes and public toilets in Riga, underground bars, experiences in the Soviet army, leading a double life or going abroad.
Sadly, the stories also show how internalised and deep-rooted homophobia can become in such suppressive environments and with complete lack of information. After living a double life of 30 or even 40 years, many of the men interviewed genuinely believe that a gay life is a sad and lonely one, same-sex relationships are based on sex and are short lasting, that "full time" gays should keep themselves to themselves and not demand for any rights or have parades, that it is the heterosexual family is the foundation of society. Attitudes that in this region continue to this day, not only among the older generation.
But there's also stories of budding political activism and community building: writing to international gay organisations, circulating photocopied magazines...
The author has done an impressive job of finding these interviewees and treats them with sensitivity and warmth.
Sadly, the stories also show how internalised and deep-rooted homophobia can become in such suppressive environments and with complete lack of information. After living a double life of 30 or even 40 years, many of the men interviewed genuinely believe that a gay life is a sad and lonely one, same-sex relationships are based on sex and are short lasting, that "full time" gays should keep themselves to themselves and not demand for any rights or have parades, that it is the heterosexual family is the foundation of society. Attitudes that in this region continue to this day, not only among the older generation.
But there's also stories of budding political activism and community building: writing to international gay organisations, circulating photocopied magazines...
The author has done an impressive job of finding these interviewees and treats them with sensitivity and warmth.
February 17, 2021
Paņemot grāmatu no biblenes kataloga, nemaz nezināju, par ko tā būs, bet bija gluži OK. Man patīk vēsturiski stāsti, īpaši par padomju laikiem.
Kārļa un Māra stāsti šķita jau tādi kā lasīti, īpaši joks par atdzesēto ūdeni un siltajiem kokteiļiem.
Kārļa un Māra stāsti šķita jau tādi kā lasīti, īpaši joks par atdzesēto ūdeni un siltajiem kokteiļiem.
February 6, 2022
“Jo galu galā, kā kāds jau ir pateicis - iebilst pret cilvēku homoseksualitāti ir tas pats, kas iebilst pret lietu. Var jau to darīt, bet lietus tādēļ nepārstās līt.”
November 28, 2020
Lasīju pasen, pie tam angliski, vairs neatceros, vai patika forma, bet saturs super.
May 2, 2017
LATVIEŠU OBLIGĀTĀ LITERATŪRA!
Pagrīdes citādība ir grāmata, kurā ir apkopoti 12 personīgi dzīves stāsti, kurus autore ir apkopojusi intervējot 12 latviešus, par to kā bija esot seksuālajai minoritātei padomju savienībā. Tie ir sirdi plosoši stāsti, kuri liek paraudzīties uz pasauli no pavisam cita skatapunkta. Starp intervētājiem ir arī pazīstamie, slavenie LV geji - Māris Sanss un Kārlis Streips, taču bez viņiem, vēl desmit cilvēki, maskējušies ar citu vārdu, izkrata savu sirdi žurnālistei.
Kaut arī grāmatai ir tikai simts lapaspuses, tā satur sevī pietiekami daudz emociju un atziņu. Viena no tām - seksuālās minoritātes ir mums visapkārt. Viņi/viņas ir ārsti, bibliotekāri, žurnālisti, pavāri - bet tikai dažiem ir pieticis drosmes atzīties sev un vēl mazāk - pasaulei - to, kas viņi ir un ko viņi savā dzīvē vēlas. Tas skadri ir arī atspoguļots šajos 12 stāstos, kuros teju visiem galvenajiem varoņiem ir savi atšķirīgi uzskati par to kā ir jādzīvo sava dzīve esot gejam vai lesbietei - pamats viņu uzskatiem meklējams dažnedažādos avotos - vai nu Kārļa Zālīša padomju laika bestsellerā "Mīlestības vārdā", padomju laika Kriminālkodeksā, Bībelē, vai arī kopējā sabiedrības nostājā. Daudzi no cilvēkiem ir izvēlējušies dzīvot dublutu dzīvi - viena "normālā" ir kopā ar sievu un bērniem, otra "laimīgā" tiek dzīvot slepus kopā ar mīļāko svešā gultā. Vēl ļoti nemainīga tēma visos šajos stāstos ir vientulības remdēšana - bailes palikt vienam, nomirt vienam - kas teju visus galvenos varoņus pārņem kad jaunības laiks ir noziedējis un viņi palēnām atskārš, ka veci viņi vairs LGBT kopienai nav vajadzīgi.
