What do you think?
Rate this book
Біографія випадкового чуда
Лєна з дитинства була особливою: без царя в голові, навіть Бог у неї був позичений. Якось Лєна облишила молитися — і нічого, грім не побив, і кульова блискавка, що колись спалила її улюблену виховательку, оминула. Але втратити віру в чудо їй не дала диво-жінка, яка нагодилася рятувати її земляків, поки сама, уже доросла, Лєна тренувалася на бездомних собаках. Чим обернеться власна спроба героїні допомогти ближньому — польотом над гніздом зозулі чи вознесінням?
240 pages, Hardcover
First published January 1, 2013
7 people are currently reading
379 people want to read
About the author
Tanja Maljartschuk
18 books50 followersTania Maliarchuk began with several volumes of short stories and novellas: Adolfo's Endspiel, or A Rose for Liza (2004), From Top to Bottom: A Book of Fears (2006), How I Became a Saint (2006), To Speak (2007), and Zviroslov (2009). Her first novel, Biography of an Accidental Miracle, was published in 2012.
Maliarchuk has been writing in German since 2014. In 2018 she won the Ingeborg Bachmann Award for Frösche im Meer (Frogs in the Sea), an unpublished text she read at the Festival of German-Language Literature.
Her Ukrainian work has been translated into German since 2009 (Neunprozentiger Haushaltsessing, Biografie eines zufälligen Wunders, both by Residenz Verlag). Some has also been translated into English.[2][3] The short story "Me and My Sacred Cow" was published in Best European Fiction 2013, edited by Aleksandar Hemon.[4]
Tania Maliarchuk lives in Vienna.
Maliarchuk has been writing in German since 2014. In 2018 she won the Ingeborg Bachmann Award for Frösche im Meer (Frogs in the Sea), an unpublished text she read at the Festival of German-Language Literature.
Her Ukrainian work has been translated into German since 2009 (Neunprozentiger Haushaltsessing, Biografie eines zufälligen Wunders, both by Residenz Verlag). Some has also been translated into English.[2][3] The short story "Me and My Sacred Cow" was published in Best European Fiction 2013, edited by Aleksandar Hemon.[4]
Tania Maliarchuk lives in Vienna.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 53 reviews
![Profile Image for Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja].](/_next/image?url=https%3A%2F%2Fi.gr-assets.com%2Fimages%2FS%2Fcompressed.photo.goodreads.com%2Fusers%2F1659017528i%2F124023459._UX200_CR0%2C0%2C200%2C200_.jpg&w=128&q=75)
March 2, 2025
Kā sāku lasīt, tā nespēju apstāties. Izcila! 💥
Grāmata ir pamatā par deviņdesmitajiem un divtūkstošo gadu sākumu Ukrainā, kādā pilsētā, ko dēvē par Sanfrancisko. Jā, par godu Amerikas Sanfrancisko.
Stāstu par Ļenu vēsta kāda trešā persona, kas it kā atstāsta Ļenas dzīvi, jeb viņas dzīves izcēlumus, kas baigās aizved pie kaut kā, kādēļ vispār šis stāsts tiek stāstīts. Es zinu, ka tas izklausās samudžināti, bet, ja godīgi, man šķiet, ka sižetu nav iespējams atstāstīt un pat nevajag. Es ļoti novēlu visiem to piedzīvot. Mani šī grāmata ievilka, apbūra un noteikti neatlaidīs vaļā.
Autore raksta brīnišķīgi un tulkotāja Māra Poļakova jau atkal paveikusi fantastisku darbu, jo šķiet, ka tulkojumā nekas nav pazudis un lasīt bija tik viegli, lai gan stāstā patiesībā ir ļoti daudz traģiskā. Turklāt mani nepameta sajūta, ka to nav iespējams izdomāt un to autore ir saklausījusi un pierakstījusi, lai izstāstītu. 58 lappusē apraudājos, jo nespēju izmest no galvas domu, ka tas tiešām kaut kur ir noticis.
Stāsts likās tik pazīstams, jo man šķita, ka tas būtu varējis risināties arī kādā tālā un trūcīgā Latgales ciemā, kur (nu patiesībā jau tāpat kā visā Latvijā) deviņdesmitie nāca ar atskārsmi, ka viss pierastais ir zudis, tagad pašiem jāmācās saimniekot un ko vispār darīt ar brīvību?
Papildus, šausmīgs trūkums, alkoholisms, birokrātija, kam liekama vienādības zīme ar absolūtu neiedziļināšanos un vienaldzību.
BET, kas interesanti – autore visu šo neprātu spējusi pasniegt caur tik “garšīgu” ironiju. Nu tik ļoti, ļoti labi!
Grāmatā ir arī neliela maģiskais reālisma piešpricīte, kas tikpat labi varētu arī nebūt maģiskais reālisms, bet fanātiska ticība vai vājprāts.
Lūdzu, nepalaidiet šo garām! Es pieļauju, ka kādu var mulsināt grāmatas vāks, bet ticiet man – jums šo vajag!
Grāmata ir pamatā par deviņdesmitajiem un divtūkstošo gadu sākumu Ukrainā, kādā pilsētā, ko dēvē par Sanfrancisko. Jā, par godu Amerikas Sanfrancisko.
Stāstu par Ļenu vēsta kāda trešā persona, kas it kā atstāsta Ļenas dzīvi, jeb viņas dzīves izcēlumus, kas baigās aizved pie kaut kā, kādēļ vispār šis stāsts tiek stāstīts. Es zinu, ka tas izklausās samudžināti, bet, ja godīgi, man šķiet, ka sižetu nav iespējams atstāstīt un pat nevajag. Es ļoti novēlu visiem to piedzīvot. Mani šī grāmata ievilka, apbūra un noteikti neatlaidīs vaļā.
Autore raksta brīnišķīgi un tulkotāja Māra Poļakova jau atkal paveikusi fantastisku darbu, jo šķiet, ka tulkojumā nekas nav pazudis un lasīt bija tik viegli, lai gan stāstā patiesībā ir ļoti daudz traģiskā. Turklāt mani nepameta sajūta, ka to nav iespējams izdomāt un to autore ir saklausījusi un pierakstījusi, lai izstāstītu. 58 lappusē apraudājos, jo nespēju izmest no galvas domu, ka tas tiešām kaut kur ir noticis.
Stāsts likās tik pazīstams, jo man šķita, ka tas būtu varējis risināties arī kādā tālā un trūcīgā Latgales ciemā, kur (nu patiesībā jau tāpat kā visā Latvijā) deviņdesmitie nāca ar atskārsmi, ka viss pierastais ir zudis, tagad pašiem jāmācās saimniekot un ko vispār darīt ar brīvību?
Papildus, šausmīgs trūkums, alkoholisms, birokrātija, kam liekama vienādības zīme ar absolūtu neiedziļināšanos un vienaldzību.
BET, kas interesanti – autore visu šo neprātu spējusi pasniegt caur tik “garšīgu” ironiju. Nu tik ļoti, ļoti labi!
Grāmatā ir arī neliela maģiskais reālisma piešpricīte, kas tikpat labi varētu arī nebūt maģiskais reālisms, bet fanātiska ticība vai vājprāts.
Lūdzu, nepalaidiet šo garām! Es pieļauju, ka kādu var mulsināt grāmatas vāks, bet ticiet man – jums šo vajag!
March 2, 2025
Katrai sabiedrībai, tautai ir tā otrā, ne tik glītā puse. Tā puse, kuru drīksti attēlot, vēstīt, kritizēt tikai tu pats, jebkura norāde no malas aizvaino.
Pāršķirot “Nejaušā brīnuma biogrāfijas” pēdējo lappusi, man gribējās teikt – ļoti nesaudzīga grāmata. Nesaudzīga pret tēliem, pret ukraiņiem, pret lasītāju. Nesaudzīgi reālistiska. (Nu ja, bet vai tad Latvijā deviņdesmitajos bija idille?) Tepat Goodreads redzēju apzīmējumu - neērta grāmata. Īpaši, ja apzinīgā vecumā esi dzīvojis 90.gados. Kurš būtu tu Taņas Maļarčukas stāstā? Sev es piemeklēju šo to no daudziem.
Izlasīju skaudru stāstu, bet … izlasīju ātri, jo autore ir veidojusi tik savdabīgu notikumu atspoguļojumu, ka lasīt ir vieglprātīgi ātri, pat tajos brīžos, kad aiz šķietamas bezizejas un dusmām sāc vīkstīt dūres, kad gribas sist. Un maģiskais reālisms (kas tieši, to neteikšu. Lasiet) tur ir ļoti iederīgs, man tas sniedza papildus emocionālo fonu.
"Izejamie kostīmiņi" briesmīgi smirdēja un tumsā zaigoja kā Jaungada eglīte. Uz birciņām nebija norādīts, kādā temperatūrā šie tekstilrūpniecības brīnumi jāmazgā, toties bija zīme kā uz dezodorantiem: turēt labi tālu no uguns, viegli uzliesmojošs. Toreiz Ļena domāja, ka šie kostīmiņi bija pašūti īpaši krematorijas klientiem, elektroenerģijas taupīšanas nolūkos. Uzrauj sērkociņu - un līķis dažās sekundēs sadegs pats no sevis. Gan izdevīgi, gan skaisti.
Vairāk manā blogā: https://lililasa.wordpress.com/2025/0...
Pāršķirot “Nejaušā brīnuma biogrāfijas” pēdējo lappusi, man gribējās teikt – ļoti nesaudzīga grāmata. Nesaudzīga pret tēliem, pret ukraiņiem, pret lasītāju. Nesaudzīgi reālistiska. (Nu ja, bet vai tad Latvijā deviņdesmitajos bija idille?) Tepat Goodreads redzēju apzīmējumu - neērta grāmata. Īpaši, ja apzinīgā vecumā esi dzīvojis 90.gados. Kurš būtu tu Taņas Maļarčukas stāstā? Sev es piemeklēju šo to no daudziem.
Izlasīju skaudru stāstu, bet … izlasīju ātri, jo autore ir veidojusi tik savdabīgu notikumu atspoguļojumu, ka lasīt ir vieglprātīgi ātri, pat tajos brīžos, kad aiz šķietamas bezizejas un dusmām sāc vīkstīt dūres, kad gribas sist. Un maģiskais reālisms (kas tieši, to neteikšu. Lasiet) tur ir ļoti iederīgs, man tas sniedza papildus emocionālo fonu.
"Izejamie kostīmiņi" briesmīgi smirdēja un tumsā zaigoja kā Jaungada eglīte. Uz birciņām nebija norādīts, kādā temperatūrā šie tekstilrūpniecības brīnumi jāmazgā, toties bija zīme kā uz dezodorantiem: turēt labi tālu no uguns, viegli uzliesmojošs. Toreiz Ļena domāja, ka šie kostīmiņi bija pašūti īpaši krematorijas klientiem, elektroenerģijas taupīšanas nolūkos. Uzrauj sērkociņu - un līķis dažās sekundēs sadegs pats no sevis. Gan izdevīgi, gan skaisti.
Vairāk manā blogā: https://lililasa.wordpress.com/2025/0...
Read
February 23, 2025"Tā dažkārt ir vieglāk. Lūgt piedošanu, lai piedotu." (222.lpp.)
Un, tad kad mēs visi, kā atspārdīti, izdzīti, nobadināti suņi, caur smilkstiem, cīnāmies par sapelējušu maizes kunci, neatliek nekas cits, kā iekosties tajā devēja rokā un neatlaist drupošos zobus no varas kārās miesas.
"Nejauša brīnuma biogrāfija" ir kā karikatūrisks virpuļabsurds, kurā melnais humors un groteska liek kaukt aiz pasaules netaisnības.
Pat, ja padomju kombains atkāpies otrpus robežas (grāmatā laiks pēc PSRS sabrukuma), tā iesētās žņaudzējnezāles iecementējušas savas saknes atbrīvotajā valstī, kurā brīvība smok aiz pelēko ļautiņu birokrātijas gāzes.
Kad ir tik drūmi, ka drūmāk vairs nav fiziski iespējams būt, vienīgās zāles, ir ironija par visu šo absurdo klaunādi, no kuras neviens nespēj aizbēgt. Unkrainas pilsētas Sanfrancisko iedzīvotāji kuļas kā māk, bet viss krāsojas tik duļķaini traģisks, ka galu galā pārtop par melno komēdiju, kurā smiekli skan kā zviedzieni, jo nekā patiesi smieklīga jau šeit nav.
Galvenā varone Ļena it kā cīnās pret šo valstisko mašinēriju un korupciju, un čūskainajiem sistēmas vergiem, bet viss, ko iespējams panākt, ir sisties pret nedzirdīgajām birokrātijas sienām. Iespējams, ka tikai salūztot var izbēgt no realitātes, kas ikvienu iedzīvotāju padara par marioneti šajā konstrukcijā.
Taņa Maļarčuka raksta spēcīgi, ar izkoptu un asi trāpīgu rokrakstu, iedurot pūdētajai sistēmai tieši visvārīgākajā vietā, nekautrīgi atklājot visu to smirdīgi atmirušo sabiedrības daļu, kas uztur šo absurdu dzīvu. Daudzās vietās citāti ir tik precīzi un dzīvi, ka gribas tos izrakstīt ar sarkanām izsaukumzīmēm. Gribas teikt, cik labi, ka tas ir pagājis. Vai tiešām pagājis?