Ritas Rudušas grāmata pierāda, ka arī padomju savienībā bija homoseksuāļi, ka šis "dzīvesveids" nav ievazāts no Eiropas, bet bijis kopā ar latviešu tautu visas tās pastāvēšanas vēsturē.
Es uzskatu, ka šo grāmatu vajadzētu izlasīt ik vienam latvietim - tā liek uz dažām minūtēm iejusties cita cilvēka ādā, saprast kā būtu, ja tu pats būtu tādā situācijā - ko tu darītu un kā dzīvotu savu dzīvi, zinot, ka uz spēles ir likta tava dzīvība? "Padomju Savienībā seksa nebija - kur nu vēl geju seksa".
Ir pagājuši 20 gadi kopš neatkarīgās Latvijas atjaunošanas - 20 gadi brīvības un demokrātijas un palēnām cilvēktiesības, kas attiecas uz latviešu seksuālajām minoritātēm gūst atbalstu līdzcilvēku vidū. Taču mērojams vēl ir gars ceļš. Latvija stāv krustcelēs - kamēr kaimiņvalsts Igaunija ir kļuvusi par pirmo pēcpadomju savienības valsti pasaulē, kura ir juridiski atzinusi viendzimuma pāru kopdzīvi, mūsu cita kaimiņvalsts - Krievija - ir kļuvusi par vienu no nelabvēlīgākajām valstīm pasaulē, kur būt seksuālajai minoritātei. Tas neizpaužas tikai viduslaiku likumos, kuri ir vērsti pret jebkādu seksuālo minoritāšu atpazīstamību, bet arī sabiedrības pieaugošajā agresivitātē pret citādajiem. Arī Latvijā vēl joprojām ir novērojami "remontnieki", kuri padomju laikā uzdarbojās, kā galvenie grupējumi pret seksuālajām minoritātēm, kuri ne tikai piekāva, bet daudzas reizes arī nogalināja savus upurus. Atkal pieminot mūsu kaimiņvalsti Krieviju, šadi "remontnieki" ne tikai eksistē, bet arī ir izpelnījušies cieņu un atpazīstamību sabiedrībā, publicējot video klipus internetā, kuros viņi burtiski spīdzina seksuālās minoritātes.
Vislielākoties pie šīs neiecītbas ir vainojams izglītības trūkums. Neviens skolā taču nemāca cienīt gejus vai lesbietes. Vēl ļaunāk - informējošas grāmtas adresētas bērniem un skolēniem, tiek izsvītrotas no Latvijas izlgītības sistēmas. Vai vēl atceraties fiasko kas norisinājās 9. klases Sociālo zinību grāmatas dēļ, kura atļāvās skolēniem pateikt, ka būt par homoseksuāli nav nekas slikts? Jā, pēc dažiem mēnešiem, šai grāmatai nācās mainīt tās saturu (tas notika 2011. gadā). Vai arī skandālu ap Dāņu bērnu grāmatu, kurā zēns atļāvās spēlēties ar lellēm? Vairāk kā 50 nevalstiskās organziācijas iesniedza petīciju apturēt šīs grāmatas izplatību skolu izglītības sistēmās (2012. gads). Un kā ar pavisam svaigo "tikumības likumu" Latvijas izglītībā, kurš aizliegtu negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumības attīstību? Vai mums tiešām jāmin kuras nu tad būs tās grāmatas, kuras tiks aizliegtas un kuras graus mūsu bērnu tikumību? Un tā mēs mūsu bērniem mācām neiecietību, kura kā ļauna sērga pārsviedīsies no vienas paaudzes uz nākamo un kā abpurtais aplis atkārtosies vēl un vēl.
Lai beigtu uz gaišākas nots - jau kādu labu laiku tiek vākti paraksti kopdzīves likuma īstenošanai Latvijā. No vajadzīgajiem 10 000 parakstu ir jau savākti vairāk kā 8 000.