"Vārdi ir blēdība un pašapmāns, man nav laika tādām muļķībām." (203.lpp.)
Man liekas šī ir arī liela drosme, rakstīt grāmatu par savējiem, parādot neglaimojošāko pusi. Šo lasīt nebija viegli. Visu laiku pakausī kliedz- netaisnība, netaisnība, netaisnība. Tik daudz strutainas netaisnības un traģisma, par kuru prast pasmieties jau vien ir applausu vērts.
"Dažs devās uz Harkivu mācīties par milici, aptīrīt cilvēkus, cits uz medicīnas akadēmiju- bendēt cilvēkus. Viena iestājās mūzikas koledžā, taču viņai tiešām bija spējas mūzikā. Daudzi gāja uz ekonomistiem- lai skaitītu naudas, kuras nav. Viens uz politiķiem, viņš gan bija stulbs, toties simpātisks, un politikā jau tas ir galvenais- būt simpātiskam un vīrietim." (79.lpp.)
3.8 zvaigznes
Un, tad kad mēs visi, kā atspārdīti, izdzīti, nobadināti suņi, caur smilkstiem, cīnāmies par sapelējušu maizes kunci, neatliek nekas cits, kā iekosties tajā devēja rokā un neatlaist drupošos zobus no varas kārās miesas.
"Nejauša brīnuma biogrāfija" ir kā karikatūrisks virpuļabsurds, kurā melnais humors un groteska liek kaukt aiz pasaules netaisnības.
Pat, ja padomju kombains atkāpies otrpus robežas (grāmatā laiks pēc PSRS sabrukuma), tā iesētās žņaudzējnezāles iecementējušas savas saknes atbrīvotajā valstī, kurā brīvība smok aiz pelēko ļautiņu birokrātijas gāzes.
Kad ir tik drūmi, ka drūmāk vairs nav fiziski iespējams būt, vienīgās zāles, ir ironija par visu šo absurdo klaunādi, no kuras neviens nespēj aizbēgt. Unkrainas pilsētas Sanfrancisko iedzīvotāji kuļas kā māk, bet viss krāsojas tik duļķaini traģisks, ka galu galā pārtop par melno komēdiju, kurā smiekli skan kā zviedzieni, jo nekā patiesi smieklīga jau šeit nav.
Galvenā varone Ļena it kā cīnās pret šo valstisko mašinēriju un korupciju, un čūskainajiem sistēmas vergiem, bet viss, ko iespējams panākt, ir sisties pret nedzirdīgajām birokrātijas sienām. Iespējams, ka tikai salūztot var izbēgt no realitātes, kas ikvienu iedzīvotāju padara par marioneti šajā konstrukcijā.
Taņa Maļarčuka raksta spēcīgi, ar izkoptu un asi trāpīgu rokrakstu, iedurot pūdētajai sistēmai tieši visvārīgākajā vietā, nekautrīgi atklājot visu to smirdīgi atmirušo sabiedrības daļu, kas uztur šo absurdu dzīvu. Daudzās vietās citāti ir tik precīzi un dzīvi, ka gribas tos izrakstīt ar sarkanām izsaukumzīmēm. Gribas teikt, cik labi, ka tas ir pagājis. Vai tiešām pagājis?
"Vārdi ir blēdība un pašapmāns, man nav laika tādām muļķībām." (203.lpp.)
Man liekas šī ir arī liela drosme, rakstīt grāmatu par savējiem, parādot neglaimojošāko pusi. Šo lasīt nebija viegli. Visu laiku pakausī kliedz- netaisnība, netaisnība, netaisnība. Tik daudz strutainas netaisnības un traģisma, par kuru prast pasmieties jau vien ir applausu vērts.
"Dažs devās uz Harkivu mācīties par milici, aptīrīt cilvēkus, cits uz medicīnas akadēmiju- bendēt cilvēkus. Viena iestājās mūzikas koledžā, taču viņai tiešām bija spējas mūzikā. Daudzi gāja uz ekonomistiem- lai skaitītu naudas, kuras nav. Viens uz politiķiem, viņš gan bija stulbs, toties simpātisks, un politikā jau tas ir galvenais- būt simpātiskam un vīrietim." (79.lpp.)
3.8 zvaigznes
January 18, 2025
Taisnīgums un godīgums - vai tikai ar brīnuma palīdzību sasniedzami? Brīnums ir nepieciešams visos laikos, bet vai gaidīt un cerēt, vai tomēr būt atbildīgam un rīkoties?! Ļena rīkojas, jo viņa ir brīnums.
Vēsturiskā līnija romānā mums ir labi saprotama, protams, atkarīgs no lasītāja vecuma, kādā intensitātē tā katru uzrunā. 20. gadsimta 90. gadi ir nesena pagātne, un Latvijai un Ukrainai tik līdzīgais ērkšķainais ceļš uz neatkarību un tās iedzīvināšanu realitātē rada tuvību ar romāna tēliem un sižetu.
Romāns ir reālistisks ar nelielu maģisma svēdru.
Vēsturiskā līnija romānā mums ir labi saprotama, protams, atkarīgs no lasītāja vecuma, kādā intensitātē tā katru uzrunā. 20. gadsimta 90. gadi ir nesena pagātne, un Latvijai un Ukrainai tik līdzīgais ērkšķainais ceļš uz neatkarību un tās iedzīvināšanu realitātē rada tuvību ar romāna tēliem un sižetu.
Romāns ir reālistisks ar nelielu maģisma svēdru.
May 19, 2025
Такі-то бувають історії. Але історії, звичайно, бувають ще й не такі…
Мене так захопив початок цієї книжки, там стільки смішного та впізнаваного сюру. Ближче до середини він відлущується, залишаючи тільки терпку реальність 2010х – щоби насамкінець завернути в метафору, яка видозмінює все навколо.
Мене так захопив початок цієї книжки, там стільки смішного та впізнаваного сюру. Ближче до середини він відлущується, залишаючи тільки терпку реальність 2010х – щоби насамкінець завернути в метафору, яка видозмінює все навколо.
March 30, 2025
Neparasta grāmata, noteikti paliks atmiņā un sajūtās uz ilgu laiku…
November 5, 2018
Read my review on The Literary Sisters.
Some books come into your life unexpectedly, without any warning, and only after you have engaged with them for a little while you realise they were exactly what you have been looking for, even though you never even knew they existed in the first place. One of those books is A Biography of a Chance Miracle, written by the Ukrainian author Tanja Maljartschuk, translated into English by Zenia Tompkins and published by Cadmus Press.
The story of this novel follows Lena, a young girl who is born and grows up in a Western Ukrainian city which she calls San Francisco. We follow Lena from her childhood years to her adolescence and early adulthood as she tries to figure out the world around her, a world she never seems to be able to fit into. A rebellious but sensitive soul, Lena refuses to conform to any kind of rule set upon her even as a child, and she always speaks up when she sees injustice and maltreatment, although that rarely ends up in her favour.
Vividly depicting the political and cultural climate of Ukraine at the time, the author brings issues of cultural dispute with Russia, the inability of the government to take care of its people and the vast, chaotic mess that is bureaucracy to the forefront. Although everyone in her country is taught to hate Russia, Lena seems to feel a peculiar affinity and likeness towards this country and its language, for which she is repeatedly punished. She also seems to be drawn to the ‘forlorn creatures’ as she calls them, those people who also don’t seem to fit in and are different from the norm, like her classmate and childhood friend who she nicknames Dog or her university roommate Vasylyna, a burly athlete with an unexpectedly soft side.
Lena’s aspiration in life is to not lead a stupid and meaningless life like most of the people around her do. In order to achieve that, she takes on the role of the saviour and tries to help the people that need her the most through a series of small ‘miracles’. From an activist fighting for stray dogs’ rights to fighting against bureacracy just to earn a wheelchair for her crippled friend, Lena is an advocate of justice that no one really seems to appreciate, as most of her endeavours end up in failure. Her spirit and determination always shine through, though, something which culminates in the rather ambiguous ending. The presence of magical realism makes the ending rather unclear and leaves the reader wondering if what is described is really what happened or if it’s all just part of Lena’s machinations, but I guess, such an ending would be the only fitting one for a character as whimsical as Lena.
I loved Maljartschuk’s prose and writing style because it is poignant yet subtle and humorous at the same time. She manages to satirise the state of Ukraine at that time by balancing reality and serious topics with wit, surrealism and the right dose of humour. It is precisely the kind of sociopolitical critique that I utterly enjoy reading. The translation also needs to be commended, since the prose flowed effortlessly and all the cultural references were presented in a friendly way to those who may not be familiar with the Ukrainian culture.
One of the main reasons why this novel came so close to my heart is because reading about the state of post-war Ukraine and the way bureaucracy and the system keep on failing their people sadly reminded me so much of the current situation in Greece. And that’s a sad, sad truth to realise.
To finish off, I would like to say a few words about Cadmus Press, a fairly new publishing house committed to bringing the most outstanding literature from Europe, focusing on Eastern and Southeastern European countries, in English translation. I think their undertaking is really impressive and I’m always in for some of the most notable lesser-known literary voices of Europe, especially if they are as impressive as A Biography of a Chance Miracle.
I strongly, strongly recommend you pick up this book. No matter what your reading preferences may be, this book will definitely tug at your heartstrings and play the sweetest melody in your soul. I enjoyed every single second I spent reading this book and I really hope more of the author’s books become available in English in the very near future, as I see her quickly climbing up the list of my favourite authors.
A copy of this wonderful book was very kindly provided to me by the publisher, Cadmus Press.
Some books come into your life unexpectedly, without any warning, and only after you have engaged with them for a little while you realise they were exactly what you have been looking for, even though you never even knew they existed in the first place. One of those books is A Biography of a Chance Miracle, written by the Ukrainian author Tanja Maljartschuk, translated into English by Zenia Tompkins and published by Cadmus Press.
The story of this novel follows Lena, a young girl who is born and grows up in a Western Ukrainian city which she calls San Francisco. We follow Lena from her childhood years to her adolescence and early adulthood as she tries to figure out the world around her, a world she never seems to be able to fit into. A rebellious but sensitive soul, Lena refuses to conform to any kind of rule set upon her even as a child, and she always speaks up when she sees injustice and maltreatment, although that rarely ends up in her favour.
Vividly depicting the political and cultural climate of Ukraine at the time, the author brings issues of cultural dispute with Russia, the inability of the government to take care of its people and the vast, chaotic mess that is bureaucracy to the forefront. Although everyone in her country is taught to hate Russia, Lena seems to feel a peculiar affinity and likeness towards this country and its language, for which she is repeatedly punished. She also seems to be drawn to the ‘forlorn creatures’ as she calls them, those people who also don’t seem to fit in and are different from the norm, like her classmate and childhood friend who she nicknames Dog or her university roommate Vasylyna, a burly athlete with an unexpectedly soft side.
Lena’s aspiration in life is to not lead a stupid and meaningless life like most of the people around her do. In order to achieve that, she takes on the role of the saviour and tries to help the people that need her the most through a series of small ‘miracles’. From an activist fighting for stray dogs’ rights to fighting against bureacracy just to earn a wheelchair for her crippled friend, Lena is an advocate of justice that no one really seems to appreciate, as most of her endeavours end up in failure. Her spirit and determination always shine through, though, something which culminates in the rather ambiguous ending. The presence of magical realism makes the ending rather unclear and leaves the reader wondering if what is described is really what happened or if it’s all just part of Lena’s machinations, but I guess, such an ending would be the only fitting one for a character as whimsical as Lena.
I loved Maljartschuk’s prose and writing style because it is poignant yet subtle and humorous at the same time. She manages to satirise the state of Ukraine at that time by balancing reality and serious topics with wit, surrealism and the right dose of humour. It is precisely the kind of sociopolitical critique that I utterly enjoy reading. The translation also needs to be commended, since the prose flowed effortlessly and all the cultural references were presented in a friendly way to those who may not be familiar with the Ukrainian culture.
One of the main reasons why this novel came so close to my heart is because reading about the state of post-war Ukraine and the way bureaucracy and the system keep on failing their people sadly reminded me so much of the current situation in Greece. And that’s a sad, sad truth to realise.
To finish off, I would like to say a few words about Cadmus Press, a fairly new publishing house committed to bringing the most outstanding literature from Europe, focusing on Eastern and Southeastern European countries, in English translation. I think their undertaking is really impressive and I’m always in for some of the most notable lesser-known literary voices of Europe, especially if they are as impressive as A Biography of a Chance Miracle.
I strongly, strongly recommend you pick up this book. No matter what your reading preferences may be, this book will definitely tug at your heartstrings and play the sweetest melody in your soul. I enjoyed every single second I spent reading this book and I really hope more of the author’s books become available in English in the very near future, as I see her quickly climbing up the list of my favourite authors.
A copy of this wonderful book was very kindly provided to me by the publisher, Cadmus Press.
March 22, 2025
Tik absurda tomēr ir sistēma, kādā mēs dzīvojam, un tikpat absurdi var izrādīties centieni to izmainīt. Stāsts par ideāliem, kuriem ir iespējams (iz)sekot vienīgi tad, ja esam gatavi no tiem atteikties. Par cilvēcību, drosmi un rūpēšanos, kas citiem - tiem, kuri izvēlas malā-stāvēt” -, var izskatīties kā farss vai garīgā atpalicība.
June 7, 2025
Brīnišķīgi aprakstīti rasisma pamati, nabadzības un izmisuma iespaids uz civilizētības saglabāšanas iespējām.. un šaušalīgs, ikdienišķs ļaunums.