Links ir šeit: https://manabalss.lv/par-kopdzives-li...
Lūdzu, paraksties!!
Pagrīdes citādība ir grāmata, kurā ir apkopoti 12 personīgi dzīves stāsti, kurus autore ir apkopojusi intervējot 12 latviešus, par to kā bija esot seksuālajai minoritātei padomju savienībā. Tie ir sirdi plosoši stāsti, kuri liek paraudzīties uz pasauli no pavisam cita skatapunkta. Starp intervētājiem ir arī pazīstamie, slavenie LV geji - Māris Sanss un Kārlis Streips, taču bez viņiem, vēl desmit cilvēki, maskējušies ar citu vārdu, izkrata savu sirdi žurnālistei.
Kaut arī grāmatai ir tikai simts lapaspuses, tā satur sevī pietiekami daudz emociju un atziņu. Viena no tām - seksuālās minoritātes ir mums visapkārt. Viņi/viņas ir ārsti, bibliotekāri, žurnālisti, pavāri - bet tikai dažiem ir pieticis drosmes atzīties sev un vēl mazāk - pasaulei - to, kas viņi ir un ko viņi savā dzīvē vēlas. Tas skadri ir arī atspoguļots šajos 12 stāstos, kuros teju visiem galvenajiem varoņiem ir savi atšķirīgi uzskati par to kā ir jādzīvo sava dzīve esot gejam vai lesbietei - pamats viņu uzskatiem meklējams dažnedažādos avotos - vai nu Kārļa Zālīša padomju laika bestsellerā "Mīlestības vārdā", padomju laika Kriminālkodeksā, Bībelē, vai arī kopējā sabiedrības nostājā. Daudzi no cilvēkiem ir izvēlējušies dzīvot dublutu dzīvi - viena "normālā" ir kopā ar sievu un bērniem, otra "laimīgā" tiek dzīvot slepus kopā ar mīļāko svešā gultā. Vēl ļoti nemainīga tēma visos šajos stāstos ir vientulības remdēšana - bailes palikt vienam, nomirt vienam - kas teju visus galvenos varoņus pārņem kad jaunības laiks ir noziedējis un viņi palēnām atskārš, ka veci viņi vairs LGBT kopienai nav vajadzīgi.
Ritas Rudušas grāmata pierāda, ka arī padomju savienībā bija homoseksuāļi, ka šis "dzīvesveids" nav ievazāts no Eiropas, bet bijis kopā ar latviešu tautu visas tās pastāvēšanas vēsturē.
Es uzskatu, ka šo grāmatu vajadzētu izlasīt ik vienam latvietim - tā liek uz dažām minūtēm iejusties cita cilvēka ādā, saprast kā būtu, ja tu pats būtu tādā situācijā - ko tu darītu un kā dzīvotu savu dzīvi, zinot, ka uz spēles ir likta tava dzīvība? "Padomju Savienībā seksa nebija - kur nu vēl geju seksa".
Ir pagājuši 20 gadi kopš neatkarīgās Latvijas atjaunošanas - 20 gadi brīvības un demokrātijas un palēnām cilvēktiesības, kas attiecas uz latviešu seksuālajām minoritātēm gūst atbalstu līdzcilvēku vidū. Taču mērojams vēl ir gars ceļš. Latvija stāv krustcelēs - kamēr kaimiņvalsts Igaunija ir kļuvusi par pirmo pēcpadomju savienības valsti pasaulē, kura ir juridiski atzinusi viendzimuma pāru kopdzīvi, mūsu cita kaimiņvalsts - Krievija - ir kļuvusi par vienu no nelabvēlīgākajām valstīm pasaulē, kur būt seksuālajai minoritātei. Tas neizpaužas tikai viduslaiku likumos, kuri ir vērsti pret jebkādu seksuālo minoritāšu atpazīstamību, bet arī sabiedrības pieaugošajā agresivitātē pret citādajiem. Arī Latvijā vēl joprojām ir novērojami "remontnieki", kuri padomju laikā uzdarbojās, kā galvenie grupējumi pret seksuālajām minoritātēm, kuri ne tikai piekāva, bet daudzas reizes arī nogalināja savus upurus. Atkal pieminot mūsu kaimiņvalsti Krieviju, šadi "remontnieki" ne tikai eksistē, bet arī ir izpelnījušies cieņu un atpazīstamību sabiedrībā, publicējot video klipus internetā, kuros viņi burtiski spīdzina seksuālās minoritātes.