March 28, 2025
Brīnums bieži ir mums līdzās katru dienu, bet mēs to neredzam, jo gaidām kaut ko lielāku un pārsteidzošāku. Varbūt brīnums slēpjas vienkāršumā, tur, kur mēs visbiežāk nemākam paskatīties.
February 3, 2025
Kas par grāmatu!
Tik smieklīga un tik skumja vienlaikus...
Tik smieklīga un tik skumja vienlaikus...
February 8, 2016
дивна книжка.... от щойно дочитала, а навіть не можу сказати, про що вона. і не те, щоб вона мені дуже сподобалася, але й сказати, що не сподобалася - теж не можу. тут нема чіткої сюжетної лінії, просто є маленька людинка Лєна, яка відчайдушно старається боротися із системою. я навіть на середині десь вже була її закинула і думала не дочитувати, але таки вона засіла мені в мізки і як набридлива муха тихо бдзиніла "дочитай", тож дочитала, і не шкодую...
спочатку, через "мову" розповіді, я подумала що це буде щось підліткове і навіть трохи кумедне, але тут зовсім непідліткова література, і кумедного тут зовсім нічого нема... вона трохи сумна, але якщо описати книжку одним словом, вона - НЕКОМФОРТНА! через підняті авторкою теми, через ненавязливе "тицяння носом" читача у хвороби суспільства в цілому і кожного з його особистостей(і читача в т.ч.) зкрема. байдужість, непомічання чужих проблем, небажання добиватися правди, оте "моя хата з краю", "всім не поможеш" і "я тут безсила" - все це кожному знайоме і з кожним час від часу стається, будьмо чесними... але авторка розказує про Лєну - трохи дивну дівчину, яка гостро відчуває несправедливість, береться всім допомагати і захищати, навіть якщо про це не просять... вона своєю вірою в справедливість і своєю впертістю на шляху до її досягнення багатьох змушує почуватися некомфортно, почуватися другосортними, а це нікому не подобається....тому з Лєною сталося те, що сталося
після книжки багато роздумується, вона хоч і не затягує, бо дуже зачіпає за живе
почитаю ще щось від Малярчук, зачепила вона мене, от:)
спочатку, через "мову" розповіді, я подумала що це буде щось підліткове і навіть трохи кумедне, але тут зовсім непідліткова література, і кумедного тут зовсім нічого нема... вона трохи сумна, але якщо описати книжку одним словом, вона - НЕКОМФОРТНА! через підняті авторкою теми, через ненавязливе "тицяння носом" читача у хвороби суспільства в цілому і кожного з його особистостей(і читача в т.ч.) зкрема. байдужість, непомічання чужих проблем, небажання добиватися правди, оте "моя хата з краю", "всім не поможеш" і "я тут безсила" - все це кожному знайоме і з кожним час від часу стається, будьмо чесними... але авторка розказує про Лєну - трохи дивну дівчину, яка гостро відчуває несправедливість, береться всім допомагати і захищати, навіть якщо про це не просять... вона своєю вірою в справедливість і своєю впертістю на шляху до її досягнення багатьох змушує почуватися некомфортно, почуватися другосортними, а це нікому не подобається....тому з Лєною сталося те, що сталося
після книжки багато роздумується, вона хоч і не затягує, бо дуже зачіпає за живе
почитаю ще щось від Малярчук, зачепила вона мене, от:)
September 27, 2025
я сильно люблю читати таню малярчук, хоч вона як правило робить мені сильно боляче..
November 1, 2012
Зміст цієї книги я би хотіла лишити своєю таємницею. Весь час, читаючи, я думала про тих, кому не можна давати її читати. Тим, хто повірить і тим, хто не повірить. Тим, хто спаленіє гнівом. Хто сприйме за чисту монету і гундоситиме: прааавильно, так там усе і було. Хто покине книгу незавершеною, запрагши чогось веселішого, ніж смурні дев'яності. І тим, хто сприйме її за чисту соціалку, теж.
Ні-ні-ні. Не треба вам цієї книги. Дозвольте, я лишу її собі.
Ні-ні-ні. Не треба вам цієї книги. Дозвольте, я лишу її собі.
July 15, 2025
Maļarčuka raksta par mums tik pazīstamo postsovjetiskās telpas 90to nabadzību, netaisnību un izmisumu:
"..no kurienes rodas ļaunums. Toreiz viss izskatījās tā, ka no nabadzības. Tam, kurš nemitīgi domā par naudu, nav laika strādāt ar sevi un kļūt labākam. Jo ļaunam būt ir viegli."
"..apkārtnē nebija naudas, nebija kauna un goda un nebija mīlestība. Neviens nevienu nemīlēja, visi visus pacieta. Pacieta aiz bezizejas, jo nebija kur likties."
Tā nu katrs izdzīvoja kā nu mācēja. Kam veicās sekmīgāk? Kā vienmēr, tiem, kuriem morāle elastīgāka! Un tad visā tajā muklājā parādās tādi brīnumi, kas negrib ar to visu samierināties. Ļena necīnās par pasauli, Ļena cīnās par sev svarīgām, uz pasaules fona sīkām, vienībām un uzdod jautājumu, kādā pasaulē mēs dzīvotu, ja katrs cīnītos pret sīku netaisnību?
Šī iespējams ir pirmā pilsoniskai līdzdalībai veltītā grāmata, kuru esmu lasījusi!
"Vara vienmēr un visur ir vienlīdz negodīga. Pilsoniskās sabiedrības uzdevums ir iemācīt varai slēpt savu negodīgumu. Un baidīties. Tikai iebiedēta vara vara strādā savas tautas labā."
"Bezcerīgā cīņā galvenie ir tie, kuri cīnās, jo viņi nepieļaus, ka laiks viņus padara par briesmoņiem. Cīņā uzvarēt tu nevari, bet vari izcīnīt sevi."
😏 Un vēl, sarkasms visās vietās ir tikai vēlams un arī šai grāmatai tas piedod īpašu skanējumu!
"..no kurienes rodas ļaunums. Toreiz viss izskatījās tā, ka no nabadzības. Tam, kurš nemitīgi domā par naudu, nav laika strādāt ar sevi un kļūt labākam. Jo ļaunam būt ir viegli."
"..apkārtnē nebija naudas, nebija kauna un goda un nebija mīlestība. Neviens nevienu nemīlēja, visi visus pacieta. Pacieta aiz bezizejas, jo nebija kur likties."
Tā nu katrs izdzīvoja kā nu mācēja. Kam veicās sekmīgāk? Kā vienmēr, tiem, kuriem morāle elastīgāka! Un tad visā tajā muklājā parādās tādi brīnumi, kas negrib ar to visu samierināties. Ļena necīnās par pasauli, Ļena cīnās par sev svarīgām, uz pasaules fona sīkām, vienībām un uzdod jautājumu, kādā pasaulē mēs dzīvotu, ja katrs cīnītos pret sīku netaisnību?