Vislielākoties pie šīs neiecītbas ir vainojams izglītības trūkums. Neviens skolā taču nemāca cienīt gejus vai lesbietes. Vēl ļaunāk - informējošas grāmtas adresētas bērniem un skolēniem, tiek izsvītrotas no Latvijas izlgītības sistēmas. Vai vēl atceraties fiasko kas norisinājās 9. klases Sociālo zinību grāmatas dēļ, kura atļāvās skolēniem pateikt, ka būt par homoseksuāli nav nekas slikts? Jā, pēc dažiem mēnešiem, šai grāmatai nācās mainīt tās saturu (tas notika 2011. gadā). Vai arī skandālu ap Dāņu bērnu grāmatu, kurā zēns atļāvās spēlēties ar lellēm? Vairāk kā 50 nevalstiskās organziācijas iesniedza petīciju apturēt šīs grāmatas izplatību skolu izglītības sistēmās (2012. gads). Un kā ar pavisam svaigo "tikumības likumu" Latvijas izglītībā, kurš aizliegtu negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumības attīstību? Vai mums tiešām jāmin kuras nu tad būs tās grāmatas, kuras tiks aizliegtas un kuras graus mūsu bērnu tikumību? Un tā mēs mūsu bērniem mācām neiecietību, kura kā ļauna sērga pārsviedīsies no vienas paaudzes uz nākamo un kā abpurtais aplis atkārtosies vēl un vēl.
Lai beigtu uz gaišākas nots - jau kādu labu laiku tiek vākti paraksti kopdzīves likuma īstenošanai Latvijā. No vajadzīgajiem 10 000 parakstu ir jau savākti vairāk kā 8 000.
Links ir šeit: https://manabalss.lv/par-kopdzives-li...
Lūdzu, paraksties!!
February 14, 2016
A very well written collection of anecdotes of (mostly anonymous) LGBT folks during the USSR years in Latvia. There are many important stories, many of which could themselves be full-length books. Sadly, social and institutional homophobia keeps these people from talking openly and proudly.
February 20, 2022
Grūti novērtēt grāmatu šāda veida grāmatu, kategorijā "patīk" un "nepatīk" līmenī. Tomēr beigās par šo ļoti vērtīgo un nepieciešamo stāstu krājumu ieliku tikai trīs zvaigznes - lai gan bija interesanti lasīt par cilvēkiem un to pieredzēto (neatklāja jaunu Ameriku, tomēr deva diezgan iespaidīgu ieskatu homoseksuālu personu dzīvē), tomēr lasot nepameta sajūta, ka autores rakstīšanas stils (radās sajūta kā homoseksuālu personu nostādīšana vienā frontē un hetero cilvēku nostādīšana otrā frontē, tomēr iespējams tāda vienkārši ir situācija) ir bijis neveiksmīgs, kas būtiski samazina grāmatas devumu.
December 28, 2014
Padomju Savienībā seksa nebija. Kur nu vēl lezbiešu vai geju. Tāpēc vēl jo interesantāk ir lasīt stāstus par cilvēkiem, kuriem nācies dzīvot melos un nepatikā pašiem pret sevi. Visu cieņu žurnālistei par to, ka ir izdevies sastapt 12 cilvēkus, kas bija gatavi dalīties ar tik intīmiem stāstiem un atklāsmēm par savu citādību.
March 23, 2016
Grāmata kas jāizlasa katram.
Kopumā jau šķiet ka nekas daudz nav mainījies- kolektīvās domas, bailes un pieņēmumus ir grūti mainīt, bet kāds solis tuvāk pārmaiņām domāšanā ir veikts.
Kopumā jau šķiet ka nekas daudz nav mainījies- kolektīvās domas, bailes un pieņēmumus ir grūti mainīt, bet kāds solis tuvāk pārmaiņām domāšanā ir veikts.
Displaying 1 - 16 of 16 reviews