Šī iespējams ir pirmā pilsoniskai līdzdalībai veltītā grāmata, kuru esmu lasījusi!
"Vara vienmēr un visur ir vienlīdz negodīga. Pilsoniskās sabiedrības uzdevums ir iemācīt varai slēpt savu negodīgumu. Un baidīties. Tikai iebiedēta vara vara strādā savas tautas labā."
"Bezcerīgā cīņā galvenie ir tie, kuri cīnās, jo viņi nepieļaus, ka laiks viņus padara par briesmoņiem. Cīņā uzvarēt tu nevari, bet vari izcīnīt sevi."
😏 Un vēl, sarkasms visās vietās ir tikai vēlams un arī šai grāmatai tas piedod īpašu skanējumu!
December 22, 2025
Lasīju un brīžiem iesmējos, brīžiem man likās diezgan drausmīgi un nežēlīgi, absurdi notikumi, kas aprakstīti, īpaši par "cīņu ar varas iestādēm", kur galvenais ir pareizais papīrs un birokrātija, nevis cilvēks. Galvenā varone grib palīdzēt, necieš melus un netaisnību, iet un cīnās, iestājas par "mazāko" tiesībām. Man patika autores valoda, tiešums, humors, mağiskā reālisma notis.
March 11, 2025
Ļoti skumjš, patiess, bet vienlaikus arī samēra humoristisks stāsts. Ar šī brīža situāciju Ukrainā lasīt bija diezgan smagi, dīvaini un ar pelēcīgu pieskaņu.
Ļena-ļoti gudrs un spēcīgs bērns, un vēlāk sieviete, kas ir pilna ar lielu cīņasparu un nepadodas. Nedaudz skumji man šķita, ka cenšoties palīdzēt visiem citiem, viņa pati reizēm pazaudēja sevi un par mazs uztraucās par savu personīgo laimi.
Sākumā man sižets šķita nedaudz haotisks, taču tad es pieradu pie rakstības stila un man ļoti iepatikās. Izbaudīju katru skumjā romāna lapaspusi. Iemīlēju Ļenu un citus varoņus, kuriem ļoti jutu līdzi.
Es iesaku izlasīt ikvienam! Gan tiem, kam interesē Ukraina un tās notikumi, gan arī tiem, kas vienkārši vēlas lasīt īstu literāro baudījumu.
Ļena-ļoti gudrs un spēcīgs bērns, un vēlāk sieviete, kas ir pilna ar lielu cīņasparu un nepadodas. Nedaudz skumji man šķita, ka cenšoties palīdzēt visiem citiem, viņa pati reizēm pazaudēja sevi un par mazs uztraucās par savu personīgo laimi.
Sākumā man sižets šķita nedaudz haotisks, taču tad es pieradu pie rakstības stila un man ļoti iepatikās. Izbaudīju katru skumjā romāna lapaspusi. Iemīlēju Ļenu un citus varoņus, kuriem ļoti jutu līdzi.
Es iesaku izlasīt ikvienam! Gan tiem, kam interesē Ukraina un tās notikumi, gan arī tiem, kas vienkārši vēlas lasīt īstu literāro baudījumu.
April 5, 2025
Gados jauns cilvēks, kas piedzīvo padomju sabrukumu, kā tīnis nonāk 1990.gadu pārmaiņu laikā, kad mājās un pie varas joprojām ir ļaudis ar padomju domāšanu, bailēm, bravūru un aprobežotību. Un šis jaunais cilvēks stājas pretī netaisnībai, pat izcīnot mazas uzvaras. Stāsts, ar kuru man viegli identificēties, jo ar autori esam vienaudži, bet atšķirība ir tajā, ka es 1990.gadus atceros citādāk, jo man gāja secen tās šausmas. Bet stāsts nelasās traģiski, jo te ir ukraiņiem piemītošā humora izjūta, kas vistraģiskākajos apstākļos liek smaidīt (vai pat balsī smieties). Un arī maģiskais reālisms mazās devās šo tekstu padara sakrālu.
Read
April 25, 2022I have no idea how to rate this because I can't make sense out of this story that I felt compelled to read through. I enjoyed Lena's character so much but wow this was confusing and weird.
September 20, 2025
“… cik apsurda ir šī vēlīnā padomju, agrīnā postpadomju realitāte, cik apsurda supervarones lomā ir Ļena, kas mēģina šo realitāti mainīt?”
• Kā tas ir — būt jaunai sievietei jaunajā Ukrainā, kas cenšas dzīvot godīgi un ticēt labajam, bet kuru ieskauj netaisnība un instinktīvas ļaunuma formas.
• Kā pagātne — padomju sistēma, tās mantojums — joprojām ietekmē ikdienu, cilvēku uzskatus, sabiedrību kopumā.
• Brīnumi un ticība — tie nav vienkārši pārdabisks aspekts, bet simbols, cerība un spēks.
• Kā tas ir — būt jaunai sievietei jaunajā Ukrainā, kas cenšas dzīvot godīgi un ticēt labajam, bet kuru ieskauj netaisnība un instinktīvas ļaunuma formas.
• Kā pagātne — padomju sistēma, tās mantojums — joprojām ietekmē ikdienu, cilvēku uzskatus, sabiedrību kopumā.
• Brīnumi un ticība — tie nav vienkārši pārdabisks aspekts, bet simbols, cerība un spēks.
April 6, 2025
Nemāku aprakstīt vārdos to silto, sāpīgo, skaidro, bet vienlaicīgi netīro sajūtu, ko šī grāmata rada. Maģiskais reālisms burtiski kāpj ārpus grāmatas vākiem, jo viss reālais ir tik atpazīstams. Tik spēcīgi!
March 24, 2025
Tik daudz zemtekstu- tikpat, cik pavisam tiešu tekstu. Un tieši tikpat daudz smieklu, cik skumju, neizpratnes un vienaldzības.
July 2, 2017
"Вселенная огромна. Она обширна, сложна, абсурдна,
и иногда, очень редко, случается невозможное,
мы называем это чудом…
За 900 лет я не видел настоящего чуда."
Доктор Кто, s05/12
Есть книги, в которых герои - добрые и злые, глупые и не очень - переживая свои приключения, любят и страдают, теряют и находят, терпят поражения и побеждают, но в конце все получают по заслугам. Это книга не такая.
Никого не наказали и никого не наградили. Потому что героев в реальной жизни нет. И чудес тоже нет. Да, цинично и грубо. Но вспомните, сколько раз вы останавливали радостный порыв “веру в чудо” расчетливыми репликами “ничего не произойдет”, “хватит мечтать” �� т.д.
Чудо наше “случайное” не потому, что их так много и нам отобрали самое интересное. “Случайное” - это “редкое”, “невозможное”.
Вот такая “реальная жизнь”. Вы не можете останавливать время, летать, исчезать внезапно… Даже когда это станет возможным в будущем, мы найдем более подходящим словом “прогресс”. Можно помочь человеку, животному, пойти наперекор всем, отстаивая свои принципы, но это хорошие поступки, не чудеса… или нет?
Каждое маленькое и большое “чудо” в реальной жизни - результат усилий: моих, ваших - иногда огромных, а временами достаточного желания для его рождения. Чудеса мы можем создавать сами. Ничто не возникает из ничего и не исчезает бесследно. Скажете, все просто и понятно. Мне очень хочется в это верить.
и иногда, очень редко, случается невозможное,
мы называем это чудом…
За 900 лет я не видел настоящего чуда."
Доктор Кто, s05/12
Есть книги, в которых герои - добрые и злые, глупые и не очень - переживая свои приключения, любят и страдают, теряют и находят, терпят поражения и побеждают, но в конце все получают по заслугам. Это книга не такая.
Никого не наказали и никого не наградили. Потому что героев в реальной жизни нет. И чудес тоже нет. Да, цинично и грубо. Но вспомните, сколько раз вы останавливали радостный порыв “веру в чудо” расчетливыми репликами “ничего не произойдет”, “хватит мечтать” �� т.д.
Чудо наше “случайное” не потому, что их так много и нам отобрали самое интересное. “Случайное” - это “редкое”, “невозможное”.
Вот такая “реальная жизнь”. Вы не можете останавливать время, летать, исчезать внезапно… Даже когда это станет возможным в будущем, мы найдем более подходящим словом “прогресс”. Можно помочь человеку, животному, пойти наперекор всем, отстаивая свои принципы, но это хорошие поступки, не чудеса… или нет?
Каждое маленькое и большое “чудо” в реальной жизни - результат усилий: моих, ваших - иногда огромных, а временами достаточного желания для его рождения. Чудеса мы можем создавать сами. Ничто не возникает из ничего и не исчезает бесследно. Скажете, все просто и понятно. Мне очень хочется в это верить.
June 25, 2025
Ja kāds romāns tiek raksturots kā maģiskais reālisms, tad ir 50:50 vai es pavilkšos vai nē. Šis stāsts, lai arī vēsturiski, politiski un sadzīviski viegli uztverams un saprotams (ukraiņu meitenes pieaugšana 90tajos un 2000to sākumā), tomēr līdz galam mani neuzrunāja. Patika autores humors un ironija, bet nevarēju saslēgties ar galveno varoni, kura visu grāmatu mani drusku besīja.
December 24, 2015
коли вже дорослі українські письменники перестануть писати книжки, наче для важких підлітків, яких, кров з носа, треба зорієнтувати, що біле, а що чорне в житті
July 20, 2025
EIN MEISTERWERK DER GRAUSAMEN KOMIK
Ich muss sagen, dass ich von diesem Roman absolut begeistert bin. Die Art und Weise, wie die Autorin mit ihrer bildhaften, schelmischen und leicht verständlichen Sprache spielt, hat mich von Anfang an in den Bann gezogen. Sie setzt sich auf faszinierende Weise mit Themen wie Politik, Religion, Wissenschaft und der Gesellschaft auseinander.
Besonders beeindruckend fand ich, wie der Roman die Situation in der Ukraine nach dem Zusammenbruch der Sowjetunion darstellt. Die grassierende Korruption und Ungerechtigkeit in diesem Staat werden auf eindrucksvolle Weise beleuchtet. Es ist eine dieser typischen "David gegen Goliath" Geschichten, die ich so sehr schätze. Die Protagonistin kämpft unermüdlich gegen Ungerechtigkeit, Gewalt und die Machtstrukturen der ukrainischen Gesellschaft an. Ihr Einsatz ist geprägt von Eigenwilligkeit und einer unglaublichen Vorstellungskraft.
Lena, die Hauptfigur, wächst in einer Welt voller Willkür und Gewalt auf, aber sie setzt sich auf ihre eigene Art zur Wehr. Sie hilft den Schwachen und Benachteiligten, sei es der Erzieherin im Kindergarten oder den herrenlosen Hunden. Auf ihrer Suche nach dem "zufälligen Wunder," einer fliegenden Frau, die dort auftaucht, wo Hilfe am dringendsten gebraucht wird, zeigt Lena, dass man sich trotz aller Widrigkeiten behaupten kann.
Insgesamt ist "Biografie eines zufälligen Wunders" ein Buch von grausamer Komik, das man nicht so schnell vergessen wird. Die Kombination aus literarischem Geschick und sozialer Relevanz macht es zu einem Meisterwerk, das ich uneingeschränkt empfehlen kann. Es regt nicht nur zum Nachdenken an, sondern unterhält auch auf höchstem Niveau.
📚 Weitere Rezensionen auf Deutsch findest du auf meinem Goodreads- und LovelyBooks-Profil.
Ich muss sagen, dass ich von diesem Roman absolut begeistert bin. Die Art und Weise, wie die Autorin mit ihrer bildhaften, schelmischen und leicht verständlichen Sprache spielt, hat mich von Anfang an in den Bann gezogen. Sie setzt sich auf faszinierende Weise mit Themen wie Politik, Religion, Wissenschaft und der Gesellschaft auseinander.
Besonders beeindruckend fand ich, wie der Roman die Situation in der Ukraine nach dem Zusammenbruch der Sowjetunion darstellt. Die grassierende Korruption und Ungerechtigkeit in diesem Staat werden auf eindrucksvolle Weise beleuchtet. Es ist eine dieser typischen "David gegen Goliath" Geschichten, die ich so sehr schätze. Die Protagonistin kämpft unermüdlich gegen Ungerechtigkeit, Gewalt und die Machtstrukturen der ukrainischen Gesellschaft an. Ihr Einsatz ist geprägt von Eigenwilligkeit und einer unglaublichen Vorstellungskraft.
Lena, die Hauptfigur, wächst in einer Welt voller Willkür und Gewalt auf, aber sie setzt sich auf ihre eigene Art zur Wehr. Sie hilft den Schwachen und Benachteiligten, sei es der Erzieherin im Kindergarten oder den herrenlosen Hunden. Auf ihrer Suche nach dem "zufälligen Wunder," einer fliegenden Frau, die dort auftaucht, wo Hilfe am dringendsten gebraucht wird, zeigt Lena, dass man sich trotz aller Widrigkeiten behaupten kann.
Insgesamt ist "Biografie eines zufälligen Wunders" ein Buch von grausamer Komik, das man nicht so schnell vergessen wird. Die Kombination aus literarischem Geschick und sozialer Relevanz macht es zu einem Meisterwerk, das ich uneingeschränkt empfehlen kann. Es regt nicht nur zum Nachdenken an, sondern unterhält auch auf höchstem Niveau.
📚 Weitere Rezensionen auf Deutsch findest du auf meinem Goodreads- und LovelyBooks-Profil.
May 12, 2025
“Bija dažādi cilvēki un dažādi stāsti. Ļena viņus visus centās saglabāt atmiņā statistikai. Viņa teica – lai kādreiz, nākotnē, saprastu, no kurienes rodas ļaunums. Toreiz viss izskatījās tā, ka no nabadzības. Tam, kurš nemitīgi domā par naudu, nav laika strādāt ar sevi un kļūt labākam. Jo ļaunam būt ir viegli. Lai cilvēks būtu ļauns, nav jāpiepūlas. Turpretī, tu lai būtu labs cilvēks, tomēr ir jāpacenšas. Tev vajadzīga svaiga galva, jāguļ vismaz astoņas stundas dienā, kārtīgi jāēd, jāvingro, jāiet pastaigāties svaigā gaisā un, vēlams, kādā parkā. Ļenas pieticīgā statistika rādīja, ka apkārtējie cilvēki neko no tā nedara. Viņi bieži dzēra, maz gulēja, ēda makaronus un kartupeļus un, kad nestrādāja, sēdēja mājās pie televizora. Apstākļi nevedināja uz to, lai sabiedrība kļūtu labāka.”
“Viss grozās ap naudu, mēdza teikt Ļena. Tauta, kurai nav naudas, ir baiga, jo zaudē sugas daudzveidību. Nabadzīgi cilvēki kļūst vai nu par zagļiem, vai par filozofiem, trešās iespējas nav. Man, piemēram, nekad nav bijis naudas, taču biju pārāk liela gļēvule, lai spētu iemācīties zagt.
Ļenas vecākiem nauda bija reizi pa reizei, kad izdevās kaut ko kaut kur nočiept, taču tas, diemžēl, izdevās ne visai bieži, jo arī citi nesēdēja, rokas klēpī salikuši, un visiem nepietika. Zagļu valsts, sodījās Ļenas tēvs, no rūpnīcas, kur agrāk bija ražotas slepenas detaļas slepenām atomzemūdenēm, čiepdams norakstītu alumīnija stiepli.
“Kad vienreiz būsiet atēdušies,” pukojās Ļenas mamma, no šokolādes fabrikas iznesdama kilogramu konfekšu “Maija nakts”.”
“Viss grozās ap naudu, mēdza teikt Ļena. Tauta, kurai nav naudas, ir baiga, jo zaudē sugas daudzveidību. Nabadzīgi cilvēki kļūst vai nu par zagļiem, vai par filozofiem, trešās iespējas nav. Man, piemēram, nekad nav bijis naudas, taču biju pārāk liela gļēvule, lai spētu iemācīties zagt.
Ļenas vecākiem nauda bija reizi pa reizei, kad izdevās kaut ko kaut kur nočiept, taču tas, diemžēl, izdevās ne visai bieži, jo arī citi nesēdēja, rokas klēpī salikuši, un visiem nepietika. Zagļu valsts, sodījās Ļenas tēvs, no rūpnīcas, kur agrāk bija ražotas slepenas detaļas slepenām atomzemūdenēm, čiepdams norakstītu alumīnija stiepli.
“Kad vienreiz būsiet atēdušies,” pukojās Ļenas mamma, no šokolādes fabrikas iznesdama kilogramu konfekšu “Maija nakts”.”
July 4, 2025
Nedaudz savāds, bet tomēr ļoti brīnišķīgs stāsts.
"Kad cilvēki stāsta, ka vēl paspēs, viņi nekad nepaspēj. Kad cilvēki stāsta, ka viņiem visa dzīve priekšā, tad parasti tā jau ir aiz muguras. Kad cilvēki stāsta, ka grib redzēt pasauli, viņi aizmirst, ka šajā pašā brīdī uz to skatās."
"No kurienes rodas ļaunums? Toreiz viss izskatījās tā, ka no nabadzības. Tam, kurš nemitīgi domā par naudu, nav laika strādāt ar sevi un kļūt labākam. Jo ļaunam būt ir viegli. Lai cilvēks būtu ļauns, nav jāpiepūlas. Turpretī, tu lai būtu labs cilvēks, tomēr ir jāpacenšas. Tev vajadzīga svaiga galva, jāguļ vismaz astoņas stundas dienā, kārtīgi jāēd, jāvingro, jāiet pastaigāties svaigā gaisā un, vēlams, kādā parkā. Ļenas pieticīgā statistika rādīja, ka apkārtējie cilvēki neko no tā nedara. Viņi bieži dzēra, maz gulēja, ēda makaronus un kartupeļus un, kad nestrādāja, sēdēja mājās pie televizora. Apstākļi nevedināja uz to, lai sabiedrība kļūtu labāka. Ar to vajadzēja kaut ko darīt."
"Laiks mainās, taču nekad nemainās tā, kā mēs gribam. Tādēļ ir svarīgi mainīties pašiem. Nospļauties uz laiku un mainīties, lai laiks patvaļīgi neiejauktos un nepataisītu mūs par briesmoņiem."
"Kad cilvēki stāsta, ka vēl paspēs, viņi nekad nepaspēj. Kad cilvēki stāsta, ka viņiem visa dzīve priekšā, tad parasti tā jau ir aiz muguras. Kad cilvēki stāsta, ka grib redzēt pasauli, viņi aizmirst, ka šajā pašā brīdī uz to skatās."
"No kurienes rodas ļaunums? Toreiz viss izskatījās tā, ka no nabadzības. Tam, kurš nemitīgi domā par naudu, nav laika strādāt ar sevi un kļūt labākam. Jo ļaunam būt ir viegli. Lai cilvēks būtu ļauns, nav jāpiepūlas. Turpretī, tu lai būtu labs cilvēks, tomēr ir jāpacenšas. Tev vajadzīga svaiga galva, jāguļ vismaz astoņas stundas dienā, kārtīgi jāēd, jāvingro, jāiet pastaigāties svaigā gaisā un, vēlams, kādā parkā. Ļenas pieticīgā statistika rādīja, ka apkārtējie cilvēki neko no tā nedara. Viņi bieži dzēra, maz gulēja, ēda makaronus un kartupeļus un, kad nestrādāja, sēdēja mājās pie televizora. Apstākļi nevedināja uz to, lai sabiedrība kļūtu labāka. Ar to vajadzēja kaut ko darīt."
"Laiks mainās, taču nekad nemainās tā, kā mēs gribam. Tādēļ ir svarīgi mainīties pašiem. Nospļauties uz laiku un mainīties, lai laiks patvaļīgi neiejauktos un nepataisītu mūs par briesmoņiem."
Displaying 1 - 30 of 53 reviews